Sievišķība, skaistums, enerģija un trauksmains temperaments raksturoja Ausmu Kantāni gan dzīvē, gan uz skatuves. Apveltīta ar artistisku jaudu un vētraini sakāpinātu emocionalitāti, viņa atļāvās lomās būt impulsīva, ekspresīva, pat ekscentriska. Savu lomu zīmējumus aktrise parasti veidoja ar spēcīgiem triepieniem un sulīgām krāsām, spēlējot garīgi vitālas un neatkarīgas varones, taču spēja atveidot arī jūtīgus un iekšēja dramatisma pilnus tēlus. Aktrises daiļradē izceļas gan spilgtas traģiskās varones, gan arī komiski un traģikomiski tēli.

A. Kantāne ir dzimusi strādnieku Viktora un Ernas Kantānu ģimenē. Viņa pabeidza Rīgas 1. vidusskolu (1960). Pēc tam A. Kantāne mācījās Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē, kuru pabeidza 1963. gadā, un sāka strādāt Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts Akadēmiskajā Jāņa Raiņa Dailes teātrī.

A. Kantāne bija precējusies ar dzejnieku Imantu Ziedoni (1966-2013).

Pirmā A. Kantānes loma Dailes teātrī bija Nastja Alekseja Arbuzova (Алексей Николаевич Арбузов) lugā “Mūs kaut kur gaida” (Нас где-то ждут..., 1963, insc. Eduards Smiļģis, rež. Felicita Ertnere), kuru aktrise nospēlēja, vēl būdama pēdējā kursa studente. Sekoja Anitras loma Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) lugā “Pērs Gints” (Peer Gynt, 1964, insc. E. Smiļģis, rež. F. Ertnere). Līdzās Dinai Kuplei, Uldim Pūcītim un Eduardam Pāvulam A. Kantāne kļuva par vienu no jaunā galvenā režisora Pētera Pētersona ideju iemiesotājām. Režisors aktieru spēlē vēlējās redzēt konkrētību, tiešumu, darbības procesa attēlojumu. P. Pētersona izrādēs A. Kantāne bija impulsīvi tiešā un jaunības maksimālisma pārpilnā Inga Gunāra Priedes lugā “Pa valzivju ceļu” (1965), dedzīgi kvēlā Lāčplēša cīņā saucēja Spīdola Raiņa lugā “Uguns un nakts” (1965, rež. arī F. Ertnere), Pastniece, Biļešu kontroliere, Gleznu sargātāja I. Ziedoņa un P. Pētersona dzejas drāmā “Motocikls” (1967), kur viņas spēle bija apvaldīti mierīga un koncentrēta. Iekšēji sašķelts, disharmonisks raksturs bija viņas jaunavīgi bezbailīgā, dzīves jēgu meklējošā Aglaja Fjodora Dostojevska (Фёдор Михайлович Достоевский) “Idiotā” (Идиот, 1969). Iekšēji spriega, psiholoģiski motivēta spēle iezīmēja A. Kantānes Aņu Edvarda Radzinska (Эдвард Станиславович Радзинский) lugā “Filma top...” (Снимается кино, 1966). Vitāla, mīlestībā sevi ziedojoša māksliniekam bija aktrises Dana (Skatuve) P. Pētersona lugā “Mirdzošais un tumši zilais” (1987).

60. gados A. Kantāne bieži spēlēja sava laika jauniešu lomas, apliecinot padomju dzīves optimismu. Viņa bija Vizma Bruno Saulīša lugā “Līdz pēdējai taisnei” (1964, rež. Pauls Putniņš), kā arī spēlēja vairākos P. Putniņa darbos: Luizi lugā “Kā dalīt zelta dievieti?” (1968, rež. Juris Strenga), Žannu lugā “Lauzīsim galvas dotajā virzienā” (1970, rež. P. Pētersons), Julu lugā “Muļķis un pletētāji” (1972, rež. Arnolds Liniņš). Dabas bērna tiešums un skaidrā uztvere raksturoja aktrises Žannu d’Arku Žana Anuija (Jean Marie Lucien Pierre Anouilh) lugā “Cīrulītis” (L’Alouette, 1969, rež. Aina Matīsa).

