Opera “Baņuta” atspoguļo latviešu sabiedrības centienus 20. gs. sākumā radīt klasisku, sabiedrības atzītu muzikāli skatuvisku darbu operas žanrā ar libretu latviešu valodā un atsaucēm uz latviešu kultūru un mitoloģiju. Pirms “Baņutas” bija radītas četras operas ar tekstu latviešu valodā – libretista Jēkaba Dubura un mūzikas autora (vijolnieka un komponista) Jēkaba Ozola “Spoku stundā” (1893, uzvesta Rīgas Latviešu biedrībā, RLB), libretista Raiņa un mūzikas autora (operdziedātāja un komponista) Fridriha Podnieka “Indulis un Ārija” (1914, uzvesta RLB Interimteātrī, partitūra zudusi), libretista un mūzikas autora (vēlāk kordiriģenta un mūzikas pedagoga) Kārļa Martinovska “Daira” (1915, neuzvesta) un komponista Jāņa Mediņa “Zvanīgs zvārgulītis” (1918–1919, komponista librets pēc Annas Brigaderes lugas, neuzvesta, partitūra zudusi). Tomēr “Baņuta” pēc tās pirmā iestudējuma pirmizrādes Latvijas Nacionālajā operā 29.05.1920. Latvijas mūzikas vēsturē pirmo reizi operas žanrā ieguva atzītas nacionālās klasikas titulu (objektīvi dalot to ar hronoloģiski nedaudz agrāk pabeigto Raiņa un Jāņa Mediņa operu “Uguns un nakts”, kas nacionālajā operteātrī pirmoreiz uzvesta 1921. gadā).

1903. gadā RLB Mūzikas komisija izsludināja konkursu libretu sacerēšanai latviešu operai, noteikumos ierakstot: “Vielu operas libretam dzejnieks var izvēlēties pēc patikas, bet vēlams, lai to ņemtu no latviešu vai leišu vēstures, teikām, pasakām”. Konkursa norises gaitā tika publicēta informācija, ka iesniegti astoņi libreti:

1) “Lāčplēsis”, moto “Pirmie kucēni jāslīcina!”;

2) “Dzimtenei”, moto Via crucis;

3) “Apburtā pils”, moto “Ja cerībās tas tevi lauž, Tev nebūs izsamist, Ar gaismu tas no jauna aust, Ņem jaunu zobenu, kad tavs tev lūst!”;

4) “Lietavas princis”, moto “Viņš tautu karsti mīlēja, Dēļ viņas nāvē gāja!”;

5) “Milda”, moto “Mūsu tēvu zemei plaukt!”;

6) “Baņuta“, moto “Uz laimi! Un nomirt – tik brīd’s!”;

7) “Zīle”, moto “Lakstīgala”;

8) “Lāčplēsis un Spīdola”, moto Sempre vivus!.

Drīz pēc iesniegšanas tika atsaukts viens no iesniegtajiem libretiem (nav zināma informācija, tieši kurš).   

1905. gada rudenī RLB Mūzikas komisija publicēja paziņojumu, kurā teikts, ka gala lēmuma pieņemšanai tika apspriesti seši libreti, jo “pieteiktais “Lāčplēsis un Spīdola” jau klajā laists un tādēļ no ekspertiem ieskaitīts par atpakaļ ņemtu”. Šī diskvalificētā libreta autors bija Rainis, un gala versijā viņa teksts kļuva par pamatu lugai “Uguns un nakts” (1904–1905). Komisijas lēmums bija konkursā piešķirt tikai vienu, otro godalgu (200 rubļu) libretam “Baņuta”. Libreta autors bija tā laika Rīgas Politehniskā institūta students A. Krūmiņš. Vēlāk A. Krūmiņš kļuva par pazīstamu arhitektu, pilsētbūvnieku, Latvijas Universitātes docētāju. Aizraušanās ar dzejas radīšanu bija A. Krūmiņa vaļasprieks.

