Erasure ir viens no ilggadējākiem britu sintpopa formējumiem, kura profesionālais stāžs pārsniedz četras desmitgades; lielāko panākumu laiks bija 20. gs. 80. gadu beigās un 90. gadu pirmajā pusē. Atbilstoši sintpopa žanriskajai evolūcijai repertuārā dominē popa, elektroniskās un deju mūzikas kombinācijas.

Erasure taustiņinstrumentālists Vinss Klārks (Vince Clarke, īstajā vārdā Vinsents Džons Mārtins, Vincent John Martin) bija sintpopa prominence jau pirms dueta rašanās. Būdams viens no Depeche Mode dibinātājiem, 80. gadu sākumā viņš vienpersoniski sacerēja grupas pirmos singlus, kā arī vairumu tās debijas albumā Speak & Spell (1981) dzirdamo dziesmu. Neilgi pēc Speak & Spell viņš Depeche Mode atstāja un 1981.–1983. gadā darbojās panākumiem bagātā duetā Yazoo, bet pēc tam īslaicīgā projektā The Assembly.

1985. gadā V. Klārks ievietoja sludinājumu mūzikas laikrakstā Melody Maker, aicinot pieteikties dziedātāju jaunam elektroniskās popmūzikas duetam – uz to atsaucās mazpazīstamas grupas The Void solists Endijs Bells (Andy Bell, pilnā vārdā Endrū Aivens Bells, Andrew Ivan Bell). Abi sāka kopīgus mēģinājumus un, iedvesmojoties no filmas “Dzēšgumijgalva” (Eraserhead, režisors Deivids Linčs (David Lynch), 1977), savu duetu nosauca par Erasure (no angļu ‘izdzēšana’).

1986. gadā iznākušais debijas albums Wonderland palika bez plašākas ievērības, taču tā dziesmu Oh l’amour ieskaņoja arī britu popduets Dollar, kura interpretācija ierindojās Apvienotās Karalistes (AK) Top 10. Paradoksāli, bet Erasure oriģinālversija vairākās citās valstīs sākotnēji izrādījās ievērojami veiksmīgāka nekā AK, kur 1986. gadā sasniedza tikai 85. vietu. Taču turpmāk Oh l’amour kļuvusi par vienu no Erasure koncertrepertuāra populārākajām dziesmām, un 2003. gadā tās remikss AK tabulā ieņēma 13. vietu.

Wonderland izdevējkompānija Mute Records vēlāk laidusi klajā arī visus turpmākos dueta ierakstus (arī Depeche Mode un Yazoo ieskaņojumus), bet tās īpašnieku Danielu Milleru (Daniel Miller) V. Klārks minējis starp pašiem nozīmīgākajiem cilvēkiem gan savā, gan Erasure muzikālajā izaugsmē.

Par masu publikas favorītiem Erasure kļuva ar otro albumu The Circus (1987) un tā singliem Victim of Love; The Circus un Ship of Love (visi sasniedza Top 10 pozīcijas). Optimistiski uzmundrinošās dziesmas un enerģiski pulsējošie deju bīti, izkoptais skanējumus (atsevišķos skaņdarbos instrumentāriju papildinājusi arī ģitāra, trompete un akordeons), krāšņā elektronisko tembru palete un dzidrais falseta dziedājums Erasure apliecināja kā 70. un 80. gadu mijas laikā debitējušās, bet jau stagnēt sākušās sintpopa pirmās plūsmas tradīciju pārmantotājus aktuālajā muzikālajā kontekstā, kur arvien populārāks kļuva deju pops un tā elektroniskās mutācijas, īpaši tā dēvētais hi-NRG (high energy) novirziens. Straujo progresu V. Klārks pamatojis ar faktu, ka otrā albuma tapšanas laikā viņi ar E. Bellu labāk pazinuši viens otru, tādēļ gan kā autori, gan izpildītāji darbojušies savstarpēji papildinošāk un produktīvāk, turklāt viņam pirmoreiz bijusi iespēja strādāt ar pastāvīgu tekstu autoru, pašam pilnībā koncentrējoties uz mūziku un tās aranžējumiem.

