Bērnībā dziedāja baznīcas korī, taču apzināti par mūziku ieinteresējās pusaudža vecumā, aizraujoties ar ģitāru konstruktora un mūziķa Lesa Pola (Les Paul) ierakstiem, kā arī dažādu rokabilī un rokenrola ģitāristu muzicēšanu. Pusaudža vecumā sāka spēlēt paštaisītu ģitāru, bet dažus gadus vēlāk, mācoties Vimbldonas mākslas koledžā (Wimbledon College of Art), iesaistījās vairākās grupās, tostarp pazīstamā rokenrola dziedātāja Kliedzošā Lorda Sača (Screaming Lord Sutch) pavadītājsastāvā.

1965. gadā Dž. Beks nomainīja Ēriku Kleptonu (Eric Clapton) grupā The Yardbirds, kurā muzicēja nepilnus divus gadus – šajā laikā tapis tās ievērojamākais albums Yardbirds (1966. gads, zināms arī kā Roger the Engineer) un vairāki nozīmīgi singli (Heart Full of Soul; I’m a Man; Shapes of Things). Savukārt grupas stilistika, lielā mērā pateicoties jaunā ģitārista izdomas bagātajai spēlei (Dž. Beks viens no pirmajiem intensīvi izmantoja elektroniskus skaņu efektus), mainījās no ritmblūza uz psihedēlisko roku.

1967. gadā Dž. Beks laida klajā singlu Hi Ho Silver Lining – vienu no nedaudziem paša iedziedātiem ieskaņojumiem; vēlāk mūziķis no šā visnotaļ triviālā skaņdarba centās distancēties, tomēr laika gaitā tas kļuvis par folklorizējušos 60. gadu britu poproka paraugu. Savukārt Hi Ho Silver Lining singla B pusē dzirdamā instrumentālā kompozīcija Beck’s Bolero ir hrestomātisks roka ieraksts, ko Dž. Beks veicis ar vēl vienu Yardbirds ģitāristu Džimiju Peidžu (Jimmy Page), basģitāristu Džonu Polu Džonsu (John Paul Jones), grupas The Who bundzinieku Kītu Mūnu (Keith Moon) un pianistu Nikiju Hopkinsu (Nicky Hopkins) – kopīgā ierakstu sesijā mūziķi centās meklēt jaunu rokmūzikas skanējumu, iekļaujoties žanra attīstības procesā, kas drīzumā noveda pie smagā roka dzimšanas, un cita starpā veicināja grupas Led Zeppelin rašanos.

Arī ģitārista tālākā darbība saistīta ar līdzīgas ievirzes grupu The Jeff Beck Group, kurā pirmo atzinību guva viens no nākamās desmitgades slavenākajiem vokālistiem Rods Stjuarts (Rod Stewart). Grupas debijas albums Truth (1968) izcēlās ar novatorisku blūzā balstītu proto-hārdroka skanējumu, taču tūlīt pēc otrā albuma Beck-Ola (1969) iznākšanas to pameta R. Stjuarts un basģitārists Ronijs Vuds (Ronnie Wood), kuri kļuva par grupas The Faces dalībniekiem; šī iemesla dēļ Jeff Beck Group pēdējā brīdī atsauca līdzdalību Vudstokas festivālā un beidza pastāvēt. 

60. gadu nogalē Dž. Beka profesionālās gaitas pārtrauca smagi autoavārijā gūti savainojumi, taču nākamās desmitgades sākumā mūziķis sapulcēja jaunu Jeff Beck Group sastāvu (tajā ietilpa arī vēlāk prominentais bundzinieks Kozijs Pauells, Cozy Powell), kas pārsvarā bāzējās Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un repertuārā orientējās uz roka, soula, ritmblūza un fanka sintēzi. Arī grupas jaunais modelis piedzīvoja vien divus albumus, bet tā līderis darbību turpināja vēl īslaicīgākā, vienu studijas albumu izdevušā smagā roka trio Beck, Bogart & Appice ar bijušiem amerikāņu grupas Vanilla Fudge dalībniekiem Timu Bogertu (Tim Bogart) un Karmainu Episu (Carmin Appice).