Nozīmīgs režisors A. Kantānes radošajā dzīvē bija arī A. Liniņš. Viņa izrādēs aktrise bija lēdija Anna Viljama Šekspīra (William Shakespeare) traģēdijā “Ričards III” (Richard III, 1972, rež. arī A. Matīsa), artistiski atraisītā Ilze Rūdolfa Blaumaņa un Raimonda Paula muzikālajā ģeņģeru spēlē “Īsa pamācība mīlēšanā” (1973), Džennija Edvarda Olbija (Edward Franklin Albee) lugā “Viss dārzā” (Everything in the Garden, 1974, rež. arī J. Strenga) – šķietami cienījama ģimenes māte, aiz kuras nevainojamās ārējās fasādes virmoja nervozas emocijas. Aktrises karjeras virsotne bija Agnese H. Ibsena lugā “Brands” (Brand, 1975), ko iezīmēja iekšējs spēks, askētisms un pat fanātisms partnerībā ar J. Strengu.

Spilgtas, ekspresīvas un vitālas lomas A. Kantānei bija Anna Ākoša Kertēsa (Kertész Ákos) lugā “Atraitnes” (Vdovy, 1979, rež. A. Matīsa), intrigante Silvija Faulere Klēras Būtas (Ann Clare Boothe) komēdijā “Sievietes, sievietes...” (The Women, 1986, insc. A. Matīsa), Rembēniete R. Blaumaņa komēdijā “Trīnes grēki” (1989, rež. A. Liniņš). Nozīmīga loma bija impulsīvi azartiskā, ekstravaganti artistiskā Letisa ar pāri plūstošo fantāziju Pītera Šefera (Peter Levin Shaffer ) lugā “Letisa un mīlašķis” (Lettice and Lovage, 1991, insc. Kārlis Auškāps, rež. Andris Jansons).

Stiprs gars un dziļas kaislības rafinēti nežēlīgā spēlē iezīmēja aktrises Alisi Augusta Strindberga (Johan August Strindberg) lugā “Nāves deja” (Dödsdansen, 1987, insc. K. Auškāps, rež. J. Strenga). Dramatisma piesātinātas lomas bija Roplainiete R. Blaumaņa lugā “Pazudušais dēls” (1983, rež. Varis Vētra), Māte Alehandro Kasonas (Alejandro Rodríguez Álvarez) lugā “Rītausmas dāma” (La dama del alba, 1988, rež. K. Auškāps), Melīna Roberta Hārlinga (Robert Harling) lugā “Dzelzs magnolijas” (Steel Magnolias, 1994, rež. Pēteris Gaudiņš), Ekebijas majoriene Selmas Lāgerlēvas (Selma Ottilia Lovisa Lagerlöf) darbā “Gesta Berlings” (Gösta Berlings Saga, 1993, rež. Harijs Liepiņš), marķīze de Merteija Kristofera Hemptona (Christopher James Hampton) lugā “Bīstamie sakari” (Les Liaisons dangereuses, 1996, rež. K. Auškāps). Radošas personības sūtība atspoguļojās A. Kantānes spēlētajā Marijā Kallasā Terensa Maknelija (Terrence McNally) traģikomēdijā “Meistarklase” (Master Class, 1998, rež. K. Auškāps). Nozīmīgs darbs bija A. Kantānes monoizrāde Vizmas Belševicas dzejas uzvedumā “Visi koki Dieva doti” (1994, rež. K. Auškāps).

Teatrāli spilgtā spēles manierē bija ieturētas A. Kantānes Marija Kena Ludviga (Ken Ludwig) komēdijā “Aizdodiet man tenoru!” (Lend Me a Tenor, 1996, rež. Gunārs Vērenieks), Plauķiene, Vērpēja, Čigāniete un Barotājs Andreja Upīša darbā “Sūnu ciema zēni” (1999, rež. Ģirts Nagainis) un Arina Panteleimonovna Nikolaja Gogoļa (Николай Васильевич Гоголь) lugā “Precības” (Женитьба, 2000, rež. Mihails Gruzdovs). Savu 60 gadu jubileju A. Kantāne atzīmēja ar aktrises Eimijas lomu Deivida Hēra (David Rippon Hare) lugā “Eimijas domas” (Amy’s View, 2001, rež. K. Auškāps, J. Strenga).

