Senajā Grieķijā Hermejs tika uzlūkots kā starpnieks starp dzīvo un mirušo pasauli, starp dieviem un mirstīgajiem. Būdams diskrēts vai pat slēpts savā rīcībā, Hermejs gandrīz vienmēr bija labvēlīgs mirstīgajiem. Hermejam piedēvētās funkcijas atklāj senajiem grieķiem un romiešiem nozīmīgus ikdienas dzīves aspektus – atrašanās ceļā, lai veiktu dažādus darījumus (arī lai nodarbotos ar tirdzniecību, izdomu, blēdīšanos un paļaušanos uz veiksmi), gatavošanās un dalība vieglatlētikas spēļu sacensībās, dažādu zināšanu un prasmju nepieciešamība, piemēram, svešvalodu zināšanas, runas mākslas prasmes un izpratne par viesmīlību. Lai arī Olimpa dievu vidū Hermejs neieņēma augstu vietu un parasti viņš tika pielūgts tempļos, kas veltīti citām dievībām, Hermejs bija populārs un viņu godāja visā rietumu antīkajā pasaulē – kā senie grieķi, tā romieši.

Olimpa dievs Hermejs bija mirstīgo, kuri atrodas ceļā (arī tirgotāju, ziņnešu, krāpnieku un zagļu), aizbildnis. Viņa pārziņā bija viesmīlība un dažādas zinības, piemēram, svešvalodu zināšanas, astronomija, arī izdoma, viltus un blēdīšanās. Hermejs bija dievu valdnieka Zeva (Ζεύς) kā arī citu dievu ziņnesis. Nozīmīga Hermeja funkcija bija pavadīt mirušo dvēseles uz pazemes valstību pie Aīda (Ἅιδης).

Romiešu mitoloģijā Hermejs tika saukts par Merkuriju (Mercurius). Pastāv uzskats, ka Hermejs ir pirmsgrieķiska dievība, kas radusies Mazāzijā. Senajā Grieķijā Hermeju pielūdza jau kopš Mikēnu kultūras laikmeta (~ 1750.–1050. gadā p. m. ē.). Mīti par Hermeju ar nelielu humora piedevu visplašāk atspoguļoti tā dēvētajā homēriskajā himnā Hermejam (Εἰς Ἑρμῆν, ap 7.–6. gs. p. m. ē.), kas ir garākā līdz mūsdienām saglabājusies sengrieķu himna.

Antīkajā mākslā sākotnēji Hermeju attēloja kā vecāku, bārdainu vīrieti, vēlāk – kā skaistu, atlētisku, bārdainu jaunekli ar spārnotām sandalēm vai cepuri un ziņneša zizli.

Hermejs ir sena dievība, kas, iespējams, radusies Mazāzijā un kuru Senajā Grieķijā godāja jau mikēnieši, kas apdzīvoja Peloponēsas pussalu un Egejas jūras salas. Māla plāksnītes ar Hermeja vārdu lineārajā B rakstā atrastas senajā Pilas pilsētvalstī jeb polē, kas bija nozīmīgs Mikēnu kultūras centrs un atradās Peloponēsas pussalas rietumu daļā, Tēbās, kas atrodas Boiotijas reģionā centrālajā Grieķijā, kā arī Knosā, kas atrodas Krētā.

Himnā Hermejam detalizēti atspoguļots mīts par Hermeja dzimšanu un pieaugšanu. Hermejs ir Zeva un nimfas Majas (Μαῖα) – milža jeb titāna Atlanta (Ἄτλας) meitas – dēls. Maja Hermeju piedzemdējusi kādā alā Killēnes kalnā, kas atrodas Peloponēsā, vēsturiskajā Arkādijas reģionā. Dievs esot piedzimis rītausmā, pusdienlaikā viņš jau spēlējis uz pašgatavotas liras, savukārt vakarpusē nozadzis sava pusbrāļa – saulesgaismas dieva Apollona (Ἀπόλλων) – govju ganāmpulku, liekot lopiem iet atpakaļgaitā, lai tādējādi apmulsinātu ikvienu, kurš tos mēģinātu meklēt. Dienas beigās jaunais dievs kā nevainīgs bērns atgriezies pie mātes.