A. Krūmiņš libretā “Baņuta” izpildīja konkursa nosacījumus – operas libreta pirmajā versijā kā darbības vieta tekstā minēta Lietava (Lietuva) un Romove, kas 14. gs. vācu viduslaiku hronista Dusburgas Pētera (vācu Peter von Dusburg, Peter von Duisburg, latīņu Petrus de Dusburg) hronikā (arī Prūšu zemes hronika, Chronicon terrae Prussiae) tikusi nosaukta par pagānu svētvietu. Iespējamā Romoves atrašanās vieta varētu būt mūsdienu Krievijas Federācijas Kaļiņingradas apgabalā, agrākajā Austrumprūsijā, kurā vēlajos viduslaikos pirms kristianizācijas dzīvoja senprūšu ciltis.

A. Krūmiņš operas galvenās varones vārdu izvēlējās, atceroties bērnībā Rīgas nedēļrakstā “Rota” (1885) redzētu ilustrāciju Juzefa Ignācija Kraševska (Józef Ignacy Kraszewski) publicētajam vēsturiskajam romānam “Jaunais varonis” (Kunigas). Viena no romāna galvenajām varonēm bija jauna sieviete, kas tulkojumā bija nosaukta par Baņutu. 

Kopumā operas libretā liela daļa pārējo personāžu vārdu – Daumants, Vižuts, Maiga, Zvantevaitis, Zvalgonis, Reda un Jargala – ir ar redzamām atsaucēm uz J. Kraševska romānu. Šajā aspektā A. Krūmiņa librets tieši akcentēja orientēšanos uz “latviešu vai leišu vēsturi, teikām, pasakām”, kā tas bija formulēts 1903. gada libretu konkursa noteikumos.

Atbilstoši izvēlētajai pieejai A. Krūmiņa libretu veidoja dzejas teksts četru cēlienu operas kompozīcijai, kuru caurvija šāda sižeta attīstība:

1. cēlienā, atgriežoties no karagājiena, kuniga (valdnieka) Valguda dēls Daumants ir atvedis līdzi sev līgavu – Baņutu. Pēc Daumanta un Baņutas kāzu ceremonijas vēlā naktī Daumantu apciemo nezināms svešinieks, kas apsūdz viņu savas māsas Jargalas pavedināšanā un nogalināšanā. Divkaujā ar svešinieku Daumants tiek nodurts un mirst;

2. cēlienā, gatavojoties Daumanta izvadīšanai (sadedzināšanai), izmisumā Valgudis sākumā apsūdz Burvi notikušajā nelaimē. Burvis, izvairīdamies no sodīšanas, par vainīgo uzrāda Baņutu. Mirklī, kad satrakojies pūlis grūž Baņutu uz sakurto ugunskuru, no ozola nokrīt Daumanta vairogs. Tas tiek uztverts kā zīme, ka bojāgājušā jaunā kuniga gars aizsargā Baņutu. Viņa tiek apžēlota, tomēr Valgudis liek zvērēt Baņutai, ka viņa atriebs Daumanta slepkavu, līdz tam pieņemot aizliegumu iemīlēt kādu citu; 

3. cēliens risinās līgo naktī Romoves birzī. Baņuta skumst, redzot cilvēkus līksmojam. Krīvs (svētvietas priesteris) apžēlojas par Baņutu un dāvā viņai atbrīvojumu no zvēresta līdz rītausmai. Baņutai uzmanību pievērš kāds nepazīstams jauneklis (Vižuts). Cēliena beigās abi jaunieši ļaujas uzplaukušajām mīlestības jūtām;

4. cēlienā, tuvojoties rītausmai, Vižuts atklāj Baņutai, ka viņš ir bijis vainīgs Daumanta nāvē. Lai iemīļotajai atvieglotu zvēresta izpildi, Vižuts izdara pašnāvību. Nevēlēdamās samierināties ar mīlestības zaudēšanu un neiespējamību, arī Baņuta dodas nāvē. Ieradušies līgotāji apbedī bojā gājušos jauniešus, apberot kapavietu ar ziediem.

Traģiskais fināls ir kā viena no beigu versijām libretā. A. Kalniņam, komponējot ar šo libretu operu, vēlāk radās jauna, kardināli atšķirīga fināla versija.

Pēc operu libretu konkursa noslēguma “Baņutai” īpaša uzmanība no komponistu puses zināmu laiku netika pievērsta, piemēram, Emilis Melngailis pēc iepazīšanās ar libretu iespējas savām iecerēm operas žanrā meklēja Raiņa lugā “Indulis un Ārija”. Līdzīgi rīkojās arī A. Kalniņš, kurš, izlasot “Baņutas” tekstu, uzmanību tālāk pievērsa Raiņa “Indulim un Ārijai”, tomēr tās iecere netika realizēta.

