Personālisms kā virziens filozofijā ir izteikti sazarots. Skolu daudzveidība apgrūtina iespējas sniegt visaptverošu personālisma definīciju un novilkt robežas, kas nošķirtu personālismu no citiem virzieniem filozofijā.

Jēdzienu “personālisms” filozofiskajās diskusijās ieviesa filozofs Frīdrihs Šleiermahers (Friedrich Schleiermacher). Darbā “Par reliģiju. Uzruna izglītotajiem starp tiem, kuri viņus nicina” (Über die Religion. Reden an die Gebildeten unter ihren Verächtern, 1799) filozofs min personālismu jeb teismu, kas prezentē skatījumu uz Dievu kā uz personību, un panteismu, kurā Dievs ir identificēts ar pasauli. Taču F. Šleiermahers neaplūkoja personālismu kā filozofisku sistēmu. Savukārt, sākot no 19. gs., kā komentē zviedru filozofs Jans Ūlofs Bengtsons (Jan Olof Bengtsson), Lundas Universitātes (Lunds universitet) profesors, ar jēdzienu “personālisms” ierasti apzīmēja dažādus filozofiskos strāvojumus, kas vērsās pret pozitīvisma un materiālisma tendencēm, akcentējot katra indivīda personiskās attiecības ar dievišķā kategoriju.

Personālisma virziena aizsākumā nozīmīga loma bija Gotfrīda Vilhelma Leibnica (Gottfried Wilhelm Leibniz) un Rūdolfa Hermana Loces (Rudolf Hermann Lotze) darbiem. Jauno laiku filozofa G. V. Leibnica mācība par nemateriālām substancēm jeb monādēm kā aktīvajiem centriem, kas veido visu esamību, un 19. gs. vācu domātāja R. H. Loces dabaszinātņu un ideālisma tradīcijas kritika kalpoja par vienu no centrālajiem personālisma virziena vienojošajiem faktoriem.

20. gs. pirmajā pusē redzamākais personālisma pārstāvis vācu intelektuālajā telpā bija juridiskās un diferenciālās psiholoģijas celmlauzis Viljams Šterns (William Stern). Viņa kritiskā personālisma mērķis bija tiekties apvienot psiholoģiju ar filozofiju. Darbā “Personālisma filozofijas pamats” (Grundgedanken der personalistischen Philosophie, 1918) V. Šterns raksturoja personu kā substanci, kura, neskatoties uz savu daļu funkciju dažādību, saglabā vienotību un mērķtiecīgo tiecību. Substanču kopums veido mērķtiecīgu, sakārtotu kopumu jeb pasauli, sākot no atomiem un beidzot ar Vispersonu (vācu Allperson). 

Nozīmīgu vietu personālisma jēdziens ieņem arī vācu filozofa Maksa Šēlera (Max Scheler) pārdomās par ētiku. Darbā “Formālisms ētikā un materiālā vērtību ētika. Jauns ētiskā personālisma pamatošanas mēģinājums” (Der Formalismus in der Ethik und die materiale Wertethik: Neuer Versuch der Grundlegung eines ethischen Personalismus, 1916) M. Šēlers Imanuela Kanta (Immanuel Kant) formālajai ētikai pretstata ētisko personālismu. Tā uzmanības centrā ir garīga individualitāte, kura ir morālo vērtību nesēja un realizētāja.

Franču personālismā pastāv izteikts akcents uz sociālās un politiskās filozofijas jautājumiem. Franču filozofs Šarls Renuvjē (Charles Renouvier) darbā “Personālisms” (Le Personnalisme, 1903) viens no pirmajiem jēdzienu “personālisms” attiecināja uz filozofisku sistēmu. Š. Renuvjē uzmanības lokā bija valsts institūciju un cilvēku brīvības problēma. Redzot, ka agrāk dominējošā kristīgā pasaules aina Rietumu pasaulē zaudē savu lomu, Š. Renuvjē paredzēja, ka racionālie ideāli un zinātne, kas ir orientēta uz personības sapludināšanu ar kolektīvu un individuālās atbildības atcelšanu, nevarēs nodrošināt jaunus kopesamības principus. Š. Renuvjē personālisma mācība paredzēja, ka sociālās attiecības ir nepieciešams konstruēt, izvairoties no anarhisma un liberālisma galējībām. Centrā jānovieto indivīds un viņa atbildība.

Redzamākais franču personālisma pārstāvis bija Emanuels Muņjē (Emmanuel Mounier). Darbā “Personālisma manifests” (Manifeste au service du personnalisme, 1936) filozofs raksturoja personālismu kā ikkatru mācību vai civilizāciju, kas atzīst cilvēka primaritāti pār materiālo nepieciešamību un kolektīvajiem mehānismiem. E. Muņjē skaidroja, ka personālisms nav jauna filozofiska skola, kas veidotu noslēgtu sistēmu. Gan komunismā, gan eksistenciālismā ir rodamas vērtības, kas pārklājas ar personālistu principiem. E. Muņjē organizēja žurnāla Esprit izdošanu. Ap žurnālu pulcējās domātāji, kuriem bija tuvs personālisma strāvojums. Žurnālā rakstus publicēja Pols Rikērs (Paul Ricœur), Žaks Maritēns (Jacques Maritain), Nikolajs Berdjajevs (Николай Александрович Бердяев) un citi.

Polijas intelektuālajā telpā personālisma strāvojums 20. gs. 40. gados bija saistīts ar katoļu teologu interesi par franču personālisma atziņām. Tajās saredzēja pretsparu komunisma un nacionālsociālisma ideoloģijām. 

