Svēto vakarēdienu svin vairums kristiešu, izņemot Pestīšanas armiju, kvēkerus un vēl dažus citus novirzienus. Lielākoties tiek izmantota maize un vīns, taču ir arī variācijas – daudzi protestantisma novirzieni atturības kustības ietekmē lieto vīnogu sulu, pēdējo dienu svētie (mormoņi) vīna vietā pasniedz ūdeni, Āfrikā – dažviet ananasu un citu augļu vīnu (ja vīnogu vīns nav pieejams). Viduslaikos izplatījās prakse lajiem pasniegt tikai maizi, skaidrojot, ka Kristus ir klātesošs vienādā mērā jebkurā no elementiem. To apstiprināja arī Tridentas koncils (1545–1563). Kristīgās konfesijas atšķiras ar to, vai lieto raudzētu vai neraudzētu maizi (vai abus veidus). Neraudzētās maizes izmantošana tiek pamatota ar to, ka šāda maize tiek lietota jūdu Pashas mielastā, un ar to, ka raugs Jaunajā Derībā nereti tiek saistīts ar liekulību un nešķīstību (Mateja 16:6; Lūkas 12:1). Pareizticīgie (izņemot Armēnijas pareizticīgo baznīcu) lieto raudzētu maizi, uzskatot, ka tā simbolizē Kristus augšāmcelšanos un ka vakarēdiens ir kas daudz vairāk par asociācijām ar Kristus pēdējo mielastu. Raudzētās maizes lietošanas ieviešanās daļēji ir saistīta arī ar kristietībā aizvien vairāk izplatīto norobežošanos no jūdaisma. Atšķirības maizes veida lietošanā Euharistijā bija viens no formālajiem iemesliem, kāpēc Rietumu un Austrumu baznīcas 11. gs. sašķēlās. 

Kopš 4. gs. izplatījās gavēšanas prakse pirms svētā vakarēdiena. Koncili Hipo un Kartāgā (393. un 397. gads) noteica, ka svētajam vakarēdienam ir jābūt pirmajam mielastam konkrētajā dienā (skaitot no pusnakts). Vēlākos gadsimtos gavēšanas prakse mazinājās vai izzuda pavisam (īpaši starp protestantiem, izņemot katolicismam tuvo augstbaznīcisko “spārnu” dažādās konfesijās). 1964. gadā pāvests Pāvils VI (Paulus PP VI) noteica, ka vismaz vienu stundu pirms svētā vakarēdiena saņemšanas jāatturas no jebkādas pārtikas. Šo likumu drīkst neievērot veci un slimi cilvēki, kā arī viņu kopēji. Pareizticībā šī prakse atkarīga no konkrētās baznīcas. 

Protestantiem (izņemot augstbaznīciskās tradīcijas) svētā vakarēdiena liturģija ir vienkāršāka nekā katoļiem un pareizticīgajiem; arī sakramenta jēdziens netiek lietots visās protestantu konfesijās. Daudzās starpkonfesionālajai evaņģelikālisma kustībai piederīgās draudzēs reformātu tradīcijas ietekmē lieto pēc iespējas vienkāršākus vakarēdiena traukus un īsu liturģiju (nolasot Kristus pēdējā mielasta epizodi no evaņģēlijiem un sakot īsu lūgšanu). Austrumu baznīcās (pareizticībā) liturģija ir ilgāka, un vienā no tās daļām (proskomīdija jeb ‘atnešana’) maize un vīns tiek sagatavoti svētajam vakarēdienam. Tās laikā priesteris no maizes izņem daļiņas mirušo pieminēšanai. Pēc svētā vakarēdiena tās tiek ieliktas biķerī. 

