Arhilohs bija sengrieķu dzejnieks, piederēja sengrieķu literatūras arhaiskajam periodam, kas datējams ar 7.–5. gs. vidu p. m. ē. Arhilohs bija senākais šī perioda pārstāvis, pirmais, kurš pārgāja no pagātnes apdziedāšanas eposa augstajā stilā uz tagadnes notikumu ievērpšanu īsā dzejas formā – jambos. Arhiloha dzejas formu var dēvēt par jambu, tāpat arī izmantotais pantmērs tiek saukts par jambu. Viņa dzeju raksturo dzēlīgums, tiešums, ironija un reālisms.

Arhiloha dzimšanas un miršanas gadi ir tikai aptuveni, tāpat arī citas biogrāfiskas ziņas. Pētnieki tās veidojuši, balstoties uz atsevišķiem fragmentiem viņa dzejā, taču ir grūtības noteikt, vai dzejā pieminētais ir fakts vai fikcija. Tāpat dažas niecīgas ziņas gūstamas citu antīko autoru darbu fragmentos. Ir secināts, ka Arhilohs pieredzējis 648. gada 6. aprīļa p. m. ē. pilnu Saules aptumsumu un ka viņš bijis laikabiedrs Lidijas valdniekam Gīgam (Γύγης), kurš valdījis ap 687.–652. gadu p. m. ē.

Arhilohs dzīvojis Paras salā un Tasas salā. Viņa tēvs Telesikls (Τελεσίκλες) bijis turīgs Paras iedzīvotājs, kurš izveidojis koloniju Tasas salā, viņa māte bijusi verdzene. Iespējams, šādas savienības dēļ Arhiloham nepiederēja īpašumi. Viņš pelnījis naudu, būdams algotnis, un pats to arī aprakstījis:

“Miežu maizi man gādā šķēps, un šķēps arī gādā

Ismaras vīnu; man šķēps dzerot ir stingrākais balsts.”

(Ābrama Feldhūna atdzejojums)

Uzskata, ka Arhilohs kritis karā pret Naksas salas iedzīvotājiem.

Par Arhiloha izglītību ziņu nav. Paras salā 1949. gadā atrastajās inskripcijās izstāstīts mīts, kā brīnumainā kārtā Arhilohs saticis mūzas (Μοῦσαι) un tās viņam pasniegušas liru. Tātad mūzas devušas Arhiloham dievišķu balsi jeb prasmi sacerēt. Arī sengrieķu dzejniekam Hēsiodam (Ἡσίοδος) tika piedēvēts šāds mīts. Šo mūzu dāvanu Arhilohs minējis līdzās kalpošanai kara dievam Arejam (Ἄρης):

“Arejam kalpoju es, šim varenam dievam, bet arī

Brīnišķās veltes, ko sniedz mūzas, ir zināmas man.”

(Ā. Feldhūna atdzejojums)

Arhilohs rakstīja sengrieķu valodas joniešu dialektā. Dzejoļi tapa jamba pantmērā, un pašus dzejoļus arī var saukt par jambiem. Antīkās dzejas pētnieki izteikuši hipotēzi, ka visdrīzāk Arhilohs nav radījis jamba pantmēru, bet gan pārņēmis to no jau eksistējošas mutvārdu tradīcijas un ietērpis rakstītā formā. Parādās arī citi pantmēri, dzejas rindas un panta formas, piemēram, daktila heksametrs, jamba trimetrs, trohaja terametrs un citi. Ir arī panta forma, kas dēvēta par Arhiloha strofu.

Dzejā bieži izmantota vienskaitļa pirmā persona “es”, uzrunāts Lidijas valdnieks Gīgs, laikabiedri, visticamāk, reālas personas, Glauks (Γλαῦκος), Perikls (Περικλῆς) un citi, piesaukti arī dievi, piemēram, Zevs (Ζεύς). Arhiloha dzeja raksturota kā īsa, asa, vērīga, brīžam arī ironiski cēla, tāpēc pētnieki dažkārt norāda, ka viņa dzejas izteiksme ir unikāls sajaukums, kurā vērojamas gan eposa iezīmes, gan sava laika moderni vārdi un idiomas.

Dzejā atainotas kara grūtības, karavīra pienākumu apcerēšana, nabadzīga cilvēka grūtības, iztikas pelnīšana un atriebība. Dzejā parādās arī mīlas motīvs, kas svārstās no maigas jūtu izpausmes līdz tiešam seksuāla rakstura darbību aprakstam.

