Cēsu muzejs dibināts 1925. gadā un ar vairāk nekā 170 000 muzeja priekšmetiem ir viens no lielākajiem pašvaldību muzejiem valstī. Cēsu muzejs veic pilsētas, novada un reģiona kultūras mantojuma resursa uzkrāšanu un aktualizācija. Muzeja pētnieciskais darbs ir saistīts ar muzeja teritorijā esošo kultūrvēsturisko pieminekļu – Cēsu viduslaiku pils un Jaunās pils izpēti, krājuma kolekciju izpēti, izstāžu un ekspozīciju veidošanu par Latvijas valsts vēstures, pilsētas, novada un reģiona kultūrvēsturei nozīmīgām un aktuālām tēmām, piemēram, Latvijas karoga vēsture, Vidzemes bruņniecības vēsture, Cēsu kaujas.

Cēsu novada pašvaldības iestāde “Cēsu muzejs” atrodas Pils laukumā 9, Cēsīs.

Cēsu muzeja nosaukums kopš tā dibināšanas ir vairākkārt mainījies.

Latviešu senatnes pētītāju biedrības Cēsu nodaļas vēsturiskais muzejs (1925–1937), Valsts Vēsturiskā muzeja Cēsu nodaļa (1937–1941), Valsts Vēsturiskā muzeja Cēsu nodaļa ar Valmieras un Valkas nodaļu (1942–1944), Valsts Cēsu Vēstures muzejs (1944–1945), Cēsu apriņķa Vēstures muzejs (1945–1946), Cēsu Novadpētniecības muzejs (1947–1964), Cēsu Vēstures un mākslas muzejs (1964–1987), Cēsu muzeju apvienības “Cēsu Vēstures muzejs” (1988–1999), Cēsu Vēstures un mākslas muzejs (1999–2004), Cēsu pašvaldības aģentūras “Vidzemes Vēstures un Tūrisma centrs” (2004–2024), kopš 2010. gada aģentūras “Cēsu Kultūras un Tūrisma centrs” nodaļa “Cēsu Vēstures un mākslas muzejs”, kopš 04.04.2024 Cēsu novada pašvaldības iestāde “Cēsu muzejs”.

Saskaņā ar 2021. gadā izstrādāto Cēsu Vēstures un mākslas muzeja misiju, muzeja uzdevums ir veicināt sabiedrības interesi un izpratni par Cēsu novadu un Vidzemi, kā Latvijai svarīgu reģionālu kultūrvēsturisku centru pagātnē un tagadnē, savā darbā balstoties uz muzeja krājumu, tā izpēti un unikālo iespēju eksponēt un izmantot valsts nozīmes kultūras pieminekli Cēsu Pilsmuižas kompleksu, lai uzturētu lepnuma un patriotisma jūtas vietējā kopienā, īpaši skolu jaunatnē un attīstītu kultūrtūrisma iespējas Vidzemē. 

01.07.2021. akreditētajā Cēsu Vēstures un mākslas muzeja (akreditēts līdz 30.06.2026.) sastāvā ietilpst: Izstāžu nams, Viduslaiku pils, Krājuma un Apmeklētāju centra nodaļa, kas ikdienā palīdz nodrošināt muzeja darbību un pētnieciskā darba pieejamību sabiedrībai. Mākslas izstāžu darbība galvenokārt notiek Izstāžu namā. 2019. gadā Izstāžu nama piebūvē tika atvērts muzeja mākslas kolekcijas Cēsu novada mākslinieku darbu Atklātais krājums. Cēsu viduslaiku pils darbība balstās 2021. gadā sagatavotajā “Cēsu pils pārvaldības plānā (2021–2027)”, kas apstiprināts Cēsu novada pašvaldībā un saskaņots Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē. Kādreizējās priekšpils teritorijā ekspluatācijā nodota multifunkcionāla nojume un amatnieku darbnīcas, kurās vasaras sezonas nedēļu nogalēs strādā dažādu viduslaikos populāru arodu meistari, kā arī ierīkots viduslaiku pils virtuves dārzs. Muzeja Viduslaiku nodaļas speciālistu pētnieciskā un organizatoriskā darba rezultātā apmeklētājiem pēc restaurācijas pieejami kļuvuši pils Rietumu (2015), Dienvidu (2020) un Ziemeļu (2025) torņi, kuros izvietotas pils arhitektūrai un vēsturei veltītas ekspozīcijas. 2021. gadā Cēsu muzejs ieguva reģionālā muzeja statusu. 2024. gadā Cēsu muzejs kļuva par Cēsu novada pašvaldības iestādi.

