Erīnijas ir atriebības, lāsta un soda dievietes, kas kalpo Aīdam (Ἅιδης) un Persefonei (Περσεφόνη) pazemes valstībā, viņas tiek pieskaitītas htoniskajām, t. i., pazemes, dievībām. Erīnijas vajā noziedzniekus un slepkavas, uzsūtot tiem sirdsapziņas pārmetumus, neprātu un nelaimes. Tās iemieso sava veida tiesu un taisnīgumu. Erīnijas arī soda mirušos par to grēkiem. Erīnijas tiek raksturotas gan kā bargas un nepielūdzamas, gan kā baismīgas, ļaunas un cietsirdīgas. Erīniju vārda izcelsme ir neskaidra.

Sākotnējā tradīcijā erīnijām nebija vārdu, nebija pat īsti zināms to skaits, bet vēlāk romiešu dzejnieks Vergilijs (Vergilius) eposā “Eneīda” (Aeneis, 1. gs. p. m. ē.) nosauca trīs erīnijas – Alekto (Ἀληκτώ, burtiski ‘neremdināmā’), Teisifone (Τισιφόνη, burtiski ‘tā, kas pieprasa samaksu par slepkavību’) un Megaira (Μέγαιρα, burtiski ‘pārmetošā’).

Eimenīdas (Εὐμενίδες, burtiski ‘labvēlīgās’) ir erīniju žēlsirdīgā forma, kas tika godinātas Atikā. Erīniju romiešu ekvivalents ir fūrijas (Furiae), no latīņu valodas sieviešu dzimtes lietvārda furia ‘trakums’.

Erīniju izcelšanās atrodama mītā par Urāna (Οὐρανός) varas gāšanu, kurā teikts, ka erīnijas radīja Gāja (Γαῖα) no asins pilieniem, kas iesūcās zemē, kad Krons (Κρόνος) nocirta Urāna fallu. Tas lasāms sengrieķu dzejnieka Hēsioda (Ἡσίοδος) poēmas “Teogonija” (Θεογονία, ~ 7. gs. p. m. ē.) 183.–185. rindiņā:

“Visas asiņu lāses pēc tam, cik noplūda viņam,

Kopā savāca Gāja. Un gadu ritumā radās

Varenās Erīnijas no tām [..].”

(Augusta Ģiezena atdzejojums; Ābrama Feldhūna redakcija)

Pastāv arī citas versijas par erīniju izcelšanos, piemēram, ka tās cēlušās no Niktes (Νύξ).

Erīnijām piedēvētie notikumi rāda, ka viņas ar ļoti lielu nežēlību izturējās pret tiem, kas noziegušies pret kādu no ģimenes, it īpaši – ja jaunāks ģimenes loceklis nogalinājis vecāku ģimenes locekli, piemēram, dēls nogalinājis tēvu. Mitoloģijas pētnieki uzskata, ka tieši šī iemesla dēļ Hēsiods par erīniju rašanos izvēlējies mītu, kurā Urānu no varas gāž viņa dēls Krons.

Mitoloģijas aprakstos erīnijas parasti tiek pieminētas Aīda pazemes valstības aprakstos. Erīniju galvenā funkcija ir atriebties par noziegumu izdarīšanu – ja kāds ir izdarījis noziegumu, tad erīnijas to sāk vajāt. Viņas spēja uzsūtīt neprātu, nelaimes, slimības un badu, un no viņām nebija iespējams noslēpties. Mitoloģijas pētnieki vērtē erīniju taisnīguma izjūtu kā augstu, jo viņas soda tikai pašu noziedznieku, nevis visu viņa dzimtu.

Erinījas pieminētas sengrieķu dzejnieka Homēra (Ὅμηρος) eposos. Eposā “Īliada” (Ἰλιάς, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) 9. dziedājumā erīnijas piesauktas divas reizes – boiotiešu valdnieks Amintors (Ἀμύντωρ) nolādēja savu dēlu Foiniku (Φοῖνιξ), piesaukdams erīnijas, un Kalidonas valdnieka Oineja (Οἰνεύς) sieva Altaja (Ἀλθαία) nolādēja savu dēlu Meleagru (Μελέαγρος), aicinādama erīnijas viņu nogalināt. Eposa “Odiseja” (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) 2. dziedājumā Odiseja (Ὀδυσσεύς) dēls Tēlemahs (Τηλέμαχος) piemin erīnijas, savukārt 11. dziedājumā Odisejs piebilst, ka erīnijas vajājušas Oidipu (Oἰδίπoυς) pēc tam, kad viņa māte pakārās.

