Populārās kultūras vēsturē Monterejas festivāls bieži minēts kā pirmais ievērojamais 60. gadu Rietumvalstu jaunatnes kultūras forums, kam bijusi būtiska loma hipiju kustības popularizēšanā, rokmūzikas sociālā, mākslinieciskā un komerciālā potenciāla apzināšanā, kā arī rokfestivālu tradīcijas iedibināšanā. Spilgtus priekšnesumus tajā sniedza plašai amerikāņu publikai iepriekš mazpazīstamie Otiss Redings (Otis Redding), The Who, Dženisa Džoplina (Janis Joplin) un Džimijs Hendrikss (Jimi Hendrix), kuriem Monterejā gūtie panākumi ļāva izvirzīties starp desmitgades ievērojamākiem mūziķiem.

Festivāla devīze bija “Mūzika, mīlestība un puķes” (Music, Love and Flowers), savukārt tā nosaukumā uzsvērtā saistība ar popmūziku skaidrojama nevis ar žanrisko orientāciju, bet faktu, ka līdz 20. gs. 60. gadu nogalei visa jauniešu iecienītā mūzika angļu valodā nereti tika apzīmēta ar terminu ‘pop’, neiedziļinoties žanriskās un stilistiskās niansēs. 

Laikā, kad lieli rokkoncerti bija relatīvi reti, bet attiecīgas infrastruktūras, tehniskā nodrošinājuma (t. sk. skaņu un gaismu sistēmu), loģistikas un komunikācijas standarti vēl nepastāvēja, trīsdienu festivāla sarīkošana bija sarežģīts uzdevums, kas tika veikts pārsteidzoši īsā laikā – nepilnos divos mēnešos. Tā galvenie organizētāji bija ierakstu kompānijas Dunhill Records dibinātājs un producents Lū Edlers (Lou Adler), grupas The Mamas and the Papas līderis Džons Filipss (John Phillips), koncertu rīkotājs Alans Parisers (Alan Pariser) un žurnālists, bijušais The Beatles preses sekretārs Dereks Teilors (Derek Taylor). Festivāla padomē ietilpa arī citi pazīstami mūziķi un industrijas pārstāvji, t. sk. Pols Makartnijs (Paul McCartney), Pols Saimons (Paul Simon), The Rolling Stones dziedātājs Miks Džegers (Mick Jagger) un The Beach Boys līderis Braiens Vilsons (Brian Wilson).

L. Edlers angļu mūzikas žurnālā Mojo (06.2007) stāsta, ka viņu nolūks bijis rokmūzikas (rokenrola) prestiža veicināšana, žanra sabiedrisko un māksliniecisko statusu tuvinot džezam un folkmūzikai: “Rokenrola mūziķus neviens neņēma nopietni. Rokenrols vienmēr tika uztverts kā untums, kas pāries līdz vasaras beigām. Taču nu jau tas bija kas vairāk par mūziku, tas bija dzīvesveids.”

Par pasākuma norises vietu izvēloties Montereju, L. Edlers ar domubiedriem cerēja, ka asociācija ar šajā pilsētā jau kopš 50. gadu beigām notiekošo džeza festivālu sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu uztverē vairos arī jaunā popfestivāla autoritāti.

Vairums mūziķu festivālā uzstājās bez samaksas, un tā peļņa tika veltīta labdarīgiem mērķiem (toreiz izveidotais festivāla fonds The Monterey International Pop Festival Foundation arī mūsdienās atbalsta ar mūziku saistītas sabiedriskas iniciatīvas). Dažādos avotos minēts atšķirīgs festivāla apmeklētāju daudzums 25 000–100 000 robežās.

Festivāla popularizēšanai Dž. Filipss sacerēja dziesmu San Francisco (Be Sure to Wear Flowers in Your Hair), ko iedziedāja Skots Makenzijs (Scott McKenzie); arī 21. gs. tā ir starp pazīstamākajiem t. s. “hipiju laika” hitiem. 