Cēsu muzejs ir Cēsu novada pašvaldības iestāde, kas reģistrēta šajā statusā 04.04.2024.

2024. gadā tika uzsākta Cēsu kultūras pārvaldes reorganizācija. 2024. gada 22. februārī apstiprināja Cēsu novada pašvaldības iestādes Kultūras pārvaldes reorganizācijas plānu, kas paredzēja Cēsu novada akreditētos muzejus – Cēsu Vēstures un mākslas muzeju, Eduarda Veidenbauma “Kalāči” un muzeju apvienību “Orisāre” atdalīt no Kultūras pārvaldes un izveidot atsevišķu pašvaldības iestādi “Cēsu muzejs”. Jaunizveidotā iestāde darbu uzsāka 04.04.2024.

Kultūras pārvaldes reorganizācijas rezultātā struktūrvienības Cēsu Vēstures un mākslas muzejs, Eduarda Veidenbauma memoriālais muzejs “Kalāči”, muzeju apvienību “Orisāre” ar Kārļa Skalbes memoriālo muzeju “Saulrieti”, Emīla Dārziņa memoriālo muzeju “Jāņaskola”, Antona Austriņa memoriālo muzeju “Kaikaši” un Reiņa un Matīsa Kaudzīšu memoriālo muzeju “Kalna Kaibēni” tika nodalītas no Kultūras pārvaldes, izveidojot iestādi “Cēsu muzejs”. Cēsu muzejā 2024.gadā iekļauta arī pastāvīgā vēstures ekspozīcija “Sirdsapziņas Ugunskuri”, kas atspoguļo kādreizējā Cēsu apriņķa iedzīvotāju pretošanos okupācijas varām (1940-1957).

Cēsu muzejs ir dibināts un veidojies laikā starpkaru periodā, kad Latvijas kultūras mantojuma apzināšanas un aizsardzības sistēma atradās veidošanās procesā. Šo jomu sākotnēji uzņēmās pārzināt 1922. gadā dibinātā Latviešu senatnes pētniecības biedrība (LSPB), bet no 1923. gada pie Izglītības ministrijas dibinātā Pieminekļu valde, organizējot etnogrāfiskās un arheoloģiskās ekspedīcijas, kā arī vairāku likvidēto vācbaltiešu kultūras biedrību vērtīgo kolekciju uzskaiti un saglābšanu. Muzeji, kuru dibināšanu Latvijas novados rosināja un atbalstīja Pieminekļu valde, kļuva par šo kultūrvēsturisko vērtību glabātājiem. Cēsu muzeju dibināja LSPB Cēsu nodaļa. 1925. gada 29. maijā; jaunatvērto muzeju iesvētīja mācītājs Jānis Sanders. Muzeja dibinātāju kodolu veidoja Cēsu skolotāji, un par tā pirmo pārzini ievēlēja LSPB Cēsu nodaļas priekšsēdētāju, Cēsu Bērzaines Valsts vidusskolas dabaszinību skolotāju Kārli Ašmani. Muzeja konservatora jeb rīkotāja uzdevumi tika uzticēti Latvijas mākslas akadēmijas studentam Vilim Eicēnam, bet rakstveža pienākumi – skolotājam Aleksandram Bitem.

Vairāk nekā desmit gadus muzejs darbojās galvenokārt uz tā dibinātāju, kuri nebija vēstures speciālisti, entuziasma pamatiem. Sākotnēji muzeja veidotāji galveno uzmanību pievērsa arheoloģijas un etnogrāfijas priekšmetu vākšanai. Cēsu muzejā bija savākta arī bagātīga Pirmā pasaules kara un Latvijas Neatkarības kara ieroču, fotogrāfiju un dokumentu kolekcija. Ar muzeja pārziņa K. Ašmaņa iniciatīvu, 20. gs. 30. gadu sākumā muzejā sāka vākt materiālus un veidot ekspozīciju par Latvija karoga vēsturi. Pirmajos darbības gados muzejā bija arī bibliogrāfijas nodaļa, tādējādi liekot pamatus vēlākajām muzeja bibliotēkas grāmatu kolekcijām.

