Jēkabpils ir pilsēta Latvijas austrumu daļā, uz robežas starp Latgales un Sēlijas vēsturiskajām zemēm, netālu no Vidzemes, Jēkabpils novadā. Pilsēta izvietojusies abos Daugavas krastos – kreisajā (Sēlijas pusē) atrodas vēsturiskā Jēkabpils, bet labajā (Latgales pusē) atrodas Krustpils, kas kopš 1962. gada ir Jēkabpils pilsētas daļa. 

Pilsētas dienvidu daļā atrodas Radžu ūdenskrātuve 158 ha platībā, kas tika izveidota 1987. gadā bijušo dolomīta karjeru vietā. Pilsētas ziemeļrietumos Daugavā ietek Donaviņa, kuras lejtecē ir uzpludināts Krustpils pils dīķis. Līdzās Donaviņas grīvai pilsētas teritorijā atrodas divas Daugavas salas – nelielā Ādamsona saliņa un krietni lielākā Daugavsala, kuru no Krustpils puses atdala Daugavas atteka Mazā Daugava.

Pilsētas robeža ir samērā izrobota – tā iet gan pa dažādām ielām un ūdenstecēm, gan paralēli dzelzceļa līnijai Rīga–Maskava un autoceļiem A6 (Rīga–Daugavpils–Krāslava–Baltkrievijas robeža, arī Daugavpils šoseja) un A12 (Jēkabpils–Rēzekne–Krievijas robeža).

Jēkabpils ir nozīmīgs satiksmes mezgls – autoceļu un dzelzceļu krustpunkts. Jēkabpils atrodas augstākās kategorijas autoceļu A6 un A12 krustojumā, kas ietilpst starptautiskajā autoceļā E22. Pilsētas teritorijā atrodas arī reģionālās nozīmes autoceļi P75 (Jēkabpils–Lietuvas robeža (Nereta)) un P76 (Aizkraukle–Jēkabpils). Krustpils pusē savienojas dzelzceļa līnijas Rīga–Zilupe–Maskava un Rīga–Daugavpils–Indra. Attālums no galvaspilsētas Rīgas pa autoceļu A6 ir 143 km, bet pa dzelzceļu – 129 km.  

Jēkabpilī atrodas Jēkabpils novada pašvaldība. Rietumos Jēkabpils robežojas ar Salas pagastu, ziemeļos – ar Krustpils pagastu un Variešu pagastu, austrumos – ar Kūku pagastu, dienvidos un dienvidaustrumos – ar Ābeļu pagastu.

Jēkabpils pilsētas platība ir 25,5 km² (sauszeme – 21,9 km², ūdeņi – 3,6 km²). Iedzīvotāju skaits 2024. gadā – 21 150, apdzīvojuma blīvums – 965 iedzīvotāji uz kvadrātkilometru. Pilsētas tiesības Jēkabpilij tika piešķirtas 1670. gadā.

Tagadējais Jēkabpils pilsētas ģerbonis apstiprināts 1924. gada 21. novembrī. Ģerbonī uz sudraba vairoga attēlota dabiskas krāsas egle uz gaiši zaļas pamatnes. Zem egles atrodas uz kreiso pusi ejošs lūsis – pilsētas simbols. Ģerboņa zīmējuma priekšvēsture saistās ar kādu stāstu – savulaik Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (Jakob Kettler) tieši nākamās pilsētas vietā nomedījis lūsi un apdzīvoto vietu nosaucis savā vārdā. Pilsēta vēsturiski vācu valodā saukta Jakobstadt, bet poļu valodā – Jakubow. Latviešu valodā dēvēta arī par Jēkabmiestu.

Viens no Jēkabpils oficiālajiem simboliem ir karogs, kas apstiprināts 1999. gadā. Tam ir taisnstūra forma ar divām vienāda platuma horizontālām joslām – augšējā ir melnā krāsā, bet apakšējā – sarkanā krāsā. Karoga laukuma centrā izvietots Jēkabpils ģerbonis.

Pilsētas logotips tika apstiprināts 2019. gadā. Tajā attēloti Jēkabpils Svētā Gara pareizticīgo klostera baznīcas un Krustpils pils silueti, kurus savieno Daugavas viļņi. Logotipā izlasāms pilsētas moto – Labo pārmaiņu pilsēta.

