Sākotnēji šis pantmērs nebija saistīts ar konkrētu saturu, tāpēc elēģiskajā distihā radās gan sēru dziesmas un epitāfijas, gan viegla satura epigrammas. Elēģijas žanra attīstības gaitā nostiprinājās sēru un mīlestības pārdzīvojumu tematika. Atteikšanās no elēģiskā distiha pantmēra un skumju noskaņas izvirzīšanās par žanra galveno pazīmi ļāva elēģijai pārkāpt dzejas robežas. Mūsdienās apzīmējums “elēģija” attiecināms ne vien uz skumjas noskaņas literāru darbu, bet arī skaņdarbu un tēlotājas mākslas darbu.

Elēģijas pirmsākumi meklējami Senajā Grieķijā, Jonijā un ir cieši saistīti ar nōmiem (νόμος) – reliģiskiem un sērām veltītiem sacerējumiem aula (frīģiešu koka flautas) pavadījumā. Pielāgojot saturu, jonieši sāka dziesmas spēlēt arī dzīrēs un citos sarīkojumos. Šīs pārmaiņas saistītas ar simposija kā sociāla fenomena uzplaukumu. Elēģija radās līdz ar individuālu pārdzīvojumu un jūtu izpaudumu, tā varēja būt gan nopietna, gan viegla un zobgalīga.

Senākais zināmais grieķu elēģiju dzejnieks ir Kallīns (Κάλλινος) no Efesas. Viņa un arī citu senāko elēģiķu daiļrade atklāj spēcīgu sengrieķu dzejnieka Homēra (Ὅμηρος) varoņeposa “Īliada” (Ἰλιάς, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) ietekmi, dzeja ir kareivīga, ar patriotisku saturu. Šādi rakstīja Tirtajs (Τυρταῖος), Arhilohs (Ἀρχίλοχος) un, iespējams, arī Mimnerms (Μίμνερμος). Līdz mūsdienām no Mimnerma saglabājušās tikai izpriecu un mīlas pārdzīvojumiem veltītas elēģijas, tāpēc viņu uzskata par erotiskās jeb mīlas elēģijas aizsācēju. Atšķirībā no vēlāku periodu mīlas elēģijām, Mimnerma dzejā vēl nav personiskā pārdzīvojuma elementu, melanholisko noskaņu piešķir atziņas par jaunības prieku un mīlestības īslaicību. Valstsvīra un dzejnieka Solona (Σόλων) elēģijas ir politisko uzskatu un sociālo vērtējumu paušanas forma. Šo sociālpolitiskās elēģijas tradīciju turpina Teognīds (Θέογνις), nosliecoties uz vērtējošu un kritisku skatījumu.

Elēģija no jauna aktualizējās Aleksandrijas periodā, kad dzejas skandēšanu mūzikas pavadījumā nomainīja lasīšana. Elēģiskais distihs izrādījās pateicīgs lasīšanai un arī precīzai pabeigtas domas izteikšanai. Šajā periodā elēģija ieguva subjektīvu un personisku noskaņu, īpaši atklājoties erotiskajos un mītiskajos sižetos, kas raksturīgi visai Aleksandrijas perioda dzejai. Viens no senākajiem aleksandriešu elēģiķiem ir Filēts no Kojas (Φιλίτας ὁ Κῷος). Viņš attīstīja Mimnerma aizsākto elēģijas tematiku, radot zinātniskas un erotiskas elēģijas formu, kas dominēja tālākajā žanra attīstībā. Ievērojamākais perioda pārstāvis ir sengrieķu dzejnieks Kallimahs (Καλλίμαχος,). Viņa daiļrade īpaši iespaidoja romiešu dzejas attīstību. Poēma “Cēloņi” (Αἴτια) 4 grāmatās, kas tapušas apmēram 3. gs. p. m. ē. vidū, ir saglabājusies fragmentāri. Tā sarakstīta elēģiskajā distihā, caur mitoloģiskiem sižetiem stāstot par pilsētu, reliģisku svētku, rituālu un paražu izcelšanos.

