Jēkaba Oša vecāki bija Fricis Osis un Henriete (dzimusi Grīnfelde) Ose. Viņu dzimtas īpašumā bija aptuveni 50 hektāru zemes. J. Osis bija vienīgais dēls saimnieku ģimenē, māsa Anna vēlāk kļuva par Veco Dudeņu saimnieci un apprecējās ar Kārli Bīlandu.

J. Osis mācījās Kuldīgas elementārskolā, vēlāk – Kuldīgas ģimnāzijā, kuru absolvēja 1877. gadā. Pēc mācībām ģimnāzijā J. Osis devās uz Tērbatas Universitāti (mūsdienās Tartu Ülikool) studēt teoloģiju. Līdz ar teoloģiju J. Osis apguva dabaszinātnes un augstāko matemātiku. J. Osis noslēdza teoloģijas studijas ar kandidāta grādu 1881. gadā.

1887. gadā J. Osis nokārtoja maģistra eksāmenus filozofijā un profesora Gustava Teihmillera (Gustav Teichmüller) vadībā Tērbatā aizstāvēja maģistra darbu “Pētījumi par substances jēdzienu Leibnica filosofijā” (Untersuchungen über den Substanzbegriff bei Leibniz). Darbu recenzēja Jēnas Universitātes profesors Rihards Falkenbergs (Richard Falckenberg), Tērbatas Universitātes vēstures profesors Aleksandrs Brikners (Alexander Brückner) un ģeogrāfijas profesors Johans Rihards Muke (Johann Richard Mucke).

1897. gadā J. Osis Maskavā aizstāvēja doktora disertāciju “Personālisms un projektīvisms Lotces metafizikā” (Персонализм и проективизм в метафизике Лотце). Kā oponenti uzstājās filozofijas profesors Ļevs Lopatins (Лев Михаилович Лопатин) un privātdocents Aleksejs Belkins (Алексеи Сергеевич Белкин).

Kādu laiku J. Osis Igaunijā bija mājskolotājs, pēc tam strādāja par reliģijas skolotāju 1883. gadā dibinātajā Tērbatas meiteņu skolā (Die höhere Stadt–Töchterschule zu Dorpat). 

1884. gadā J. Osi aicināja kļūt par ticības mācības skolotāju Vīlandes muižnieku ģimnāzijā (Landesgymnasium zu Fellin). Ģimnāzijā J. Osis mācīja Bībeles vēsturi, reliģijas mācību, vācu valodas gramatiku un literatūru, psiholoģiju un filozofiju. Līdz ar mācību stundām J. Osis uzstājās ar priekšlasījumiem par Žanu Kalvinu (Jean Calvin) (1884), Budu (1885), Muhammedu un Korānu (1886), Talmūdu (1887), kā arī vadīja pedagoģiskos vakarus par reliģijas mācīšanu. 

Uzturoties Vīlandē, 1884. gadā J. Osis iestājās Vīlandes literārajā biedrībā, kur uzstājās ar priekšlasījumiem par kristīgo ticību. 

1888. gadā J. Osi ievēlēja par privātdocentu Tērbatas Universitātē, no 1889. gada profesors. J. Osis docēja lekcijas psiholoģijā, loģikā, filozofijas vēsturē un epistemoloģijā, vadīja semināru kursus par Aristoteli (Ἀριστοτέλης), Platonu (Πλάτων) un Imanuelu Kantu (Immanuel Kant).

No 1897. gada līdz 1905. gadam J. Osis bija Filoloģijas fakultātes dekāns. Epizodiski J. Osis aizstāja arī rektoru. Filozofu iecēla par rektora vietas izpildītāju Tērbatā 1899. gada studentu nemieru laikā, kad J. Osis asi iebilda pret profesoru solidaritāti ar protestējošajiem studentiem.

1909. gadā J. Osi civildienestā paaugstināja par īsteno valsts padomnieku. 1910. gadā filozofs piedalījās Tallinas, Liepājas un Jelgavas ģimnāziju revīzijās, pārbaudot loģikas un psiholoģijas pasniegšanas kvalitāti. Pamatojoties uz revīzijā iegūtajiem novērojumiem, J. Osis publicēja rakstu, sniedzot praktiskus norādījumus priekšmetu pasniegšanā. 1911. gadā profesors uzstājās pedagoģiskajos kursos Rīgā ar priekšlasījumiem par filozofijas pasniegšanu.

