Reizēm dēvēta par nozīmīgāko britu grupu 20. gs. 80. gados, Smiths bija viena no alternatīvā roka pamatlicējām, kuras mūzika iedvesmojusi daudzus sekotājus.

Smiths 1982. gadā Mančestrā (Anglija) nodibināja ģitārists Džonijs Marrs (Johnny Marr, īstajā vārdā Džons Mārtins Māers, John Martin Maher) un dziedātājs Morisijs (Morrissey, pilnā vārdā Stīvens Patriks Morisijs, Steven Patrick Morrissey). 18 gadus vecais Dž. Marrs bija sabiedrisks jaunietis un aizrāvās ar The Rolling Stones; The Who; The Small Faces u. c. rokgrupām, bet četrus gadus vecākais Morisijs – introverts literatūras un kino cienītājs, kurš jūsmoja par tādiem glamroka mūziķiem kā Roxy Music, Deivids Bovijs (David Bowie), Marks Bolans (Marc Bolan) un T. Rex, kā arī 60. gadu angļu popdziedātājām Sendiju Šovu (Sandie Shaw), Sillu Bleku (Cilla Black) un Dastiju Springfīldi (Dusty Springfield). Abiem bija neliela pieredze Mančestras roka un pankroka apritē un abus vienoja mīlestība uz 60. gadu amerikāņu meiteņu grupām, kā arī grupu New York Dolls; sākot kopēju muzicēšanu, puišu galvenais nolūks bija sacerēt dziesmas, kas viņu paaudzei nozīmētu tikpat daudz, kā iepriekšējo desmitgažu roka klasiķu mūzika nozīmēja viņu priekšgājējiem.

Dažu mēnešu laikā nomainoties vairākiem dalībniekiem, 1982. gada rudenī izveidojās grupas sastāvs, kas kļuva pazīstams ar nosaukumu Smiths (angļu ‘Smiti’). Bez abiem dibinātājiem tajā ietilpa arī bundzinieks Maiks Džoiss (Mike Joyce, pilnā vārdā Maikls Edriens Pols Džoiss, Michael Adrian Paul Joyce) un basģitārists Endijs Rurks (Andy Rourke, pilnā vārdā Endrū Maikls Rurks, Andrew Michael Rourke); vēlāk grupa piedzīvojusi vien īslaicīgu izmaiņu 1986. gadā, kad to papildināja bijušais grupas Aztec Camera ģitārists Kreigs Genons (Craig Gannon).

Jau pirmais albums, neatkarīgas ierakstu kompānijas Rough Trade Records izdotais The Smiths (1984) apliecināja gan grupas autoru tandēma individualitāti, gan savdabīgi askētisku skanējumu, kurā, atšķirībā no vairuma vienaudžu mūzikas, dominē nevis sintezatori, bet Dž. Marra lakoniskā, 60. gadu folkroka ietekmē izstrādātā ģitārspēles tehnika un aktuālajā kontekstā tikpat neparastais Morisija vokāls, kas vienmuļi melanholiskā, emocionāli distancētā intonācijā izdzied jaunības un pieaugšanas refleksijām bagātus tekstus.

Otrajā albumā Meat Is Murder (1985) personisko tematiku papildinājusi sociālkritiska pozīcija, kas visspilgtāk izpaužas dzīvnieku aizsardzību un veģetārismu proponējošajā tituldziesmā (“Gaļa ir slepkavība”). Savukārt par Smiths meistardarbu un vienu no desmitgades nozīmīgākiem ierakstiem bieži atzītā albumā The Queen Is Dead (1986) izskan pret britu monarhiju kā arhaisku un neefektīvu valstisku institūciju vērsts patoss. Ceturtais albums Strangeways, Here We Come (1987) izceļas ar daudzveidīgāku muzikālo tēlainību un nesaudzīgiem komentāriem par sabiedrības attieksmi pret seksuālām minoritātēm (Death of a Disco Dancer) un mūzikas industriju (Paint a Vulgar Picture), bet albuma pēdējā dziesma I Won’t Share You ir Morisija un Dž. Marra personiskās un profesionālās atsvešināšanās liecība, kas netieši prognozē Smiths izjukšanu. Dž. Marrs grupu pameta jau pirms Strangeways, Here We Come iznākšanas; viņa vietu īslaicīgi ieņēma ģitārists Aivors Perijs (Ivor Perry), taču tālāki darbības mēģinājumi izrādījās nesekmīgi.

Lai arī vēlāk vairākkārt atjaunojušās spekulācijas par Smiths atkalapvienošanos, grupas bijušie mūziķi šādu iespēju konsekventi nolieguši.