Kristīgās konfesijas atšķiras arī izpratnē par to, kas var piedalīties svētajā vakarēdienā. Pareizticīgo liturģijā vārdi “durvis, durvis” pirmo gadsimtu kristietībā attiecās uz durvju sargu, lai viņš neielaistu dievkalpojumu telpā tos, kas nav draudzes locekļi. Pareizticīgie uzskata, ka svēto vakarēdienu drīkst baudīt atbilstoši šīs konfesijas tradīcijām un pienācīgi sagatavojušies draudzes locekļi. Jāņem arī vērā, ka pasaulē pareizticība nav centralizēta. Mūsdienās situāciju vēl vairāk sarežģī spriedze starp pareizticīgo baznīcām. 2018. gadā Krievu pareizticīgās baznīcas (KPB) sinode lēma pārtraukt euharistisko sadraudzību ar Konstantinopoles partriarhātu, kas nozīmē, ka KPB locekļi vairs nedrīkst pieņemt svēto vakarēdienu šī patriarhāta draudzēs. Katolicismā svētajā vakarēdienā var piedalīties tikai šo konfesiju locekļi (izņemot nāves draudu gadījumā). Protestantismā ierobežojumi ir mazinājušies; nereti piedalīties tiek aicināti visi kristītie vai jebkurš, kas to vēlas. Dažas baznīcas ir savstarpēji noslēgušas līgumus (piemēram, Porvo vienošanās (Porvoo Common Statement) starp vairākām anglikāņu un Ziemeļeiropas un Baltijas luterāņu baznīcām) par altāra un kanceles sadraudzību, kas paver iespējas šo baznīcu garīdzniekiem sludināt un svinēt svēto vakarēdienu šādus līgumus parakstījušo pušu draudzēs. Citi kristietības novirzieni, piemēram, daļa baptistu, praktizē “slēgto galdu” – svētajā vakarēdienā piedalās tikai baptisti vai konkrētās draudzes locekļi. Daļa kristiešu (piemēram, septītās dienas adventisti, menonīti) tā laikā praktizē savstarpēju kāju mazgāšanu (atsevišķi vīriešiem un sievietēm) kā ritualizētu kristīgās mīlestības apliecinājumu. 

Svētā vakarēdiena veidošanos ir ietekmējušas jūdaistu un grieķu-romiešu sakrālo mielastu tradīcijas. No četriem Jaunās Derības evaņģēlijiem Jēzus pēdējā mielasta apraksts ir sniegts trijos (Jāņa 13:17 apraksta Jēzus sniegtās pamācības un lūgšanas īsi pirms aresta, taču nav minēti ar kopīgu azaidu saistīti rituāli), un katrs no aprakstiem sniedz atšķirīgus šī notikuma akcentus (piemēram, frāze “to dariet, mani pieminēdami” (Lūkas 22:19, arī 1. Korintiešiem 11:25) nepasaka, vai rituāls atkārtojams reizi gadā vai biežāk). Idioma “maizes laušana” Jaunajā Derībā apzīmēja kopīgu mielastu, kas dažos gadījumos ir analogs (vai līdzīgs) svētajam vakarēdienam, bet citos – drīzāk nozīmē vienkārši azaidu (Apustuļu darbi 27:35). Pētnieki nav vienisprātis, vai kristiešu svētā vakarēdiena izcelsme ir saistīta ar jūdu Kidušu (lūgšana par vīnu vai vīnogu sulu sabatā un svētkos) vai Pashas mielastu (evaņģēlijos aprakstītās notikumu hronoloģijas atšķiras). Pirmkristiešu kopīgajiem mielastiem bija dažādas funkcijas, ieskaitot nabadzīgo ēdināšanu. Tikai pamazām no tiem attīstījās mūsdienu izpratne un prakse. Šajos mielastos lietoja ne tikai maizi un vīnu, bet dažkārt arī ūdeni, medu, sieru un citus produktus. 3. gs. beigās cēlusies Adai un Mari euharistiskā lūgšana, kuru vēl aizvien lieto Asīrijas baznīca un kurā nav Jēzus pēdējā mielasta apraksta, ir arguments tam, ka šis apraksts ne vienmēr ir bijis liturģijas daļa. Tas nav iekļauts arī Didahē (1. vai 2. gs.) atrodamajā aprakstā. Justīns Moceklis (latīņu Iustinus Martyr, grieķu Ιουστίνος ο Μάρτυρας) 2. gs. vidū izdala šādus kristīgā dievkalpojuma struktūras elementus: Svēto Rakstu lasījumus un uzrunu, aizlūgumus un miera skūpstu, maizes un biķera pienešanu dievkalpojuma vadītājam, brīvā formā teiktu euharistisko lūgšanu (noslēdzas ar visas draudzes “āmen”), maizes un vīna izdalīšanu klātesošajiem un nogādāšanu tiem, kuri nevar būt klāt, ziedojumu savākšanu.