1918. gadā A. Kalniņš atgriezās Liepājā no Pērnavas, kad, apmeklējot Rīgu, no Petrogradas atgriezušās “Latvju operas” trupas vadītāja Andreja Frīdenberga uzrunāts, atkal pievērsa uzmanību libretam “Baņuta” un sāka komponēt tam mūziku. 1919. gada oktobrī dodoties uz Rīgu pa jūru ar kuģi, komponists ar ģimeni tika izsēdināts krastā, peldlīdzekli pārņemot bruņoto spēku karavīriem – bija sācies Bermonta uzbrukums. Kuģī palika arī komponētās operas “Baņuta” partitūras nošu lapas. Tomēr vēlāk partitūra tika atdota komponistam; opera tika pabeigta un 1919. gada nogalē iesniegta iestudēšanai jaundibinātajā Latvijas Nacionālajā operā (LNO).

29.05.1920. “Baņutas” pasaules pirmizrādē to diriģēja pats komponists, Baņutas lomu izpildīja soprāns Dagmāra Rozenberga-Tursa, Vižuta lomu – tenors Rūdolfs Bērziņš. Publika un kritika operas iestudējumu uzņēma atzinīgi, lai gan tika izteiktas arī kritiskas piezīmes, kas galvenokārt skāra libretu, norādot uz samākslotību un zināmu amatierismu dzejas valodā. Operas mūzika kritikas vērtējumos tika raksturota kā brīžiem “ordināra”. Šādi 1920. gadā izskanēja operas “Baņuta” 1. redakcija, tās partitūra mūsdienās vairs nav atrodama. Kritika pamudināja A. Kalniņu vēlāk operas otrajam iestudējumam veikt atsevišķu posmu pārinstrumentāciju un sadarbībā ar A. Krūmiņu papildināt partitūru ar dažiem jauniem skatiem (piemēram, Baņutas un Vižuta duets 3. cēliena noslēgumā).

Operas 2. redakcija ar izmaiņām partitūrā izskanēja otrajā iestudējumā, kura pirmizrāde LNO notika 07.10.1937. Baņutas lomā – soprāns Milda Brehmane-Štengele, Vižuts – tenors Mariss Vētra, iestudējumu diriģents – A. Kalniņa dēls, komponists un diriģents Jānis Kalniņš. 2. redakcijā izmaiņas bija arī libretam. Pēc laikabiedru netiešām liecībām var secināt, ka Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma (1934–1940) valdība pirms šī iestudējuma deva norādījumus aizstāt vārda “Lietuva” lietojumu libretā ar citiem vārdiem. A. Krūmiņš izpildīja šo prasību, attiecīgajās vietās ierakstot vārdus “tēvija”, “tēvzeme”, “dzimtene”.

“Baņutas” 2. redakcijas partitūra mūsdienās tiek uzskatīta par oriģinālo. Tās mūzikas valodai un izteiksmei ir raksturīga balstīšanās 19. gs. otrās puses vēlīnā romantisma stilistikā, atspoguļojot gan krāšņas orķestrālā skanējuma epizodes un kora skatus, gan melodiski izkoptus solodziedājumus un ansambļus. A. Kalniņš operas žanra traktējumā acīmredzami bija inspirējies no Riharda Vāgnera (Richard Wagner) muzikālās drāmas idejām. Operā “Baņuta” galveno varoni raksturo muzikāls vadmotīvs, kas pēc pirmās izskanēšanas orķestra ievadā periodiski atgriežas un dažādās transformācijās izskan dramaturģiski nozīmīgākajās ainās (Baņutas balādē un kāzu maršā 1. cēlienā, sēru maršā 2. cēliena izskaņā, Baņutas pašnāvības un kora atvadu skatos 4. cēlienā). Īpaša izteiksmība operā ir stilizētajam līgo dziesmu un deju muzikālajam risinājumam 3. cēlienā un 4. cēliena noslēgumā.