1918. gadā Tērbatas Universitāti evakuēja uz Voroņežu, kur atklāja jaunu augstskolu (mūsdienās Voroņežas valsts universitāte, Воронежский государственный университет). Voroņežā J. Osi ievēlēja par pirmo Vēstures un filoloģijas fakultātes dekānu. Filozofijas katedrā J. Osis bija vadošais profesors. Filozofs mācīja loģiku, psiholoģiju un I. Kanta filozofiju. J. Osi iecēla par universitātes vadības padomes locekli. 1919. gada sākumā Vēstures un filoloģijas fakultāti slēdza, jo tā neatbilda jaunajām Padomju Krievijas prasībām. J. Osis turpmāk docēja lekcijas Sociālo zinātņu fakultātē. 1919. gadā, kad Voroņežā varu pārņēma pretlielinieciskie bruņotie spēki, Vēstures un filoloģijas fakultāti atjaunoja, taču, tiem atkāpjoties, fakultāti atkal likvidēja. 

1920. gadā Latvijas Augstskolas padome ievēlēja J. Osi par profesoru un izskatīja iespēju ievēlēt viņu par augstskolas rektoru, taču, kad uzaicinājums nonāca līdz Voroņežai, J. Osis jau bija miris tīfa epidēmijā. 

J. Oša filozofiskās pārdomas iekļaujas personālisma strāvojumā. Personālisms kā filozofijas virziens ir izteikti sazarots un daudzveidīgs. Gotfrīda Vilhelma Leibnica (Gottfried Wilhelm Leibniz) mācība par monādēm, I. Kanta pārdomas par personības brīvību un Hermaņa Lotces (Hermann Lotze) vēršanās pret intelektuālismu veido personālisma filozofijas kopējo arhitektoniku.

Tērbatā personālisma mācību aktualizēja G. Teihmillers; ap viņu pulcējās neliela filozofiskā skola, kuras kodolu veidoja J. Osis, Rīgā dzimušais krievu filozofs Jevgēņijs Bobrovs (Евгении Бобров) un Vlodzimežs Šilkarskis (Włodzimierz Szyłkarski).

J. Osis savos darbos pievērsās pasaules uzskatu klasifikācijai, kuru savulaik Rietumeiropas intelektuālajā domā aktualizēja G. Teihmillera pasniedzējs Berlīnes Universitātē un profesors Frīdrihs Ādolfs Trendelenburgs (Friedrich Adolf Trendelenburg). F. Ā. Trendelenburga pasaules uzskatu iedalījumu tālāk modificēja un attīstīja viņa studenti: G. Teihmillers un Vilhelms Diltejs (Wilhelm Dilthey).

J. Osis, ietekmējoties no G. Teihmillera, kā pasaules uzskatu iedalījuma centrālo jēdzienu izvēlējās “projektīvismu”. Šis jēdziens ir rodams gan H. Lotces, gan G. Teihmillera tekstos, bet J. Osis tajā ietvēra plašāku nozīmi, klasificējot dažādas filozofiskās mācības. Projektīvismu filozofs pretstatīja personālismam. Projektīvisms balstās nekritiskās “es” un pasaules attiecībās, kurās apziņas darbības un stāvokļi tiek projicēti ārējā esamībā, veidojot tēlu pasauli, kura kļūst par tuvāko refleksijas objektu. Tāpēc uz āru tiek projicēti arī domāšanas rezultāti un formas. Tikai tad, kad subjekts kļūst spējīgs uzņemt atpakaļ projicēto pasauli, prāts var meklēt īsteno pasauli. 

Kā pirmo izzinošā gara attīstības stadiju J. Osis raksturoja naivo projektīvismu. Izzinošo garu attīstības sākumā filozofs dēvēja par naivo, nepastarpināto apziņu, kurai ir raksturīgs kritikas trūkums, jo tā neņem vērā juteklisko pastarpinājumu uztveres aktā. Tāpēc jutekliskos uztvērumus tā interpretē kā ārpus indivīda esošu pasauli.

J. Osis min divas naivā projektīvisma galvenās īpašības. No vienas puses, jutekļu uztvertie tēli tiek uzskatīti par transsubjektīvi reāliem, no otras – subjekts pārnes sev piemītošās īpašības uz āru projicētos sajūtu kompleksos un, balstoties tajos, meklē notiekošo procesu skaidrojumu. Naivajā projektīvismā valda pārliecība, ka projicētie tēli ir pašas lietas.

