Atskaņotājsastāva ziņā vokālā mūzika iedalās:

1. mūzika tikai dziedātājbalsīm (a cappella) vai arī balsīm ar instrumentu pavadījumu;
2. mūzika lielam izpildītāju skaitam (kormūzika, vokālsimfoniskā mūzika) vai nelielam atskaņotājsastāvam (tikai solistam vai ansamblim).

Klasiskajā (akadēmiskajā) mūzikā vokālos darbus nelielam atskaņotājsastāvam apzīmē par vokālo kamermūziku; tās izplatītākais žanrs ir solodziesma (dziesma balsij ar pavadījumu, visbiežāk klavierēm); vārds vocale cēlies no itāļu voce (latīņu vox, voce ’balss’).

Vokālajā mūzikā dziedātājbalsīm ir galvenā loma vai arī vismaz līdzvērtīga funkcija instrumentu partijām; taču, ja priekšplānā ir instrumentu skanējums, ko dziedājums tikai papildina, tad skaņdarbs drīzāk uzskatāms par piederīgu instrumentālās mūzikas sfērai (piemēram, “Sirēnas”, Sirènes, no franču komponista Kloda Debisī, Achille-Claude Debussy, orķestra cikla “Noktirnes”, Nocturnes, 1899).

Opera, operete, mūzikls un citi muzikālā teātra žanri, kas saistās ar dziedāšanu, pieder skatuves mūzikas jomai. Tomēr fragmenti no šo žanru darbiem, kas tiek atskaņoti arī koncertsniegumā (piemēram, operārijas, ansambļa un kora numuri), vienlaikus pārstāv vokālo mūziku.

Vokālās mūzikas attīstība aizsākās jau pirmatnējās kultūrās, vēl pirms tika apgūta prasme izgatavot un lietot mūzikas instrumentus. Agrīnākie žanri bija dziesmas, kas pavadīja cilvēku viņa ikdienas gaitās, piemēram, šūpļa dziesmas, darba dziesmas, kāzu un bēru dziesmas, uzvaras dziesmas u. tml.

Vokālajai mūzikai izsenis bijusi liela loma arī reliģiskos rituālos, t. sk. kristietībā. Viduslaiku katoļu zemēs (galvenokārt Rietum- un Centrāleiropā) galvenais baznīcas repertuārs bija t. s. gregoriskie dziedājumi jeb gregoriskie korāļi, ko baznīcas vai klostera koris atskaņoja vienbalsīgi – sākotnēji bez jebkādas mūzikas instrumentu piesaistes, bet no 7. gs. bija iespējams arī ērģeļu pavadījums. Uz gregorisko korāļu pamata radās mesas žanra agrīnie paraugi – tie tika izpildīti katoļu liturģijā Svētās Mises jeb eiharistijas dievkalpojumā. 9. gs. sāka veidoties arī vairākbalsīgs repertuārs (organumi, kopš 12. gs. – kondukti, kopš 13. gs. – motetes, kas varēja būt gan sakrālas, gan laicīgas) un citi žanri. Krievijas pareizticīgajā baznīcā, kas izveidojās 9. gs., kora vienbalsība (t. s. zīmju dziedājumi) dominēja līdz 17. gs., kad to nomainīja t. s. partesu (latīņu partes ’daļas’, ’partijas’) daudzbalsība; tai ir raksturīgs balsts uz Rietumeiropas mūzikas klasisko harmoniju un pilna kora, kā arī kora grupu (solistu) pamīšus dziedājums.

Laicīgā vokālā mūzika viduslaiku Eiropā bieži tika atskaņota ar instrumentu (lautas u. c.) pavadījumu. Nozīmīgu ieguldījumu šajā jomā galvenokārt 12.–13. gs. deva ceļojoši bruņinieki – savu dziesmu mūzikas un teksta autori (Itālijā un Francijas dienvidos trubadūri, citviet Francijā – truvēri, Vācijā līdz pat 15. gs. – minnezengeri). Zemāku kārtu muzikanti bija menestreļi un žonglieri. Viduslaiku anglosakšu un ķeltu kultūrās stāstnieki, dzejas un mūzikas autori karaļa vai cita augstmaņa galmā tika dēvēti par bardiem, savukārt līdzīgi dzejnieki/komponisti Skandināvijas galmos un Islandē – par skaldiem.

