Sava mēroga, finansējuma un plašās iedzīvotāju iesaistes dēļ Latvijas valsts simtgades svinības uzskatāmas par vienu no nozīmīgākajiem kultūras un sabiedriskajiem notikumiem Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas.
Lai gan svinību plānošanas laikā tika daudzkārt uzsvērts, ka tai nevajadzētu būt tikai kultūras programmai, vairums ietekmīgāko simtgades notikumu bija tieši kultūras nozarē. Dāsnais valsts finansējums deva būtisku ierosmi, piemēram, Latvijas literatūras eksportam un Latvijas filmu industrijai, kas uz brīdi sasniedza pat senos Rīgas Kinostudijas apjomus ar 7–8 spēlfilmu pirmizrādēm gadā. Papildu nauda ļāva stiprināt nozaru kapacitāti un apliecināja spēju strādāt augstā intensitātē, tomēr pēc tam finansējums atkal saruka, mazinot simtgadē sasniegtos tempus. Simtgades nauda pavēra durvis arī vairākām ilgtermiņa iniciatīvām, piemēram, programmai “Latvijas skolas soma”, platformai “Latvian Literature” un Nacionālajai enciklopēdijai, par kuru finansēšanu pēc simtgades beigām bija jāpacīnās. Tāpat simtgades nauda ļāva īstenot daudzus liela mēroga iestudējumus un jaundarbus, kas citkārt izmaksu dēļ nebūtu iespējami (piemēram, kora “Latvija” projekts “Latvijas komponisti Latvijas simtgadei” ar 70 jaunām mūsdienu komponistu kora dziesmām, Latvijas Radio kora cikls “Latvijas gredzens”, Jura Karlsona un Aivara Leimaņa oriģinālbalets “Antonija#Silmači”, Pētera Vaska "Koncerts obojai un orķestrim" Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokoperas "Lāčplēsis" 30. gadadienas iestudējums u. c.). Simtgade iedvesmoja arī tādus liela mēroga projektus kā romānu sēriju “Mēs. Latvija. XX gadsimts”. Svinības deva iespēju ciešāk sadarboties trim Baltijas valstīm, kopā īstenojot lielus starptautiskus projektus (simbolisma izstāde Orsē muzejā, Londonas grāmatu tirgus, Baltijas mūzikas festivāls Berlīnē, nacionālo bibliotēku kopizstāde un citi). Vienlaikus svinību atvērtā koncepcija ļāva īstenot arī nelielus projektus vietējās kopienās un veicināja iesaisti individuālā līmenī, jo simtgades finansējumam ar savām idejām varēja pieteikties teju ikviens.
Svinību programma, tai atvēlētais publiskais finansējums un projektu atšķirīgā kvalitāte nereti raisīja diskusijas sabiedrībā par iztērēto līdzekļu lietderību un ilgtspēju. No LKA veiktā simtgades svinību izvērtējuma secināms, ka plašākas sabiedrības acīs ilgtermiņa ietekme ir salīdzinoši nedaudziem simtgadē īstenotajiem pasākumiem. 2019. gada aptaujā visvairāk iedzīvotāju par notikumu ar paliekošu nozīmi novērtēja Latvijas filmas Latvijas simtgadei (57,6 %), bet otrajā vietā ierindojās XXVI Vispārējie latviešu Dziesmu un XVI deju svētki (51,6 %), kas nebija īpaši simtgadei radīts pasākums, bet notika 2018. gadā regulārā svētku piecu gadu cikla ietvaros. Vairāk nekā 40 % aptaujāto paliekošu nozīmi piešķīra citam vienreizējam pasākumam – pašām Latvijas valsts proklamēšanas simtgades svinībām 18.11.2018., bet 34 % kā paliekošu vērtību atzīmēja Nacionālo enciklopēdiju. Taču uz jautājumu, vai ir kāds Latvijas simtgadē aizsākts notikums, kam noteikti būtu jāturpinās, 57 % atbildēja “grūti pateikt”, bet 22 % norādīja, ka “tādu nav”.
Lai gan ilgtspējas jēdziens nereti tiek saistīts ar “taustāmām” vērtībām un simtgades svinību kontekstā izskanēja arī pārmetumi par paliekošu liecību, piemēram, jaunas kultūras infrastruktūras trūkumu, tomēr par ilgtspējīgiem ieguvumiem uzskatāmi arī jauni nozares profesionāļu kontakti un pieredze, kā arī sabiedrības aktivizēšanās, iesaistoties svinību programmas veidošanā ar savām idejām un projektiem.
Viens no galvenajiem rīkotāju izvirzītajiem un vienlaikus visgrūtāk izmērāmajiem simtgades svinību mērķiem bija stiprināt iedzīvotāju piederības sajūtu Latvijas valstij. LKA pētnieki norāda, ka šādu attieksmju dati jāvērtē ilgtermiņā, tomēr tendences liecina par pakāpenisku piederības sajūtas pieaugumu. Piemēram, 2009. gadā par Latvijas patriotiem sevi atzina 64 % iedzīvotāju, bet 2019. gadā – 71 %. Nosauktie skaitļi sniedz priekšstatu par svinību ietekmi sabiedrībā īstermiņā, taču ilgtermiņa ietekmes novērtējums būs iespējams tikai pēc vairākiem gadiem.