Raksturojot pāreju no primitīvā cilvēka stāvokļa, mitoloģiskās pasaules ainas, kurā valda naivais projektīvisms, J. Osis akcentēja valodas lomu. Lai orientētos objektos, izzinošais gars tos klasificēja, sadalīja grupās, novēršot haotiskumu un rodot domas ekonomiju – cilvēks izveidoja abstraktos jēdzienus. Subjektā modās varenības izjūta, jo pasaule vairs nebija nevaldāms juceklis. Izzinošais gars novēroja, ka iepretim mainīgajai videi jēdzieni nemainās un ir pastāvīgi, nostiprinot pārliecību, ka izziņa ir objektu nemainīgās būtības atspulgs. Tāpēc ideālistisko projektīvismu raksturo divi procesi. Pirmkārt, vēršanās pie indivīda apziņas intelektuālā satura jeb jēdzieniem, otrkārt, substances piešķiršana intelektuālajam saturam.

Kā nākamo pasaules ainu J. Osis iezīmēja fizisko projektīvismu, kura pārstāvji ir nonākuši pie atziņas, ka naivajā un ideālistiskajā projektīvismā dominē sajūtu un domāšanas procesu projekcijas. Taču fiziskā projektīvisma pārstāvji neatbrīvojas no maldiem, jo uzskata, ka telpa, vielas un telpiskās kustības eksistē transsubjektīvi kā visu parādību un dabas procesu pamats. J. Osis min divus iemeslus, kas nosaka fiziskā projektīvisma noturīgo raksturu: pirmkārt, veidojas psiholoģisks ieradums attiecībā pret izziņas formām, kuras cilvēks iegūst, izzinot ārējo pasauli, otrkārt, fizisko projektīvismu veicina dabaszinātņu panākumi, jo tās vadās pēc pieņēmuma, ka matērija un telpa eksistē transsubjektīvi.

J. Osis atklāja projektīvisma elementus Aristoteļa, Baruha Spinozas (Baruch Spinoza), Johana Gotlība Fihtes (Johann Gottlieb Fichte) uzskatos, kritizējot šos un citus domātājus. Projektīvisma ietekmes rezultātā filozofiem nav izdevies izveidot vienotu pasaules ainu, kurā nebūtu pretrunu un neskaidrību. Filozofijas vēsture J. Oša skatījumā atklājas kā cilvēka izzinošā gara evolūcija. Kļūdu un mēģinājumu ceļā cilvēciskā izziņa, arvien attīstot kritiskās domāšanas spēju, tuvojas personālisma pasaules ainai.

Kritizējot projektīvisma teorijas, J. Osis secināja, ka nepastarpināti cilvēks var zināt tikai apziņā doto: sajūtas, priekšstatus un emocijas. Par visu, kas atrodas ārpus uztverošā subjekta un kalpo kā cēlonis dažādiem apziņas stāvokļiem, var spriest, balstoties uz apziņā rodamajiem datiem. 

Risinot izziņas un esamības attiecības, J. Osis norādīja, ka ir iespējami divi ceļi. Viens ir principiālais skepticisms, kura pārstāvji izsaka šaubas par ārējās īstenības eksistenci. Otrs ir personālisms, kurā, atšķirībā no skepticisma, netiek ignorēts apziņas saturs. J. Osis norādīja, ka līdz ar skepticisma šaubām apziņas loma tikai pieaug, jo uztveres objekti no ārienes tiek pārnesti uz apziņas iekšējo pasauli. Priekšmeti atklājas kā sajūtu kopums, kuriem vienību piešķir apziņa. Saskaņā ar J. Oša kritisko personālismu ne laiks, ne telpa neatrodas ārpus individuālās apziņas, tātad nav transsubjektīvās pasaules formas, bet gan tikai izziņas formas. 

Ja visa esamība tiktu izprasta kā esoša tikai apziņā, tad personālisms neizbēgami nonāktu solipsismā, tāpēc jāatzīst, ka arī citas būtnes, citi “es” ir realitāte. J. Osis konstatēja, ka ir iespējams saprast cilvēku žestus un mīmiku tikai tad, ja nepastarpinātajā pieredzē ir pazīstami iekšējie stāvokļi, ar kuriem tie ir saistīti. Tāpēc izziņu, kas attiecas uz nepastarpināto apziņu, nevis ir izzinošās darbības produkts, var dēvēt par semiotisko izziņu.

