Kristīgajā teoloģijā eklesioloģija ir mācība par baznīcu, tās izcelsmi, nozīmi, kārtību un struktūru.

Senajā Grieķijā ar šo vārdu apzīmēja pilsoņu sapulci.

Pirmkristietībā ģeogrāfiski atšķirīgās vietās izveidojās draudžu darbības centri, kas minēti ar apustuļa Pāvila vārdu saistītās Jaunās Derības vēstulēs, piemēram, tādās vietās kā Damaskā, Antiohijā, Aleksandrijā, Romā un citur. Dažādās teritorijās dzīvojošie kristieši simboliski tika dēvēti par vienu Kristus miesu, bet nebija apvienoti centralizētā pārvaldes sistēmā. Vēlākajos gadsimtos atšķirības starp Rietumu un Austrumu kristietību, kurām vēlāk pievienojās protestantu identitāšu daudzveidība, izpaudās eklesioloģijā. Vienā šī plašā viedokļu spektra galā ir Romas katoļi, kuri akcentē pāvesta kā apustuļa Pētera pēcteča primāro lomu, otrā – tie protestanti, kuriem nav nedz sakramentu, nedz garīdzniecības (piemēram, kvēkeri).

Mūsdienās, lai skaidrotu atšķirības starp fragmentēto kristietības realitāti un principu par vienu vispārēju baznīcu, pastāv pieejas, kuras teologs Alisters Makgrāts (Alister McGrath) iedala šādi: 1) imperiālistiska pieeja – ir tikai viena konfesija, kas uzskatāma par īsto baznīcu (tāda nostāja bija raksturīga Romas katolicismam pirms Otrā Vatikāna koncila (1962–1965); 2) platoniska pieeja – vēsturiski pastāvošo baznīcu nodala no ideālās baznīcas (mācība par redzamo un neredzamo baznīcu daļēji iederas šajā shēmā); 3) eshatoloģiska pieeja – pašreizējā fragmentācija laiku beigās tiks pārvarēta; 4) bioloģiska pieeja – baznīca ir vēsturiski evolucionējusi (līdzīgi kā no stumbra attīstās koka zari).

Tiek uzskatīts, ka šīs mācības vārds pirmo reizi parādījās anonīma autora rakstā 1837. gadā britu žurnālā The British Critic (nevis ecclesiology, bet ecclesialogy). Tajā šis nošķīrums definēts kā zinātne, kas aplūko baznīcas uzbūvi un darbību. Taču Kembridžas Kemdenas biedrības (Cambridge Camden Society), kas kopš 1845. gada pazīstama kā Eklesioloģiskā biedrība (Ecclesiological Society), žurnāla The Ecclesiologist 1845. gada janvāra numurā apgalvots, ka šo jēdzienu pirmā lietojusi minētā biedrība, attiecinot to uz baznīcu ēku arhitektūru un interjeru. Vēlāk ar šo vārdu sāka apzīmēt vienu no teoloģijas apakšnozarēm.

Izpratne par baznīcu kristietībā attīstījās pamazām. Tā kā sākotnēji kristietība bija apspiesta reliģiska grupa, tad eklesioloģijas problemātikai netika ierādīta būtiska vieta. Sengrieķu valodā vārds ἐκκλησία ir bieži lietots Jaunajā Derībā – tas apzīmē gan vietējo draudzi (1. korintiešiem 1:2), gan draudzes kādā reģionā (Apustuļu darbi 9:31), gan universālu kristiešu kopību (jeb baznīcu, Mateja 16:18).

Kad kristietība Romas Impērijā kļuva par valsts reliģiju un sāka unificēt savu mācību un praksi, palielinājās bīskapu nozīme. Viņi tika uzskatīti par apustuļu pēctečiem, kuri nodrošina kristīgās mācības mantojamību. Antiohijas bīskaps Ignācijs (Ἰγνάτιος) izcēla bīskapa lomu, taču ne tik daudz administratīvā, cik garīgā un liturģiskā ziņā. Šī amata pildītāju galvenais uzdevums ir atspoguļot Dieva Tēva, apustuļu un Jēzus tēlu kristīgās kopības liturģiskajā dzīvē. Tiek uzskatīts, ka Ignācijs pirmais lietoja grieķu vārdu καθολικός, katholikós ‘katolisks’, lai apzīmētu universālu baznīcu. Frāze “viena, svēta, katoliska baznīca” nebija sākotnējā Nīkajas ticības apliecības (Σύμβολον τῆς Νικαίας, 325) versijā, tā tika pievienota pēc Konstantinopoles koncila (Concilium Constantinopolitanum, 381). Kartāgas bīskaps Kipriāns (Cyprianus) uzskatīja, ka bīskapa amats ir būtisks kristīgajai identitātei, – “baznīca ir bīskaps, un bīskaps ir baznīca”. Viņš sākotnēji izcēla Romas bīskapa nozīmi, taču konfliktā ar pāvestu Stefanu I (Stephanus I) par to, vai atkritēji ir pārkristāmi (Kipriāna viedoklis) vai nav, viņš atteicās paklausīt pāvestam un teica, ka neviens bīskaps nevar uzskatīt sevi par pārāku par citiem.

