Bils Vizerss nebija muzikāli izglītots un nepazina notis, turklāt viņa profesionālā karjera bija relatīvi neilga (1971–1985). Taču viņš bija apveltīts ar tembrāli patīkamu baritonu un sacerēja virkni vairāku paaudžu iecienītu dziesmu, kurās, izstrādājot individuālu autora rokrakstu, apvienoja blūza, gospeļa, folka, R&B, soula, fanka un disko elementus. Tādi B. Vizersa hiti kā Ain’t No Sunshine; Use Me; Lean on Me daudz interpretēti dažādos populārās mūzikas žanros un samplēti hiphopa mūziķu ierakstos.

B. Vizerss bija jaunākais bērns trūcīgā sešbērnu ģimenē (vēl septiņi brāļi un māsas nomira dzemdībās vai dzīves pirmajos mēnešos), kas mitinājās ogļraču mazpilsētā Slabforkā. Vecākiem izšķiroties, nākamais mūziķis nonāca mammas mātes audzināšanā. Valodas defekta dēļ viņam bija grūti iejusties vienaudžu sabiedrībā, viņš auga noslēgtībā, daudz klausoties mūziku, īpaši blūzu, gospeli un kantri. 17 gadu vecumā, vēlēdamies izrauties no dzimtajā pilsētā izjustās sociālās nolemtības, B. Vizerss pieteicās militārdienestam flotē un deviņus gadus, pārsvarā bāzējoties Tālajos Austrumos, aizvadīja kā aviācijas bāzes kuģu lidmašīnu mehāniķis un izgāja runas terapijas kursu. Beidzot militārdienestu, B. Vizerss, kura muzikālā pieredze aprobežojās ar neilgu dalību baznīcas jauniešu gospeļansamblī, sāka spēlēt akustisko ģitāru, dziedāt un sacerēt dziesmas, tajās bieži stāstot par savu dzīves pieredzi. 1967. gadā viņš apmetās Losandželosā (Kalifornijas pavalsts, ASV), kur strādāja dažādus darbus un centās uzsākt profesionāla mūziķa karjeru. Viņa debijas singls (1967) neguva ievērību, taču 1970. gadā jau 32 gadus vecajam mūziķim izdevās noslēgt līgumu ar nelielu ierakstu kompāniju Sussex Records.

Ierodoties uz pirmo ierakstu sesiju Sussex apgādā, B. Vizerss, kurš joprojām strādāja par Boeing lidmašīnu tualešu uzstādītāju, bija pārliecināts, ka viņa sacerēto dziesmu Ain’t No Sunshine ieskaņos cits vokālists, un pārsteigts atklāja, ka tā jādzied viņam pašam. Šī šķiršanās balāde viņa izjusti smeldzīgajā izpildījumā tika iekļauta pirmā Sussex izdotā singla B pusē, taču izpelnījās lielāku radio un publikas uzmanību nekā A pusē dzirdamā Harlem, nodrošinot autoram Grammy balvu kategorijā “Labākā R&B dziesma” (Best R&B Song) un laika gaitā kļūstot par populārās mūzikas standartu, ko ieskaņojuši arī Maikls Džeksons (Michael Jackson), Pols Makartnijs (Paul McCartney), Džo Kokers (Joe Cocker), Aizeks Heiss (Isaac Hayes), Badijs Gajs (Buddy Guy) ar Treisiju Čepmenu (Tracy Chapman), Stings (Sting); Toms Džonss (Tom Jones); Black Label Society un citi. Dziesma dzirdama arī Bukera T. Džounsa (Booker T. Jones, R&B grupas Booker T. & the M.G.’s mūziķis) producētajā B. Vizersa debijas albumā Just as I Am (1971); tā vāka attēlā dziedātājs redzams lidmašīnu rūpnīcas darba pārtraukumā ar pusdienu kasti rokā. Plašu ievērību līdz pat mūsdienām guvusi arī albumā iekļautā dziesma Grandma’s Hands – B. Vizersa veltījums vecmāmiņai.