Jēkabpils atrodas Austrumlatvijas zemienē abos Daugavas krastos. Kreisajā krastā atrodas Aknīstes nolaidenums, kur pamatiežus sedz 10–30 m bieza kvartāra nogulumu sega, ko pārsvarā veido morēna, kas pārklāta ar limnoglaciālajiem nogulumiem. Pamatieži ir augšdevona Pļaviņu un Daugavas svītas dolomīti. Radžu ūdenskrātuves apkārtnē ir iespējama karsta kriteņu veidošanās. Radžu ūdenskrātuvē netālu no krasta atrodas pēc tilpuma (104 m³) otrs lielākais laukakmens Latvijā. Ūdenskrātuve un tās apkaime ir iecienīta jēkabpiliešu un pilsētas viesu atpūtas vieta – labiekārtotajai pludmalei 2010. gadā tika piešķirts Zilais karogs. Radžu Mežaparks ir iecienīta dažādu fizisko aktivitāšu vieta – tā pirmsākumi meklējami 20. gs. 50. gados, kad koki tika stādīti, lai pilsētu pasargātu no putekļiem, kas radās dolomīta ieguves procesā. Daugavas labajā krastā atrodas Aronas paugurlīdzenums, kur pamatiežu virsma veido lēzenu slīpumu upes virzienā ar reljefa nolaidenumu. Pilsētas teritorijā nav izteiktu pauguru un pauguru grēdu.  

Daugavas ieleja Jēkabpilī ir plaša – platums sasniedz 4 km, un katrā krastā tai ir nedaudz atšķirīga ģeomorfoloģiskā uzbūve. Upe un tās ieleja veido izteiksmīgāko pilsētas reljefa daļu. Augšpus Jēkabpils Daugavā atrodas Ābeļu salas, bet lejpus atrodas trešā lielākā upes sala Latvijā – Sakas sala. Daugavas krastos un gultnē daudzviet atsedzas dolomīti, kas veido krāces. Hidroloģiskie apstākļi palu laikā ir īpaši nelabvēlīgi, jo nereti Daugavas upes līkumā pie Zeļķu tilta novērojami vižņu sastrēgumi, kas rada plūdu risku. Ievērojami plūdi Jēkabpilī 20. gs. laikā novēroti vairākkārt – 1931., 1937., 1981., 1983., 1998. un 2023. gadā. Pilsētas teritoriju no applūšanas pasargā aizsargdambji abos Daugavas krastos – tie vizuāli ietekmē arī pilsētas ainavu. 

Ezeru Jēkabpilī nav, taču pilsētā atrodas divas mākslīgas ūdenstilpes – Pils dīķis (dzirnavezers) un Radžu ūdenskrātuve –, kā arī vairāki dīķi, kas iezīmē seno Daugavas gultni upes kreisajā krastā. Pēc Latvijas ainavu rajonēšanas Jēkabpils ietilpst Daugavzemes ainavzemes Daugavpils–Līvānu viļņainē ar stipri iekultivētām kultūrainavām un samērā auglīgām augsnēm. Par senu teritorijas apdzīvotību liecina arī Asotes pilskalns pie pašas pilsētas robežas, dodoties Daugavpils virzienā.

Klimats ir mēreni kontinentāls – tas ir salīdzinoši vēsāks, sausāks un ar mazāku vēja ātrumu nekā caurmērā Latvijā. Veģetācijas perioda ilgums ir 195 dienas, un vidējā gaisa temperatūra pēdējo 30 gadu laikā Jēkabpils apkaimē ir paaugstinājusies par 1,2 ºC, bet nokrišņu daudzums palielinājies par 17 mm. Meteoroloģiskie novērojumi tiek veikti Zīlānu novērojumu stacijā, kas darbojas kopš 1943. gada.