Pirmajos kristietības gadsimtos pamazām veidojās svēto vakarēdienu skaidrojošu teoloģisko ideju sistēma (euharistiskā teoloģija). Ignācijs (1./2. gs., latīņu Ignatius) pārmeta saviem oponentiem – gnostiķiem, ka viņi neatzīst, ka “euharistija ir mūsu Pestītāja Jēzus Kristus miesa”. Eisebijs (grieķu Εὐσέβιος) 4. gs., no vienas puses, sludināja līdzīgu sakramentālu reālismu (“mēs pastāvīgi baudām Pestītāja miesu”), taču citviet rakstīja, ka kristieši piemin Jēzus upuri ar “viņa miesas un glābjošo asiņu simboliem”.

Viduslaiku baznīcā izveidojās mācība par transsubstanciāciju (oficiāli par dogmu to 1215. gadā pieņēma Laterāna koncils un vēlreiz apstiprināja Tridentas koncils), kuras terminoloģiju ietekmējusi Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) filozofija, – tiek uzskatīts, ka, priesterim konsekrējot maizi un vīnu, to substances pārvēršas par Kristus miesu un asinīm, saglabājot maizes un vīna ārējās iezīmes (akcidences). Līdzās šai mācībai uzplauka vakarēdiena elementu godināšanas kults. 1264. gadā pāvests Urbāns IV (Urbanus IV) oficiāli ieviesa Kristus miesas un asiņu svētkus (Corpus Christi), kurus mūsdienās svin arī daļa protestantu augstbaznīciskā “spārna” draudžu. 

16. gs. reformatori kritizēja viduslaiku katolicismu, taču viņu viedokļi atšķīrās. Mārtiņš Luters (Martin Luther) kritizēja mācību par misi kā upuri un reformēja liturģiju (izņemot no mises teksta euharistisko lūgšanu), taču vienlaikus aizstāvēja sakramentālo reālismu – doktrīnu par Kristus miesas un asiņu patiesu klātbūtni vakarēdiena elementos. Dažkārt M. Lutera uzskati par svēto vakarēdienu tiek saukti par konsubstancāciju (mācība par divām kopīgi pastāvošām substancēm vakarēdienā), taču M. Luters to pats nav lietojis un vairums luterāņu teologu noraida šo jēdzienu, jo M. Luters mācīja par sakramentālu vienību, nevis divām līdzās pastāvošām substancēm. Reformātu tradīcija attālinājās no katolicisma vēl vairāk par luterāņiem. Žans Kalvins (Jean Calvin) mācīja par Kristus garīgo klātbūtni vakarēdienā, Ulrihs Cvinglijs (Ulrich Zwingli) vakarēdienu saprata simboliski (lai gan vēlāk uzskatos tuvinājās Ž. Kalvinam). 1529. gadā Marburgā (Vācijā) notika M. Lutera un U. Cvinglija tikšanās, kurā abi reformatori vienojās par vairumu doktrinālo atziņu, izņemot izpratni par svēto vakarēdienu. Ž. Kalvins uzskatīja, ka svētais vakarēdiens svinams katru svētdienu, kam gan nepiekrita daudzi citi viņa līdzgaitnieki, kuri to svinēja reizi mēnesī, ceturksnī vai gadā. 16. gs. angļu reformatora, Kenterberijas arhibīskapa Tomasa Kranmera (Thomas Cranmer) uzskati mainījušies no Romas katolicisma uz M. Luteram līdzīgu skatījumu – un tad uz daudzu reformātu pieņemto uzskatu, ka Kristus ir ticībā klātesošs cilvēkos, nevis vakarēdiena elementos. 