Renesanses sakrālajā mūzikā (15.–16. gs.) galvenie žanri bija mesa un motete, parasti a cappella versijā (tomēr bija iespējams, ka partitūrās nenorādīti instrumenti, pirmām kārtām ērģeles, dublēja dziedātājbalsis). Laicīgajā mūzikā par vienu no būtiskākajiem žanriem kļuva madrigāls. Populāra bija arī frotola (frottola), villanella (villanella), kanconeta (canzonetta) Itālijā, romance (romance) Spānijā un citi žanri. Vācijā 15.–16. gs. pilsētu mūzikas dzīvē nozīmīgi bija meistardziedoņi – cunftēs apvienojušies dziesmu autori un izpildītāji. Reformācijas kustības iespaidā attīstījās arī tādi žanri kā husītu himna Čehijā (15. gs.), luteriskais (protestantu) korālis Vācijā, antēms un karols Anglijā (16. gs.).

Baroka laikmetā (17. gs. un 18. gs. pirmajā pusē), kā arī sekojošajā klasicisma periodā (18. gs. otrajā pusē un 19. gs. sākumā) mūzikas dzīves priekšplānā izvirzījās izvērsti vokālinstrumentālie cikli. Kordziesmas a cappella un vokālās miniatūras balsij ar pavadījumu tapa salīdzinoši nelielā skaitā. Toties abi šie žanri strauji uzplauka 19. gs., romantisma laikmetā.

20. un 21. gs. vokālajā repertuārā bieži vien mijiedarbojas klasiskās, populārās un Eiropas, Ārpuseiropas reģionu mūzikas raksturiezīmes. Krietni bagātinājies vokālo tehniku arsenāls, līdzās dziedāšanai ietverot dažādas citas ar balsi radītas skaņas. Vokālie žanri plaši pārstāvēti arī džeza un populārās mūzikas jomās.

Viduslaiku gregoriskie dziedājumi, ar nedaudziem izņēmumiem, ir anonīmi. Viens no ievērojamākajiem to vidū ir sekvence “Dusmu diena” (Dies irae, radusies ne vēlāk kā 13. gs., ir dažādi pieņēmumi par iespējamo autorību). Starp nedaudzajiem zināmajiem gregorisko dziedājumu autoriem ir itāļu mūzikas teorētiķis Gvido no Areco (Guido da Arezzo, darbojies 11. gs.). 12. gs. vācu rakstniece, mistiķe un komponiste Hildegarde no Bingenas (Hildegard von Bingen) radījusi liturģiskās drāmas ar sieviešu ansambļu vai koru līdzdalību. 12. un 13. gs. mijā darbojās franču izcelsmes autori Leonīns (Léonin) un Perotīns (Pérotin), kuri komponējuši agrīnās sakrālās daudzbalsības paraugus – organumus.

Laicīgās mūzikas jomā 12. un 13. gs. mijā ievērību guva vācu minnezengeri Volframs fon Ešenbahs (Wolfram von Eschenbach) un Valters fon der Fogelveide (Walther von der Vogelweide), 13. gs. – franču truvērs Adams de la Hals (Adam de la Halle).

14. gs. franču komponista Gijoma de Mašo (Guillaume de Machaut) daiļrade (ars nova laikmets) bieži tiek uzskatīta par viduslaiku polifonās mūzikas attīstības virsotni. Tā iekļauj sakrālos un laicīgos žanrus, t. sk. mesas, motetes, balādes un rondo. Ievērojamas ir arī G. de Mašo laikabiedra un tautieša Filipa de Vitrī (Philippe de Vitry) motetes. 14. gs. otrās puses itāļu komponists Frančesko Landīnī (Francesco Landini) sacerēja polifonus darbus galvenokārt laicīgajos žanros (t. sk. ballata, agrīnais madrigāls), iezīmējot jau pāreju uz renesansi.