Jēkabpils senākā daļa ir Krustpils Daugavas labajā krastā, kas rakstos pirmoreiz minēta 1237. gadā, kad Rīgas arhibīskaps šeit uzcēla Krustpils (Kreutzburg) pili – nosaukums rāda, ka tā atradusies svarīgu ceļu krustojumā. Krustpils bija pirmā Vācu ordeņa Livonijas atzara uzceltā mūra pils vēsturiskajās latgaļu zemēs. Ar laiku Krustpilī izveidojās viena no lielākajām muižām, kura kopš 1585. gada vairāk nekā 3 gadsimtus piederēja vācbaltiešu fon Korfu (von Korff) dzimtai. Pēdējam Krustpils īpašniekam baronam Borisam fon Korfam (Boris von Korff) visi īpašumi tika atņemti 1920. gadā par līdzdalību Pāvela Bermonta (Павел Рафаилович Бермондт-Авалов) karaspēka uzbrukumā Rīgai – muižas zemes 2688 ha kopplatībā tika sadalītas 386 vienībās.

Daugavas kreisajā krastā Otrā ziemeļu kara (1655–1660) laikā ieradās daudz bēgļu un Krievijā vajāto vecticībnieku. Tur izveidojās biezi apdzīvota vieta, kurai Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs 1670. gada 12. februārī piešķīra Magdeburgas tiesības un nosauca par Jēkabmiestu (Jakobstadt). Sākotnēji pilsētā bija liegts apmesties ebrejiem, vācbaltiešiem un latviešiem. Jēkabpils bija svarīgs pieturas punkts Daugavas ūdensceļā un savdabīga plostnieku galvaspilsēta, arī kravu pārkraušanas punkts – lejpus pilsētai sākās bīstamākais Daugavas krāču posms, tādēļ lielu daļu preču līdz pat Jaunjelgavai transportēja pa sauszemi.

Garām Jēkabpilij veda Kurzemes un Zemgales hercogistes pasta ceļš – no Jelgavas caur Frīdrihštati (tagad Jaunjelgava) uz Dignāju, Ilūksti un Grīvu. Salas krogā kurjeri mainīja zirgus un varēja atpūsties, savukārt 1764. gadā tika ierīkota pastāvīga pārceltuve uz Krustpili. Polijas dalīšanas laikā Krievijas Impērijai vispirms 1772. gādā pievienoja Krustpili, kas piederēja Inflantijai, bet 1795. gadā – arī Jēkabpili.

1861. gadā tika atklāta Rīgas–Daugavpils dzelzceļa līnija un pārvadājumi pa Daugavu strauji samazinājās, savukārt strauji sāka attīstīties Krustpils puse, kur tika uzbūvēta svarīga dzelzceļa stacija. Tās nozīme pieauga, kad 1903. gadā no šejienes atzarojās jauns sliežu ceļa posms Rēzeknes virzienā, kas ietilpa Ventspils–Ribinskas dzelzceļa līnijā. 1905. gadā Krustpilī dzīvoja 7300 iedzīvotāju, kuri galvenokārt nodarbojās ar tirdzniecību un amatniecību. 1920. gadā arī Krustpilij tika piešķirtas pilsētas tiesības kā ceturtajai apdzīvotajai vietai Latgalē – aiz Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas.

20. gs. sākumā Jēkabpilī darbojās banka, apdrošināšanas biedrība, četras mūzikas instrumentu fabrikas, sērkociņu fabrika, tvaika dzirnavas un vilnas vērptuve, alus darītava, liķieru fabrika, tipogrāfija un citi rūpnieciskie uzņēmumi. Pirmā pasaules kara laikā Jēkabpils ilgstoši atradās piefrontes zonā, tāpēc liela daļa no pilsētas apbūves tika iznīcināta. 

1919. gadā Jēkabpils kļuva par Jaunjelgavas apriņķa administratīvo centru, pilsētā bija vairākas nozīmīgas pārtikas un būvmateriālu ražotnes. 1932. gadā tika uzcelta Krustpils cukurfabrika – tolaik lielākais rūpniecības uzņēmums Latgalē. 1936. gadā tika uzcelts Jēkabpils Aizsargu nams un pirmais tilts pār Daugavu, kuru uzspridzināja vācu armija, 1944. gadā atkāpjoties.