1925. gadā, likvidējoties 1909. gadā dibinātajai vācbaltiešu biedrībai “Cēsu Dzimtenes pētīšanas biedrības” (Museum des Gesellschaft für Heimatkunde Wenden), daļa tās muzeja priekšmetu nonāca jaundibinātā Cēsu Vēsturiskajā muzejā, bet lielākā biedrības kolekciju daļa tika nodota Latvijas Valsts bibliotēkai (mūsdienās Latvijas Nacionālajai bibliotēkai) Rīgā.

Muzeja atklāšanas laikā iepriekš savāktie eksponāti apskatei tika novietoti Cēsu pilsētas valdes telpās Rīgas ielā 7, bet drīz pēc muzeja oficiālās nodibināšanas telpas tika ierādītas Cēsu vecpilsētas divos namos – sākotnēji bijušajā Annas skolas koka ēkā, Lielā Kalēju ielā 4 (celta pirms 1773. gada, līdz mūsdienām ēka nav saglabājusies), bet no 1929. gada – blakus esošajā, 1909. gadā celtajā, divstāvu mūra ēkā Mazā Kalēju ielā 1.

1937. gadā muzejs pārgāja Pieminekļu valdes uzraudzībā un kļuva par Valsts Vēsturiskā muzeja Cēsu nodaļu. Būtisku pienesumu muzeja ekspozīciju veidošanā, eksponātu krāšanas darbā un to zinātniskā apstrādē deva profesionāla arhitekta un kultūras mantojuma saglabāšanas speciālista Ksavera Andermaņa iecelšana muzeja direktora jeb pārziņa amatā 1937. gada 1. maijā. Tā paša gada 17. augustā Cēsis tika iekļautas vērienīga pasākuma programmā, kad ar Cēsīm un pilsētas kultūrvēsturiskajiem objektiem iepazinās ap 250 I Baltijas vēsturnieku kongresa delegāti. Jaunajā muzeja ekspozīcijā kongresa dalībniekus uzņēma muzeja direktors un ekspozīcijas autors K. Andermanis. Direktora K. Andermaņa laikā Cēsu muzejs tika papildināts ar daudziem nozīmīgiem eksponātiem, tika arī aizsākts materiālu komplektēšanas darbs, rīkojot muzeja ekspedīcijas.

Pēc pirmās padomju okupācijas 1940. gada vasarā direktora amatā formāli tika atstāts K. Andermanis. Muzeja darbā tika piesaistīti divi līdzstrādnieki, kuri baudīja okupācijas varas iestāžu uzticību. Sakarā ar ekspozīcijas pārkārtošanu atbilstoši Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) kultūrpolitikas nostādnēm muzejs apmeklētājiem praktiski bija slēgts. Muzeja krājums tika papildināts gan dāvinājumu, gan iepirkumu veidā.

Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā no 1942. gada janvāra līdz 1944. gada septembrim Valsts Vēsturiskā muzeja Cēsu nodaļas pārzinis bija arheologs, numismāts Rauls Šņore. Šajā laikā muzejs pēc divu gadu pārtraukuma tika atvērts apmeklētājiem ar jaunizveidotu vēstures ekspozīciju, kura bija iekārtota trīs nodaļās – Aizvēstures, Vēstures un Etnogrāfijas. 1943. gadā tika sarīkota plaša Dziesmu svētku vēsturei veltīta izstāde.

Vēsturniece un arheoloģe Konstance Ozola Cēsu vēstures muzeju sāka vadīt otrās padomju okupācijas sākumā, 1945. gada 1. maijā, kad muzejiem Latvijas apriņķos bija jākļūst par padomju muzejiem. Tas nozīmēja atteikšanos no iepriekšējā, savas nacionālās valsts un tās vēsturiskās attīstības procesu dokumentēšanas, popularizēšanas. Tika uzsākts darbs padomju režīma ideoloģiskajos ietvaros. Jau 1945. gada aprīlī tika aizsākta Cēsu muzeja bagātās Pirmā pasaules kara ieroču kolekcijas likvidēšana. Turpmākajā desmitgadē no muzeja bija jāizņem vairāki simti eksponātu – Latvijas Republikas ordeņi un goda zīmes, biedrību statūti, karoga nodaļas eksponāti, fotogrāfijas ar valsts un sabiedriskajiem darbiniekiem, grāmatas un vēl daudz dažādu citu grupu eksponāti.