Vairums valodnieku uzskata, ka Hermeja vārds atvasināts no sengrieķu valodas vārda ἕρμα, hérma ‘akmeņu kaudze’. Senatnē hermas izmantoja kā ceļa zīmes un robežzīmes, ar hermām iezīmēja arī apbedījuma vietas. Īpaši daudz hermu bija Atēnās – gan uz ielām, gan pilsētas laukumos. Šī iemesla dēļ daudzi pētnieki, pirms tika atrastas māla plāksnītes ar Hermeja vārdu lineārajā B raktā, uzskatīja, ka Hermejs ir īpaša Atēnu dievība. Hermu simboliskā nozīme bija ceļu, robežu, vārtu sargātājas. Ar šo nozīmi saistīts arī viens no pazīstamākajiem Hermeja epitetiem, proti, Propilajs (Προπυλαίος, Propylaíos ‘vārtnieks’, burtiski ‘tas, kurš atrodas pirms vārtiem’). Gan Senajā Grieķijā, gan Romā hermas bija dažādu ticējumu un māņticības avots. Hermu bojāšanu uzskatīja par briesmīgu zaimošanu. Iespējams, ka salīdzinoši necilā, bet ar simbolisku nozīmi apveltītā akmeņu kaudze arī ir Hermeja kā dieva izcelšanās pirmavots.

Himna Hermejam vēsta par to, kā Hermejs un Apollons apmainījās ar vairākām svarīgām funkcijām vai arī tās sadalīja savā starpā. Saskaņā ar mītu Hermejs nejauši atrada bruņurupuci. No tā bruņām viņš pagatavoja liru un dziedāja tās pavadījumā. Apollons pierunāja Hermeju atdot liru viņam apmaiņā pret govīm, kuras Hermejs bija tam nolaupījis. Vēlāk Hermejs pasniedza Apollonam arī savu stabuli un par to no viņa dabūja zelta zizli. Apollons iemācīja Hermejam zīlēšanu.

Tomēr atšķirībā no sava pusbrāļa Apollona Olimpa dievu vidū Hermejs neieņēma augstu vietu. Kā dievu ziņnesis viņš reti uzņēmās vadošo lomu notikumos. Atbilstoši Hermeja pirmatnējai dabai, kas iemieso hermu, lielākā daļa viņa funkciju tā vai citādi saistītas ar atrašanos ceļā, ceļiniekiem, robežām un to pārkāpšanu ar izdomu un viltu. Dievu pasaulē Hermeja galvenais pienākums ir darboties kā dievu, jo īpaši Zeva, ziņnesim, gribas paudējam un dažos gadījumos arī īstenotājam. Piemēram, Hermejs kā putns lidoja virs viļņiem uz nimfas Kalipso (Καλυψώ) salu, lai viņai paziņotu Zeva pavēli atlaist Odiseju (Ὀδυσσεύς) uz dzimteni. Kad Hermejs pavadīja Trojas valdnieku Priamu (Πρίαμος) uz grieķu nometni, lai panāktu Priama dēla Hektora (Ἕκτωρ) ķermeņa atdošanu, tuvojoties grieķu varoņa Ahilleja (Ἀχιλλεύς) teltij, viņš aizmidzināja sargus.

Hermejs bija ne tikai dievu ziņnesis, bet arī pavadonis, piemēram, dievietes Hēru (Ἥρα), Atēnu (Ἀθηνᾶ) un Afrodīti (Ἀφροδίτη) viņš pavadīja uz Priama dēla Parida (Πάρις) sarīkoto tiesu, lai izšķirtu triju dieviešu strīdu par to, kura no viņām ir visskaistākā. Hermejs pildīja arī daudzus citus dievu uzdotos uzdevumus, piemēram, pēc Zeva lūguma nogādāja mazo Dionīsu (Διόνυσος) pie Nūsas kalna nimfām. Tā dēvētā klasiskā perioda mitoloģijā Hermejs tika uzlūkots arī kā mītisko varoņu, īpaši Perseja (Περσεύς), Hērakla (Ἡρακλῆς) un Odiseja (Ὀδυσεύς), aizbildnis. Persejam Hermejs aizlienēja spārnotās sandales, lai tādējādi tam palīdzētu nonāvēt gorgonu Medūzu (Μέδουσα). Odisejam viņš atklāja burvju zāles, lai viņš izglābtos no burves Kirkes (Κίρκη) burvestībām.

Mirstīgo pasaulē ar tādiem epitetiem kā Ceļinieku aizbildnis (Ὅδιος) un Pavadonis (‘Hγεμών vai Ἀγήτωρ) Hermejs sargāja visus tos, kuri atradās ceļā – vai nu atklāti un likumīgi, vai arī slepus, lai veiktu negodīgus darījumus. Hermejs bija tirgotāju un ziņnešu aizbildnis, viņa pārziņā bija mākslas, kas nepieciešamas efektīvai saziņai, piemēram, retorika jeb runas māksla, arī tulkošana sarunās ar svešzemniekiem. Antīkajā senatnē tulks tika dēvēts par hermeneju (ἑρμηνεύς, hermēneús burtiski ‘izskaidrotājs’), no šī sengrieķu valodas vārda cēlies mūsdienu termins “hermeneitika”, kas apzīmē filozofisku mācību par interpretāciju un saprašanu, tās teoriju un metodoloģiju.