Mūsdienu Jēkabpils kā vienota pilsēta tika izveidota 1962. gadā, kad tika uzbūvēts jaunais tilts pār Daugavu, administratīvi apvienojot Krustpili Daugavas labajā krastā un Jēkabpili kreisajā krastā. Padomju okupācijas gados sākās strauja Jēkabpils industrializācija un darbaspēka migrācijas rezultātā pilsētas iedzīvotāju skaits ievērojami pieauga, kā arī mainījās iedzīvotāju etniskais sastāvs – ievērojami pieauga krievu, baltkrievu un ukraiņu īpatsvars. Ja 1935. gadā slāvu šeit bija tikai 12 %, tad 1989. gadā – jau 45 %, savukārt latviešu īpatsvars šajā laika posmā saruka no 64 % līdz 48 %.

Jēkabpils un Krustpils vēsturiskais centrs ar Krustpils pili un tai blakus esošo teritoriju kopā veido Valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa “Jēkabpils pilsētas vēsturiskais centrs” teritoriju. Tajā iekļautas ēkas no vairākiem 18.–20. gs. būvperiodiem, kas pārstāv atšķirīgus arhitektūras stilus: baroku, klasicismu, eklektismu un modernismu.

Kaut arī Krustpils atrodas Daugavas labajā krastā un vēsturiski līdz ar pārējo Latgali atradās Vitebskas guberņas sastāvā, Krustpils iemītnieki 19. gs. sevi uzskatīja par piederīgākiem Vidzemei, jo pārsvarā bija luterāņi. Arī ekonomiskās attīstības un izglītības līmenis Krustpils apkaimē bija ievērojami augstāks, ko veicināja Kurzemes un Vidzemes guberņu tuvums un apstāklis, ka Krustpilī 40 gadus ātrāk nekā vidēji Latgalē veidojās pirmās izglītības iestādes. Tomēr vairākkārtējie Krustpils muižas īpašnieka Nikolausa fon Korfa (Nikolaus von Korff) lūgumi pievienot savus īpašumus Vidzemei tika noraidīti, pamatojot to ar ievērojamo ebreju skaitu Krustpils muižā.  

Savukārt Jēkabpils ilgstoši bija vairāk saistīta ar Daugavas ūdensceļu un slāvu migrācijas procesiem nekā ar apkārtējo reģionu kopumā. Par to liecina arī Sēlijas izcelsmes kultūras darbinieku iesaistes trūkums Jēkabpils vēsturē, kas apgrūtina arī Jēkabpils piesaisti konkrētai vēsturiskajai zemei. Apvienojoties trim Latvijas daļām – Kurzemei, Vidzemei un Latgalei –, Jēkabpils atradās Kurzemes guberņā. Kad pēc Latvijas Republikas proklamēšanas izveidojās spēcīga Zemgales identitāte, tā pirmo reizi tika izdalīta jau kā kultūrvēsturiskais novads, kuram piederēja arī Jēkabpils apriņķis. Arī mūsdienās Jēkabpils novads atrodas Zemgales plānošanas reģionā un Zemgales vēlēšanu apgabalā. Tomēr ģeogrāfiski visprecīzāk Jēkabpili būtu pieskaitīt Sēlijai, kas pārējām latviešu vēsturiskajām zemēm līdzvērtīgu statusu ieguva pēc latviešu vēsturisko zemju likuma pieņemšanas 2021. gadā. 

Jēkabpils pilsēta sastāv no divām galvenajām vēsturiskajām daļām – Jēkabpils Daugavas kreisajā krastā un Krustpils upes labajā krastā. Teritorijas ziņā tās ir līdzvērtīgas, bet iedzīvotāju skaits Jēkabpils pusē vienmēr ir bijis lielāks.

Jāizceļ Valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļi – Jēkabpils vēsturiskais centrs un Krustpils vēsturiskais centrs ar savrupo Pils rajonu. Daugavas labajā krastā atrodas arī Madonas ielas rajons un Veseļi bijušās pusmuižas apkaimē, pašos pilsētas ziemeļos. Starp dzelzceļa līnijām izvietotajā Krustpils industriālajā zonā atrodas Ķieģeļu ielas rajons, Ķieģeļnieks, Cietuma rajons, bet pašos austrumos – Zīlāni, kas pilsētai tika pievienoti 1962. gadā.