Morisijs pēc Smiths izjukšanas īstenojis produktīvu un mainīgus panākumus guvušu solokarjeru, un arī 21. gs. ir viens no savas paaudzes intriģējošākiem mūziķiem, kura jaunrade, tāpat kā bieži paustie sociālpolitiskie uzskati gūst ievērojamu rezonansi un neviennozīmīgu vērtējumu.

Dž. Marrs jau Smiths pastāvēšanas laikā piedalījās Braiena Ferija (Bryan Ferry) un Billija Brega (Billy Bragg) ieskaņojumos, bet vēlāk kā sesijmūziķis spēlējis Pet Shop Boys; Oasis; Talking Heads; Džeinas Birkinas (Jane Birkin); Hansa Cimmera (Hans Zimmer) u. c. mūziķu ierakstos. Muzicējis kopā ar New Order vokālistu Bernardu Samneru (Bernard Sumner) dibinātā supergrupā Electronic, kā arī grupās The The; The Pretenders; The Cribs; Modest Mouse un Johnny Marr and the Healers; 21. gs. izdevis vairākus soloalbumus.

E. Rurks muzicējis Šineidas O’Konoras (Sinéad O’Connor) grupā, arī Pretenders; Iana Brauna (Ian Brown) u. c. mūziķu ierakstos. Ar New Order un The Stone Roses dalībniekiem Pīteru Huku (Peter Hook) un Manī (Mani) izveidojis basģitāristu supergrupu Freebass, darbojies arī grupā D.A.R.K. ar grupas The Cranberries dziedātāju Doloresu O’Riordenu (Dolores O’Riordan).

M. Džoiss piedalījies Suede; Buzzcocks; P. P. Arnoldas (P. P. Arnold) u. c. mūziķu ieskaņojumos.

Jau darbības sākumā, grupas nosaukumam izvēloties vienu no izplatītākiem angļu uzvārdiem “Smiti”, Morisijs un Dž. Marrs centās uzsvērt norobežošanos no 80. gadu britu jaunā vilņa un sintpopa mūziķu ārišķīgās eksotikas un bieži vien bezrūpīgi hedoniskā mūzikas noskaņojuma.

Šāda savrupība no populārās kultūras vadošajām tendencēm, kā arī koncentrēšanās uz eksistenciālām ikdienas izjūtām un norisēm raksturīga visai turpmākajai grupas jaunradei, kas visbiežāk izpaudusies kā melodiskas popdziesmas ar empātiskiem, nereti sarkastiskiem tekstiem par sociālu neiederību un vientulību, pieaugšanas traumām (tostarp fizisku un mentālu ietekmēšanu ģimenē, britu izglītības sistēmā un katoliskajā vidē), pašnovērtējuma un seksuālās identifikācijas sarežģījumiem, kā arī neticību sabiedrības elitei un pārvaldes sistēmai. Daudzējādā ziņā šis sociālo un eksistenciālo ilūziju trūkums sasaucas ar iepriekšējās desmitgades panku subkultūras mentalitāti, taču Smiths to ietērpuši muzikāli un literāri izsmalcinātākā un daudzslāņainākā formā.

Lai arī daži kritiķi grupai pārmetuši nihilismu un pat mizantropiju, neizskaistināti reālistiskā ikdienas izjūta Smiths ļāva kļūt par vienu no sava laika iecienītākajām grupām, kurai arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs netrūkst daudzu īpaši uzticīgu cienītāju. Kā grāmatā “Gaisma, kas nekad neapdziest: nebeidzamā The Smiths sāga” (The Light That Never Goes Out: The Enduring Saga of the Smiths) raksta mūzikas žurnālists Tonijs Flečers (Tony Fletcher): “Paaudzes cerības un – kas tikpat svarīgi – bailes, The Smiths izteica pārliecinošāk kā jebkura cita no viņu laikmeta grupām.”

Grupai piemita arī konsekventi izturēta konceptuāla vizuālā identitāte, kas visspilgtāk izpaudās albumu un singlu dizainā – visu Smiths ierakstu noformējumā izmantoti dažādu spēlfilmu kadri; vispazīstamākais ir The Queen Is Dead vāks, uz kura redzams franču aktieris Alēns Delons (Alain Delon) filmas “Nepakļāvīgais” (L’Insoumis, režisors Alēns Kavaljē, Alain Cavalier, 1964) epizodē.

Smiths mūzika ievērojami veicinājusi alternatīvā roka izplatību un popularitāti 80. gadu 2. pusē, kā arī sniegusi radošu ierosmi daudziem postpanka, alternatīvā roka un britpopa mūziķiem: The Stone Roses; Happy Mondays; The House of Love; Suede; Oasis; Blur; Elastica; Cranberries; The Libertines; Manic Street Preachers; Belle and Sebastian; Doves; The Verve; Radiohead; Travis; Bastille; The Decemberists; The National un citiem.