Renesanses laikmetā, 15.–16. gs., sakrālo polifono mūziku (mesas, motetes u. c.) rakstījuši frankoflāmu autori Gijoms Difē (Guillaume Du Fay), Johanness Okegems (Johannes Ockeghem), Žoskēns de Prē (Josquin des Prés), Rolands de Lasuss (Roland de Lassus), nīderlandiešu komponists Adriāns Villerts (Adrian Willaert) un citi. Viņu, tāpat kā Romas polifonās skolas tradīcijā (itālis Džovanni Pjerluidži da Palestrīna, Giovanni Pierluigi da Palestrina), dominēja a cappella dziedājums, tomēr bija iespējams atsevišķu balsu dublējums ērģeļpartijā. Savukārt Venēcijas polifonās skolas meistari bija A. Villarts, kā arī itāļu komponisti Andrea un Džovanni Gabrieli (Andrea Gabrieli, Giovanni Gabrieli); abu pēdējo nopelns ir concertato stila ieviešana sakrālajā mūzikā ar patstāvīgām – koncertējošām – atsevišķu instrumentu partijām.

Itāļu renesanses laicīgajā mūzikā svarīga vieta ir hercoga un komponista Karlo Džezualdo da Venozas (Carlo Gesualdo da Venosa, 16. un 17. gs. mija) madrigāliem. Tie ir iezīmīgi ar augstu tehniskās grūtības pakāpi, ko nosaka hromatismiem bagātā mūzikas valoda (t. s. madrigālismi), veicinot tekstā pausto domu ekspresīvu izcēlumu.

Tieši teksta nozīmes akcentējums rosināja citu itāļu komponistu Džūlio Kačīni (Giulio Caccini) radīt t. s. monodiju – šajā kontekstā izklāsta veidu, kas balstās uz ekspresīvu vokālo solo ar akordu pavadījumu un tādējādi pārstāv vokālās kamermūzikas jomu (dziesmu krājums “Jaunā mūzika”, Le nuove musiche, izdots Florencē 1601. gadā). Dž. Kačīni veikums būtiski iespaidoja arī solodziedājumus operā un vokālinstrumentālajos žanros sekojošajā baroka laikmetā.

Vācijā renesanses laikmetā, 15. gs., viens no ievērojamākajiem meistardziedoņiem bija dzejnieks, komponists, dramaturgs un kurpnieks Hanss Zakss (Hans Sachs); viņa darbu klāstā ir vairāk nekā 4 tk dziesmas. Savukārt 16. gs. pirmajā pusē Reformācijas kustības vadītājs Mārtiņš Luters (Martin Luther) kļuva par daudzu vēl mūsdienās dziedātu luterisko (protestantu) korāļu mūzikas un teksta autoru (piemēram, “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”, Ein feste Burg ist unser Gott, ap 1529. gadu).

Baroka laikmetā, 17. gs. un 18. gs. pirmajā pusē, vokālinstrumentālo žanru attīstība sasniedza augstāko virsotni vācu komponistu Georga Frīdriha Hendeļa (Georg Friedrich Händel) oratorijās un jo īpaši Johana Sebastiāna Baha (Johann Sebastian Bach) darbos, to vidū Mesā h moll (~1749), pasijās, oratorijās un vairāk nekā 200 kantātēs. Šī laikposma nedaudzo kora a cappella kompozīciju vidū ir 17. gs. vācu komponistu Johana Hermana Šeina (Johann Hermann Schein) un Heinriha Šica (Heinrich Schütz) atsevišķi opusi.

Baroka laikmetā radās arī dziesmas vokālajam solo ar lautas vai klavīra pavadījumu (bieži notīs pavadījums bija rakstīts vienkārši ģenerālbasam, un interprets pats varēja izvēlēties instrumentu) – angļu autoru Džona Daulenda (John Dowland, ar lautas pavadījumu) un Henrija Pērsela (Henry Purcell), A. Skarlati, J. S. Baha, G. F. Hendeļa un citu darbi. Abu pēdējo daiļradē pārstāvēts arī koncertārijas žanrs (dziedājums balsij un orķestrim).

Klasicisma periodā, 18. gs. otrajā pusē un 19. gs. sākumā, dominējošā vokālās mūzikas joma joprojām bija vokālinstrumentālie žanri. Nozīmīgu darbu vidū ir austriešu komponistu Jozefa Haidna (Franz Joseph Haydn) oratorijas “Pasaules radīšana” (Die Schöpfung, 1798) un “Gadalaiki” (Die Jahreszeiten, 1801, viena no pirmajām laicīgajām oratorijām), Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgang Amadeus Mozart) Rekviēms (Requiem in d-Moll, 1791) un vācu komponista Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) “Svinīgā mesa” (Missa solemnis, 1823).