Klasiskajā periodā, kā arī vēlākajos antīkās senatnes gadsimtos Hermeju pielūdza kā mirušo dvēseļu pavadoni (ψυχοπομπός, psychopompós) ceļā uz pazemes valstību Aīdu. Turklāt kā dievs kurš rūpējās par robežām un to pārkāpšanu, viņš spēja pārkāpt un tādējādi palīdzēt arī citiem pārkāpt robežu, kas atdala dzīvo pasauli no mirušo pasaules. Hellēnisma un vēlīnās antikvitātes periodā radās tā dēvētā Hermeja Trismegista (Τρισμέγιστος) tēls, ņemot vērā Hermeja tuvību ar viņpasauli. Ar šo tēlu saistīts hermētisms – mācība, kas ietver okultismu, teozofiju un citas slepenas doktorīnas, to sacerējumus.

Hermeja viltība un izveicība, kā arī prasme nemanāmi atšķetināt jebkuru samezglojumu padarīja viņu par blēdīšanās un zagšanas aizbildni. Hermejs iemācīja blēdīties savu dēlu Autoliku (Αὐτόλυκος) – Odiseja vectēvu no mātes puses. Odiseja izmanība bija iedzimta, viņš to bija mantojis no dievišķā priekšteča. Izmantojot viltību un mānīšanos, pēc Zeva pavēles Hermejs atbrīvoja Argas valdnieka meitu Īo (Ίώ) no milža Visuredzošā Arga (Ἄργος Πανόπτης) un to nogalināja. Nezināma autora vai autoru dieviem veltītajā kolekcijā “Homēriskās himnas” (Ὁμηρικοὶ ὕμνοι, 7.–6. gs. p. m. ē.) aprakstīts Hermeja zagļa varoņdarbs – Apollona govju ganāmpulka nolaupīšana. Lopu zagšana, īpaši ja tā netika atklāta, Senajā Grieķijā bija diezgan izplatīts bagātības avots. Tādējādi Hermeju pielūdza arī krāpnieki un zagļi.

Hermeja pārziņā bija arī spēja dāvāt visdažādākā veida veiksmi. Nejaušu kaut kā vērtīga atrašanu sauca par Hermeja dāvanu jeb hermaionu (ἕρμαιον, érmaion burtiski ‘kaut kas, ko atstājis vai pazaudējis Hermejs’). Hermejs plaši tika pielūgts arī kā vieglatlētikas un cīņas mākslas aizbildnis. Mazāk zināma Hermeja funkcija – ganāmpulku pieauguma veicinātājs, kā arī dievs, kurš rūpējas par mirstīgo auglības spēju. Taču tieši šo funkciju dēļ viens no Hermeja kulta senākajiem simboliem bija falls.

Senākā Hermeja pielūgsmes vieta atradās viņa dzimtajā vietā – Killēnes kalna pakājē, Fenejas polē. Saskaņā ar sengrieķu ģeogrāfa Pausanija (Παυσανίας) minēto darbā “Grieķijas apraksts” (Ἑλλάδος Περιήγησις, 2. gs.) Killēnes kalna galā kādreiz esot atradies Hermejam veltīts templis un viņa statuja. Taču jau Pausanija laikā no tempļa bija saglabājušās tikai drupas. Romiešu autors Gajs Jūlijs Higins (Gaius Julius Hyginus) mītu krājumā “Stāsti” (Fabulae, 1. gs. m. ē.) norāda, ka šis esot bijis pats senākais jebkad uzceltais templis.

Mikēniešu laikmetā, kā arī turpmākajos antīkās senatnes gadsimtos Senaja Grieķijā Hermejs gandrīz vienmēr tika pielūgts tempļos un svētvietās, kas bija primāri veltītas dievietēm, piemēram, Hērai, zemes auglības dievietei Dēmetrai (Δημήτηρ) un krēslas dievietei Hekatei (Ἑκάτη). Zināmi tikai trīs tempļi, kas bija veltīti tieši Hermejam, tie visi atradās vēsturiskajā Arkādijas reģionā, viens no tiem –  Killēnes kalna virsotnē.

No Arkādijas Hermeja kults tika ieviests Atēnās un izplatījās pa visu Seno Grieķiju.

