Viena no pirmajām solo lomām bija Vaņečka, daktera Aikāsāp aizrautīgs palīgs un visu zvēriņu draugs, Igora Morozova (Игорь Владимирович Морозов) baletā “Doktors Aikāsāp” (Доктор Айболит, 1977), kurai sekoja solists Sabotieru dejā Luija Ferdinanda Erolda (Louis-Joseph-Ferdinand Hérold) “Veltīgā uzmanībā” (La Fille mal gardée, 1978), Sūrmis Arvīda Žilinska “Lolitas brīnumputnā” (1979) un solists Raimonda Paula “Vitrāžās” (1979). Rūdolfa Blaumaņa un Jura Karlsona Edgars “Lasot Blaumani” (1979) nebija kaisles un piedzīvojumu apzīmogotais, aizlauztais varonis, tas drīzāk bija mūsdienu jaunieša iekšējo trauksmaino kolīziju izpaudums, Edgara situācijās nonākot. Sergeja lomā Andreja Ešpaja (Андрей Яковлевич Эшпай) “Angāra” (Ангара, 1981) A. Leimaņa traktējumā dominēja poētiska mīlestība pret iemīļoto sievieti. Šķelmīgā rotaļnieka karnevāla intrigas savērpj un atraisa viņa atveidotais Arlekīns Roberta Šūmaņa (Robert Alexander Schumann) “Karnevālā” (Carnaval, 1981).
A. Leimaņa lomas kļuva arvien niansētākas, tehniski spēcīgākas un krāsainākas. Par mākslinieka patstāvīgo partneri kļuva Zita Errs. A. Leimanis dejoja Rozes garu Karla Marijas fon Vēbera (Carl Maria Friedrich Ernst von Weber) “Rozes gars” (Le Spectre de la ros, 1981), Bazilu L. Minkusa “Donā Kihotā” (1982), solistu Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart) “Divertismentā” (1983), Prinča draugu Pētera Čaikovska (Петр Ильич Чайковский) “Gulbju ezerā” (Лебединое озеро, 1984), Nuridas mīļoto vergu Fikreta Amirova (Fikrət Məşədi Cəmil oğlu Əmirov) “Tūkstoš un viena nakts” (Тысяча и одна ночь, 1985), Vergu Ādolfa Šarla Adāna (Adolphe-Charles Adam) “Korsārā” (Le Corsaire, 1986), Cēzara sūtni Eduarda Lazareva (Эдуард Леонидович Лазарев) “Antonijā un Kleopatrā” (Антоний и Клеопатра, 1981). Merkucio Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев) “Romeo un Džuljetā” (Ромео и Джульетта, 1982), provinces donžuānu, dendiju un uzdzīvotāju Artinova Valērija Gavriļina (Валерий Александрович Гаврилин) “Aņutā” (Анюта, 1986). Debija prinču lomā ir svarīgs notikums katra jauna dejotāja biogrāfijā. Tā ir viņa tehnikas un aktiera meistarības pārbaude. Šo pārbaudi godam bija izturējuši A. Leimaņa klasisko baletu prinči: romantiskais Riekstkodis P. Čaikovska “Riekstkodī” (Щелкунчик, 1988), grāfs Alberts Ā. Š. Adāna “Žizelē” (Giselle, 1988), aristokrātiskais Dezirē P. Čaikovska “Apburtajā princesē” (Спящая красавица, 1989), pasaku Princis S. Prokofjeva “Pelnrušķītē” (Золушка, 1992).
Turpmāk sekoja Solists Nikola Paganīni (Niccolò Paganini) “Kaprīzē” (1988. gads, Genādija Gorbaņova radošā darba vakars), melodramatiskais Armāns Divāls Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) un R. Paula “Kamēliju dāmā” (1989), Hozē Žorža Bizē (Alexandre-César-Léopold Bizet) un Rodiona Sčedrina (Родион Константинович Щедрин) “Karmenā” (1991), romantiskais sapņotājs skotu svārkos Džeimss Hermana Lēvenšelda (Herman Severin Løvenskiold) “Silfīdā” (La Sylphide, 1994), ar ilgām pēc skaistā un netveramā apveltītais Teo Sarapo Daces Aperānes “Edītē” (1995) un citas lomas.
Dejojis V. Vasiļjeva un J. Maksimovas zvaigžņu trupā kā solists argentīniešu komponista Astora Pjacollas (Ástor Pantaleón Piazzolla) “Kādas biogrāfijas lauskas” (1989), kā viessolists – Filipīnu baletā (1988), Maskavas Lielajā teātrī (1989–1993), arī Permā, Kazaņā, Dušanbe Operas un baleta teātrī, Baku Operas un baleta teātrī, Ostravas Operas un baleta teātrī, Maskavas Festivāla baletā, Sanktpēterburgas Klasiskajā baletā.