Gracioza sievišķība, skaistums, šarms un elegance ir vārdi, kas vienmēr tiek minēti saistībā ar Mildu Klētnieci. Viņa bija poētiska, liriska aktrise ar liegu, maigu talantu, un viņas personības smalkums ļāva aktrisei būt jūtīgai un atsaucīgai partnerei. Noslēgta, atturīga un savaldīga dzīvē, liriski apgarota un harmoniski izlīdzināta uz skatuves – tāda bija M. Klētniece. Aktrises spēlei bija raksturīga izkopta meistarība, tīrs, izstrādāts lomas zīmējums, poētisks pacēlums, smalki niansēta un dziļa emocionalitāte. Viņa spēlēja gan klasiskās dramaturģijas varones, gan mīlētājas un raksturlomas. Līdz galam nepateiktais, noslēpumaini intriģējošais raksturo gan viņas personību, gan skatuves tēlus.

M. Klētniece dzimusi strādnieku ģimenē. Kamēr viņas tēvs Jūlijs Lange bija iesaukts armijā, māte Kristīne strādāja gadījuma darbus un uzturēja sevi un trīs meitas. Vēlāk tēvs strādāja par dzelzceļa konduktoru, bet pēc viņa nāves māte iestājās darbā konservu fabrikā. M. Lange mācījās Rīgas pilsētas 24. pamatskolā (1922–1929), vēlāk Rīgas pilsētas 4. ģimnāzijā. Jau skolas laikā meitenei patika uzstāties un skaitīt dzejoļus, un tā pamazām viņas dzīvē ienāca teātris. Rīgas pilsētas 4. ģimnāzijā tika veidotas nopietnas izrādes, kur teātra pulciņā bija arī aktrises vēlākie kolēģi Dailes teātrī Ērika Ferda un Artūrs Dimiters. Pēc vidusskolas beigšanas 1933. gadā M. Lange iestājās Latviešu aktieru arodbiedrības teātra skolā, ko vadīja Mihails Čehovs (Михаил Александрович Чехов), un nodarbības pasniedza viņa palīgs Viktors Gromovs (Виктор Алексеевич Громов). Teātra skolā M. Lange satika skolas audzēkni Karpu Klētnieku. Kad pēc valsts apvērsuma 1934. gadā M. Čehovam un V. Gromovam nācās Latviju atstāt, M. Lange un K. Klētnieks pārgāja uz Zeltmata Latvju dramatiskajiem kursiem, kur Voldemāra Pūces vadībā izveidojās kopa, kas tika nodēvēta par Latvju drāmas ansambli. M. Lange beidza kursus 1935. gadā un turpināja darboties Latvju drāmas ansamblī. K. Klētnieks izvirzījās par ansambļa vadošo aktieri, bija arī izrāžu dekorators un kostīmu mākslinieks. Paralēli M. Lange strādāja par kantoristi Valsts Statistikas pārvaldē. Aktrise apprecējās ar K. Klētnieku 1937. gadā (dēli – aktieris, režisors Nauris Klētnieks un Juris Klētnieks).

Savu skatuves gaitu sākumā aktrise darbojās ar pseidonīmu Lita Lange. Pirmā nopietnā loma Latvju drāmas ansamblī bija temperamentīgā itāļu meitene Kekīna Karlo Goldoni (Carlo Osvaldo Goldoni) delartiskajā komēdijā “Sievu valodas” (I pettegolezzi delle donne, 1936, rež. V. Pūce). Sekoja tādas lomas kā Ingrīda Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) “Pērā Gintā” (Peer Gynt, 1937, rež. V. Pūce) ar K. Klētnieku titullomā, kā arī Maija Annas Brigaderes lugā “Maija un Paija” (1940, rež. V. Pūce).

1940. gadā pēc padomju pirmās okupācijas M. Klētniece tika atlaista no Statistikas pārvaldes, un aktrisei nācās meklēt darbavietu, kur nopelnīt iztiku. 1940. gadā tika dibināts Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts Jaunatnes teātris, kuram pievienojās liela daļa no Latvju drāmas ansambļa aktieriem, arī M. Klētniece.