Viduslaikos Rietumu kristietībā pieauga pāvesta nozīme. Pāvests kļuva par ietekmīgu politisku līderi (gan ar mainīgām sekmēm). Tas gan nenozīmē, ka šajā laikā pastāvēja vienota teoloģiska izpratne par pāvestību. Konciliāristi uzskatīja, ka baznīcas konciliem ir lielāka autoritāte nekā pāvestam. Angļu filozofs Viljams no Okamas (William of Ockham) mācīja, ka tikai baznīca kā veselums, nevis pāvests vai pat koncili, ir brīva no kļūdām ticības jautājumos. Konstances koncils (Concilium Constantiense, 1414–1418) izdeva dekrētu Sacrosancta (1415), kurā pasludināts, ka vispārējie baznīcas koncili ir visaugstākā autoritāte baznīcā un ka tie ir jāsasauc bieži. Tomēr šo lēmumu neīstenoja.

Pareizticīgo teoloģijā arī pastāv konciliārisma versija, kas atzīst septiņu vispārēju koncilu autoritāti (pēdējais no tiem sasaukts 787. gadā). Daļa pareizticīgo par autoritatīviem uzskata arī citus koncilus, taču neviens no tiem nav guvis visu pareizticīgo baznīcu atzīšanu, lai gan tās vedušas sarunas par vispārēju koncilu sasaukšanu. 2016. gadā Krētā notikusī bīskapu sinode, kuru oficiāli sauc par svēto un lielo pareizticīgās baznīcas koncilu, nav visu pareizticīgo baznīcu atzīta. To neatzīst un tajā nepiedalījās Antiohijas, Bulgārijas, Gruzijas un krievu pareizticīgās baznīcas. No visiem patriarhiem vēsturiski pareizticībā izcelts Konstantinopoles patriarhs. Viņš tiek uzskatīts par pirmo starp līdzīgiem, taču arī tas nav visu pareizticīgo viedoklis. Attieksmi ietekmē mūsdienu politiskā situācija – Krievijas valdībai cieši pietuvinātais Maskavas patriarhāts noraida Konstantinopoles patriarha īpašo nozīmi.

Pareizticīgo teologi akcentē, ka vietējā draudzē, ja tā ir vienotībā ar kanoniski ievēlētu bīskapu, izpaužas universālās baznīcas pilnība. Mūsdienās nereti tiek runāts par komūnijas eklesioloģiju. Tās prototips ir trīsvienība, kuras personas (Tēvs, Dēls un Svētais Gars) pastāv vienotībā. Tā balstītā mīlestībā, nevis pakļautībā. Kopš Pasaules Baznīcu padomes (World Council of Churches) ģenerālās asamblejas Kanberā (Austrālijā) 1991. gadā uz komūnijas eklesioloģiju bieži atsaucas arī ekumeniskās debatēs.

16. gs. vācu reformators Mārtiņš Luters (Martin Luther), būdams Augustīna (Augustinus) sekotājs, redzamo baznīcu, pie kuras pieder gan tie, kuri ir izredzēti, gan tie, kuri tādi nav, nodalīja no neredzamās, pie kuras pieder tie, kurus Dievs pirms pasaules radīšanas izraudzījis glābšanai. Baznīcas pārvaldes formas viņam bija adiafora (otršķirīgs jautājums), jo galvenais bija, lai vārds tiktu pareizi sludināts un sakramenti pareizi izpildīti. Luterāņu Augsburgas ticības apliecība (Confessio Augustana, 1530) definē baznīcu kā svēto un patiesi ticīgo kopību, taču noraida, ka sakramentu iedarbība atkarīga no garīdznieku morālās skaidrības pakāpes, un reālistiski atzīst, ka baznīcā ir “daudz liekuļu un ļauno”. Luterismā līdz pat mūsdienām pastāv dažādas pārvaldes formas – daļai luterāņu baznīcu ir bīskapi, kuru nozīme tajās visās nav vienāda, citās nav bīskapu, lai gan ir amatpersonas (piemēram, superintendenti) ar episkopālu funkciju.