Jau pirmajos pēckara gados muzeja direktores K. Ozola aizsāka muzejā tradīciju – organizēt lietišķās mākslas izstādes, tā rosinot pulcēties pie muzeja radošās inteliģences pārstāvjus, kas nākotnē muzeju veidoja par radošu kultūrizglītības centru pilsētā. Pie muzeja 1946. gadā sāka darboties rokdarbu-aušanas pulciņš, kam laika gaitā pievienojās zīmēšanas – gleznošanas, ādas apstrādes un foto pulciņi, kā arī filatēlistu kopa.

1948. gadā jau varēja uzsākt Cēsu Jaunās pils muzeja vajadzībām paredzēto pārbūvju projektēšanu, bet 1949. gada augustā Cēsu vēstures muzejs sāka iekārtošanos pilī, kaut remontdarbi vēl turpinājās. 1949. gada augustā muzejs no Lielās Kalēju ielas 4 divām nelielām ēkām pārcēlās uz Cēsu Jauno pili. Tā paša gada novembra sākumā septiņās Jaunās pils otrā stāva zālēs tika atklāta pirmā ekspozīcija, kas bija iekārtota trīs nodaļās – Dabas, Vēstures un Sociālistiskās celtniecības.

Direktore K. Ozola organizēja Eduarda Veidenbauma memoriālā muzeja “Kalāči” izveidi un rūpējās arī par brāļu Kaudzīšu memoriālā muzeja “Kalna Kaibēni” attīstību.

1988. gadā pēc direktora Ivara Zukuļa ieceres izveidoja Cēsu muzeju apvienību, kura kopā ar Cēsu Vēstures un mākslas muzeju apvienoja vēl astoņus muzejus pilsētā un Cēsu rajonā.

1999. gadā tika likvidēta Cēsu muzeju apvienība, taču jau 2004. gadā Cēsu Vēstures un mākslas muzejs tika iekļauts kā nodaļa jaunizveidotajā Cēsu pašvaldības aģentūrā “Vidzemes Vēstures un tūrisma centrs” (kopš 2010 aģentūra “Cēsu Kultūras un Tūrisma centrs”).

Cēsu muzeja krājumu sāka komplektēt jau pirms muzeja dibināšanas 1925. gadā. Tajā  tika iekļauta arī daļa likvidētās Cēsu Dzimtenes pētīšanas biedrības muzeja (Museum des Gesellschaft für Heimatkunde Wenden) materiālu (tostarp šī muzeja vadītāja Dr.  med. Ernsta Ķivuļa 1910. gada izrakumos vendu 11.–12. gs. senkapos pie Cēsu dzelzceļa stacijas iegūtās senlietas). 20. gs. 20.–30. gados muzejs krājumu papildināja galvenokārt dāvinājumu un iepirkumu veidā, bet 30. gadu otrajā pusē krājums tika papildināts arī etnogrāfisko ekspedīciju laikā.

Otrā pasaules kara laikā aizsākās muzeja organizētie arheoloģiskie izrakumi (vadītāji R. Šnore, Elvīra Šnore, K. Ozola), kuru laikā iegūtās senlietas papildināja muzeja krājumu. Muzeja darbības turpmākajos gados krājuma papildināšanā nozīmīga loma bijusi arheologa Jāņa Apala veiktajos izrakumos Āraišu ezerpilī un vendu pilskalnā Cēsu Riekstu kalnā, kā arī Zigrīdas Apalas vadītajos Cēsu viduslaiku pils arheoloģiskās izpētes laikā  iegūtajiem  materiāliem.

No 1972. gada līdz 1994. gadam tika organizētas muzeja kompleksās ekspedīcijas Cēsu pilsētā un rajona lauku pašvaldību teritorijās, kuru laikā tika iegūts daudzveidīgs eksponātu klāsts, kas papildināja muzeja krājumu. Muzeja krājumā iekļauts arī Cēsu muzeja Kultūras pieminekļu nodaļas arhīvs, kas izveidots kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļas vadītājas Daces Puķītes vadībā.

Cēsu muzejā ir daudzveidīga iespieddarbu un rokrakstu kolekcija. Tostarp viena no 18. gs. beigu latviešu rokraksta grāmatām “Krusta skolas grāmata” ar ilustrācijām, ko sarakstījis skolotājs un literāts Juris Natanaēls Ramanis.

Krājuma grāmatu kolekcijā daudz ir grāmatizdevēju Jāņa Ozola, Oskara Jēpes un Jāņa Rozes izdevumi.

