Kopējais runātāju skaits ir vismaz 13 miljoni. Mūsdienās grieķu valoda ir oficiālā valoda Grieķijā un Kiprā, līdz ar to tā ir arī viena no oficiālajām Eiropas Savienības (European Union) valodām. Grieķu valodai ir ap 3500 gadu ilga rakstos dokumentēta vēsture, kas ir ilgāka nekā jebkurai citai indoeiropiešu saimes valodai. Protogrieķu valodas restaurētās formas ir vērtējamas kā vēl daudzkārt senākas (datēšana ietiecas pat 3. gadu tūkstotī p. m. ē.). Grieķu valoda uzskatāma par senāko Eiropas civilizācijas valodu.

Ievērojams daudzums grieķu cilmes vārdu ir kļuvuši par internacionālismiem (piemēram, “ideja”, “metode”, “teorija”, “bibliotēka”, “teātris”, “problēma”, “krīze”, “trauma” un citi). Grieķu cilmes vārdi plaši izmantoti zinātnes valodā. Tas vērojams jau zinātņu, noteiktu zināšanu jomu nosaukumos (piemēram, “fizika”, “matemātika”, “filozofija”, “estētika”, “gramatika”, “poētika”, “aerodinamika” un citi). Grieķu cilmes vārdi sevišķi izplatīti arī medicīnā (piemēram, “pediatrija”, “dermatologs”, “oftalmologs”, “podologs” un citi). Daudzās valodās grieķu vārdi ienāk ar latīņu valodas starpniecību. Mūsdienu valodās izveidojies arī tāds leksikas slānis, kura ietvaros viens vārds tiek veidots gan uz grieķu, gan latīņu valodas bāzes. Šāds paņēmiens tiek izmantots jaunu terminu izveidei. Piemēram, vārds “hiperaktīvs”, kuram pamatā grieķu leksēma ὑπέρ (hyper) ar nozīmi ‘pāri’, ‘virs’ un latīņu leksēma actīvus ar nozīmi  ‘darbīgs’, līdzīgā veidā, izmantojot grieķu un latīņu vai latīņu un grieķu valodas bāzi, darināti vārdi “socioloģija”, “televīzija”, “heksadecimāls”, “genocīds” un citi.

Pirms alfabēta ieviešanas grieķu valodas rakstība fiksēta zilbju rakstā. Ar to saistāms tā saucamais B līnijraksts (Krētas Mikēnu perioda grieķu valodas periods, iespējams, sākot pat ar aptuveni 16./15. gs. p. m. ē.), ko 1952. gadā atšifrējis Maikls Ventris (Michael George Francis Ventris), pierādot, ka zilbju rakstā fiksēta sena grieķu valodas forma.

Tā dēvētā sengrieķu valoda (rakstība, izmantojot grieķu valodas alfabētu) saistāma ar Senās Grieķijas arhaiskā (9./8.–6. gs. p. m. ē.), klasiskā perioda (5.–4. gs. p. m. ē.) valodu, hellēnisma laika (3. gs. p. m. ē.–30. g. p. m. ē./mūsu ēras sākums) un Romas Impērijas valodu (līdz 5./6. gs.). Hellēnisma laikā izveidojās tā saucamā koinē jeb kopīgais grieķu valodas dialekts, ko mēdz saukt arī par hellēnisma grieķu valodu (koinē kalpojusi kā sava laika lingua franca – kopējā valoda). Tās rašanos un nostiprināšanos sekmēja Maķedonijas Aleksandra jeb Aleksandra Lielā (Ἀλέξανδρος ὁ Μέγας) plašie iekarojumi, grieķu kultūras un līdz ar to arī valodas izplatība.