Šveices reformators Žans Kalvins (Jean Calvin) uzskatīja, ka baznīca ir izredzēto (predestinēto) kopība, bet citi reformāti tam iebilduši, sakot, ka ikkatram cilvēkam ir dota izvēles iespēja. Reformātu Belgikas ticības apliecība (Confessio Belgica, 1559) kā vienu no patiesas baznīcas iezīmēm līdzās evaņģēlija sludināšanai un sakramentiem min disciplīnu, taču šis aspekts nav izcelts citos reformātu konfesionālajos dokumentos. Ž. Kalvinam tas bija svarīgs, tomēr ne līdzvērtīgs pirmajām divām protestantu tradicionāli minētām iezīmēm. Viņš attīstīja mācību par četriem amatiem draudzēs – mācītājs, skolotājs, vecajs, diakons –, taču vēsturiski reformātu baznīcās pasaulē veidojušās atšķirīgas pārvaldes formas. Dažās (piemēram, Ungārijā) pastāv arī bīskapa amats. Daļa reformātu ir kongregacionālisti (to draudzes ir ar plašu autonomiju un pašpārvaldi), citi akcentē vecaju nozīmi.

Radikālās reformācijas idejās balstīti strāvojumi tradicionāli ir akcentējuši valsts un baznīcas šķirtību, personīgu svētdzīvi un draudzes disciplīnu. 16. gs. holandiešu anabaptists Menno Simonss (Menno Simons, viņa sekotājus vēlāk nosauca par menonītiem) rakstīja, ka “Kristus draudzi veido tie, kas ir patiesi atgriezušies, kuri ir piedzimuši no augšienes, no Dieva”. Baptisti – 17. gs. veidojies protestantu novirziens – akcentē vietējās draudzes autonomiju vai pat neatkarību, lai gan jau kopš baptisma sākumiem pastāvējušas draudžu kopdarbības formas. Izpratne par amatiem baptismā ir atkarīga no citu konfesiju ietekmes. Piemēram, 1644. gada Pirmajā Londonas ticības apliecībā (First London Confession of Faith) reformātu ietekmē minēti mācītāji, skolotāji, vecaji un diakoni. Mūsdienās dažās baptistu draudžu savienībās (arī Latvijā) augstāko garīgo vadītāju sauc par bīskapu, taču, atšķirībā no Romas katoļiem un pareizticīgajiem, to ievēl uz noteiktu periodu un izpratne par šo amatu ir funkcionāla.

Anglikāņu ticības apliecība “39 reliģijas artikuli” (Thirty-nine Articles of Religion, 1571) luterāņu Augsburgas ticības apliecības ietekmē postulē, ka tradīcijas un riti katrā baznīcā drīkst atšķirties. Tajā vēl radikālāk nekā luterāņu konfesionālajos dokumentos teikts, ka arī koncili var kļūdīties. Reformācija Anglijā 16. gs. saglabāja bīskapa amatu, taču teoloģiski līdz pat mūsdienām nav vienotas izpratnes par to. 1888. gada anglikāņu bīskapu Lambetas konferences (Lambeth Conference, tradicionāli tās Kenterberijas arhibīskaps sasauc ik pēc 10 gadiem, to rezolūcijām pasaules anglikāņu decentralizētajā sistēmā ir rekomendējošs raksturs) 11. rezolūcijā kā viena no anglikāņu identitātes iezīmēm minēts vēsturiskais episkopāts, taču nav tuvāk definēts, tikai teikts, ka tas pielāgojams vietējam kontekstam (the historic episcopate, locally adapted).

Nozīmīgs pavērsiens katoļu eklesioloģijā bija Otrais Vatikāna koncils, it īpaši tā dogmatiskā konstitūcija par baznīcu Lumen gentium. Ja pagātnē katolicisms vairāk izcēla garīdzniecības un mūku kārtas lomu baznīcā, tad minētajā dokumentā runāts par visiem ticīgajiem kā Dieva tautu. Katoļu teologs Averijs Daless (Avery Dulles) ir definējis piecus savstarpēji papildinošus modeļus, kas vēstures gaitā ir attīstījušies katoļu eklesioloģijā un ietekmējuši arī citas konfesijas: baznīca kā institūcija, mistiska sadraudzība, sakraments, vēstnese un kalpone.

Mūsdienu ekumeniskā kustība ir stimulējusi dialogus starp konfesijām, tādējādi veicinot to tuvināšanos dažādās pakāpēs – sākot no sadarbības līdz savstarpējai sakramentu un garīgo amatu atzīšanai. Teoloģiskajās sarunās eklesioloģiskajiem jautājumiem ir izšķiroša vieta. Tāpat svarīgas ir diskusijas par starptautisku konfesionālu organizāciju identitāti. 1990. gadā Pasaules Luterāņu federācijas (Lutheran World Federation) asamblejā Kuritibā (Brazīlijā) šī organizācija mainīja satversmi, definējot sevi kā baznīcu sadraudzību (communion of churches), nevis vienkārši kā baznīcu apvienību.