Visi trīs Vīnes klasiķi rakstīja arī skaņdarbus vokālajam solo un klavīram; to vidū ir J. Haidna “Ķeizara dziesma” (Kaiserlied, 1797), kuras melodija ir pamatā tagadējai Vācijas himnai. L. van Bēthovens solodziesmas žanrā iezīmējis ciešu saikni ar jau dzimstošo romantisma estētiku. Tā izpaužas, piemēram, darbā “Tālajai mīļotajai” (An die ferne Geliebte, 1816) – pirmajā ievērojamajā solodziesmu ciklā mūzikas vēsturē. Visi trīs Vīnes klasiķi, visvairāk V. A. Mocarts, izkopuši arī koncertārijas žanru (vokālajam solo un orķestrim).

Romantisma laikmeta sākumposmā, 19. gs. pirmajā trešdaļā, īpašs nopelns vokālās kamermūzikas un jo īpaši solodziesmas attīstībā bija austriešu komponistam Francim Šūbertam (Franz Peter Schubert). Nozīmīgi ir viņa cikli “Skaistā dzirnavniece” (Die schöne Müllerin, 1823) un “Ziemas ceļojums” (Winterreise, 1827); plašu ievērību guvušas arī daudzas atsevišķas dziesmas, to vidū balāde “Meža ķēniņš” (Erlkönig, 1815), Ave Maria (1825). Citi romantiskās solodziesmas autori 19. gs. pirmajā pusē bija vācu komponisti Karls Lēve (Carl Loewe; īpaši izkopis balādes kā dramatiskas dziesmas žanru), Karls Marija fon Vēbers (Carl Maria Friedrich Ernst von Weber), Fēlikss Mendelszons Bartoldi (Jakob Ludwig Felix Mendelssohn Bartholdy), Roberts Šūmanis (Robert Alexander Schumann). 19. gs. otrajā pusē šajā jomā darbojušies vācu komponisti Johanness Brāmss (Johannes Brahms) un Makss Rēgers (Max Reger), austriešu komponists Hugo Volfs (Hugo Wolf), kā arī ungāru komponists Ferencs Lists (ungāru Ferenz Liszt, vācu Franz Liszt). Norvēģijā spilgtu solodziesmu autors bija Edvards Grīgs (Edvard Hagerup Grieg), Francijā nozīmīgu ieguldījumu solodziesmas žanrā devuši Gabriels Forē (Gabriel Urbain Fauré) un K. Debisī (iezīmējis pāreju no romantisma uz impresionisma stilu). Visi minētie 19. gs. otrās puses pārstāvji, izņemot J. Brāmsu un F. Listu, turpinājuši radošo darbību arī 20. gs. sākumā.

Krievijā dziesmas balsij un klavierēm (šajā reģionā dēvētas par romancēm) 19. gs. gaitā radījuši Mihails Gļinka (Михаил Иванович Глинка), Pēteris Čaikovskis (Пётр Ильич Чайковский), Modests Musorgskis (Модест Петрович Мусоргский), Sergejs Rahmaņinovs (Сергей Васильевич Рахманинов, darbojies arī 20. gs. pirmajā pusē) un citi. Visi šie komponisti, līdzīgi daudziem citiem romantisma pārstāvjiem, pievērsušies arī otram populārākajam 19. gs. vokālās mūzikas žanram – kormūzikai a cappella.

Izvērstus vokālinstrumentālos darbus sacerējuši austriešu komponisti F. Šūberts, Antons Brukners (Josef Anton Bruckner), franču komponisti Hektors (Ektors) Berliozs (Louis-Hector Berlioz), Šarls Guno (Charles-François Gounod), Sezārs Franks (César-Auguste-Jean-Guillaume-Hubert Franck), Gabriels Forē (Gabriel Urbain Fauré), itāļu komponists Džuzepe Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi), čehu komponists Antonīns Dvoržāks (Antonín Leopold Dvořák), F. Mendelszons Bartoldi, J. Brāmss, R. Šūmanis, krievu komponists Sergejs Taņejevs (Сергей Иванович Танеев, arī 20. gs. sākumā) un citi.