Vēl pārliecinošāks izrādījās otrais albums Still Bill (1972). Albuma galvenais producents bija pats B. Vizerss, tas tika ieskaņots dažās stundās un papildināja R&B un soulmūzikas kanonu ar virkni spilgtu skaņdarbu. Pazīstamākie no tiem ir ASV prestižākās popularitātes tabulas Billboard Hot 100 (dēvēta arī par popmūzikas topu) Nr. 1 hits Lean on Me, ko vēlāk interpretējuši Arita Frenklina (Aretha Franklin), Šerila Krova (Sheryl Crow), Els Grīns (Al Green), Els Žaro (Al Jarreau), Maikls Boltons (Michael Bolton) un Bonija Tailere (Bonnie Tyler), kā arī Use Me, kas sasniedza Hot 100 otro vietu un zināms arī kaverversijās, ko iedziedājuši Greisa Džounsa (Grace Jones), Ārons Nevils (Aaron Neville), Laiza Minelli (Liza Minnelli), Aiks Tērners (Ike Turner) ar Tīnu Tērneri (Tina Turner), Skots Vokers (Scott Walker), Patriša Bārbere (Patricia Barber) un citi izpildītāji.

Mūziķa statusu nostiprināja koncertieraksts Live at Carnegie Hall (1973) un trešais studijas albums +’Justments (1974), taču darbu apgrūtināja saspīlētās attiecības ar ierakstu kompāniju. B. Vizerss bija Sussex Records lielākā zvaigzne, un viņa panākumi lielā mērā nodrošināja kompānijas pastāvēšanu, taču tā bieži nespēja izpildīt savas finanšu saistības (B. Vizerss pat apgalvoja, ka reiz sašutumā par uzņēmuma attieksmi izdzēsis nupat ieskaņotu albumu).

1975. gadā, Sussex beidzot pastāvēt nodokļu parāda dēļ, B. Vizerss kļuva par lielā koncerna Columbia Records ierakstu mākslinieku un ieskaņoja vēl piecus studijas albumus. Agrāk spontāni aizrautīgo un dabiski brīvo skanējumu tajos pakāpeniski nomainīja profesionāli rutinētāka izpildījuma maniere, bet stilistikā dominēja balādes un fanka un disko deju skaņdarbi, kā arī mīlas lirika bez viņa tekstiem savulaik raksturīgā introspektīvā dziļuma. Ievērojamākais šā perioda darbs bija albums Menagerie (1977) ar vēl vienu no B. Vizersa populārākajām dziesmām Lovely Day.

Pats dziedātājs vēlāk atzina, ka nav spējis pieņemt Columbia korporatīvās darba metodes un pilnvērtīgi sastrādāties ar cilvēkiem, kuri centušies uzspiest modernus ierakstu producēšanas standartus, bet nepārzinājuši melnādaino amerikāņu mūzikas kultūru un tās tradīcijas.

Turklāt savstarpēju domstarpību dēļ kopš 70. gadu nogales viņam ilgstoši bijusi liegta iespēja izdot jaunu mūziku. Šajā laikā B. Vizerss epizodiski sastrādājās ar citas ierakstu kompānijas pārstāvošiem mūziķiem: R&B un džeza grupu The Crusaders, saksofonistu Groveru Vašingtonu jaunāko (Grover Washington Jr.) un perkusionistu Ralfu Makdonaldu (Ralph MacDonald). Īpaši veiksmīga bija ar R. Makdonaldu un Viljamu Salteru (William Salter) sacerētā dziesma Just the Two of Us. Kaut formāli tā uzskatāma par G. Vašingtona jaunākā repertuāra skaņdarbu (iekļauta saksofonista albumā Winelight, 1980), tās vokālu ieskaņoja B. Vizerss – šī dziesma kļuva par pēdējo viņa dziedāto lielo hitu un izpelnījās Grammy balvu kategorijā “Labākā R&B dziesma”.

1985. gadā Columbia pēc gandrīz septiņu gadu pārtraukuma laida klajā vien mērenu interesi guvušu albumu Watching You, Watching Me, kas kļuva par B. Vizersa pēdējo lielo darbu. Pēc tā dziedātājs profesionālo darbību turpināja ļoti sporādiski un piekopa noslēgtu dzīvesveidu, pārsvarā nododoties ģimenei un bērnu audzināšanai.

