Rūdolfs Blaumanis ir viens no izcilākajiem latviešu rakstniekiem, kura literārajiem darbiem raksturīga smalka cilvēku psiholoģijas analīze un mākslinieciski ietilpīgs 19. un 20. gs. mijas sabiedrības portretējums.

R. Blaumaņa proza, dramaturģija un dzeja tapusi laika posmā no 1882. gada līdz 1908. gadam. Šajā gadsimta ceturksnī viņš radījis darbus, kas izpelnījušies plašu un noturīgu lasītāju ievērību, interesei saglabājoties arī 21. gadsimtā. Rakstnieka literārais veikums ir psiholoģiskiem vērojumiem bagāts. Tajā ietilpīgi atspoguļota sava laika sociālā vide, radīts daudzpusīgs latviešu sabiedrības koptēls un izvirzīti eksistenciāli jautājumi. R. Blaumanis savu literāro darbību īstenojis, atrazdamies divu kultūru, vācu un latviešu, ietekmē. Viņa sākotnējie darbi vispirms tapa vācu valodā, bet vēlāk rakstnieks pievērsās latviešu valodai, radot virkni nozīmīgu un mūsdienās hrestomātisku tekstu, kas piederīgi latviešu literatūras klasikai un iekļauti Latvijas kultūras kanonā. R. Blaumaņa darbi daudzkārt piedzīvojuši iestudējumus teātros, pēc to motīviem veidotas vairākas spēlfilmas. 

Rakstnieks dzimis Ērgļu muižā, kur pavadīja pirmos mūža gadus, bet pēc tam kopā ar vecākiem pārcēlās uz dzīvi rentes mājās Brakos Ērgļu tuvumā. Viņš mācījās Annas Rubīnas vācu privātskolā Ogres pagastā (1872–1875), bet pēc tam 2. Rīgas apriņķa vācu tirdzniecības skolā, kuru beidza 1881. gadā. 

Pēc skolas beigšanas R. Blaumanis īslaicīgi strādāja Johana Georga Fārbaha (Johann Georg Fahrbach) tirdzniecības uzņēmumā Rīgā (1881–1882). No 1885. gada līdz 1887. gadam viņš bija Kokneses muižas rakstvedis un pārvaldnieka māceklis. 1887. gada rudenī rakstnieks uzsāka darbu redaktora Riharda Rica (Richard Ruetz) vadītajā Rīgas vācu laikrakstā Zeitung für Stadt und Land (Avīze pilsētai un laukiem), ko gada beigās pārtrauca veselības problēmu dēļ. Darbu laikraksta redakcijā R. Blaumanis atjaunoja 1890. gada septembrī un šeit strādāja līdz 1894. gada februārim. Laikrakstā Blaumanis publicēja arī apskatus par Rīgas Latviešu teātra iestudējumiem; no 1891. gada līdz 1894. gadam viņš bija arī Rīgas Latviešu biedrības Teātra komisijas loceklis. Turpmākajā periodā R. Blaumanis pārgāja uz darbu latviešu presē un no 1898. gada līdz 1901. gadam strādāja Pētera Zālītes vadītajos izdevumos “Mājas Viesis”, “Mājas Viesa Mēnešraksts” un “Diena Lapa”. No 1901. gada līdz 1904. gadam R. Blaumanis bija Oskara Rāviņa izdotā laikraksta “Pēterburgas Avīzes” redakcijas darbinieks, savukārt 1906. un 1907. gadā strādāja Latviešu konstitucionāli demokrātiskās partijas laikraksta “Latvija” redakcijā Rīgā. Paralēli žurnālista darbam Rīgā un Pēterburgā rakstnieks visa mūža garumā daudz laika pavadīja Braku mājās, rūpēdamies par to uzturēšanu un saimniecības vadīšanu, kā arī pievērsdamies radošajam darbam.