20. gs. pirmajā pusē būtisku vietu komponistu jaunradē saglabāja solodziesma balsij un klavierēm, kā arī kordarbs a cappella. Šiem žanriem pievērsušies franču komponisti K. Debisī un Moriss Ravels (Joseph Maurice Ravel), vēlāk Darjī Mijo (Darius Milhaud), Frānsiss Pulenks (Francis Jean Marcel Poulenc) un Olivjē Mesiāns (Olivier Eugène Prosper Charles Messiaen), austriešu komponisti Arnolds Šēnbergs (Arnold Franz Walter Schönberg) un Antons Vēberns (Anton Friedrich Wilhelm Webern), vācu komponisti Rihards Štrauss (Richard Georg Strauss) un Pauls Hindemits (Paul Hindemith), krievu autori S. Rahmaņinovs, Igors Stravinskis (Игорь Фёдорович Стравинский), Nikolajs Metners (Николай Карлович Метнер), ungāru komponists Bēla Bartoks (Béla Viktor János Bartók), angļu komponists Bendžamins Britens (Edward Benjamin Britten), amerikāņu komponisti Čārlzs Aivss (Charles Edward Ives) un Semjuels Bārbers (Samuel Osborne Barber), krievu komponisti Sergejs Prokofjevs (Сергей Сергеевич Прокофьев), Dmitrijs Šostakovičs (Дмитрий Дмитриевич Шостакович) un citi.

Jauna tendence ir tiekšanās uz izsmalcinātām, individualizētām vokālo un instrumentālo tembru kombinācijām. Viens no agrīniem piemēriem ir A. Šēnberga melodrāma “Mēness Pjero” (Pierrot Lunaire balsij, flautai, klarnetei, čellam un klavierēm, 1912). Šī tendence turpinās M. Ravela un citu komponistu vokālajos kamerdarbos.

Izvērstus vokālinstrumentālus opusus 20. gs. pirmajā pusē radījuši G. Mālers, S. Rahmaņinovs, S. Prokofjevs, I. Stravinskis, A. Šēnbergs, A. Vēberns, šveiciešu un franču komponists Arturs Onegērs (Oscar-Arthur Honegger), O. Mesiāns, vācu komponists Karls Orfs (Carl Heinrich Maria Orff), franču komponists Moriss Diruflē (Maurice Duruflé) un citi autori.

20. gs. otrajā pusē un 21. gs. solodziesmas balsij un klavierēm rakstījuši vācu komponisti Hanss Verners Hence (Hans Werner Henze), Volfgangs Rīms (Wolfgang Rihm), Ariberts Reimans (Aribert Reimann), krievu komponists Georgijs Sviridovs (Георгий Васильевич Свиридов), arī B. Britens, S. Bārbers un citi. Turpinās arī tendence apvienot balsi(s) ar individualizētu instrumentu kombināciju, piemēram, amerikāņu komponista Džordža Krama (George Crumb) “Senas bērnu balsis” (Ancient Voices of Children) sacerētas zēnam soprānam, obojai, mandolīnai, arfai, pastiprinātām klavierēm (amplified piano), rotaļu klavierēm un sitamiem instrumentiem (1970).

Korim a cappella rakstījuši itāļu komponists Džačinto Šelsi (Giacinto Francesco Maria Scelsi), ungāru un austriešu komponists Ģerģs Ligeti (György Sándor Ligeti), angļu komponists Džons Tevners (John Kenneth Tavener), krievu un vācu komponists Alfrēds Šnitke (krievu Альфред Гарриевич Шнитке, vācu Alfred Schnittke), poļu komponists Kšištofs Pendereckis (Krzysztof Penderecki), igauņu komponisti Veljo Tormiss (Veljo Tormis) un Arvo Perts (Arvo Pärt), vācu komponists Helmuts Lahenmans (Helmut Friedrich Lachenmann), amerikāņu komponists Ēriks Vitakrs (Eric Edward Whitacre) un citi. Nozīmīgus vokālinstrumentālus darbus kopš 20. gs. vidus radījuši, piemēram, itāļu komponists Luidži Nono (Luigi Nono), B. Britens, lietuviešu komponists Broņs Kutāvičs (Bronius Kutavičius), amerikāņu komponists Leonards Bernsteins (Leonard Bernstein), poļu komponists Vitolds Ļutoslavskis (Witold Roman Lutosławski), tatāru un krievu komponiste Sofija Gubaiduļina (София Асгатовна Губайдулина), gruzīnu komponists Gija Kančeli (Gia Kancheli; mūsdienās dzīvo Beļģijā), ķīniešu un amerikāņu komponists Taņs Duņs (Tan Dun), Ģ. Ligeti, K. Pendereckis un citi.