Arhaiskā un klasikā perioda grieķu valodu raksturo dialekti, kas izteikti vērojami arī sengrieķu literatūrā (literārais žanrs ir saistīts ar noteiktu grieķu valodas dialektu). Dialektus pārsvarā raksturo atšķirīga fonētika. Joniešu dialektā runāja joniešu ciltis Mazāzijas rietumu piekrastē un salās, tāpat arī joniešu kolonijās. Joniešu dialekts tiek dēvēts arī par homērisko jeb episko dialektu, jo tajā sarakstīti Homēram (Ὅμηρος) piedēvētie eposi “Īliada” (Ἰλιάς) un “Odiseja” (Ὀδύσσεια) (Homēram piedēvēto eposu valodu raksturo arī citu dialektu formas, taču joniskais būtu vērtējams kā pārsvarā esošs). Vēlākajos gadsimtos episkā tradīcija mēģināja atdarināt homērisko dialektu, tas kļuva par vienu no antīkā episkā stila raksturlielumiem. Homēram piedēvētie eposi saistāmi ar grieķu un arī visas Eiropas literatūras sākotni. Aioliešu dialektā ticis runāts Mazāzijas ziemeļrietumpiekrastē, kā arī Lesbas salā, savukārt doriešu dialekts ticis runāts, piemēram, Spartā, Megarā, Korintā, Rodas un Krētas salā. Doriešu dialektā rakstījuši tādi dzejnieki kā Pindars (Πίνδαρος), Bakhilīds (Βακχυλίδης), arī Teokrits (Θεόκριτος). Atiskais dialekts, kas radniecīgs joniešu dialektam, raksturīgs Atēnām. Līdz ar Atēnu hegemoniju tas kļūst par galveno dialektu. Tajā rakstījuši tādi autori kā Aishils (Αἰσχύλος), Sofokls (Σοφοκλῆς) un Eurīpids (Εὐριπίδης), Aristofans (Ἀριστοφάνης), Līsijs (Λυσίας), Isokrats (Ίσοκράτης), Dēmostens (Δημοσθένης), Platons (Πλάτων), Aristotelis (Ἀριστοτέλης), Tukidīds (Θουκυδίδης) un citi. Mūsdienās sengrieķu valodas apgūšanu parasti sāk tieši ar atisko dialektu.

Koinē jeb kopīgā grieķu valoda, ko pārsvarā raksturo atiskā un joniskā dialekta iezīmes, pārvar dialektu dažādību, rodot kompromisu formu dažādībā. Vidusjūras reģionā koinē kļuva par universālu saziņas līdzekli. Arī Jaunā Derība (Ἡ Καινὴ Διαθήκη) ir sarakstīta koinē grieķu valodā. Koinē lielā mērā ietekmējusi Bizantijas grieķu valodas izveidi, savukārt mūsdienu grieķu valoda (tā saucamā jaungrieķu valoda) veidojusies uz Bizantijas grieķu valodas bāzes. Ņemot vērā ilgo valodas priekšvēsturi un izmaiņas, jaungrieķu valodā ilgu laiku pastāvējusi tā saucamā diglosija, kas, burtiski tulkojot, nozīmē ‘divas valodas’. Diglosija saistāma ar divu dažādu tradīciju līdzās pastāvēšanu jaungrieķu valodā. Pat 19. un 20. gs. tika aktīvi lietota gan dimotiki (‘tautas [valoda]’) grieķu valoda, kas izmanto dažādās dialektu formas, valodu piesātinot ar noteiktām teritorijām atbilstošām valodas iezīmēm un sarunvalodas elementiem, gan arī katarevusa (‘tīrā [valoda]’), kas tiecas izmantot t. s. iemācītās valodas formas, pieturoties pie klasiskā perioda sengrieķu valodas paraugiem, kā arī atbrīvojoties no vēlāku laika posmu leksikas aizguvumiem, piemēram, turcismiem, t. i., aizguvumiem no turku valodas. 1976. gadā dimotiki (ar atsevišķām katarevusas iezīmēm) tika apstiprināta par oficiālo Grieķijas valodu, pārtraucot divu valodas tradīciju līdzās pastāvēšanu.

Laika gaitā grieķu valoda ir vienkāršojusies. Katrs no grieķu valodas attīstības posmiem saistāms ar savu valodas savdabību. Lielās atšķirības, kas veidojas valodas fonētikas sistēmā, gramatikā un vārdu krājumā, dažkārt rosina izteikt pieņēmumu, ka sengrieķu un jaungrieķu valoda jau vērtējama kā atsevišķas valodas. Tomēr, izvērtējot grieķu valodas vēsturi, jāņem vērā, ka tās attīstībā nav vērojami nekādi pārtraukumi (kāds laika periods, kad valoda beidz pastāvēt kā dzīvā valoda).