Padomju Savienības pirmās okupācijas periodā (1940–1941), gatavojot “Baņutu” Latvijas mākslas dekādei (“pievienotās” padomju republikas mākslas atrādīšanai) Maskavā, tapa tās 3. redakcija. Atbilstoši tā laika padomju totalitārā režīmā aktuālajām nostādnēm, kas noliedza “pagātnes aizspriedumus” un aicināja mākslas darbos uzsvērt sociālisma ideju uzvaru, libretistam un komponistam tika pieprasīts radīt jaunu, optimistisku operas finālu (tā teksta radīšanā piedalījās arī dzejnieks Pāvils Vīlips). Jaunajā finālā brīdī, kad Vižuts un Baņuta gatavojas doties nāvē, ierodas “tauta” (nevis līgotāji) ar senlatviešu mitoloģijā neiederīgo Vecāko priekšgalā (kunigs Valgudis libretā tiek norādīts kā jau miris) un dāvā abiem jauniešiem atbrīvošanu no zvēresta izpildes. Opera noslēdzas ar pacilātu solistu un kora dziedājumu, slavinot saullēkta un dzīves uzvaru. Šādā 3. redakcijas risinājumā opera piedzīvoja trešā iestudējuma pirmizrādi Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valsts operas un baleta teātrī 09.06.1941. (Baņutas lomā M. Brehmane-Štengele, Vižuta lomā Arturs Priednieks-Kavara, diriģents J. Kalniņš).

Turpmākajos “Baņutas” skatuviskajos iestudējumos 20. gs. otrajā pusē vairāk ir tikusi iestudēta 3. redakcija, tikai vienu reizi atgriežoties pie 2. jeb oriģinālās redakcijas ar traģisko finālu:

4. iestudējuma pirmizrāde 25.10.1953., Latvijas PSR Valsts Akadēmiskajā operas un baleta teātrī (operas 3. redakcija). Baņuta – Regīna Māliņa (Frinberga), Vižuts – Andris Skara, diriģents – Edgars Tons;

5. iestudējuma pirmizrāde 23.09.1968.,  Latvijas PSR Valsts Akadēmiskajā operas un baleta teātrī (operas 3. redakcija). Baņuta – R. Frinberga, Vižuts – Kārlis Zariņš, diriģents – Rihards Glāzups; 

6. iestudējuma pirmizrāde 20.06.1979., Latvijas PSR Valsts Akadēmiskajā operas un baleta teātrī (operas 2. redakcija). Baņuta – Rita Zelmane, Vižuts – K. Zariņš, diriģents – Aleksandrs Viļumanis;

7. iestudējuma vienreizējs brīvdabas uzvedums Zosēnu pagastā pie Skrāģu kroga 21.08.1999., LNO trupa (operas 3. redakcija). Baņuta – Zigrīda Krīgere, Vižuts – Miervaldis Jenčs, diriģents – A. Viļumanis.

Pateicoties Ņujorkā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), dzīvojošā diriģenta un komponista Andreja Jansona iniciatīvai, 20. gs. 80. gados, vēl Padomju  okupācijas laikā Latvijā, opera “Baņuta” piedzīvoja iestudējumu trīs koncertuzvedumus ārzemēs, trimdā, iesaistot solistus, simfonisko orķestri un Ņujorkas latviešu kori:

1) 05.06.1982. Ņujorkas Kārnegi koncertzālē (Carnegie Hall): Maralina Niska (Maralin Niska) Baņutas lomā, Maikls Fiako (Michael Fiacco) Vižuta lomā, diriģents A. Jansons;

2) 03.06.1983. Milvoki, ASV: M. Niska Baņutas lomā, Ārons Bergelli (Aaron Bergelli) Vižuta lomā, diriģents A. Jansons;

3) 1984. gada jūlijā Minsterē, Vācijā: M. Niska Baņutas lomā, Ā. Bergelli Vižuta lomā, diriģents A. Jansons. 

Šajos koncertuzvedumos titullomu izpildījusī M. Niska bija amerikāniete, 20. gs. 70. gadu Ņujorkas Metropolitēna operteātra (Metropolitan Opera) zvaigzne. Daumanta partiju izpildīja pazīstamais trimdas lietuviešu operdziedātājs Aļģis Grigs (Algis Grigas). 

17.09.1999. LNO un 26.06.2003. RLB opera izskanēja gandrīz pilnā apjomā koncertizpildījumos ar solistiem, kori un simfonisko orķestri.

