Latvijas valsts ir demokrātiska republika, kurā suverenā vara pieder Latvijas tautai (Satversmes 1. un 2. pants). Tā ir parlamentāra demokrātija, kur pilsoņu griba tiek pārstāvēta parlamentā jeb Saeimā. Latvijā tiek īstenota varas dalīšana, pastāv likuma vara un nodrošināta cilvēktiesību ievērošana un aizsardzība; tā ir tiesiska valsts. Latvija ir sociāli atbildīga valsts, kas likumdošanā, valsts pārvaldē un tiesas spriešanā cenšas iespējami plaši īstenot sociālo taisnīgumu. Latvija ir unitāra valsts, kas veidota uz latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesību pamata, apvienojot latviešu vēsturiski apdzīvotos etnogrāfiskos apgabalus (Satversmes 3. pants).
Latvijas valsts iekārtas regulējums ietverts konstitūcijā – Satversmē un citos konstitucionālā ranga aktos. Tiem ir augstākais juridiskais spēks Latvijas tiesiskajā sistēmā. Šie konstitucionālā ranga akti atspoguļo Latvijas valstiskuma sarežģīto attīstības vēsturi.
Ar 18.11.1918. Latvijas Republikas (LR) proklamēšanas aktu tika dibināta Latvijas valsts kā neatkarīga, demokrātiska republika un noteikta valsts teritorija, kā arī paredzēts izveidot pagaidu valdību un ievēlēt Satversmes sapulci, kas izstrādās konstitūcijas tekstu. 27.05.1920. Satversmes sapulce pieņēma Deklarāciju par Latvijas valsti, lai Latvijas valstiskumu nostiprinātu juridiskā formā, atkārtojot proklamēšanas aktā paustos konstitucionālos principus un uzsverot tautas suverenitātes principu. Satversmes sapulce izstrādāja konstitūcijas tekstu un 15.02.1922. pieņēma Satversmi. Šie konstitucionālā ranga akti nosaka Latvijas valsts iekārtu un konstitucionālos principus.
Pirmā oficiālā Satversmes publikācija “Valdības Vēstnesī” 30.06.1922. (Nr.141).
04.05.1990. Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Augstākā padome (AP) pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, pamatojot Latvijas valsts nepārtrauktības (kontinuitātes) doktrīnu. Šis konstitucionālais akts noteica 18.11.1918. dibinātās LR de facto atjaunošanu pēc Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) 1940. gadā īstenotās okupācijas. Papildus tika atjaunota Satversmes darbība visā Latvijas teritorijā un noteikts pārejas periods līdz Satversmes jaunās redakcijas pieņemšanai, paredzot, ka spēkā ir vienīgi tie Satversmes panti, kuri nosaka Latvijas valsts konstitucionāli tiesisko pamatu. Ideja izstrādāt jaunu Satversmes redakciju netika īstenota. 21.08.1991. tika pieņemts konstitucionālais likums “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, lai izbeigtu pārejas periodu LR valsts varas atjaunošanai un noteiktu, ka LR valstisko statusu nosaka 15.02.1922. pieņemtā Satversme. Pieņemot šos konstitucionāla ranga aktus, AP atzina par sev saistošu proklamēšanas aktu un uzņēmās atjaunot valsts demokrātisko iekārtu.
Latvijas rakstīto konstitūciju veido arī Saeimas apstiprināti starptautiskie līgumi, kuros starptautiskām institūcijām tiek deleģēta daļa no valsts institūciju kompetences. Šie konstitucionālā ranga akti nosaka Latvijas dalību Eiropas Savienībā (ES) (Satversmes 68. pants).
Satversme ir pamatdokuments, kas reglamentē Latvijas valsts uzbūvi un valsts varas īstenošanas kārtību, kā arī nosaka personu attiecības ar valsti. Satversmes mērķis ir reglamentēt Latvijas valstiskumu, nosakot konstitucionālos principus un vērtības. Satversmes uzdevums ir noteikt konstitucionālo institūciju kompetenci, kā arī reglamentēt procedūru, kādā tiek īstenota valsts vara un cilvēktiesību aizsardzības garantijas.