Ne mazāk nozīmīga par albuma hitsingliem bija tajā dzirdamā Bronski Beat hita Smalltown Boy (1984) un E. Bella personīgās pieredzes inspirētā Hideaway – dziesma par jaunu vīrieti, kurš, nespējot samierināties ar vecāku un līdzbiedru neiecietību pret viņa homoseksualitāti, pametis ģimeni un dzimto pilsētu. Līdz ar E. Bella teatrāli provokatīvo skatuves tēlu šī dziesma Erasure sniedza spilgti izteiktu publisko identitāti, nodrošinot starptautiskās LGBT (lesbietes, geji, biseksuāli cilvēki, transpersonas) kopienas atbalstu (dziedātājs bija viens no pirmajiem atklātajiem gejiem britu mūzikas pamatapritē).

Izvirzoties AK 6. vietā, The Circus aizsāka panākumiem bagātāko dueta darbības periodu, kas turpinājās ar albumiem The Innocents (1988, hiti Ship of Fools un A Little Respect); Wild! (1989, hiti Drama! un Blue Savannah); Chorus (1991, hiti Chorus un Love to Hate You) un I Say I Say I Say (1994, hiti Always un Run to the Sun). Apliecinot Erasure pārliecinošo dominanci britu popmūzikā, visi četri albumi sasniedza nacionālā topa virsotni, bet minētās dziesmas – Top 10 statusu.

Tabulas līdera statusu izpelnījās arī 1992. gadā izdotā hitu izlase Pop! The First 20 Hits, savukārt, popularitātes augstāko virsotni šajā pašā gadā iezīmēja minialbums (EP) ABBA-esque. Šis izdevums ar ABBA dziesmu adaptācijām sintpopa estētikā (tā populārākās dziesmas Take a Chance on Me videoklipā V. Klārks un E. Bells parodē oriģinālo ABBA klipu) guva lielu ievērību Eiropas deju klubos un, piecas nedēļas noturoties tabulas virsotnē, kļuva par Erasure vienīgo Nr. 1 sasniegumu AK singlu topā.

1995. gadā izdotais albums Erasure izcēlās ar stilistisku pavērsienu: hedoniski aizrautīgās, ritmiski aktīvās deju popa dziesmas tajā nomainījis eksperimentāli ambients skanējums, rezignēta noskaņa un garākas, formā izvērstākas kompozīcijas; albumā dzirdams arī Londonas gospeļkoris (London Community Gospel Choir) un avangarda mūziķe un performanču māksliniece Daiamanda Galāsa (Diamanda Galás). Pēkšņā transformācija joprojām ļāva saglabāt elektroniskās mūzikas klausītāju ievērību, taču mazināja popmūzikas cienītāju interesi. Tādējādi Erasure kā pirmais albums kopš dueta debijas nespēja ierindoties AK Top 10, paliekot 14. vietā; vēl krasāku popularitātes kritumu tas ievadīja Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), kur I Say I Say I Say pirms gada beidzot bija iekļuvis Top 20 – jaunā albuma augstākais rezultāts Billboard tabulā bija 82. pozīcija.

Turpmāk Erasure vairākkārt atgriezās pie savulaik tik veiksmīgās deju popa ievirzes, gan atkal ļāvās negaidītām stilistiskām un pat žanriskām pārvērtībām. Atsevišķi ieraksti joprojām guva ievērojamus panākumus un ļāva nostiprināties elektroniskās deju un popmūzikas klasiķu statusā, tomēr pietuvoties 90. gadu sākumā baudītajam atzinības līmenim vairs neizdevās.