Pēc jubilejas A. Kantāne atvadījās no skatuves un pievērsās politikai. Aktrise atgriezās Dailes teātrī 2021. gadā uzvedumā “Dailes Kanons. Kantāne. Ķuzule-Skrastiņa. Pauls” (idejas autors – Viesturs Kairišs) ar V. Belševicas dzeju un R. Paula mūziku.

A. Kantāne bija režisore Gundegas Repšes stāsta “Stigma” skatuves versijai (1997) Dailes teātra Kamerzālē.

Nozīmīgas kinolomas A. Kantānei bija Lija (“Kārkli pelēkie zied”, 1961, režisors Gunārs Piesis), Sabīne (“Kapteinis Nulle”, 1964, rež. Leonīds Leimanis), Janīna (“Meldru mežs”, 1971, rež. Ēriks Lācis), Laila (“Kara ceļa mantinieki”, 1971, rež. Varis Krūmiņš), Aina (“Jūras vārti”, 1974, rež. Sergejs Tarasovs, Сергей Сергеевич Тарасов), Zaiga (“Dubultnieks”, 1986, rež. Rihards Pīks). Aktrise filmējusies arī Lindas Šervudas lomā filmā “Cerību krasts” (Берег надежды, 1967, rež. Nikolajs Vingranovskis, Николай Степанович Винграновский, Ukrainas PSR) un Ģertrūdes un Jutas lomās filmā “Pagātnes atskaņas” (Отзвуки прошлого, 1970, rež. Grigorijs Meliks-Avakjans, Григорий Георгиевич Мелик-Авакян, Armēnijas PSR).

2002. gadā aktrise iestājās politiskajā partijā “Jaunais laiks” un tika ievēlēta 8. Saeimā un 9. Saeimā par deputāti.

LPSR teātru pavasara skatē A. Kantāne saņēma balvu par Annas Fjodorovas lomu izrādē “Barbari” (Варвары, 1975), LPSR teātru pavasara skatē balvu par Agneses lomu izrādē “Brands” (1976), LPSR Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces goda nosaukumu (1976), LPSR teātru skatē balvu par Annas lomu izrādē “Atraitnes” (1979), LPSR teātru skatē balvu par Vārdotājas lomu izrādē “Tiesa” un Silvijas lomu izrādē “Sievietes, sievietes...” (1985), LPSR teātru skatē balvu par Alises lomu izrādē “Nāves deja” un Danas lomu izrādē “Mirdzošais un tumši zilais” (1987), Lilitas Bērziņas balvu par izciliem, spilgtiem aktierdarbiem teātrī iepriekšējo sezonu laikā (1989), Latvijas teātru skatē balvu par Marijas lomu izrādē “Satikšanās” (Találkozás, 1990), LPSR Tautas skatuves mākslinieces goda nosaukumu (1990), Latvijas teātru skatē balvu par komteses Sidonijas lomu izrādē “Atriebēja” teātrī “Kabata”, Letisas lomu izrādē “Letisa un mīlašķis” un Gabrielas Tristānas lomu izrādē “Publikai skatīties aizliegts” (Interdit au public, 1992), jauniestudējumu skatē “Spēlmaņu nakts” balvu kategorijā “Labākā aktrise otrā plāna lomā” par Majorienes lomu izrādē “Gesta Berlings” (1994), “Spēlmaņu nakts” balvu kategorijā “Labākā aktrise” par Horsta madāmas lomu izrādē “Ugunī”, lomu izrādē “Visi koki Dieva doti” un Melīnas Ītentones lomu izrādē “Dzelzs magnolijas” (1995). A. Kantāne ir saņēmusi III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2017).

Izmantojot I. Ziedoņa un A. Kantānes vēstules, ir tapusi dokumentālā filma “Dzejnieks un Auķis” (2023, LTV, rež. Guntis Lēmanis, žurnāliste Ilze Strenga).