Kaut arī tautasdziesmu vecums nav precīzi nosakāms, to veidošanās visdrīzāk saistāma ar vienotas latviešu valodas attīstības procesu pirms 16. gadsimta. Pateicoties ilgstošajai dzīvei mutvārdu tradīcijā, ko simboliski noslēdz “Latvju dainu” publicējums, dainās saglabājušies dažāda senuma priekšstati, vēsturiskās un valodas liecības.
Visvairāk dziesmu veltīts cilvēka mūža ritumam no dzimšanas līdz nāvei. Šī cikla dziesmas stāsta gan par ikdienas sadzīvi (attiecībām ģimenē, puišu un meitu saskarsmi, laulātu ļaužu kopdzīvi u. c.), gan par trim svarīgākajiem mūža godiem: kristībām, kāzām un bērēm. Īpaši daudz ir precību un kāzu dziesmu, kuru izvērstajā rituālajā dramaturģijā tiek saskatīta latviešu teātra sākotne. Otrs apjomīgākais cikls ir darba dziesmas, kurās raksturoti gan konkrēti darbi, to veicēji un darba vide dažādās nozarēs (zemkopībā, lopkopībā, zvejniecībā, apģērba gatavošanā u. tml.), gan darba ētika un estētika. Zemkopja darbi ir cieši saistīti ar saules ritu dabā, kura robežpunktus iezīmē gadskārtu svētki (Ziemassvētki, Lieldienas, Jāņi u. c.), kas izdziedāti gadskārtu ieražu dziesmās. Lauku un ģimenes auglība veicināta ar seksuālās simbolikas klātbūtni nerātnajās dziesmās, kas bijušas apdziedāšanās dziesmu sastāvdaļa kāzās, Jāņos un citos svētkos, bet kuras K. Barons cenzūras dēļ ievietojis atsevišķā sējumā. Tautasdziesmu latvieša garīgais pasaules tvērums atspoguļots mītiskajās dziesmās, kas caurvij mūža un darba dziesmu ciklus. Atsevišķu grupu veido vispārīgas dziesmas par Dievu, Laimu, Māru un personificētiem debesu spīdekļiem. Ar ieražām nesaistītas ir arī kara dziesmas un dziesmas, kurās attēlota sabiedrības sociālā struktūra – attiecības starp turīgajām un trūcīgajām kārtām latviešu vidū un latviešu dzimtzemnieka gaitas vācu muižā. Īpaša ir K. Barona mērķtiecīgi izveidotā dziesmu kopa par dziedāšanu “Latvju dainu” 1. sējumam. Tie ir metateksti, kuros izsmeļoši raksturota pati dziedāšanas tradīcija – kas, kad, kur un kā dziedājis tautasdziesmas.
Vairums dainu ir četrrindes ar saturā pabeigtu domu un tradicionālu formu, kuras pamatu veido teksta metriskā uzbūve. Tautasdziesmu metrikas analīzē līdz šim visplašāk izmantotā Luža Bērziņa sistēma (“Ievads latviešu tautas dzejā. Metrika un stilistika”, 1940) izriet no klasiskās dzejas teorijas, pēc kuras tautasdziesmas iedalītas trohajiskajās (ap 90 %) un daktiliskajās (ap 10 %). L. Bērziņa oponenti pamatoti uzskata, ka trohaja pantmērs ir jaunāka laika parādība un ka dainu metrika ir bijusi vai aizvien ir sillabokvantitatīva – uz zilbju skaita un metriskā garuma balstīta līdzīgi kā citu tautu senajā dzejā. Tā kā visas tautasdziesmas ir dziedamas, to metrikas īpatnības aplūkojamas saistībā ar melodijas ritmisko uzbūvi.
Paturēt atmiņā tekstus un radīt aizvien jaunus to variantus dziedātājiem palīdzēja gan dainu loģiskā struktūra – abu dziesmas pušu saturiskā saistība, kam ir ap 20 veidu (jautājums–atbilde, vispārinājums–konkretizējums u. tml.), gan tradicionālā stilistika (atkārtojumi, pastāvīgie epiteti, tipiski paralēlismi un metaforas), gan arī formulas – nemainīgas vārdu grupas, kuras teicēji atkārtoti izmantoja tekstu radīšanai mutvārdu priekšnesumā (“dod, Dieviņ”, “kas to teica, tas meloja” u. tml.).
Dziedāšanas brīdī dainu četrrindes tika radoši saistītas t. s. dziesmu virknēs vai nu atbilstoši konkrēta rituāla saturam vai asociatīvi – pēc tēmas, tēla vai atslēgas vārda. Tautasdziesmām pieder arī garākas sižetiskas dziesmas, no kurām senākajām (līgavas zagšanas, kara dziesmām) vairāk episks raksturs, bet jaunākajām (t. s. tautas romancēm – “Apkārt kalnu gāju”, “Āvu, āvu baltas kājas” u. c.) – romantisks. Galvenās dziedātājas bija sievietes, tāpēc dainas atspoguļo pārsvarā sievietes pasaules redzējumu. Senākais dziedāšanas veids ir teiktās melodijas jeb rečitatīvi, ar kurām tika izdziedātas dziesmu virknes ģimenes un gadskārtu ieražu svētkos. Garajām tautasdziesmām parasti ir individuālas, izvērstas melodijas.