Starptautiski pazīstami ir arī latviešu komponistu Riharda Dubras, Maijas Einfeldes, Ērika Ešenvalda, Kristapa Pētersona, Santas Ratnieces, Pētera Vaska, Mārtiņa Viļuma un citu autoru kordarbi un/vai vokālinstrumentāli darbi.

Jaunu vokālo tehniku iekļāvums mūzikā atspoguļo 20. un 21. gs. vispārējo noslieci uz multikulturālismu, mijiedarbi starp Eiropas un Ārpuseiropas kultūrām un klasisko/populāro mūziku. Vienlaikus liela uzmanība tiek pievērsta skaņas tembrālajām iespējām – vokālajos sacerējumos tiek ietvertas perkusīvas skaņas, dažādi elpojuma, smieklu, dziedrunas efekti u. tml. Būtiski darbi, kas šajā ziņā devuši impulsu turpmākiem meklējumiem, radās 20. gs. 50. un 60. gadu mijā: amerikāņu komponista Džona Keidža (John Cage) “Ārija” (Aria, 1958) solobalsij, itāļu komponista Lučāno Berio (Luciano Berio) “Sekvence III” (Sequenze III, 1965) sievietes balsij, kā arī Ģ. Ligeti “Piedzīvojumi” (Aventures, 1962) un “Jaunie piedzīvojumi” (Nouvelles aventures, 1965) trim balsīm un septiņiem instrumentiem. Vokālās mūzikas papildinājums ar elektroniski ģenerētām skaņām 20. gs. otrajā pusē aizsākās jau vācu komponista Karlheinca Štokhauzena (Karlheinz Stockhausen) daiļradē, un tas bieži sastopams arī 21. gs. mūzikā – piemēram, Taņa Duņa “Ūdens pasijā pēc Sv. Mateja” (Water Passion After St. Matthew, 2000), somu komponistes Kaijas Sāriaho (Kaija Saariaho,) oratorijā Simonas pasija (La Passion de Simone, 2006) un citos darbos.

Atskaņotājmākslas vēsturē iegājuši daudzi dziedātāji, kuri sadarbojušies ar sava laika izcilajiem komponistiem, piemēram, 18. gs. angļu mecosoprāns Izabella Janga (Isabella Young; skatuves vārds Izabella Skota, Isabella Scott) G. F. Hendeļa dzīves periodā piedalījusies vairāku viņa darbu, t. sk. oratorijas “Mesija” (Messiah) atskaņojumos. F. Šūberta dziesmu popularitāti veicinājuši viņa laikabiedri – austriešu baritoni Johans Mihaels Fogls (Johann Michael Vogl) un Karls fon Šēnšteins (Carl Freiherr von Schönstein), kā arī tenors Ludvigs Tīce (Ludwig Titze, arī Tietze).