22.08.2020., atzīmējot pirmuzveduma simtgadi, Jaunpiebalgas Zosēnu pagasta Skrāģu kroga ēkā notika operas fragmentu koncertizpildījums. 18.11.2020., Covid-19 pandēmijas ierobežojumu laikā, pēc RLB iniciatīvas notika operas fragmentu izpildījuma translācija tīmeklī. Kā solisti klavieru pavadījumā dažādu personāžu lomās uzstājās vairāki jaunākās paaudzes operdziedātāji  –  Laima Krīgere, Juris Jope, Rihards Millers, Tatjana Kalniņa, Edgars Ošleja, Dainis Kalnačs.

2008. gadā, pieņemot lēmumu, kuras no operām iekļaut Latvijas kultūras kanona sarakstā, ekspertu komisija, apspriežot vienā laikā tapušos darbus “Baņuta” un “Uguns un nakts”, priekšroku deva Raiņa un Jāņa Mediņa operai. Tomēr līdz pat 21. gs. sākumam ir saglabājušās vairākas liecības, kas apstiprina operas “Baņuta” nozīmi Latvijas kultūras atmiņā. 

Latvijas Nacionālās Bibliotēkas fondā glabājas Pāvula Neldnera apgādā Rīgā 1920. gadā publicētā A. Krūmiņa operas libreta pirmā versija (ar Lietuvas pieminējumu tekstā).

1968. gadā Rīgā, izdevniecībā “Liesma”, tika izdots operas klavierizvilkums ar 2. un 3. redakcijas libreta teksta tulkojumu franču, vācu un krievu valodā, piedāvājot vienā nošizdevumā iepazīt operas gan traģiskā, gan optimistiskā fināla versijas.

1978. gadā tika izdots Vissavienības skaņu plašu firmas “Melodija” Rīgas skaņu ierakstu studijā veiktais operas skaņieraksts četros vinila plašu diskos valsts operteātra solistu, kora un simfoniskā orķestra izpildījumā. Baņutas partiju šajā izdevumā dzied R. Frinberga, Vižuts – K. Zariņš, diriģents – A. Viļumanis. Šis skaņieraksts atkārtoti tika izdots divu kompaktdisku formātā 1996. gadā.

1999. gadā, pieminot 80. gadskārtu kopš operas pabeigšanas, tika izdots operas “Baņuta” libreta teksts latviešu, angļu, vācu, franču un krievu valodā. Šajā izdevumā libreta teksts latviešu valodā un tulkojumā angliski ir 1. redakcijas versijā (ar Lietuvas pieminējumu), savukārt vācu, franču un krievu valodā ir tulkojumi tekstam no 2. redakcijas.

02.07.2011. Jaunpiebalgā, Zosēnu pagasta Skrāģu krogā, tika atklāts operai “Baņuta” veltīts muzejs. Tā izveides iniciators bija režisors Guntis Gailītis, libretista A. Krūmiņa brāļa mazdēls.

2020. gadā Valsts akciju sabiedrība “Latvijas Pasts” izdeva īpašu pastmarku un aploksni, kas bija veltīta operas “Baņuta” pirmiestudējuma simtgadei. Māksliniece Lilija Dinere izdevuma dizainā bija  izmantojusi scenogrāfa Jāņa Kugas zīmējuma metu un fotoattēlu no operas pirmuzveduma 1920. gadā.

2020.–2021. gadā Latvijā tapa starptautiskā projektā īstenota izrāde un operfilma “Baņuta”. To autori bija Berlīnes mūzikas teātra kolektīvs Hauen und Stechen ar režisori Francisku Kronfotu (Franziska Kronfoth) un Angelu Braunu (Angela Braun) kā vienu no titulvarones trīs tēlotājām, kā arī Latvijas mākslinieki: A. Krūmiņa libreta dekonstruētājs – dramaturgs Evarts Melnalksnis, A. Kalniņa mūzikas aranžētājs komponists Jēkabs Nīmanis, operdziedātājas Laura Grecka un Sniedze Kaņepe Baņutas lomā un citi. Covid-19 pandēmijas apstākļos pirmizrādi Rīgā 15.10.2021. sākumā piedzīvoja projekta operfilma. Teātra izrādes versijā iestudējums pirmo reizi tika īstenots 18.08.2022. Rīgā un 31.08.2022. Berlīnē.