Erīnijas soda arī par nepatiesa zvēresta došanu. Hēsiods to piemin poēmā “Darbi un dienas” (Ἔργα καὶ Ἡμέραι, ~ 7. gs. p. m. ē.), norādot, ka erīnijas saistītas ar zvēresta dieva Horka (Ὅρκος) dzimšanu.

Vēlākā tradīcijā erīnijas kļūst par pazemes valstības atriebējām, kas soda mirušos par jebkādiem grēkiem, tādējādi pārņemot vispārēju pasaules kārtības uzturēšanas funkciju, kurā ietilpst ne tikai sodīšana par nogalināšanu. Piemēram, Homēra eposa “Īliada” 19. dziedājumā varoņa Ahilleja (Ἀχιλλεύς) zirgs Ksants (Ξάνθος) uzrunā Ahilleju, pareģojot viņa nāvi, un tūlīt pēc tam erīnijas atņem zirgam balsi, jo zirgiem nepienākas spēja runāt.

Viens no zināmākajiem ir mīts par Agamemnona (Ἀγαμέμνων) un Klitaimnēstras (Κλυταιμνήστρα) dēlu Orestu (Ὀρέστης). Klitaimnēstra nogalināja savu vīru Agamemnonu, tāpēc Orests atrieba tēva nāvi un nogalināja savu māti, bet par šo rīcību viņu vajāja erīnijas. Šis mīts izvērsts sengrieķu dramaturga Aishila (Αἰσχύλος) traģēdijā “Labvēlīgās” (Εὐμενίδες, 458. gadā p. m. ē.). Erīniju nogurdināts, Orests devās uz Delfiem, bet pat Apollona (Ἀπόλλων) templī erīnijas tam sekoja. Taču Apollons erīnijas iemidzināja un parādījās Orestam bez viņu ziņas. Apollons lika Orestam doties uz Atēnām un tur pielūgt dievietes Atēnas (Ἀθηνᾶ) tēlu. Šajā ceļā Orestam devās līdzi Hermejs (Ἑρμῆς). Pie aizmigušajām erīnijām ieradās Klitaimnēstra, nosodīdama tās par sava darba nepildīšanu. Kad beidzot erīnijās pamodās, Orests jau bija nonācis Atēnās. Erīnijas to atrada, notupušos pie Atēnas tēla un aptvērušu tā kājas, un viņas bija gatavas Orestu saplosīt, taču neuzdrošinājās aizskart Atēnas tēlu. Ieradās pati Atēna, izdzirdējusi erīniju drausmīgos kliedzienus. Erīnijas pieprasīja atdot Orestu, bet Orests lūdza sevi sargāt. Atēna sasauca tiesu, un tajā tika nolemts Orestu attaisnot. Bet erīniju dusmas tika remdētas, kad Atēna tām piedāvāja palikt Atēnās, kur uz mūžīgiem laikiem tām tika izrādīts liels gods. No šī laika eirīnijas ieguva savu labvēlīgo formu – eimenīdas.

Vēl viens slavens mīts, kurā erīnijas atriebj mātes noslepkavošanu, ir mīts par Alkmaionu (Ἀλκμαίων) – epigoņu karagājiena vadoni, kuram bija jāpiedalās septiņu valdnieku karagājienā pret Tēbām. Alkmaiona māte Erifīle (Ἐριφύλη) tika uzpirkta, lai pierunātu savu vīru Amfiarāju (Ἀμφιάραος) piedalīties – pēc vienas versijas, Trojas karā, pēc otras – karagājienā pret Tēbām, lai gan zināja, ka viņš tajā ies bojā. Erifīli uzpirka ar Tēbu dibinātāja Kadma (Κάδμος) sievas Harmonijas (Ἁρμονία) kaklarotu un tērpu, ko bija darinājusi Atēna. Alkmaions vēlējās atriebt tēvu, tāpēc devās uz Delfiem, lai iegūtu Apollona piekrišanu saviem nodomiem. Viņš cerēja, ka pēc Apollona apstiprinājuma erīnijas nepildīs savu uzdevumu. Tomēr pēc Erifīles nogalināšanas erīnijas sāka Alkmaionu vajāt, turklāt Eirifīle mirstot nolādēja savu dēlu. Erīniju atriebība izraisīja daudzas nelaimes ne tikai pašam Alkmaionam, bet arī citiem, kas ar viņu saistīti – tas rāda, cik tālu erīniju spējas var aizsniegties.