J. Osis uzskatīja, ka nav loģiska pamata noteikt apziņas robežas. Apziņām ir atšķirīgas attīstības pakāpes un funkcijas. Arī amēbām piemīt apziņas raksturs. Ir iespējams priekšstatīt citu cilvēku apziņas saturus, par dzīvniekiem var izteikt vairāk vai mazāk ticamus pieņēmumus. Taču drīz ir jāsaskaras ar robežu, aiz kuras citu būtņu apziņas saturs nav nosakāms. Tāpēc filozofs transsubjektīvo pasauli iedala divos laukos: pirmkārt, ir citu cilvēku un dažu dzīvnieku apziņas, kuras ir iespējams domāt ar analoģijas palīdzību, otrā laukā ir apziņas, kas cilvēkam nav priekšstatāmas.

Pieņemot, ka pastāv dažāda tipa apziņas centri, J. Osis secināja, ka visu transsubjektīvo pasauli veido monāžu sistēma, kura eksistē neatkarīgi no individuālas apziņas. J. Oša personālismā fenomenu pasaule atklājas kā dažādu apziņas centru simbolu sistēma. 

J. Oša lekcijas klausījās teologs Visvaldis Sanders, filozofs Pauls Jurevičs, vēsturnieks Arturs Kleperis, rakstnieks Valdemārs Dambergs, valodnieks un mācītājs Jānis Pārstrauts, topošais žurnālists Jūlijs Roze, literāts Eduards Mēklers, dzejnieks Antons Bārda, teologs Teodors Grīnbergs un citi latviešu studenti.

Personālisma filozofijas elementi, ietekmes un rosinājumi ir rodami vairākos 20. gs. 20.–30. gadu ievērojamāko Latvijas filozofu tekstos – Paula Dāles, P. Jureviča, Pētera Zālītes u. c. P. Dāle, kurš pirmais no latviešu filozofiem aizstāvēja doktora disertāciju (“R. Avenārija filozofiski psiholoģiskie ieskati un viņu kritika”, 1927) Latvijas Universitātē, veltīja to J. Osim. P. Jurevičs Tērbatā klausījās J. Oša lekcijas, kurās pirmo reizi iepazinās ar Anrī Bergsona (Henri Bergson) filozofiju. Teologs Jānis Sanders lasīja lekcijas par personālismu un J. Osi Teoloģijas fakultātē. A. Kleperis publicēja pirmo mācību grāmatu filozofijā latviešu skolām “Filozofijas vēstures kurss” (1921), daļēji balstot grāmatas saturu J. Oša lekcijās.

J. Osis bija korporācijas “Lettonia” goda filistrs un Latviešu literārās biedrības, Izglītoto igauņu apvienības un “Sarkanā krusta” biedrs. Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija iecēla J. Osi par vienu no docētājiem, kuri bija atbildīgi par komisijas nosūtīto finansiālo līdzekļu sadali Tērbatas Universitātes latviešu studentiem.

1917. gadā J. Osis piedalījās Vispārīgā latviešu skolotāju sapulcē. J. Osis vadīja latviešu augstskolas nodaļu, kurā izstrādāja augstskolas plāna uzmetumu. Filozofs palīdzēja sistemātiski pamatot augstskolas projektu. 1917. gadā Tērbatā J. Osis docēja lekcijas Latviešu augstskolas kursos. 1918. gadā Valmieras Tautas universitātē J. Osis uzstājās ar priekšlasījumu latviešu valodā par epistemoloģijas uzdevumiem. 

1. Ohse, J., Untersuchungen über den Substanzbegriff bei Leibniz, Dorpat, Laakman, 1888.

2. Ohse, J., Zu Platons Charmides: Untersuchung über die Kriterien der Echtheit der platonischen Dialoge im allgemeinen und des Charmides im besonderen, Fellin, Feldt, 1886.

3. Озе, Я., К вопросу постановки преподавания философской пропедевтики в средней школе, Юрьев, Маттисен, 1911.

4. Озе, Я., Персонализм и проективизм в метафизике Лотце, Юрьев, Маттисен, 1896.