Karols Juzefs Vojtila (Karol Józef Wojtyła), vēlākais Romas pāvests Jānis Pāvils II (latīņu Ioannes Paulus II), studēja E. Muņjē un M. Šēlera darbus. Viņš disertāciju veltīja M. Šēlera filozofijas analīzei. K. J. Vojtilu saistīja iespējas apvienot M. Šēlera fenomenoloģijas pieeju ar tomisma atziņām, kā tas atklājas pāvesta darbā “Mīlestība un atbildība” (Miłość i odpowiedzialność, 1960), kurā K. J. Vojtila formulēja “personālisma normu”. Tā paredz, ka vienīgā pareizā attieksme pret cilvēku var izpausties mīlestībā.

Vēl viens nozīmīgs poļu personālisma domātājs bija Vincentijs Granats (Wincenty Granat), Ļubļinas Katoļu universitātes (Katolicki Uniwersytet Lubelski) rektors. Monogrāfijā “Kristīgais personālisms” (Personalizm chrześcijański, 1985) V. Granats raksturo personālismu kā kristīgo antropoloģiju, kas atklāj personu savstarpējās saiknes un attiecības ar dievišķā kategoriju.

Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) 19. gs. nogalē attīstījās vairākas personālisma skolas. Populārākā no tām bija Bostonas skola. Bordens Pārkers Bouns (Borden Parker Bowne), Bostonas skolas līderis, ietekmējās no R. H. Loces darbiem. B. P. Bouns pretstatīja personālismu monisma un panteisma tendencēm, raksturojot personālismu kā teismu. Darbā “Personālisms” (Personalism, 1908) B. P. Bouns kritizēja arī ateismu un naturālismu, akcentējot, ka esamības procesu skaidrošanā ir nepieciešams atzīt personību kā ontoloģijas pamatu. Līdztekus Bostonai Dienvidkalifornijas Universitāte (University of Southern California) kļuva par vēl vienu personālisma centru ASV. Redzamākais šī centra pārstāvis bija filozofs Ralfs Flevelings (Ralph Flewelling), kurš organizēja žurnāla The Personalist izdošanu.

Krievu personālisma strāvojuma aizsākumi ir meklējami Tērbatas Universitātē (mūsdienās Tartu Ülikool), kad 19. gs. nogalē augstskolā lekcijas docēja vācu filozofs Gustavs Teihmillers (Gustav Teichmüller). Sacerējumā “Jauns psiholoģijas un loģikas pamatojums” (Neue Grundlegung der Psychologie und Logik, 1889) filozofs definēja personālismu kā jaunu pasaules uzskatu, kura aizsākumi ir rodami G. V. Leibnica darbos. G. Teihmillers redzēja personālismu kā mācību, kuras centrā ir atziņa par personu kā substancionālo vienību, kas savstarpēji koordinē savas funkcijas un kuras attiecības ar citām personām koordinē dievišķā substance.

G. Teihmillera mācība veidoja Tērbatas personālisma skolas kodolu. Skolu pārstāvēja pirmais akadēmiski izglītotais latviešu filozofs Jēkabs Osis, Rīgā dzimušais krievu filozofs Jevgēņijs Bobrovs (Евгении Александрович Бобров) un Vlodzimežs Šilkarskis (Włodzimierz Szyłkarski).

Filozofs Aleksejs Kozlovs (Алексей Александрович Козлов) Krievijā popularizēja G. Teihmillera atziņas. No A. Kozlova darbiem ietekmējās Krāslavā dzimušais poļu izcelsmes filozofs Nikolajs Loskis (Николай Онуфриевич Лосский), kurš raksturoja savu metafiziku kā personālisma variāciju. Līdztekus N. Loskim 20. gs. sākumā viens no redzamākajiem personālisma pārstāvjiem Krievijā bija Maskavas Valsts universitātes (Московский государственный университет) filozofijas profesors Ļevs Lopatins (Лев Михайлович Лопатин), kurš pievērsās personālisma ētiskajiem aspektiem, raksturojot substancionālo vienību teleoloģisko virzību uz harmoniju un pilnveidošanos.

Darbā “Krievu filozofijas vēsture” (История русской философии, 1951) N. Loskis kā krievu personālisma pārstāvi min arī Maskavas Valsts universitātes matemātikas profesoru Nikolaju Bugajevu (Николай Васильевич Бугаев), kurš savos filozofiskajos sacerējumos attīstīja G. V. Leibnica mācību par monādēm.

Latvijas intelektuālajā telpā personālisma tradīcija ienāk, pateicoties Tērbatas personālisma skolai. Tērbatas Universitātē J. Oša un G. Teihmillera lekcijas apmeklēja matemātiķis Pēteris Kadiķis, valodnieks Kārlis Mīlenbahs, teologs Jānis Sanders, dzejnieks Jēkabs Lautenbahs, filozofs Pauls Jurevičs un virkne citu latviešu studentu. Daži no viņiem vēlāk pievērsās personālisma filozofijai savās publikācijās. Filologs Jānis Kauliņš publicēja rakstus, kuros akcentēja personālisma lomu izglītībā, J. Lautenbahs, balstoties personālismā, rakstīja par latviešu mitoloģiju, savukārt P. Jurevičs analizēja G. Teihmillera un Anrī Bergsona (Henri Bergson) atziņu līdzības un atšķirības. 

Interesi par personālismu Latvijā veicināja V. Šterna viesošanās Rīgā 1928. gadā. Filozofs vadīja lekciju ciklu Rīgas Herdera institūtā (Herderinstitut zu Riga) un uzstājās ar lekciju par personālismu Latvijas Universitātē. V. Šterna atziņas Latvijā ieinteresēja filozofu Teodoru Celmu, filozofu Paulu Dāli, kā arī vairākus pedagogus un citu nozaru speciālistus.