Principiālu pavērsienu Dž. Beka karjerā iezīmēja solokarjeras uzsākšana ar Blow by Blow – 1975. gadā klajā laistu instrumentālas džezroka mūzikas albumu, kas ieskaņots ar The Beatles producentu Džordžu Mārtinu (George Martin), un tik spilgti kā neviens no agrākajiem darbiem atklāj mūziķa individuālo spēles tehniku. Blow by Blow kļuva par pašu populārāko Dž. Beka albumu un kopā ar nākamajiem darbiem Wired (1976. gads, vēl viens Dž. Mārtina producēts ieraksts) un Jeff Beck with the Jan Hammer Group Live (1977. gads, koncertieraksts) iedibināja jaunu radošo identitāti – dažādu žanru elementus apvienojoša, džezroka jeb fusion estētikai piederīga mūzika ar virtuozu ģitārspēli, kas bieži aizstājusi vokālista klātbūtni.

Būtiska Dž. Beka jaunrades iezīme bija daudzpusība, repertuārā variējot smagā metāla, rokabilī, soula un fanka, džeza un džezroka, kā arī citu žanru skaņdarbus un izpildījuma paņēmienus. Albumos Crazy Legs (1993) un Rock & Roll Party: Honoring Les Paul (2011. gads, koncertieraksts) Dž. Beks godinājis savus pirmos iedvesmotājus – rokabilī ģitāristus Klifu Galupu (Cliff Gallup) un Džoniju Mīksu (Johnny Meeks), kā arī L. Polu. Albumos Who Else! (1999) un You Had It Coming (2001) elektroniska ambientā mūzika un tehnomūzika apvienota ar blūzu un hiphopa ritmiem, savukārt ar divām Grammy balvām novērtētā albumā Emotion & Commotion (2010) līdzās vairākām rokmūzikas oriģinālkompozīcijām dzirdams 20. gs. klasiskās mūzikas autora Bendžamina Britena (Benjamin Britten) komponētais 16. gs. korālis Corpus Christi Carol, vairākas 20. gs. 40. un 50. gadu populārās mūzikas balādes un Nessun Dorma tēma no itāļu komponista Džakomo Pučīni (Giacomo Antonio Domenico Michele Secondo Maria Puccini) operas “Turandota” (Turandot; pirmizrāde 1926. gadā).

Būdams viens no savas paaudzes ievērojamākiem rokmūzikas instrumentālistiem, Dž. Beks pastāvīgi strādājis ar līdzvērtīga līmeņa partneriem: bundziniekiem Naradu Maiklu Voldenu (Narada Michael Walden) un Teriju Bazio (Terry Bozzio), taustiņinstrumentālistiem Janu Hammeru (Jan Hammer) un Toniju Haimasu (Tony Hymas), basģitāristi Rondu Smitu (Rhonda Smith) un citiem.

Lai arī Dž. Beks pārsvarā izpildīja instrumentālu repertuāru, dažos viņa albumos iekļautas arī dziesmas viesvokālistu dziedājumā – vairākkārt sadarbojies ar rokabilī dziedātaju Imeldu Meju (Imelda May) un R&B un soulmūzikas vokālisti Džosu Stounu (Joss Stone). 1985. gadā Dž. Beks vēlreiz sastrādājās ar kādreizējo Jeff Beck Group vokālistu R. Stjuartu – kopīgi ieskaņotā Kērtisa Meifīlda (Curtis Mayfield) souldziesma People Get Ready kļuva par panākumiem bagātāko singlu ģitārista karjerā.

Kā sesijmūziķis piedalījies Stīvija Vondera (Stevie Wonder); Mika Džegera (Mick Jagger); Donovana (Donovan); Keitas Bušas (Kate Bush); Rodžera Votersa (Roger Waters); ZZ Top; Džona Bon Džovi (John Bon Jovi); Badija Gaja (Buddy Guy); The Honeydrippers; Tīnas Tērneres (Tina Turner); Herbija Henkoka (Herbie Hancock); Ozija Osborna (Ozzy Osbourne) u. c. mākslinieku ierakstos.

Savukārt pēdējais Dž. Beka dzīves laikā iznākušais albums 18 (2022) bija kopdarbs ar aktieri Džoniju Depu (Johnny Depp), kurā līdzās dažām oriģinālkompozīcijām dzirdama dažādu žanru populārās mūzikas klasika.