Arhiloha dzejas korpuss, kas saglabājies līdz mūsdienām, pamatā sastāv tikai no fragmentiem, daži garāki un pilnīgāki paraugi atklāti tikai 20. un 21. gs. Kopumā korpuss ietver vairāk nekā 300 fragmentu. Pirmais korpusa apkopojums tika publicēts 1882. gada krājumā “Grieķu liriskie dzejnieki” (Poaetae Lyrici Graeci) vācu filologa Vilhelma Teodora fon Bergka (Wilhelm Theodor von Bergk) redakcijā. Daļa fragmentu ir tik īsi, ka nav iespējams uztvert to nozīmi. Viens no garākajiem fragmentiem, kas numurēts kā 13. fragments, sastāv no 10 gandrīz pilnīgām rindiņām. Korpusu mēdz klasificēt elēģijās un jambos pēc satura, bet dažkārt tiek sniegts dalījums pēc versifikācijas.

Arhiloha dzeja bija jauns pagrieziena punkts sengrieķu literatūrā – pagātnes mītu un varonīgu kauju apdziedājumi tika nomainīti uz personīgās dzīves aprakstu. Tāpat Arhilohs pārcēla jambu no mutiskas formas uz rakstītu, jambus vēlāk pārņēma arī citi dzejnieki. Arhiloha dzeja atstājusi iespaidu uz klasiskā laikmeta traģēdiju un komēdiju. Arhilohu dēvē par pirmo satīriķi, pirmo, kas rietumu literatūrā paudis piezemētu vienkāršību, ko iepriekšējie dzejnieki neuzskatīja par apdziedāšanas vērtu. Arhiloha dzeja bija inovatīva ne tikai motīvos, bet arī versifikācijā – Arhiloha jaunās dzejas formas vēlāk nostiprinājās un attīstījās.

Viens no zināmākajiem Arhiloha dzejas motīviem, kas turpinājis būt aktuāls, ir nomestā vairoga motīvs. Senajā Grieķijā pastāvēja uzskats, ka labs karotājs atgriežas no kara dzīvs ar vairogu rokā vai miris uz tā, jo bēgšana un tādējādi vairoga nomešana bija negods. Arhilohs ne tikai paveica šo negodu, bet pat aprakstīja to dzejā:

“Tagad kāds saietis plātās ar lielisko vairogu manu,

Ko, to negribot pats, aizsviedu biezoknī prom,

Taču tā varēju glābties no nāves. Un kāda gan daļa

Man par šo vairogu? Cits, un ne jau sliktāks man būs.”

(Ā. Feldhūna atdzejojums)

Arhilohu vairs neinteresēja eposā piesauktais gods, slava un pienākumi. Motīvu par zudušo vairogu un glābto dzīvību pārņēma arī citi sengrieķu dzejnieki – Alkajs (Ἀλκαῖος) un Anakreonts (Ἀνακρέων), tas parādās arī romieša Horācija (Horatius) dzejā.

Arhilohs atzīts par ievērojamu figūru rietumu literatūras vēsturē. Jau antīkajā pasaulē viņa dzeja atdarināta, tā gan godāta, gan kritizēta, citi dzejnieki no tās iedvesmojušies. Arhilohu citējis sengrieķu filozofs Aristotelis (Ἀριστοτέλης), par viņa dzeju izteicies Senās Romas retorikas teorētiķis Kvintiliāns (Quintilianus), aleksandriešu gramatiķi un citi.

Paras salā Arhiloham ap 3. gs. p. m. ē. izveidota svētnīca, saukta par Arhilohejonu (Αρχιλόχειον), kur viņa dzejas cienītāji ziedojuši gan pašam Arhiloham, gan mūzām, Apollonam (Ἀπόλλων), Dionīsam (Διόνυσος) un citām dievībām. Svētnīcā atrastas divas inskripcijas, kurās aprakstīta Arhiloha dzīve un dzeja. Senākā datējama ar 3. gs. p. m. ē., saukta par Mnēsiepa (Μνησιεπής) inskripciju, jaunākā datējama ar 1. gs. p. m. ē., saukta par Sostena (Σωσθένης) inskripciju. Inskcipcijas nosauktas to vīru vārdā, kuri tās veidojuši.

Arhiloham un viņa dzejai veltīti dažādi pētnieciski jautājumi, kas aktuāli arī mūsdienās, veltītas konferences, viņa dzeja iekļauta klasiskās filoloģijas studiju programmās, tā tulkota un atdzejota dažādās modernajās valodās. Daļa Arhiloha korpusa atdzejota arī latviešu valodā un publicēta divos izdevumos – Kārļa Strauberga sastādītajā krājumā “Grieķu lirika” (1922) un Ā. Feldhūna sastādītajā krājumā “Afrodīte mirdzošā tronī...” (1994).

Arhiloha atspoguļojums mākslā ir ļoti mazs, turklāt šie portretējumi ir tikai priekšstati par to, kā Arhilohs izskatījies. No antīkās pasaules saglabājusies Paras salā atrasta sudraba monēta, kurā Arhilohs atveidots sēdus pozā ar liru kreisajā rokā, datējama ap 1. gs. p. m. ē. Ir pieņēmumi, ka daži mūsu ēras sākuma gadsimtu krūšutēli, kas veidoti Romā, atspoguļo Arhilohu, bet pilnīgas skaidrības par to nav.