Monterejā uzstājās vairāk nekā 30 roka, folka, džeza, soula, indiešu klasiskās mūzikas un citu žanru grupas un solisti. Starp tiem bija jau pazīstami mākslinieki kā Simon & Garfunkel; The Mamas and the Papas; The Association un The Byrds, gan tobrīd vēl salīdzinoši mazzināmi, bet jau drīzā nākotnē ievērojami mūziķi: Buffalo Springfield; Canned Heat; Country Joe and the Fish; Els Kūpers (Al Cooper); The Butterfield Blues Band un citi. Plaši pārstāvēta bija netālajā Sanfrancisko (Kalifornijas pavalsts) nesen dzimusī psihedēliskā roka estētika: Jefferson Airplane; Grateful Dead; Big Brother and the Holding Company; Quicksilver Messenger Service; Moby Grape; Country Joe and the Fish un Steve Miller Band. 

Starptautisko pārstāvniecību veidoja kanādiešu rokgrupa The Paupers, angļu folka dziesminiece Beverlija Mārtina (Beverley Martyn) un grupas Eric Burdon and the Animals (tās mūziķi festivāla iespaidus fiksējuši dziesmā Monterey) un Who, kā arī dienvidafrikāņu dziedātājs un trompetists Hjū Masekela (Hugh Masekela) un indiešu sitārists Ravi Šankars (Ravi Shankar), kuram tā bija pirmā uzstāšanās Rietumu populārās mūzikas auditorijai.

Lielu atzinību guva soula un ritmblūza dziedātāja O. Redinga temperamentīgais priekšnesums – tieši Monterejā viņš kļuva par vienu no pirmajiem melnādainajiem izpildītājiem, kas guvis plašu ievērību rokmūzikas publikā; tā arī bija viena no pēdējām 1967. gada nogalē bojāgājušā dziedātāja uzstāšanās reizēm.

Emocionāli iespaidīgu uzstāšanos festivāla otrajā dienā (arī nelielu priekšnesumu noslēguma koncertā) sniedza dziedātāja Dž. Džoplina, kura tolaik darbojās grupā Big Brother and the Holding Company un jau drīz kļuva par pirmo ievērojamo rokzvaigzni-sievieti.

Nozīmīgs atklājums amerikāņu publikai bija Who agresīvi enerģiskais rokmūzikas priekšnesums, kas noslēdzās ar instrumentu vandalisku iznīcināšanu. Atšķirībā no dzimtās Lielbritānijas, ASV Who vēl bija relatīvi sveša grupa, taču pēc festivāla izvirzījās par vienu no veiksmīgākajām t. s. “britu invāzijas” otrā viļņa vienībām.

Par festivālā lielāko zvaigzni kļuva Dž. Hendrikss, kuru, tāpat kā Who, dalībai bija ieteicis P. Makartnijs. Lai arī dzimis un muzikālo darbību sācis ASV, pirmo ievērību Dž. Hendrikss guva Anglijā, kur ar vietējiem mūziķiem izveidoja grupu The Jimi Hendrix Experience. Tās debijas albums Are You Experienced iznāca piecas nedēļas pirms festivāla un plašai ASV publikai nebija pazīstams. Taču Monterejā Dž. Hendriksa virtuozā ģitārspēle un atraktīvā uzstāšanās, kuras beigās mūziķis aizdedzināja ģitāru, izpelnījās milzīgu ievērību, izvirzot viņu starp rokmūzikas lielākajām autoritātēm. 

Sākotnēji Monterejā bija plānota arī Beach Boys piedalīšanās, taču pēdējā brīdī grupa to dažādu iemeslu dēļ atcēla. Pirms festivāla un tā norises laikā tika baumots arī par gaidāmu Beatles uzstāšanos, taču šajā laikā grupa koncertdarbību jau bija beigusi. Rolling Stones dalība nebija iespējama, jo ar narkotiku lietošanu saistīta aresta dēļ vairākiem tās dalībniekiem tika atteikta ASV darba vīza; festivāla publikā bija grupas ģitārists Braiens Džounss (Brian Jones), kurš no skatuves pieteica Dž. Hendriksa iznācienu.