Unikāls krājuma priekšmets ir litogrāfijas akmens Cēsu apriņķa pastmarkas 1901. gada izdevumam, kur attēlotas Cēsu viduslaiku pilsdrupas. Tā ir pasaulē pirmā pastmarka, kurā attēlots kāds kultūrvēsturisks piemineklis.

Cēsu muzejā krājumā ir ļoti bagāta fotogrāfiju un fotonegatīvu kolekcija, kuru vidū var minēt pirmā patstāvīgā Cēsu fotogrāfa Gustava Cīmensa (Gustav Hermann Ziemens) darbus. Muzejā ir arī piecas fotogrāfijas, kurās viņš ir iemūžinājis 1872. gada 10. maija lielās viesuļvētras Vidzemē sekas un tādējādi kļuva par pirmo fotogrāfu Baltijā, kurš fiksējis dabas katastrofas. Muzeja krājumā ir gan fotogrāfijas, gan personīgais arhīvs un lietiskie priekšmeti, kas atspoguļo arī pirmā diplomētā latviešu fotogrāfa Kārļa Andersona darbību Cēsīs, sākot no 1880. gada.

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas Cēsu muzeja krājumu papildināja eksponāti, ko dāvināja trimdā dzīvojošie tautieši. Īpaši nozīmīga ir bijušā cēsnieka arhitekta un sabiedriskā darbinieka Kārļa Dzirkaļa personīgā arhīva un bibliotēkas daļa, kas veltīta Latvijas karoga un ģerboņa vēstures izpētei un popularizēšanai.

Latvijas karoga vēsturei īpašu vērību pievērsa jau muzeja dibinātāji, izveidojot pat Latvijas karoga nodaļu. Lai gan padomju okupācijas laikā daudzi unikāli karoga vēsturei nozīmīgi materiāli bija jāiznīcina, tomēr pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas izdevies izveidot ievērojamu kolekciju par Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga vēsturi, kurā ir daudzi unikāli priekšmeti. 1997. gadā  Cēsu muzejs ieguva pirmo Latvijas nacionālo karogu, ko 1916. gadā Valmierā pēc pedagoga Jāņa Lapiņa ierosinājuma izšuvusi viņa nākamā dzīvesbiedre Marianna Straumane.

Cēsu muzejā ir arī dokumentārie un lietiskie materiāli, kas liecina gan par padomju un vācu okupācijas režīma pastrādātajiem noziegumiem, gan arī pret okupācijas varām vērsto pretošanās kustību dalībniekiem.

Cēsu muzejā izveidota ievērojama mākslas priekšmetu kolekcija, kuru vidū redzamu vietu ieņem darbi, kuru autori mākslinieki novadnieki: keramiķis, tēlnieks Augusts Julla, gleznotāji Kārlis Baltgailis, Artūrs Dronis, Jānis Rozenbergs, grafiķis Kārlis Krauze, tēlnieki Fricis Ešmits un Biruta Grīsle, tēlnieku Jansonu dzimta (Kārlis Jansons, Andrejs Jansons, Maija Baltiņa, Matiass Jansons). Nozīmīga ir muzeja akvareļu kolekcija, kas tapusi Cēsu Starptautisko akvareļplenēru laikā.

2025. gada augustā Cēsu muzejā tika glabātas 174 688 vienības. No tām pamatkrājumā – 128 676 vienības.

Pārzinis K. Ašmanis, no 1930. gada – direktors (1925–1937), pārzinis K. Andermanis (1937–1941), pārzinis Jānis Dombrovskis (1941–1942), pārzinis R. Šnore (1942–1944), direktors J. Dombrovskis (1944–1945), direktore K. Ozola (1945–1964), direktors Jānis Brengmanis (1964–1972), direktora vietas izpildītāja Benita Valtere (1972–1973), direktors Antons Anspaks (1973–1976), direktore Zigrīda Balode (1976–1978), direktora vietas izpildītāja Vallija Šalgunova (1978–1979), direktors Ivars Zukulis (1979–1994), direktors Andris Vanadziņš (1995–1996), direktore Anda Vilka (1996–1999), direktors Juris Spilners (1999–2002), direktora vietas izpildītāja, vadītāja Dace Tabūne (2002–2015), vadītāja Kristīne Skrīvere (2016–2022), vadītāja D. Tabūne (2022–2023), Ināra Bula vadītāja, no 2024. gada direktore (2023–2025), no 2025. gada 19. maija – direktore Elīna Kalniņa.