Sengrieķu valodas morfoloģiju raksturo formu daudzveidība. Lielā mērā to nosaka jau minētā dialektu līdzās pastāvēšana. Valodas vārdšķiras: lietvārdi, kam izšķiramas trīs deklinācijas (pirmā deklinācija jeb alfas (α) celmu lietvārdi, otrā deklinācija jeb omikrona (ο) celmu lietvārdi, trešā deklinācija jeb līdzskaņu un jotas (ι) un ipsilona (υ) celmu lietvārdi), trīs dzimtes (vīriešu, sieviešu un nekatrā dzimte), trīs skaitļi (vienskaitlis, daudzskaitlis un divskaitlis), kā arī pieci locījumi (nominatīvs, ģenitīvs, datīvs, akuzatīvs un vokatīvs); īpašības vārdi, kas pieskaņojas lietvārdam dzimtē skaitlī un locījumā; darbības vārdi, kam izšķiramas trīs personas (pirmā, otrā un trešā persona), trīs kārtas (darāmā kārta, ciešamā kārta un vidējā kārta jeb medijs), septiņi laiki (vienkāršā tagadne jeb prēzents, vienkāršā pagātne jeb imperfekts, saliktā tagadne jeb perfekts, vienkāršā nākotne, saliktā nākotne, aorists, kas apzīmē pagātnē pabeigtu darbību, un pluskvamperfekts, kas atbilst saliktās pagātnes laikam), četras izteiksmes (indikatīvs jeb īstenības izteiksme, konjunktīvs, optatīvs un imperatīvs jeb pavēles izteiksme), divas konjugācijas (tā saucamie omegas (-ω) verbi un mi (-μι) verbi). Grieķu valodā ir arī vietniekvārdi, apstākļa vārdi, saikļi, prievārdi un skaitļa vārdi.

Grieķu valoda ir vērtējama kā sintētiska valoda, taču, valodai attīstoties, sintētiskās formas sāk zust, tās sākot veidot analītiski (nevis lokot vārdu, bet gramatisko formu veidojot ar citiem valodas līdzekļiem – vārdu kārtību). Piemēram, jaungrieķu valodā vienkāršās nākotnes izteikšanai pirms attiecīgās darbības vārda formas tiek lietota partikula θα (tha). Sengrieķu valodā nākotnes nozīme izteikta, mainot vārda morfoloģisko sastāvu bez palīgvārdu piesaistes. Jaungrieķu valodā vairs nepastāv darbības vārda infinitīva (nenoteiksmes) formas un optatīva izteiksme, kas raksturīga sengrieķu valodai. Lietvārdam saglabājušās visas trīs dzimtes (vīriešu, sieviešu un nekatrā), kā arī artikulu lietojums, taču locījumu sistēma tiek vienkāršota. Jaungrieķu valodā nav datīva locījuma, kas bijis sengrieķu valodā (tādējādi jaungrieķu valodā ir četri locījumi: nominatīvs, ģenitīvs, akuzatīvs un vokatīvs). Jaungrieķu valodā gandrīz pilnībā tiek zaudētas pavēles izteiksmes trešās personas formas, vairs netiek lietots divskaitlis.

Fonētiski grieķu valoda dažādās tās attīstības stadijās piedzīvo ievērojamas izmaiņas. Salīdzinot ar sengrieķu valodu, jaungrieķu valodā vienkāršojas divskaņi, netiek nošķirts patskaņu garums. Sengrieķu valodā ir trīs akcentu veidi, jaungrieķu valodā palicis tikai viens. Jaungrieķu valodā netiek lietotas arī dvesmas zīmes (ar atsevišķiem izņēmumiem, kad diakritiskās zīmes tiek lietotas kā cieņas apliecinājums valodas ilgajai vēsturei).

Grieķu valodas alfabēts, kurā ir 24 burti (Αα, Ββ, Γγ, Δδ, Εε, Ζζ, Ηη, Θθ, Ιι, Κκ, Λλ, Μμ, Νν, Ξξ, Οο, Ππ, Ρρ, Σσς, Ττ, Υυ, Φφ, Χχ, Ψψ, Ωω), piedzīvo salīdzinoši nelielas izmaiņas. Tās saistītas ar burtu skaitu vai rakstību. Piemēram, grieķu alfabētā sākotnēji bijis arī burts F ϝ (izrunā kā v) ar nosaukumu digamma.

Visticamāk, grieķu alfabēts izveidots, par pamatu ņemot feniķiešu rakstību, piemēram, kādā inskripcijā (uzrakstā), kas datējama ar 5. gs. vidu p. m. ē., grieķu burti nosaukti par φοινικήια, tātad par feniķiešu burtiem.