Atēnās Hermeju pielūdza un viņam veltītus ziedojumus nolika pie hermām. Daļa no Atēnu tirgus laukuma jeb agoras tika dēvēta par Hermām, jo šajā agoras daļā atradās īpaši liels skaits hermu, kuras tur bija uzstādījuši tirgotāji un citi, kas vēlējās pateikties Hermejam par kādu personisku vai publisku panākumu.

Hermeja kā vieglatlētikas un cīņas mākslas aizbildņa statujas atradās ģimnāzijos jeb centros, kur trenējās sengrieķu vieglatlētikas spēļu sacensību dalībnieki, kā arī palaistrās jeb cīņas skolās. Šajā statusā Hermejs tika pielūgts arī Olimpijā, kas atradās Peloponēsas rietumos pie Alfeja upes un kur ik pēc četriem gadiem senie grieķi organizēja tā dēvētās Olimpiskās spēles – sengrieķu pasaulē nozīmīgākās vieglatlētikas sacensības.

Svētkus, ko ik gadu svinēja par godu Hermejam, sauca par Hermaijām (Ἔρμαια). Parasti Hermaijās Hermeju godināja kā vieglatlētikas sacensību aizbildni, bieži vien kopā ar Hēraklu, un tās ietvēra dažāda veida sporta sacensības. Droži zināms, ka Hermaijas tika organizētas Fenejā, Atēnās, kā arī Krētas polē Kidonijā. Daži avoti liecina, ka Hermaijas norisinājās arī citviet Senajā Grieķijā, piemēram, Salamīnas salā, dažās centrālās Grieķijas polēs, Dēlas salā, kas atrodas Egejas jūrā, kā arī dažās Mazāzijas polēs, piemēram, Pergamā.

Hermejs tika pielūgts arī Antestērijos – Dionīsam veltītos reliģiskos svētkos par godu pavasara atnākšanai, kas tika organizēti Atēnās. Šo svētku trešā diena bija mirušo piemiņas diena, un šajā dienā atēnieši nesa ziedojumus pazemes valstības Hermejam jeb Hermejam Htonijam (Χθόνιος).

Hermeja svētie dzīvnieki bija auns un zaķis. Antīkajā mākslā Hermeju mēdza attēlot jājam uz liela auna. Kā ganāmpulku aizbildnis Hermejs senajiem grieķiem iemiesoja arī govju ganāmpulku, aitas un kazas. Hermeja atribūti bija spārnotas zelta sandales vai cepure un zelta zizlis. Senie grieķi ticēja, ka, turot rokā zizli, Hermejs pavada mirušo dvēseles uz Aīdu. Ar sava zižļa palīdzību Hermejs lika cilvēkiem sapņot, tādējādi dažkārt pavēstot arī dievišķo gribu.

Antīkajā mākslā Hermejs galvenokārt tiek attēlots kā dievu ziņnesis vai pavadonis, viņa galvu rotā platmale, ko grieķu ceļotāji valkāja, lai pasargātu acis no saules, rokās – zizlis vai nūja, kājās – sandales. Hermeja cepure vai sandales nereti ir spārnotas, kas liecina, ka viņš spēj pārvietoties arī lidojot un ir daudz ātrāks nekā jebkurš mirstīgais ceļotājs. Hermeja tēls ļoti bieži vērojams vāžu glezonojumos – vai nu kā vadošā, vai pavadošā figūra. Arhaiskajā sengrieķu mākslā Hermejs parasti attēlots kā nobriedis vīrs ar bārdu, ceļotāja tērpā. Sākot ar 5. gadsimta p. m. ē. otro pusi, tēlotājā mākslā Hermejs tiek attēlots kā bārdains un kails jauneklis, kas daudz neatšķiras no sava pusbrāļa Apollona – Hermeja tēls ir jaunāks nekā Apollona un mazāk muskuļots. Līdz mūsdienām saglabājies slavenā sengrieķu skulptora atēnieša Praksitela (Πραξιτέλης) darbs – 2,13 m augsta skulpturāla kompozīcija, kas veidota no Paras salas marmora un kurā attēlots Hermejs, kurš nes mazo Dionīsu. Skulptūra tika atrasta 1877. gadā Hēras tempļa drupās Olimpijā; mūsdienās tā apskatāma Olimpijas arheoloģiskajā muzejā (Αρχαιολογικό Μουσείο Ολυμπίας). Tā tiek uzskatīta par vienu no svarīgākajām un slavenākajām vēlīnā klasiskā perioda skulptūrām.

Hermeja tēls saglabājis savu popularitāti arī vēlāko laiku tēlotājā mākslā. Hermeja jeb Merkurija statujas vērojamas mūsdienu Itālijas pilsētu, īpaši Romas, ielās un laukumos, kā arī citās Eiropas pilsētās.