1941. gadā M. Klētniece izturēja Dailes teātra izsludināto konkursu uz aktrišu vietām un tika pieņemta trupā. Jau pirmajā sezonā viņa spēlēja Lienu Matīsa un Reiņa Kaudzīšu “Mērnieku laikos” (1942, insc. Eduards Smiļģis), iezīmējot spēcīgu dramatiskas aktrises potenciālu. Sākotnēji kritika jaunajai aktrisei pārmeta neīstumu, samākslotu frāzējumu, manierīgumu balsī. Taču viņas poētiskais starojums padarīja M. Klētnieci unikālu bagātajā Dailes teātra aktrišu buķetē. Daiļrades sākumā liela vērtība bija arī viņas neparasti skaistajai sejai, lokanajam ķermenim un pievilcīgajai sievišķībai. Nozīmīgs sasniegums bija Šuras loma Aleksandra Gladkova (Александр Константинович Гладков) “Sendienās” (Давным-давно, 1946, insc. Aleksandrs Leimanis) – jauna, atjautīga, gracioza meitene, kas pārģērbjas par huzāru, lai cīnītos par savu dzimteni. Šajā lomā M. Klētniece bija dzirkstoši temperamentīga, romantiska un artistiska.

Aktrises sievišķība un poētisms, kas bija spēks un vērtība viņas daiļrades sākumā, vēlākajos gados tika ilgstoši ekspluatēti pēckara gados iestudētajās padomju lugās, kurās M. Klētnieces personiskā pievilcība tika izmantota, lai spēlētu partijas organizāciju sekretāres un rūpnīcu vadītājas, kuras sludināja vajadzīgo ideoloģiju un runāja pareizas frāzes. 

Tāpat kā citas tā laika aktrises, arī M. Klētniece lielā mērā palika Dailes teātra vadošās aktrises Lilitas Bērziņas ēnā. Tomēr M. Klētniecei izdevās ieņemt savu, ļoti īpašu vietu teātra aktrišu saimē. Viņa bija Kitija Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) “Annā Kareņinā” (Анна Каренина, 1949, insc. E. Smiļģis, rež. Felicita Ertnere), rotaļīgā, draiskulīgā Zuzanna Pjēra Bomaršē (Pierre-Augustin Caron de Beaumarchais) komēdijā “Figaro kāzas” (La Folle Journée, ou Le Mariage de Figaro, 1949, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere, Marga Tetere), smalkā, tīrā Polina Onorē de Balzaka (Honoré de Balzac) “Pamātē” (La marȃtre, 1952, rež. Emīls Mačs, Osvalds Krēsliņš), graciozā, asprātīgā Leonarda Lope de Vegas (Félix Lope de Vega y Carpio) “Valensijas atraitnē” (La viuda valenciana, 1952, rež. F. Ertnere).

M. Klētnieci bija ļoti iemīļojusi režisore F. Ertnere, kurai bija tuva aktrises talanta starojošā, poētiskā, noslēpumainā būtība, atturīgums un inteliģence, kas lielā mērā piemita arī pašai F. Ertnerei. Divas no šī laika visnozīmīgākajām lomām M. Klētniece nospēlēja tieši F. Ertneres iestudējumos. Aktrisei būtisko tēmu – iekšējās pasaules tīrību, ilgas pēc skaistākas, pilnīgākas dzīves – M. Klētniece iemiesoja Irinas lomā Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) “Trīs māsās” (Три сестры, 1951; 1959, atj.), kur jaunākās māsas poētiskajam gaišumam sekoja ilūziju sabrukums. Savukārt Viljama Šekspīra (William Shakespeare) Viola “Divpadsmitajā naktī” (Twelfth Night, 1951, rež. F. Ertnere, M. Tetere, O. Krēsliņš) bija enerģiska un apķērīga, un aktrisei izveidojās laba partnerība ar Hariju Liepiņu Sebastiana lomā – aktieris prata atsaukties M. Klētnieces liriskajai, poētiskajai būtībai. Liels notikums aktrises mūžā bija Džuljetas loma V. Šekspīra traģēdijā “Romeo un Džuljeta” (Romeo and Juliet, 1953, rež. E. Smiļģis) pārī ar H. Liepiņa Romeo. Viņas Džuljeta bija liega un gleznaini skaista. Tas bija dziļi emocionāls duets, kas apliecināja jūtu dziļumu un romantiskas mīlestības augstāko lidojumu. H. Liepiņš bija M. Klētnieces partneris arī Selmas Lāgerlēvas (Selma Ottilia Lovisa Lagerlöf) “Gestā Berlingā” (Gösta Berlings Saga, 1958, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere), kur aktrise spēlēja Mariannu Sinkleri – skaistuma karalieni, kas upurē savu mīlestību.

Režisora Pētera Pētersona veidotajos Gunāra Priedes lugu iestudējumos M. Klētniece spēlēja valšķīgu un vieglprātīgu sieviešu lomas, te izpaudās viņas raksturotājas talants. Viņa bija gražīgā Monika – bravūrīga skaistule lugā “Jaunākā brāļa vasara” (1955), savukārt bibliotekāres Kornēlijas Alsupes lomā lugā “Lai arī rudens” (1956) aktrise pārliecināja ar dramatisku dziļumu un patiesumu.