Nozīmīgs festivāla finansējuma avots bija dokumentālā filma “Monterejas pops” (Monterey Pop, režisors D. A. Penibeikers, D. A. Pennebaker, 1967). Zīmīgi, ka filmu pasūtījušās un finansējušās telesabiedrības ABC vadība pēc lentes noskatīšanās, atteicās to pārraidīt, atzīstot, ka tajā redzamais mūzikas, dzīvesveida un modes fiksējums nav savienojams ar TV kanāla un tā auditorijas estētiskajām un morālajām vērtībām. Pēc atteikuma filma tika demonstrēta kinoteātros, veicinot tajā redzamo mūziķu un jaunās hipiju kultūras popularitāti nacionālā mērogā. 

2018. gadā “Monterejas pops” tika iekļauta ASV Kongresa bibliotēkas (Library of Congress) Nacionālajā filmu reģistrā (National Film Registry), kas veltīts kulturāli, vēsturiski un/vai estētiski nozīmīgiem kinodarbiem.

Monterejas festivāls ilgstoši palika vienreizējs notikums, taču 2017. gada vasarā, atzīmējot foruma piecdesmitgadi, tā vēsturiskajā norises vietā notika triju dienu jubilejas festivāls. Līdzās 1967. gada veterāniem Eric Burdon and the Animals, grupas Booker T. & the M.G.’s. elektroērģelniekam Bukeram T. (Booker T.) un Grateful Dead basģitāristam Filam Lešam (Phil Lesh) tajā uzstājās nākamo paaudžu mūziķi, t. sk. R. Šankara meita Nora Džounsa (Norah Jones), Regīna Spektore (Regina Spektor), Kērts Vails (Kurt Vile), Džeks Džonsons (Jack Johnson) un Father John Misty.

Monterejas festivāls nebija pirmais šāda veida pasākums (nedēļu iepriekš Marina apgabalā, Kalifornijas pavalsts, risinājās līdzīgs divu dienu festivāls), taču, pateicoties masīvai reklāmas kampaņai, veiksmīgai dalībnieku atlasei, plašsaziņas līdzekļu uzmanībai un filmai “Monterejas pops”, tas bija pirmais jauniešu kultūru reprezentējošais notikums ar tik plašu rezonansi un lielu ietekmi uz daudzu dalībnieku tālāko karjeru, kā arī jau drīz plašu izplatību guvušo festivālu kustību (Ņūportas popfestivāls, Newport Pop Festival, 1968; Atlantas popfestivāls, Atlanta Pop Festival, 1969; Vudstokas festivāls, Woodstock Festival, 1969; Altamontas festivāls, Altamonta Festival, 1969, u. c.). 

Muzikālā aspektā tas ievērojams arī kā pavērsiens iepriekš par nekomerciālu pagrīdes mūziku uzskatītā psihedēliskā roka izplatībā. Līdz Monterejas festivālam šī mūzika galvenokārt bija pazīstama Sanfrancisko t. s. “pagrīdes” kultūrvidē, bet daudzo Sanfrancisko grupu līdzdalība Monterejā veicināja tās masu popularitāti, ļaujot psihedēliskajam rokam uz brīdi kļūt par amerikāņu roka vadošo stilistiku ar tālejošu ietekmi uz citām populārās mūzikas izpausmēm. 

The Association; Big Brother and the Holding Company; The Byrds; The Blues Project; Buffalo Springfield; The Butterfield Blues Band; Canned Heat; Country Joe and the Fish; The Electric Flag; Eric Burdon and the Animals; Grateful Dead; Group With No Name; Jefferson Airplane; The Jimi Hendrix Experience; Els Kūpers; The Mamas and the Papas, piedaloties Skotam Makenzijam; Hjū Masekela; Beverlija Mārtina; Moby Grape; Lora Niro (Laura Nyro); The Paupers; Quicksilver Messenger Service; Lū Rolss (Lou Rawls); Otiss Redings, piedaloties Booker T. & the M.G.’s. un The Mar-Keys; Džonijs Riverss (Johnny Rivers); Simon & Garfunkel; Steve Miller Band; Ravi Šankars; The Who.