Kopš skaņu ierakstu ēras sākuma vokālās mūzikas interpreti guvuši īpaši plašu auditoriju. 20. gs. pirmajā pusē klausītāju ievērību piesaistījuši soprāns Lote Lēmane (Lotte Lehmann, Vācija), kontralts Ketlīna Ferjere (Kathleen Marie Ferrier, Lielbritānija), tenori Enriko Karūzo un Benjamino Džilji (Enrico Caruso, Beniamino Gigli, Itālija) un bass Fjodors Šaļapins (Фёдор Иванович Шаляпин, Krievija), 20. gs. otrajā un trešajā ceturksnī – tenori Jusi Bjerlings (Jussi Björling, Zviedrija), Pīters Pīrss (Peter Pears, Lielbritānija) un citi. Galvenokārt 20. gs. otrajā pusē darbojušies soprāni Ellija Amelinga (Elly Ameling, Nīderlande), Viktorija de los Anhelesa (Victoria de los Ángeles, Spānija), Gundula Janovica (Gundula Janowitz, Vācija, Austrija), Birgita Nilsone (Märta Birgit Nilsson, Zviedrija), Elizabete Švarckopfa (Olga Maria Elisabeth Frederike Legge-Schwarzkopf, Lielbritānija un Vācija), mecosoprāni Terēza Berganca (Teresa Berganza), Krista Ludviga (Christa Ludwig, Vācija), tenori Pēters Šreiers (Peter Schreier, Vācija), Frics Vunderlihs (Fritz Wunderlich, Vācija) un Nikolajs Geda (Harry Gustaf Nikolai Gädda, Zviedrija), baritoni Žerārs Suzē (Gérard Souzay, Francija), Dītrihs Fišers-Dīskavs (Dietrich Fischer-Discau, Vācija), Hermans Preijs (Hermann Oskar Karl Bruno Prey, Vācija), basi Nikolajs Gjaurovs (Николай Гяуров) un Boriss Hristovs (Борис Христов) no Bulgārijas, Jevgeņijs Ņesterenko (Евгений Евгеньевич Нестеренкo, Krievija).

20. un 21. gs. mūzikas dzīvē iekļāvušies soprāni Diāna Damrava (Diana Damrau, Vācija), Barbara Hendriksa (Barbara Hendricks, Amerikas Savienotās Valstis (ASV) un Zviedrija), Monserata Kavaljē (Maria de Montserrat Viviana Concepción Caballé i Folch, Spānija), Emma Kērkbija (Emma Kirkby, Lielbritānija), Anna Ņetrebko (Анна Юрьевна Нетребко, Krievija), tenori Plasido Domingo (José Plácido Domingo Embil) un Hosē Karerass (José Carreras) no Spānijas, Jonass Kaufmans (Jonas Kaufmann, Vācija), Lučāno Pavaroti (Luciano Pavarotti, Itālija), baritons Dmitrijs Hvorostovskis (Дмитрий Александрович Хворостовский, Krievija) un daudzi citi. Starptautiski ievērojami vokālās mūzikas atskaņotāji mūsdienās ir arī Latvijas mākslinieki – soprāni Inga Kalna, Maija Kovaļevska, Kristīne Opolais, Marina Rebeka, mecosoprāns Elīna Garanča, tenors Aleksandrs Antoņenko, bass Egīls Siliņš un citi.

Nozīmīgi vokālo darbu izdevēji Vācijā ir apgādi Bärenreiter Verlag; Carus Verlag; Edition Peters; Breitkopf & Härtel un Schott; Austrijā – Universal Edition; Itālijā – Casa Ricordi; Francijā – Salabert; Lielbritānijā – Oxford University Press; Chester/Novello; Boosey & Hawkes; ASV – Classical Vocal Reprints; G. Schirmer; Hal Leonard; Alfred Publishing; GIA Choral Music; Augsburg Fortress; Carl Fisher; Sacred Music Publishers; Kanādā – Leslie Music Supply Cypress Publishing; Rhythmic Trident un citi.

Zinātniskie žurnāli: Journal of Singing (izdevējs Nacionālā Dziedāšanas Skolotāju asociācija, National Association of Teachers of Singing, kopš 1944, ASV), Plainsong & Medieval Music (izdevējs biedrība The Plainsong & Medieval Music Society, kopš 1992), Lied und Populäre Kultur/Song and Popular Culture (Vācija; 1928.–1999. gadā ar nosaukumu Jahrbuch für Volksliedforschung).

Žurnāls European Choral Magazine (izdevējs Eiropas koru asociācija, kopš 1993), neatkarīgais žurnāls profesionāļiem un amatieriem Choir & Organ (izdevējs izdevniecība Rhinegold, Lielbritānija, kopš 1993), Amerikas kordiriģentu asociācijas izdevumi The Choral Journal (kopš 1959) un International Journal of Research in Choral Singing (kopš 2002). Četrreiz gadā tiek publicēts International Choral Bulleten (izdevējs Starptautiskā kormūzikas federācija, kopš 1982).