Eklesioloģija un sociālā vide savstarpēji ietekmējas. Piemēram, bīskapu galvassegas (mitras) sākotnēji lietoja Bizantijas galma amatpersonas. Savukārt karaļu svaidīšana ar eļļu kronēšanas ceremonijas laikā (mūsdienās šī paraža saglabājusies Lielbritānijā) atgādina ordinācijas ritu. Monarhistiskais episkopāts veidojās Romas Impērijas un vēlāk viduslaiku sabiedrībā valdošo politisko sistēmu ietekmē. Amerikas Savienoto Valstu (ASV) izpratni par demokrātiju ietekmējis 17. gs. angļu puritāņu reliģiskais individuālisms, kongregacionālisms un iestāšanās par valsts un baznīcas šķirtību. Mūsdienās teologi daudz spriež par koloniālisma un ar to saistītās Rietumu hegemonijas ietekmi uz draudžu pārvaldes modeļiem.

Ar eklesioloģijas problemātiku nodarbojas gan kristīgo konfesiju un ekumenisko organizāciju teoloģiskās struktūras (piemēram, Pasaules Baznīcu padomes Ticības un kārtības komisija (World Council of Churches, Faith and Order Commission), gan pētniecības iestādes un kontaktu tīkli: Eklesioloģisko pētījumu programmas vienība (Amerikas Reliģiju akadēmijas dibināta grupa, Ecclesiological Investigations Program Unit, The American Academy of Religion), Kristīgās baznīcas studiju centrs (The Centre for the Study of the Christian Church, tā darbību koordinē Ekseteras Universitāte (University of Exeter), Ekseteras anglikāņu katedrāle u. c.), Pasaules Kristietības studiju centrs (The Centre for the Study of World Christianity), Edinburgas Universitātes Teoloģijas skola (The School of Divinity, University of Edinburgh) un citi.

Ecclesiology – zinātnisks žurnāls, kas iznāk kopš 2004. gada un ko izdod izdevniecība Brill (Leidenē); Ecclesial Practices: Journal of Ecclesiology and Ethnography – zinātnisks žurnāls, kas iznāk kopš 2014. gada un ko izdod izdevniecība Brill; Ecclesial Futures – zinātnisks žurnāls, ko 2020. gadā dibināja Starptautiskā Eklesiālo nākotņu konsultācija (International Consultation on Ecclesial Futures) un Starptautiskās Misijas pētniecības biedrības (International Association for Mission Studies) pētnieciskā grupa “Kristīgās kopienas un misija” (Christian Communities and Mission); Ecclesiology Today – žurnāls, kopš 1993. gada to Anglijā izdod Kembridžas Kemdenas biedrība.

Karls Barts (Karl Barth) – 20. gs. reformātu teologs; Dženifera Baka (Jennifer Buck) – 21. gs. amerikāņu teoloģe, raksta par feministisko eklesioloģiju; Vinsents Donovans (Vincent Donovan) – 20. gs. amerikāņu katoļu teologs, darbojies kā misionārs Āfrikā, reflektējis par eklesioloģijas saistību ar koloniālismu; Pols Eiviss (Paul Avis) – 20. un 21. gs. anglikāņu teologs, bijis arī karalienes Elizabetes II (Elizabeth II) kapelāns; Stenlijs Hauervass (Stanley Hauerwas) – 20. un 21. gs. amerikāņu teologs, pazīstams ar darbiem ētikā un eklesioloģijā; Veli Mati Kerkeinens (Veli-Matti Kärkkäinen) – 20. un 21. gs. somu luterāņu teologs, kurš darbojas ASV un ir eksperts Vasarsvētku kustības teoloģijā, pazīstams ar darbiem eklesioloģijā; Ivans Meiendorfs (Иван Мейендорф) – 20. gs. krievu pareizticīgo teologs, kurš darbojies ASV, piedalījies ekumeniskos dialogos; Mārtins Pērsijs (Martyn Percy) – 20. un 21. gs. britu anglikāņu teologs, kura plašo akadēmisko interešu lokā ir eklesioloģija; Frānsiss Salivens (Francis Sullivan) – 20. un 21. gs. amerikāņu katoļu teologs, jezuīts, pazīstams ar darbiem eklesioloģijā; Pīters Vords (Peter Ward) – 20. un 21. gs. britu teologs, bijis viens no žurnāla Ecclesial Practices redaktoriem.