Savos darbos R. Blaumanis sniedzis ietilpīgu un niansētu ieskatu sava laika sabiedrībā un cilvēku ikdienā. Rūpīgi izstrādājot literāro sacerējumu formu un risinot sarežģītus sociālus un psiholoģiskus jautājumus, rakstnieks iedziļinājies tēloto personu apziņas un zemapziņas procesos, to atklāsmi spēdams padarīt saistošu arī nākamo paaudžu lasītājiem. R. Blaumaņa pirmā publikācija bija 1882. gada Ziemassvētkos (pēc mūsdienu kalendāra 1883. gada janvārī) iespiestā skice Wiedergefunden (latviešu valodā tā tulkota ar nosaukumu “Atkalatrastā”). Nākamie darbi atklātībā parādījās pēc vairāku gadu pārtraukuma. 1886. gadā ar pseidonīmu publicēts dzejolis “Nakts”, kas ir R. Blaumaņa pirmā publikācija latviešu valodā. Vairāki šajā periodā tapušie prozas darbi, piemēram, 1887. gadā publicētais stāsts “Nezāle”, vispirms uzrakstīti vācu valodā. Tikai pēc tam autors tos pārveidoja latviešu valodā, ņemot vērā arī vācu un latviešu lasītāju uztveres iespējamās atšķirības, raksturīgs piemērs ir novele “Pērkoņa negaiss” (1887). Izcilākais R. Blaumaņa daiļrades sākotnējā posma prozas darbs ir 1889. gadā tapusī novele “Raudupiete”, kas sniedz latviešu rakstniecībā pirmreizēji skaudru sievietes pārdzīvojumu tēlojumu. Pasaules rakstniecības sižetu un tēlu studijas un to radošs izmantojums atklājas novelē “Romeo un Jūlija” (1897), kurā R. Blaumanis veidojis savu, no iespējamiem paraugiem atšķirīgu interpretāciju. Mīlestības tēmas latviskā variācija izvērsta novelē “Purva bridējs” (1898). Kultūrvides un lauku dzīves kontrasts raksturo noveli “Baltais” (1896), kuras centrā ir mākslinieka skatījums. Detalizēti izstrādāts latviešu zemnieka un vācu barona raksturu un konflikta tēlojums ietverts novelē “Andriksons” (1898). Visas R. Blaumaņa izcilākās noveles tapušas līdz 19. gs. beigām, un viena no viņa daiļrades virsotnēm ir 1899. gadā publicētā novele “Nāves ēnā”, kuras centrā ir eksistenciāli motīvi, portretējot atklātā jūrā uz dreifējoša ledus gabala nejauši nokļuvušu zvejnieku grupu.

R. Blaumaņa debija dramaturģijā un teātrī bija 1890. gadā Rīgas Latviešu teātrī izrādītā luga “Zagļi”. Viņa pirmais izcilākais sasniegums dramaturģijā bija bēdu luga “Pazudušais dēls” (1893), kuras tapšanā rakstnieks jau radoši izmantoja drāmas teorijas atziņas, kas formulētas vācu autora Gustava Freitāga (Gustav Freytag) darbos, ar meistarīgu sižeta veidojumu un attiecību pamatojumu sasniedzot jaunu kvalitāti latviešu dramaturģijā. 20. gs. sākumā R. Blaumanis sarakstīja sadzīves skatu lugu “Skroderdienas Silmačos” (1902), tajā atklājot dzīves ritmu šī laikposma lauku sētā. Luga iemantojusi publikas mīlestību ar saistošajām norisēm, daudzveidīgajiem raksturiem un asprātīgajiem dialogiem.

Rakstnieka māksliniecisko briedumu apliecināja drāma “Indrāni” (1904), kurā skaudri atspoguļots divu paaudžu un laikmetu konflikts. 1904. gadā uzrakstītajā skatu lugā “Ugunī”, kas izrādīta 1905. gadā un publicēta 1906. gadā, R. Blaumanis veidojis sava laikmeta sociālo un psiholoģisko attiecību šķērsgriezumu, atspoguļojot dzīvi muižā neilgi pirms 1905. gada revolūcijas. Tālāk attīstot Kristīnes un Edgara raksturus, kas izstrādāti jau novelē “Purva bridējs”, R. Blaumanis radījis vienu no populārākajiem mīlas stāstiem latviešu rakstniecībā.

R. Blaumaņa literāro darbu veidojuma pamatā nereti bijuši paraugi gan vācu, gan citu tautu rakstniecībā. Viņš izmantojis gan elitārās, gan populārās literatūras elementus, allaž paturot prātā vēlmi saistīt lasītāja uzmanību. Rakstnieka veidotie smalki psiholoģiskie tēlu portreti, kuros atklāta vides ietekme un personības īpatnības, ir tuvi 19. gs. reālisma literatūras tradīcijai. Autors atspoguļojis arī raksturīgas sava laikmeta sociālās dzīves problēmas, tās sakņojot konkrētajos apstākļos, kādi sastopami 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma Latvijas laukos. Tajā pašā laikā tie ir novatoriski darbi, kuros jūtīgi izsekots smalkām, tikko pamanāmām personu izturēšanās niansēm, ko diktējusi viņu zemapziņa, racionālā līmenī to nereti pat neapzinoties. Gan ar vērojumu ietilpību, gan mākslinieciskās izteiksmes spilgtumu un novitāti R. Blaumanis ievirzīja latviešu prozu un dramaturģiju augstvērtīgas Eiropas literatūras kopainā.