B. Vizersa sacerējumu un ieskaņojumu aktualitāte nemazinājās arī pēc viņa šķiršanās no mūzikas industrijas. 1987. gadā Billboard Hot 100 pirmajā pozīcijā izvirzījās grupas Club Nouveau izpildītā Lean on Me deju versija, kas viņam kā autoram nodrošināja trešo Grammy balvu par labāko R&B dziesmu, bet nākamajā gadā britu singlu Top 10 sasniedza nīderlandiešu dīdžeja Bena Liebranda (Ben Liebrand) remiksētā Lovely Day. 1993. gadā B. Vizersa klasisko hitu Use Me iedziedāja Miks Džegers (Mick Jagger), piedaloties Lenijam Kravicam (Lenny Kravitz), bet 1996. gadā Billboard deju mūzikas tabulas virsotni sasniedza Mišelas Endeigeočellou (Meshell Ndegeocello) izpildītā Who Is He (And What Is He to You)?, kuras tobrīd jau vairāk nekā 20 gadus senā oriģinālversija dzirdama B. Vizersa albumā Still Bill. Savukārt Hot 100 virsotni šajā gadā četras nedēļas aizņēma R&B grupas Blackstreet un repera Dr. Dre (Dr. Dre) kopīgais hits No Diggity, kurā samplēta B. Vizersa dziesma Grandma’s Hands; B. Vizersa ieskaņojumus samplējuši arī daudzi citi R&B un hiphopa izpildītāji, to skaitā Tupaks Šekurs (Tupac Shakur), Eminems (Eminem), Eikāns (Akon), Kendriks Lamārs (Kendrick Lamar), Kanje Vests (Kanye West), DMX, R. Kellijs (R. Kelly).

Arī 21. gs. B. Vizersa dziesmas izpildījuši dažādu žanru un paaudžu mūziķi: Maroon 5, Luters Vendross (Luther Vandross) un Basta Raimzs (Busta Rhymes), Džila Skota (Jill Scott), alt-J, Robert Glasper Experiment, Sīls (Seal), Daiena Rosa (Diana Ross), Stīvijs Vonders (Stevie Wonder), Villijs Nelsons (Willie Nelson) ar Mevisu Steiplsu (Mavis Staples) un citi. Savukārt džeza un neosoula vokālists Hosē Džeimss (José James) ieskaņojis B. Vizersa repertuāra interpretāciju albumu Lean On Me (2018).

20. gs. 70. gadu sākumā B. Vizerss pārliecinoši iekļāvās dažādu laikmetu afroamerikāņu mūzikas žanrus apvienojošā procesā, kas rezultējās soula mākslinieciskajā un idejiskajā uzplaukumā, radot muzikālu tradīciju, kas kalpojusi par pirmavotu visu nākamo paaudžu melnās mūzikas pārstāvjiem. Labākajos darbos B. Vizerss sevi apliecināja ne vien kā spilgtu, muzikāli erudītu autoru un izpildītāju, bet arī vērīgu ikdienas norišu un līdzcilvēku vērotāju. Atšķirībā no daudziem citiem soula un R&B mūziķiem, iztiekot gan bez tiešas sociālpolitiskas kritikas, gan bez apolitiska eskeipisma, viņš bieži pievērsās tā dēvētā mazā cilvēka problemātikai, skarot eksistenciāli nozīmīgas, bet populārajā mūzikā vēl reti risinātas tēmas, kā draudzība (Lean on Me; Friend of Mine), ģimenes un paaudžu kopība (Grandma’s Hands), vīriešu emocionalitāte un ievainojamība (Ain’t No Sunshine; I Hope She’ll Be Happier), alkoholisms (Better off Dead), lielpilsētas geto ikdiena (Harlem) un kara veterānu liktenis (I Can’t Write Left Handed). Arī B. Vizersa dziedājumam nepiemita soulmūzikā bieži izplatītais, uz erotisma robežas balansējošais juteklīgums, bet gan nosvērti vīrišķīga emocionalitāte un jutīgums.

Kaut ievērojama muzikāla kvalitāte piemīt visai B. Vizersa diskogrāfijai, viņa spilgtākie darbi, kas aktualitāti saglabājuši arī mūsdienās, ir trīs pirmie Sussex Records apgādā tapušie studijas albumi, kā arī koncertalbums Live at Carnegie Hall (1973).

B. Vizerss uzņemts Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 2015) un Dziesmu autoru slavas zālē (Songwriters Hall of Fame, 2005), viņam piešķirtas trīs Grammy balvas kategorijā “Labākā R&B dziesma”.

Just as I Am un Still Bill iekļauti žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2020).

Ain’t No Sunshine; Better Off Dead; Friend of Mine; Grandma’s Hands; Harlem; I Can’t Write Left Handed; Just the Two of Us*; Lean on Me; Lonely Town, Lonely Street; Lovely Day; Ruby Lee; Use Me; Who Is He (And What Is He to You)?

* ar Groveru Vašingtonu jaunāko

Just as I Am (Sussex, 1971); Still Bill (Sussex, 1972); Live at Carnegie Hall* (Sussex, 1973); +’Justments (Sussex, 1974); Making Music (Columbia, 1975); Naked & Warm (Columbia, 1976); Menagerie (Columbia, 1977); ‘Bout Love (Columbia, 1978); Watching You, Watching Me (Columbia, 1985)

* koncertieraksti