Alkmaions bēga, meklēdams zemi, kurā rastu šķīstīšanu. Beidzot viņš nonāca Arkādijas pilsētā Psofisā, kur valdnieks Fēgejs (Φηγέως) atbrīvoja viņu no izdarītās slepkavības un deva par sievu meitu Arsinoju (Ἀρσινόη). Taču nelaimes nāca pār Psofisu, un Alkaimons devās uz Delfiem pēc padoma. Delfos tam pavēstīja, ka viņu var šķīstīt tikai upes dievs Ahelojs (Ἀχελώϊος) un ka viņš atradīšot mieru zemē, kas vēl nepastāvēja, kad Erifīle viņu nolādēja. Alkmaions atstāja Psofisu un sievu Arsinoju un devās meklēt Aheloju. Ahelojs šķīstīja Alkmaionu, deva viņam meitu Kalliroju (Καλλιρρόη) par sievu, un viņi apmetās Ahelojas upes grīvā uz salas, kas bija izveidojusies pēc Erifīles nāves, tāpēc tajā lāsts Alkmaionu neskāra. Tomēr arī uz salas Alkmaionu turpināja vajāt nelaimes. Kalliroja uzzināja par Harmonijas kaklarotu un tērpu un pieprasīja, lai Alkmaions tos uzdāvina, taču izrādījās, ka kaklarota un tērps nes nelaimi. Alkmaions devās atpakaļ uz Psofisu un lūdza Fēgejam atdot kaklarotu un tērpu, sakot, ka tie tiks ziedoti Delfu orākulam. Kad Fēgejs uzzināja patiesību, viņš lika saviem dēliem Pronojam (Πρόνοος) un Agenoram (Ἀγήνωρ) Alkmaionu nogalināt pēc atgriešanās Ahelojas grīvā, un Alkmaions tika nogalināts. Par Alkmaiona nogalināšanu uzzināja viņa pirmā sieva Arsinoja. Vīru vēl joprojām mīlēdama, viņa nolādēja savus brāļus, bet brāļi viņu aizveda uz Arkādiju, apvainoja Alkmaiona nogalināšanā, un tāpēc viņa tika sodīta ar nāvi. Arī Kalliroja uzzināja par Alkmaiona nāvi un vēlējās atriebties Fēgeja dēliem. Viņa lūdza Zevu (Ζεύς) padarīt viņas mazos dēlus pieaugušus, lai tie var atriebt tēvu. Zevs lūgšanas uzklausīja, un Kallirojas dēli Akarnāns (Ἀκαρνάν) un Amfoters (Ἀμφότερός) vienā naktī kļuva par pieaugušiem vīriem. Vispirms viņi atrada Fēgeja dēlus un tos nogalināja, vēlāk – pašu Fēgeju un arī viņu nogalināja. Akarnāns un Amfoters ziedoja Harmonijas kaklarotu un tērpu Apollonam.

Erīniju atspoguļojums mākslā aizsācies jau antīkajā pasaulē. Tās parasti attēlotas kā vecas, neglītas sievietes ar čūskām matu vietā, viņām var būt spārni un no mutes var pilēt asinis. Čūskas var būt attēlotas arī ap rokām un vidukli. Taču erīnijas var būt attēlotas arī kā jaunas sievietes, it īpaši, ja atveidota to labvēlīgā forma. Erīniju atribūti mēdz būt pātaga un lāpa. Mugurā erīnijām var būt gari melni apmetņi, kas simbolizē sēras, vai arī līdz ceļiem gari hitoni, kājās mednieku zābaki. Antīkajā pasaulē erīnijas atveidotas vāžu gleznojumos, piemēram, erīnijām vajājot Orestu vai Klitaimnēstrai modinot aizmigušās erīnijas. Vēlākos periodos erīnijas attēlotas gleznās, piemēram, 19. gs. franču gleznotāja Viljama Adolfa Bugro (William-Adolphe Bouguereau) gleznā “Fūriju vajātais Orests” (Les Remords d’Oreste, 1862).

Erīniju labvēlīgajai formai – eimenīdām – tika veltīti tempļi un svētnīcas, piemēram, eimenīdām veltīta svētā ala Atēnās, viņas tika uzskatītas par Atikas aizstāvēm.