Daugavas kreisajā krastā, pašos pilsētas rietumos, atrodas Zvanītāji, pie Radžu ūdenskrātuves pilsētas dienvidos – Brodi, bet pašā Daugavas krastā, austrumu daļā – jaunākais padomju okupācijas laika mikrorajons – Bebri. 

Jēkabpils ir tipiska Latvijas pilsēta, kas atrodas ārpus Rīgas aglomerācijas un kurā ir sarūkošs iedzīvotāju skaits – kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas Jēkabpils ir zaudējusi aptuveni trešo daļu iedzīvotāju, un depopulācijas process turpinās. Jēkabpils pēc  iedzīvotāju skaita ir mazākā valstspilsēta Latvijā – 2025. gadā Jēkabpils pēc iedzīvotāju skaita ir 10. lielākā Latvijas pilsēta.

Pēc konfesionālās piederības pilsētā visvairāk ir katoļu un pareizticīgo, mazāk ir krievu vecticībnieku, luterāņu un baptistu. Krustpils pusē darbojas trīs dievnami: Evaņģēliski luteriskā baznīca (celta 17. gs.), Vissvētās Trīsvienības Romas katoļu baznīca (2004) un Svētā Nikolaja Pareizticīgo baznīca (1910). Jēkabpils pusē dievnamu ir vairāk: Svētā Miķeļa Evaņģēliski luteriskā baznīca (1807), Svētās Jaunavas Marijas dzimšanas Romas katoļu baznīca (1866), Svētā Gara pareizticīgo baznīcas un vīriešu klostera komplekss (18.–19. gs.), Vissvētās Dievmātes patvēruma pareizticīgo (Uniātu) baznīca (1783), Jēkabpils Vecticībnieku (pomoru) lūgšanu nams (1889) un Jēkabpils baptistu baznīca (1930).

Līdz Otrajam pasaules karam Jēkabpilī (abos Daugavas krastos kopumā) darbojās astoņas sinagogas. Par pilsētnieku reliģiozitāti, iespējams, liecina arī divu ielu nosaukumi Jēkabpils vecpilsētā – tās ir Katoļu un Mārtiņa Lutera (tāda vienīgā Latvijā) ielas.                 

Jēkabpilī saražoto preču un pakalpojumu kopējā vērtība 2021. gadā bija gandrīz 290 miljoni eiro, savukārt kopprodukts uz vienu iedzīvotāju – gandrīz 14 000 eiro, ierindojot Jēkabpili aptuveni vienā līmenī ar Jelgavu, Rēzekni un Ventspili. Lielāko apgrozījumu nodrošina kokapstrādes un būvniecības uzņēmumi, kā arī mazumtirdzniecība un vieglā rūpniecība.

Industriālā zona galvenokārt ir koncentrēta Krustpils pusē un atrodas blakus dzelzceļam, tostarp graudu kaltes SIA “Linas agro” un SIA “Elagro Trade”, agrākās Krustpils cukurfabrikas teritorija un 2005. gadā atklātais Kokapstrādes uzņēmējdarbības parks, kur darbojas SIA “Gaujas koks” Krustpils ražotne un SIA “NDB Timber”. Vērienīgas investīcijas ir paredzētas Jēkabpils lidlaukā, kas atrodas 4 km uz ziemeļiem no pilsētas. Tur paredzēta skaidu plātņu un pārtikas produktu ražotnes, kā arī 121 megavata (MW) jaudas saules enerģijas parka izbūve. Tas ar 153 ha plašo teritoriju būs lielākais Latvijā un ar elektrību spēs nodrošināt vismaz 40 000 mājsaimniecību. Šajos investīciju projektos paredzēts kopā piesaistīt 380 miljonus eiro un izveidot vairāk nekā 350 jaunas darba vietas.