Vēlākos gadsimtos daļa protestantu teologu (piemēram, Frīdrihs Šleiermahers, Friedrich Schleiermacher) apgaismības ietekmē šo sakramentu skaidroja kā sadraudzības ar Kristu un citam ar citu stiprināšanu. Paralēli tam atjaunota interese par reformācijas laika teoloģiju; liturģiskās kustības un ekumenisma ietekme nesa jaunus akcentus euharistiskajā teoloģijā un praksē: vakarēdiena iksvētdienas svinēšanu, senāku liturģisko lūgšanu iekļaušanu mūsdienu liturģijās un citus. Pēc Otrā Vatikāna koncila katolicismā atkal atsākās prakse lajiem sniegt arī vīnu. Teologi piedāvā jaunus vakarēdiena skaidrojumus – piemēram, katoļu teologs Eduards Šillebēks (Edward Schillebeeckx) 20. gs. rakstīja par transsignifikāciju, kas katolicisma mācību par Kristus patieso klātbūtni vakarēdiena elementos skaidro atbilstoši mūsdienu filozofijas atziņām, – konsekrācijas rezultātā mainās nozīme, kas norāda uz izmaiņu ontoloģiskā līmenī. Citi ir saukuši šo teoriju par neocvingliānismu. 1965. gadā pāvests Pāvils VI enciklikā “Ticības noslēpums” (Mysterium Fidei) kritizēja transsignifikāciju un no jauna apstiprināja Tridentas koncila mācību. Jāņem vērā, ka “ierindas” ticīgo priekšstati bieži vien atšķiras no konfesiju oficiālās mācības. 2019. gadā Pjū pētniecības centra (Pew Research Center) Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) veiktā aptauja rāda, ka tikai 1/3 amerikāņu katoļu tic transsubstanciācijai. 

Noteikumos par to, kurš drīkst vai nedrīkst piedalīties svētajā vakarēdienā, teoloģija mijiedarbojas ar konkrētās sabiedrības priekšstatiem par atļauto/neatļauto. Piemēram, Skotijā 18. gs. reformātu draudzēs vakarēdienā piedalīties varēja tie, kuri uzrādīja metāla žetonu; to draudzes vecajie izsniedza mājas apmeklējuma laikā pēc pārliecināšanās, ka draudzes loceklis nedzīvo smagā grēkā.

Kristietības izplatīšanās dažādos reģionos nesa jaunus akcentus svētā vakarēdiena teoloģijā un praksē. Piemēram, Āfrikā izplatītā ubuntu filozofija ar tai raksturīgo kopienas un cilvēcības akcentēšanu (“es esmu tāpēc, ka jūs esat”) ietekmē arī izpratni par svēto vakarēdienu kā iekļaujošu sadraudzības mielastu. Ietekmi atstājuši arī afrikāņu senie ticējumi par mirušo klātbūtni rituālajos mielastos. Latīņamerikas atbrīvošanās teoloģija nesusi ideju par vakarēdienu kā iekļaujošu mielastu, kas atgādina par solidaritāti ar cietējiem un marginalizētajiem, jo Jēzus mira kā politiskās un reliģiskās elites upuris.

Svētā vakarēdiena praksi ir ietekmējušas sabiedrībā augošās higiēnas prasības un rūpes par pasargāšanos no infekciju izplatības. 19. gs. beigās ASV un Skandināvijā (vispirms Norvēģijā) tika ieviesti individuāli biķerīši. Rūpēs par celiakijas slimniekiem daļa draudžu piedāvā bezglutēna maizi. Citas paliek pie principa, ka maizē jābūt vismaz minimālam glutēna daudzumam. Tas gan vēl joprojām ir diskutabls jautājums daudzās konfesijās. Covid-19 krīzes laiks ir saasinājis šos jautājumus. Daļa ticīgo arī pēc pandēmijas vakarēdienā turpina ņemt tikai maizi. Vienlaikus ir aktualizējušies jautājumi, vai ir leģitīms svētais vakarēdiens tiešsaistē, kad katrs pats mājās pie ekrāna bauda maizi un vīnu.