Pēdējie Top 10 hiti bija Pītera Geibriela (Peter Gabriel) dziesmas Solsbury Hill interpretācija kaverversiju albumā Other People’s Songs (2003) un Breathe, kas dzirdama albumā Nightbird (2005). Neilgi pirms Nightbird iznākšanas E. Bells masu medijiem atklāja, ka viņam jau 1998. gadā diagnosticēta inficēšanās ar HIV vīrusu, taču albumam sekoja koncertturneja, kurā dziedātājs atkal spilgti iemiesoja savu kolorīto skatuves personību (2012. gadā AIDS izraisītā nāvē nomira E. Bella dzīvesbiedrs un Erasure menedžeris Pols Hikijs, Paul Hickey).

Starp Erasure pārsteidzošākajiem darbiem ierindojams 2006. gadā ASV ieskaņotais Union Street ar jau pazīstamām V. Klārka un E. Bella dziesmām jaunās un akustiskās kantrimūzikas versijās; paliekot ārpus AK Top 100 un Billboard 200 tabulām, tas izrādījās pats neveiksmīgākais dueta albums. Daudziem faniem tikpat mulsinošs šķita World Beyond (2018), kurā dzirdamas Erasure sintpopa albuma World Be Gone (2017) dziesmas mūsdienu kamermūzikai radniecīgos aranžējumos; tas ieskaņots ar beļģu postklasikas ansambli Echo Collective un sasniedza ASV klasiskās mūzikas albumu tabulas (Billboard Classical Albums) 1. vietu.

Viens no vēlīnā perioda populārākajiem Erasure albumiem ir 80. gadu sintpopa tradīcijās ieturētais The Neon (2020), kura 4. vieta AK bija dueta labākais rezultāts kopš 1994. gada.

2025. gadā V. Klārks un E. Bells veica pēdējo kopīgo koncertturneju, taču abi apliecinājuši, ka arī turpmāk plāno kopā strādāt ierakstu studijā.

Erasure mūziķi auga laikā pirms elektronikas masveidīgas ienākšanas populārās mūzikas pamatplūsmā. V. Klārks vispirms aizrāvās ar roku un tādām grupām kā Pink Floyd un Genesis, kā arī akustisku ģitārmūziku – viņa iecienītākais mūziķis ir Pols Saimons (Paul Simon). E. Bells uzauga ar vecāku atskaņotām agrīnā rokenrola un kantri platēm, bet īpašu iespaidu uz viņu atstāja Fila Spektora (Phil Spector) producētie popmūzikas ieraksti. Vēlāk abi aizrāvās ar tādiem disko izpildītājiem kā ABBA, Donna Sammere (Donna Summer), Glorija Geinora (Gloria Gaynor), Silvesters (Sylvester) u. c., taču, līdzīgi daudziem citiem viņu paaudzes jauniešiem, pašu iedvesmojošāko un liberalizējošāko muzikālās evolūcijas pavērsienu saklausīja The Human League; Orchestral Manoeuvres in the Dark un Soft Cell centienos ienest sintezatoru skanējumu laikmetīgā, postpanka iedvesmotā popmūzikā, kas kļuva pazīstama kā sintpops un sniedza muzikālu identitāti arī V. Klārka un E. Bella jaunradei. Prasme viegli uztveramas, atmiņā paliekošas melodijas un lipīgus piedziedājumus apvienot ar sintētiskiem tembriem un enerģiskiem elektroniskiem bītiem V. Klārku padarīja par vienu no vadošajiem sintpopa komponistiem, kura talants visplašāk un pilnīgāk atklājies tieši Erasure repertuārā. Dueta lielāko panākumu laikā V. Klārks, dodot priekšroku analogiem modulārajiem sintezatoriem, gandrīz pilnībā atteicās no modernajiem, mūzikas pamatapritē dominējošajiem digitālajiem instrumentiem un to sinhronizācijai izmantotās digitālās saskarnes MIDI, kā arī elektroniskajām bungmašīnām (bītu radīšanai izmantoja sintezatorus), tā Erasure piešķirot no 90. gadu elektroniskās deju mūzikas vairuma atšķirīgu skanējumu. Kaut viņa vēlākajās kompozīcijās atkal izmantotas arī digitālās tehnoloģijas, elektroniskās mūzikas vidē V. Klārks joprojām pazīstams kā analogo sintezatoru cienītājs, kuram pieder viena no pasaulē lielākajām šā tipa instrumentu kolekcijām.