Pēc apgrozījuma lielākie Jēkabpils uzņēmumi 2022. gadā bija SIA “Ošukalns” (kokapstrāde, 84 miljoni eiro), SIA “Pata Jēkabpils” (ražošanas iekārtu un ierīču uzstādīšana, 37 miljoni eiro), SIA “Devona” (alkoholisko dzērienu vairumtirdzniecība, 34 miljoni eiro), SIA “Jēkabpils PMK” (būvniecība, 22 miljoni eiro), SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” (veselības aprūpe, 21 miljons eiro) un SIA “Gefa Latvija” (vieglā rūpniecība, 11 miljoni eiro).

Jēkabpilī ir attīstīta sociālā infrastruktūra, ko veido plašs mazumtirdzniecības veikalu tīkls un daudzi sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi, veselības aizsardzības iestādes un aptiekas, skaistumkopšanas saloni un frizētavas, dažādi servisa uzņēmumi un remontdarbnīcas. Nakšņošanas iespējas piedāvā četras viesnīcas un vairāki izīrējami apartamenti. 

Jēkabpils ir reģionālas nozīmes transporta mezgls. Pilsētā krustojas valsts galvenās tranzīta dzelzceļa līnijas, kurām ir starptautiska nozīme – Krustpils stacijā tiek apstrādātas kravas un sadalītas transporta plūsmas pirms galamērķiem. Dzelzceļa līnijas Rīga–Daugavpils un Krustpils–Rēzekne–Zilupe, kas šķērso pilsētu, ir iekļautas Eiropas transporta tīkla (TEN-T) pamattīklā. Pasažieru vilcienu satiksme Jēkabpili savieno ar Rīgu, Rēzekni–Zilupi un Daugavpili–Indru.

Pilsētā ir autoosta, starppilsētu autobusu maršruti Jēkabpili savieno ar Rīgu, Cēsīm, Rēzekni un Daugavpili. Autoosta apkalpo arī daudzus vietējās nozīmes autobusu maršrutus Jēkabpils novada teritorijā. Jēkabpilī ir viena pasta nodaļa.

Lai nodrošinātu kravas transporta pārvirzīšanu prom no pilsētas centra un samazinātu satiksmes intensitāti, kopš 20. gs. 80. gadiem pastāv iecere būvēt otru tiltu pār Daugavu Bebru ielas rajonā. Tomēr mūsdienās šis projekts nav realizējies – pašreizējos sarežģītajos ģeopolitiskajos apstākļos jauna tilta būvniecībai ir arī militāri stratēģiska nozīme. 

Pasažieru pārvadājumus pilsētas teritorijā veic kapitālsabiedrība SIA “Jēkabpils autobusu parks”, kas darbojas kopš 1949. gada. Jēkabpilī ir deviņi pilsētas autobusu maršruti un gada laikā tiek pārvadāti vairāk nekā 1,6 miljoni pasažieru. 2019. gadā tika uzsākta autoparka nomaiņa uz autobusiem, kas darbināmi ar saspiesto dabasgāzi .

Pilsētā darbojas SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca”, vairākas aptiekas, ģimenes ārstu prakses, zobārstniecības pakalpojumu sniedzēji, kā arī veterinārās aptiekas un klīnikas. 

Jēkabpilī augstāko izglītību nodrošina Latvijas Universitātes Jēkabpils filiāle, savukārt Jēkabpils Tehnoloģiju tehnikums (pirms 2024. gada Jēkabpils Agrobiznesa koledža) ir vienīgā pilsētas vidējās profesionālās izglītības iestāde.

2025. gadā Jēkabpilī darbojās četras vispārējās izglītības skolas: Jēkabpils Valsts ģimnāzija (dibināta 1919. gadā, ar pašreizējo nosaukumu kopš 1996. gada), Jēkabpils 2. vidusskola (1920), Jēkabpils 3. vidusskola (1918) un Krustpils pamatskola (1886).

Jēkabpilī darbojas piecas pirmsskolas izglītības iestādes: “Auseklītis” (1989), “Bērziņš”, “Kāpēcītis”, “Zvaigznīte” un “Zvaniņš”.

Interešu izglītību pilsētā nodrošina Jēkabpils Bērnu un jauniešu centrs (1950), Jēkabpils Tālākizglītības un informācijas tehnoloģiju centrs (2002), Arvīda Žilinska Jēkabpils mūzikas skola (1958), Jēkabpils Mākslas skola (1946) un Jēkabpils Sporta skola (1956).