Kaut arī cilvēcisko īpašību (individuālistiskās personības un profesionālā perfekcionisma dēļ mūziķim bija grūti ilgstoši strādāt rokgrupas formātā, kā arī iekļauties šovbiznesa mašinērijā) un eklektiskās stilistikas dēļ Dž. Beka autoritāte galvenokārt koncentrējusies mūzikas profesionāļu nevis masu publikas auditorijā, viņam bijusi ievērojama loma rokmūzikas attīstībā. Mūziķa vēsturiskie nopelni visvairāk saistīti ar žanra māksliniecisko pamatu izveidi 20. gs. 60. gadu 2. pusē. Šajā laikā viņš, ievērojami paplašinot priekšstatus par elektriskās ģitāras skanējumu, bija viens no pirmajiem “ģitārvaroņiem” (guitar heroes, tehniski virtuozu ģitāristu kā rokmūzikas jauno līderu fenomens, ko ievadīja Ē. Kleptona, Dž. Beka un Dž. Peidža panākumi, citam citu nomainot Yardbirds sastāvā). Savukārt Dž. Beka darbībai ar Jeff Beck Group, īpaši viņa ģitārspēles un R. Stjuarta vokāla kombinācijai bija liela ietekme uz smagā roka un smagā metāla rašanos. Jeff Beck Group radošie meklējumi nereti sasaucās ar Led Zeppelin agrīnajiem stilistiskajiem risinājumiem – zīmīgi, ka Dž. Beka grupas pirmajā albumā Truth iekļauta klasiska blūza kompozīcija You Shook Me, kas idejiski radniecīgā interpretācijā dzirdama arī vairākus mēnešus vēlāk izdotajā Led Zeppelin debijas albumā. Daudzi rokmūzikas pētnieki abu grupu nosacīti līdzīgo muzicēšanas ievirzi saista ar to idejisko līderu – Dž. Beka un Dž. Peidža – neilgo, bet radoši intensīvo kopīgo pagātni Yardbirds sastāvā.

Dž. Beks divreiz uzņemts Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame) – kā Yardbirds dalībnieks (1992) un kā solomūziķis (2009). Saņēmis astoņas Grammy balvas un žurnāla Rolling Stone ekspertu aptaujā (100 Greatest Guitarists, 2015) atzīts par piekto visu laiku izcilāko ģitāristu.

A Day in the Life; Beck’s Bolero; Cause We’ve Ended as Lovers; Drinking Again*; Freeway Jam; Goodbye Pork Pie Hat; I Ain’t Superstitious*; Jailhouse Rock*; Nadia; People Get Ready***; Plan B; Shapes of Things*; She’s a Woman; Superstition**

* Jeff Beck Group

** Beck, Bogert & Appice

*** ar R. Stjuartu

Truth* (EMI/Epic, 1968); Beck-Ola* (EMI/Epic, 1969); Rough and Ready* (EMI/Epic, 1971); Jeff Beck Group* (EMI/Epic, 1972); Beck, Bogert & Appice** (Epic, 1973); Live In Japan**• (Epic, 1974); Blow by Blow (Epic, 1975); Wired (Epic, 1976); Jeff Beck with the Jan Hammer Group Live• (Epic, 1977); There & Back (Epic, 1980); Flash (Epic, 1985); Jeff Beck’s Guitar Shop (Epic, 1989); Frankie’s House*** (Epic, 1992); Crazy Legs (Epic, 1993); Who Else! (Epic, 1999); You Had It Coming (Epic, 2001); Jeff (Epic, 2003); Official Bootleg, USA ’06 • (Epic, 2007); Performing This Week... Live at Ronnie Scott’s• (Eagle Vision, 2008); Emotion & Commotion (ATCO, 2010); Live and Exclusive from the Grammy Museum• (ATCO, 2010); Rock & Roll Party: Honoring Les Paul• (ATCO, 2011); Live+• (Rhino, 2015); Loud Hailer (ATCO, 2016); Live at the Hollywood Bowl• (Rhino, 2017); 18**** (Rhino, 2022)

* Jeff Beck Group

** Beck, Bogert & Appice

*** mūzika tāda paša nosaukuma filmai

**** ar Džoniju Depu

• koncertieraksti