Savukārt dueta publiskās sejas funkcijas biežāk pildījis E. Bells, kurš ir gandrīz visu Erasure oriģināldziesmu tekstu autors un, pateicoties ekstravagantiem skatuves tērpiem, temperamentīgai dejošanai un dramatiskiem žestiem, kas iespaidīgi kontrastē ar statisko V. Klārka stāvu pie sintezatoriem, arī spilgts skatuviskais līderis.

Dueta dalībnieki vairākkārt apliecinājuši, ka Erasure ir viņu jaunrades nozīmīgākais kanāls, taču paralēli kopīgajai darbībai abi ieskaņojuši arī soloalbumus.

E. Bella diskogrāfijā līdzās Erasure mūzikai radniecīgiem elektropopa paraugiem ietilpst arī savdabīgā elektrokabarē stilistikā ieturētu albumu sērija par “gandrīz nemirstīgu poliseksuāli” Torstenu (Torsten); šie darbi piedzīvojuši arī skatuviskus uzvedumus, un dziedātājs tajos sadarbojies ar libretistu un tekstu autoru Bārniju Eštonu-Buloku (Barney Ashton–Bullock) un komponistu Kristoferu Frostu (Christopher Frost).

V. Klārks bieži sastrādājies arī ar citām elektroniskās mūzikas autoritātēm, turklāt parasti šīm sadarbībām piemitusi mazāk komerciāla ievirze nekā vairumam Erasure mūzikas. Visplašāko rezonansi guvusī sadarbība ar Mārtinu Goru (Martin Gore) rezultējusies tehnomūzikas albumā Ssss (2012) un vairākos minialbumus – šos kopdarbus kādreizējie kolēģi grupā Depeche Mode izdevuši ar segvārdu VCMG.

Starp nozīmīgākajiem sadarbības projektiem minams arī duets The Clarke & Ware Experiment (arī Clarke ‘N’ Ware un Vincent Clarke & Martyn Ware) ar bijušo The Human League un Heaven 17 dalībnieku Mārtinu Vēru (Martyn Ware): abi ieskaņojuši daudz eksperimentālas mūzikas, bet visplašāk pazīstami ir albumi Pretentious (1999) un Spectrum Pursuit Vehicle (2001). Mazāk zināma ir V. Klārka dalība divus albumus izdevušā sintpopa projektā Family Fantastic.

2016. gadā V. Klārks ieskaņoja albumu 2Square ar dueta Orbital dalībnieku Polu Hartnolu (Paul Hartnoll), bet 2026. gada pavasarī mūzikas mediji ziņoja par sintezatoru supergrupas Doublespeak izveidi: tajā V. Klārks apvienojies ar dueta Blancmange vokālistu Nīlu Arturu (Neil Arthur) un producentu Bengi (Benge).

Kā producents, aranžētājs, viesmūziķis un remiksētājs V. Klārks strādājis ar Žanu Mišelu Žāru (Jean-Michel Jarre); Happy Mondays; Sparks; Rammstein; Franz Ferdinand; Goldfrapp; Ladytron; Soft Cell un citiem māksliniekiem.

Erasure piešķirta britu mūzikas industrijas balva Brit kategorijā “Labākā britu grupa” (Brit Award for Best British Group, 1989).

V. Klārks saņēmis Britu dziesmu autoru, komponistu un autoru akadēmijas (British Academy of Songwriters, Composers and Authors) balvu par Izcilu dziesmu kopumu (Outstanding Song Collection, 2009).

A Little Respect; A Victim of Love; Always; Blue Savannah; Chains of Love; Chorus; Drama!; Hallowed Ground; Hideaway; Home; You Surround Me; It Doesn’t Have to Be; Love to Hate You; Oh L’amour; Rock Me Gently; Ship of Fools; Sometimes; Stop!; Take a Chance on Me; Take Me Back; The Circus; World Be Gone