Jēkabpilī darbojas Jēkabpils Novada galvenā bibliotēka (1924) ar struktūrvienību Jēkabpils pilsētas bibliotēka (1940).

Jēkabpilī ir divas galvenās kultūras iestādes – Jēkabpils Tautas nams (dibināts kā Jēkabpils Aizsargu nams 1937. gadā) un Krustpils kultūras centrs (dibināts kā Krustpils kultūras nams 1959. gadā).

Jēkabpils Tautas namā darbojas vairāki mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi: Jēkabpils Tautas teātris (1970), lauku kapela “Kreicburgas ziķeri” (1986), Eiropas deju kolektīvs “Daugavietes” (2007), sieviešu koris “Unda” (2007), pūtēju orķestris “Jēkabpils” (2022) un vidējās paaudzes deju kolektīvs “Delve” (2023).

Krustpils kultūras centrā darbojas senioru deju kolektīvs “Krustpilietis” (1987), jauktais koris “Noskaņa” (1994), senioru koris “Atvasara” (1994), jauktais vokālais ansamblis “Vakarvējš” (1995), jauniešu deju kolektīvs “Delveri” (2000), krievu vokālais ansamblis “Bariņa” (2000), vidējās paaudzes deju kolektīvs “Kreicburga” (2001), pūtēju orķestris “Krustpils” (2009), folkloras kopa “Rati” (2010) un sēļu tradicionālās mūzikas grupa “Krāce” (2022).

Krustpils pilī kopš 1996. gada darbojas Jēkabpils Vēstures muzejs ar Brīvdabas nodaļu “Sēļu sēta” (kopš 1952. gada) Daugavas kreisajā krastā. Jēkabpils mākslas galerija “Mans’s” (1991) ir viena no pirmajām un lielākajām privātajām mākslas galerijām Latvijā. Strūves parkā atrodas UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautā ģeodēziskā loka mērījumu punkts.

Lielākais sporta infrastruktūras komplekss ir 2020. gadā atklātā Jēkabpils sporta halle kopā ar Jēkabpils stadionu, Jēkabpils sporta centra viesnīcu “Vārpa” un daudziem sporta laukumiem. Krustpilī darbojas ūdens rekreācijas centrs “Citrus SPA” un peldbaseins. Savs sporta komplekss un stadions ir arī katrai no pilsētas skolām. Pilsētas centrā atrodas pumptrack velotrase, daudzveidīgas aktīvās atpūtas iespējas piedāvā Jēkabpils mežaparks Radžu ūdenskrātuves tuvumā – tur atrodas arī labiekārtota Zilā karoga pludmale un veikparks.

Jēkabpilī darbojas vairāk nekā 20 sporta biedrības, kas pārstāv visdažādākos sporta veidus, no kuriem populārākais un panākumiem bagātākais ir volejbols. Vīriešu volejbola komanda “Jēkabpils Lūši” 2024. gadā kļuva par pieckārtējiem Latvijas čempioniem. 2012.–2022. gadā pilsētā darbojās arī profesionāla basketbola komanda “BK Jēkabpils”, kas divus gadus izcīnīja bronzas medaļas Latvijas Basketbola līgā.  

Jēkabpilī dzimuši latviešu gleznotāji Oto Skulme un Uga Skulme, keramiķis Andrejs Pormalis, ērģelnieks Pēteris Sīpolnieks, lidotājs un viens no latviešu aviācijas aizsācējiem Kārlis Skaubītis, tēlnieks Laimonis Blumbergs, rakstniece Anna Skaidrīte Gailīte, politiķis Aivars Lembergs, literāts Arvis Viguls, mūziķis Aigars Grāvers, aktrises Elita Kļaviņa un Dārta Daneviča, aktieris Artis Robežnieks, autosportists Reinis Nitišs un militārpersona Kaspars Pudāns.

Ar Jēkabpili saistīts komponists Jāzeps Vītols, selekcionārs Viktors Orehovs, latviešu trimdas prozaiķis Gunars Janovskis, dzejniece Ārija Elksne un aktieris Valentīns Skulme.