Gadiem ejot, aktrises repertuārā sāka dominēt raksturlomas un vecākas dāmas. Viņa bija valšķīgi divdomīgā Vendlera kundze Jaroslava Hašeka (Jaroslav Hašek) “Šveikā” (Osudy dobrého vojáka Švejka za světové války, 1961, insc. E. Smiļģis, rež. Nora Vētra-Muižniece, Luijs Šmits), šarmantā, ietekmīgā Bīrona kundze Andreja Upīša “Mirabo” (1962, insc. E. Smiļģis, rež. Ē. Ferda, N. Vētra-Muižniece, Velta Krūze), Ariadne Džordža Bernarda Šova (George Bernard Shaw) lugā “Māja, kur sirdis lūst” (Heartbreak House, 1966, rež. F. Ertnere), karaliene Elizabete V. Šekspīra traģēdijā “Ričards III” (Richard III, 1972, insc. Arnolds Liniņš, rež. F. Ertnere).

M. Klētnieces spēlētajām lomām parasti nebija emocionālu bezdibeņu, aktrises iekšējā būtība un temperaments nebija piemēroti šādiem raksturiem. Viena no retajām iekšēji saplosīta cilvēka lomām bija Mērija Tairona Jūdžina O’Nīla (Eugene O’Neill) lugā “Garas dienas ceļš uz nakti” (Long Day’s Journey into Night, 1975, rež. Aina Matīsa). Tā bija smaga loma, kas prasīja lielu garīgo enerģiju, un te parādījās traģiskas aktrises talants. Ar šo lomu M. Klētniece atzīmēja 60 gadu jubileju.

Dzīves pieredze un klusa gudrība izpaudās tādās lomās kā Misis Morheda Klēras Būzas (Ann Clare Boothe) komēdijā “Sievietes, sievietes...” (The Women, 1986, insc. A. Matīsa) un Irme Mārtiņa Zīverta “Minhauzena precībās” (1988, rež. Ē. Ferda, Miervaldis Ozoliņš, A. Liniņš). Viss aktrisei piemītošais cilvēciskais dziļums, iekšējais skaistums, gudrība un lepnums tika iemiesots Helēnas lomā Atola Fugarda (Athol Fugard) lugā “Ceļš uz Meku” (The Road to Mecca, 1990, rež. Kārlis Auškāps, Juris Strenga). Pēdējā M. Klētnieces loma bija Vecmāmiņa Robēra Tomā (Robert Thomas) lugā “Astoņas mīlošas sievietes” (Huit Femmes, 1993, rež. Juris Kalniņš).

M. Klētniece piedalījusies kino filmās jau pašā latviešu kino sākumposmā. Starp viņas kino lomām jāmin: Alma (“Zem baltzaļā karoga”, 1936, rež. Aleksandrs Rusteiķis), Lidija (“Zvejnieka dēls”, 1940, rež. Vilis Lapenieks), Kača (“Kaugurieši”, 1941, rež. V. Pūce), Aspazija (“Rainis”, 1949, rež. Jūlijs Raizmans, Юлий Яковлевич Райзман), Ārsta sieva (“Kā gulbji balti padebeši iet”, 1957, rež. Pāvels Armands, Павел Николаевич Арманд), Saimniece (“Atbalss”, 1959, rež. Varis Krūmiņš).

Padomju okupācijas laikā M. Klētniece bija Kirova rajona Darbaļaužu deputātu padomes deputāte (1950–1959), kā arī Rīgas pilsētas Darbaļaužu deputātu padomes deputāte (1963–1967).

Padomju laikā aktrise saņēma LPSR Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces goda nosaukumu (1949), Staļina prēmiju par Aspazijas lomu filmā “Rainis” (1950), LPSR teātru pavasara skatē balvu par Komisāres lomu izrādē “Optimistiskā traģēdija” (Оптимистическая трагедия, 1965), LPSR Tautas skatuves mākslinieces goda nosaukumu (1966), Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) tautu dramaturģijas un mākslas Vissavienības festivāla LPSR teātru skatē balvu par Brigitas lomu izrādē “Uz kuru ostu?” (1973).

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Latvijas teātru skatē M. Klētniece saņēma balvu par Ģedrūtes Sofijas lomu izrādē “Kazanovas mētelis” (1990), Latvijas teātru skatē – balvu par Helēnas lomu izrādē “Ceļš uz Meku” (1991).