Iedvesmojoties no Aleksandrijas perioda dzejniekiem un atdarinot tos, elēģisko pantmēru ar mīlas tematiku romiešu literatūrā ieviesa neotēriķi. Zelta laikmeta autori izkopa tieši romiešu mīlas elēģijai raksturīgās iezīmes. Spilgtākie pārstāvji ir Tibulls (Tibullus), Propercijs (Propertius) un Ovidijs (Ovidius). Romiešu mīlas elēģijai raksturīga sērīga noskaņa un izteikti individuāls pārdzīvojums.

Eiropas literatūrā elēģija atdzima romantisma un īpaši uzplauka sentimentālisma periodā. Žanra noteicošā pazīme vairs nebija pantmērs, bet skumju un sēru pārdzīvojumiem veltītais saturs. Bieži vārds “elēģija” minēts dzejoļa nosaukumā. Perioda ievērojamākie elēģiju autori un darbi: angļu dzejnieki Tomass Grejs (Thomas Gray) “Elēģija lauku kapsētā” (Elegy Written in a Country Churchyard, 1751) un Edvards Jangs (Edward Young) “Nakts domas” (Night Thoughts, 1742), amerikāņu dzejnieks Volts Vitmens (Walt Whitman) “Kad reiz ceriņi durvju priekšā ziedēja” (When Lilacs Last in the Dooryard Bloom’d, 1865), vācu dzejnieks Johans Volfgangs fon Gēte (Johann Wolfgang von Goethe) “Romas elēģijas” (Römische Elegien, 1795), franču rakstnieks un politiķis Alfonss de Lamartins (Alphonse de Lamartine) “Ezers” (Le Lac, 1820). Tāpat elēģijas rakstīja Vasilijs Žukovskis (Василий Андреевич Жуковский), Aleksandrs Puškins (Александр Сергеевич Пушкин), Fridrihs Šillers (Johann Christoph Friedrich Schiller), Alfrēds Tenisons (Alfred Tennyson) un citi.

Vēlāk elēģijas tiek rakstītas dažādos pantmēros, saturiski variējot no filozofiskām pārdomām par eksistenciālām un mūžīgām tēmām, piemēram, austriešu rakstnieka Rainera Marijas Rilkes (Rainer Maria Rilke) darbā “Duinas elēģijas” (Duineser Elegien, 1923) un angļu dzejnieka Vistana Hjū Odena (Wystan Hugh Auden) darbā “Apturiet visus pulksteņus” (Stop all the Clocks, 1938), līdz antīkās literatūras stilizācijai, piemēram, Josifa Brodska (Иосиф Александрович Бродский) darbā “Romas elēģijās” (Римские элегии, 1982).

Elēģijai pārkāpjot ne vien pantmēra, bet arī dzejas žanra robežas, skumju motīvs īstenojas mūzikā un tēlotājmākslā, līdzīgi kā dzejā, tā bieži minēta darba nosaukumā.

Latviešu literatūrā elēģijas žanra izpausmes seko Eiropas literatūras tendencēm, īstenojoties gan antīkās dzejas stilizācijā, gan romantisma atdarināšanā, gan izejot ārpus dzejas robežām.

Elēģijas rakstīja Aspazija, Rainis, Fricis Bārda, Aleksandrs Čaks, Austra Skujiņa, Jānis Ziemeļnieks, Eriks Ādamsons un citi. Dzejas formā izmantoti gan elēģiskā distiha atdarinājumi latviešu valodā, gan dažādas tā variācijas. Elēģiju krājumus sarakstījuši Viktors Eglītis (“Elēģijas” (1907)), Imants Auziņš (“Sēlijas elēģijas” (1994)), Jānis Medenis (“Ziemeļu elēģijas” (2004)). Igauņu trimdas dzejnieka Ivara Ivaska (Ivar Ivask) “Baltijas elēģijas” (The Baltic Elegies, 1989) iztulkotas visās trijās Baltijas valstu valodās un 2001. gadā izdotas vienotā krājumā (2001.)

Dziesma “Elēģija” ar Jāņa Petera vārdiem un Raimonda Paula mūziku, kas Noras Bumbieres un Viktora Lapčenoka izpildījumā 1978. gada “Mikrofona” aptaujā tika atzīta par gada otru populārāko dziesmu, pieder latviešu estrādes zelta fondam.