Reformātu tradīcijas dibinātāji ir Šveices reformatori Žans Kalvins (franču Jean Calvin, latīņu Ioannes Calvinus) un Ulrihs Cvinglijs (Ulrich Zwingli). Tāpat kā luterāņiem, reformātiem ir divi sakramenti – kristība un svētais vakarēdiens –, taču ar atšķirīgu teoloģisko nozīmi, vairāk akcentējot šo ritu simbolisko raksturu. Dievnamu interjers parasti ir vienkāršāks, tāpat arī liturģija (sākotnēji reformāti noraidīja ērģeļu un sveču lietošanu baznīcā). 1973. gadā daudzas luterāņu un reformātu baznīcas Eiropā, kā arī tām radniecīgās valdensiešu un Bohēmijas brāļu draudzes, noslēdza Leienbergas vienošanos, atzīstot kopīgās saknes un līdzīgos uzskatus.

Reformātu ideju sekotāji Rīgā bija jau 16. gs. drīz pēc Reformācijas sākuma Livonijā. Zviedru laikos reformātiem tāpat kā katoļiem nebija ļauts darboties Vidzemē. Kurzemes hercogistē reformāti parādījās 17. gs. Pie reformātu konfesijas piederēja galvenokārt vācbaltieši – iespējams, gan tādēļ, lai izvairītos no luterāņu pārmetumiem par prozelītismu, gan tādēļ, ka muižnieki baidījās iesaistīt šajā protestantisma novirzienā latviešus, jo reformātu draudzes bija neatkarīgas un zemnieki tajās varētu baudīt lielāku brīvību.

Vidzemei nonākot Krievijas Impērijas sastāvā, reformāti ieguva ticības brīvību. 1733. gadā tika pabeigta Rīgas Reformātu baznīcas (Rīgā, Mārstaļu ielā 10) celtniecība. Draudzes locekļi galvenokārt bija vācu un holandiešu reformātu ģimenes. Daudzi draudzes locekļi simpatizēja apgaismības idejām, piemēram, grāmatizdevējs Johans Frīdrihs Hartknohs (Johann Friedrich Hartknoch) – pazīstams Imanuela Kanta (Immanuel Kant), Johana Gotfrīda fon Herdera (Johann Gottfried von Herder) un citu filozofu darbu izdevējs.

Jelgavā reformātu baznīca tika celta ilgākā laika posmā un ar pārtraukumiem. Tā iesvētīta 1740. gadā. 18. gs. neliels reformātu skaits dzīvoja arī Latgalē. Reformāti Latgalē galvenokārt bija muižu īpašnieki vai nomnieki, viņu kalpotāji, ierēdņi un karavīri.

1830. gadā Krievijas Impērijas valdība Pēterburgas, Maskavas, Rīgas un Jelgavas reformātu draudžu lietas nodeva luterisko konsistoriju pārziņā. 19. un 20. gs. mijā Rīgas reformātu draudzē izveidojās lietuviešu grupa. Latviešu reformātu skaits Baltijas guberņā bija neliels – pēc 1897. gada tautas skaitīšanas datiem 160 cilvēki.

Latvijas neatkarības laikā 20. gs. 20. un 30. gados reformātu draudze pastāvēja arī Liepājā, bet tai nebija savas baznīcas ēkas. 30. gados Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) virsvalde, turpinot pirms Pirmā pasaules kara pastāvošo tradīciju, plānoja izveidot reformātu nodaļu, kas gan netika īstenots. 1933. gadā, kad Rīgas reformātu draudze svinēja sava dievnama 200 gadu jubileju, draudzē bija apmēram viens tūkstotis locekļu. Rīgas draudze piesaistīja akadēmiski izglītotus garīdzniekus – iecienīts sprediķotājs bija slavenā reliģijpētnieka Rūdolfa Oto (Rudolph Otto) skolnieks Gustavs Menšings (Gustav Mensching), kas pasniedza Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē. Sākoties Otrajam pasaules karam, līdz ar vācbaltiešu iedzīvotāju izceļošanu uz Vāciju reformātu dievnami tika nodoti LELB rīcībā, lai gan Latvijā palika lietuviešu reformāti. LELB ietvarā Rīgā pastāvēja evaņģēliskā reformātu draudze, kuras mācītājs bija Gustavs Šaurums. Jelgavas reformātu dievnams karā tika nopostīts.

20. gs. 90. gados Latvijā izveidojās neatkarīgas reformātu draudzes, kuras idejiski gan nav pirmskara reformātu pēcteces, jo tām ir sakari ar teoloģiski konservatīviem reformātiem citur pasaulē. Šo draudžu izveidē liela nozīme ir bijušajam luterāņu mācītājam Alvim Saukam. Pēc pašu reformātu datiem Latvijā reģistrētas trīs draudzes – Rīgas Reformātu Bībeles draudze (dibināta 1992. gadā), Rīgas Reformātu draudze (dibināta 1998. gadā) un Reformātu Pārdaugavas draudze –, kurām pieder apmēram 300 cilvēki. Neliela misijas draudze ir Bolderājā.

Darbojas Baltijas Reformātu teoloģijas seminārs (dibināts 1998. gadā), svētdienas skolas, nometnes, mājas grupas, tiek sniegts atbalsts Lodes bērnu namam.

Vēsturiska reformātu draudze ir Rīgas vācbaltiešu Reformātu draudze, kurai 1949. gadā ar Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas reliģijas kultu lietu pilnvarotā rīkojumu pievienoja Brāļu un Betlēmes evaņģēliski luteriskās draudzes un tā turpināja pastāvēt ar nosaukumu Rīgas Reformātu-Brāļu evaņģēliski luteriskā draudze LELB ietvaros.

1964. gadā varas iestāžu spiediena rezultātā (tika prasīts veikt remontu 55 tūkstošu rubļu apmērā) draudze bija spiesta savu dievnamu atstāt un pārcelties uz bijušo metodistu baznīcu Slokas ielā. Rīgas Reformātu draudzes baznīcas telpās tika iekārtota firmas “Melodija” skaņu ierakstu studija. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Rīgas Reformātu-Brāļu evaņģēliski luteriskā draudze dievnamu atguva, turpinot dalīt telpas ar ierakstu studiju. Draudze visu šo laiku saglabāja savu piederību Pasaules reformātu baznīcu sadraudzībai (World Communion of Reformed Churches).

2006. gada nogalē LELB draudzi izslēdza no savas apvienības un izlika no tās vēsturiskajām telpām. Pēc izslēgšanas no LELB draudze ir reģistrējusies Tieslietu ministrijā kā neatkarīga evaņģēliski luteriskā draudze ar savu vēsturisko nosaukumu – Rīgas Reformātu-Brāļu evaņģēliski luteriskā draudze.

Kopš 2006. gada Ziemassvētkiem draudzei mājvietu dod Svētā Pestītāja anglikāņu draudze Rīgā, dodot iespēju ik svētdienu pulcēties Anglikāņu baznīcā (sākumā kā neatkarīga draudze, mūsdienās – Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas sastāvā). Rīgas Reformātu-Brāļu evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs ir Juris Cālītis (kopš 1995. gada).