Smiths dziesmas Shakespeare’s Sister nosaukums, kurš aizgūts no Virdžīnijas Vulfas (Virginia Woolf) esejas “Sava istaba” (A Room of One’s Own, 1929), iedvesmojis 90. gados populārā poproka dueta Shakespears Sister nosaukuma izvēli.

Augstu vērtējot savu māksliniecisko neatkarību un nosacīto autsaideru pozīciju, grupas mūziķi bieži pauduši nepatiku pret mūzikas biznesu, turklāt Smiths stilistika un dziesmu tematika tai allaž nodrošinājusi izteikti “angliskas” grupas reputāciju; arī tās lielākie panākumi bija saistīti ar Lielbritāniju (Meet is Murder sasniedza topa virsotni, bet trīs pārējie studijas albumi, kā arī singlu izlase The World Won’t Listen, 1987, un jau pēc izjukšanas izdotais koncertalbums Rank, 1988, ierindojās 2. vietā), savukārt Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) grupas slava koncentrējās nosacīti nelielās t. s. kulta aprindās. Ar to skaidrojams fakts, ka, neraugoties uz plašo un tālejošo ietekmi, Smiths nav saņēmusi mūzikas industrijas prestižākos atzinības apliecinājumus, kas vēsturiski saistīti ar ASV tirgus apriti. 2020. gadā grupa joprojām nav uzņemta (bijusi divreiz nominēta) Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame), tāpat tās ieraksti nav tikuši izvirzīti Grammy balvai (atsevišķa alternatīvās mūzikas albumu kategorija tika ieviesta 1991. gadā, jau pēc Smiths pastāvēšanas beigām).

Par spīti šādai industrijas ignorancei, The Queen Is Dead iekļauts prestižā ASV populārās kultūras žurnāla Rolling Stone ekspertu sastādītajā 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (Rolling Stone’s 500 Greatest Albums of All Time, 2020), turklāt šā reitinga iepriekšējās redakcijās (2003. un 2012. gadā) minēti visi četri The Smiths studijas albumi. Līdzīgā angļu mūzikas izdevuma New Musical Express reitingā (NME’s 500 Greatest Albums of All Time, 2013) Smiths albums The Queen is Dead ierindots 1. vietā.

1996. gadā klajā laistā albumā The Smiths Is Dead grupas dziesmas izpilda Placebo; Supergrass; The Divine Comedy; The Boo Radleys; Therapy? u. c. mākslinieki.

2017. gadā Starptautiskajā Edinburgas filmu festivālā (Edinburgh International Film Festival) tika pirmizrādīta biogrāfiska spēlfilma “Anglija ir mana” (England Is Mine, režisors Marks Gills, Mark Gill) par Morisiju pusaudža vecumā.

Abi grupas radošie līderi sarakstījuši autobiogrāfiskas grāmatas: “Dodiet zēnam brīvību” (Set the Boy Free, Dž. Marrs, 2016) un “Autobiogrāfija” (Autobiography, Morisijs, 2013).

Dž. Marrs (ģitāras, taustiņinstrumenti, harmonikas, 1982–1987)

Morisijs (vokāls, 1982–1987)

Stīvens Pamfrets (Steven Pomfret; basģitāra, 1982)

M. Džoiss (bungas, 1982–1987)

Deils Hiberts (Dale Hibbert; basģitāra, 1982)

E. Rurks (basģitāra, 1982–1987; miris 2023)

K. Genons (ritma ģitāra, 1986)

A. Perijs (ģitāra, 1987)

Ask; Bigmouth Strikes Again; Girlfriend in a Coma; Hand in Glove; Heaven Knows I’m Miserable Now; How Soon Is Now?; I Started Something I Couldn’t Finish; Last Night I Dreamed That Somebody Loved Me; Panic; Shakespeare’s Sister; Shoplifters of the World Unite; Some Girls Are Bigger Than Others; That Joke Isn’t Funny Anymore; The Boy with the Thorn in His Side; The Queen Is Dead; There Is a Light That Never Goes Out; What Difference Does It Make?

The Smiths (Rough Trade, 1984); Hatful of Hollow* (Rough Trade, 1984); Meat Is Murder (Rough Trade, 1985); The Queen Is Dead (Rough Trade, 1986); The World Won’t Listen** (1987); Strangeways, Here We Come (Rough Trade, 1987); Rank• (Rough Trade, 1988)

* citos albumos neiekļautu ierakstu izlase

** singlu izlase ar daudzām albumos neiekļautām dziesmām

• koncertieraksti