R. Blaumaņa darbs ir sabiedrībā plaši atzīts un godināts. Rakstnieka pieminekli Ērgļu kapsētā 1923. gadā veidojis tēlnieks Burkards Dzenis, savukārt pieminekli Rīgā, Bastejkalnā, kas atklāts 1929. gadā, Teodors Zaļkalns. 1959. gadā tika atvērts rakstnieka memoriālais muzejs R. Blaumaņa mājās Brakos. 1973. gadā darbu sāka Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs Rīgā. Par rakstnieka gaitām atgādina piemiņas plāksne pie Kokneses muižas bijušās pārvaldnieka ēkas, kā arī citviet. R. Blaumaņa vārdā nosauktas ielas daudzās Latvijas pilsētās. 20. gs. beigās un 21. gs. sākumā Valmieras teātrī notika R. Blaumaņa festivāli. Rakstnieka dzimtajā Ērgļu novadā tiek organizēti skolēnu darbu konkursi, kuru tematika saistīta ar R. Blaumaņa personību.

R. Blaumaņa lugu uzvedumi latviešu teātrī tapuši kopš 1890. gada. 19. gs. 90. gados un 20. gs. sākumā ar rakstnieka darbu iestudējumiem Rīgas Latviešu teātrī režisoru Hermaņa Rodes-Ēbelinga (Hermann Rhode-Ebeling) un Pētera Ozoliņa vadībā izauga pirmā profesionālā latviešu aktieru paaudze, te minami tādi aktierdarbi kā Pētera Ozoliņa Krustiņš (“Pazudušais dēls”, 1893), Jēkaba Dubura Indrānu tēvs un Bertas Rūmnieces Indrānu māte (“Indrāni”, 1904), Daces Akmentiņas Kristīne (“Ugunī”, 1905). Arī vēlākajā laikā daudzi R. Blaumaņa lugu tēli kļuvuši par pamatu lomām, kuras izveidojušās par nozīmīgiem sasniegumiem daudzu aktieru radošajā mūžā. Luga “Skroderdienas Silmačos” pēc sākotnēji saņemtās kritikas kļuvusi par latviešu teātra vēsturē populārāko un visvairāk izrādīto dramaturģijas darbu. Tā iestudēta visos latviešu profesionālajos teātros, bet īpašu popularitāti izpelnījusies Latvijas Nacionālajā teātrī, kur pirmoreiz uzvesta 1921. gadā. Kopš 1955. gada šī luga nemainīgi ir bijusi Nacionālā teātra repertuārā. Gan turpinot agrākās tradīcijas, gan piešķirot tām jaunas nianses, uzvedumus veidojuši režisori Alfrēds Amtmanis-Briedītis, Alfrēds Jaunušans, Edmunds Freibergs un Indra Roga. R. Blaumaņa darbi bijuši skatāmi arī radikāli novatoriskās interpretācijās, piemēram, 20. gs. 20. un 30. gadu periodā Dailes teātrī veidotajos Eduarda Smiļģa inscenējumos, kur izmantota delartiskās komēdijas estētika. Rakstnieka darbi guvuši plašu atsaucību un daudz iestudēti arī amatieru teātros, kā arī vācu un krievu teātros Latvijā. 21 gs. R. Blaumaņa lugas dažkārt izrādītas aktualizētās versijās, piemēram, lugas “Pazudušais dēls” adaptāciju Latvijas Nacionālā teātra izrādei (2004) veidoja rakstniece Inga Ābele. Savukārt dzejniece Māra Zālīte pēc R. Blaumaņa noveles “Purva bridējs” un lugas “Ugunī” motīviem radījusi libretu “Hotel Kristina”, mūziku Nacionālā teātra iestudējumam (2006) komponēja Jānis Lūsēns. 2019. gadā iestudējumam Liepājas teātrī tapusi režisora Regnāra Vaivara skatuves versija “Purva bridējs ugunī”.

Dramaturģiska forma piešķirta arī R. Blaumaņa prozai. Rakstniece Anna Brigadere pēc R. Blaumaņa noveles motīviem uzrakstīja lugu “Raudupiete” (1914). Valmieras Drāmas teātra iestudējumā “Aizbirušais avots” (2004) apvienoti R. Blaumaņa prozas darbi “Romeo un Jūlija”, “Mēmais precinieks” un “Pie aizbiruša avota”. Rasa Bugavičute-Pēce veidojusi Nacionālā teātra izrādes “Purva bridējs” (2012), Valmieras Drāmas teātra izrādes “Raudupiete” (2013) skatuves variantu, Justīne Kļava Valmieras Drāmas teātra iestudējuma “Vidzemnieki” (2018) tekstu, kura pamatā ir mazāk ievērotu R. Blaumaņa stāstu sižeti.

Pēc rakstnieka darbu motīviem uzņemtas vairākas spēlfilmas – “Salna pavasarī” (1955), “Purva bridējs” (1966), “Nāves ēnā” (1971), “Īsa pamācība mīlēšanā” (1982), “Indrāni” (1991). Savu versiju par lugā “Skroderdienas Silmačos” tēloto notikumu iespējamo priekšvēsturi sacerējis un filmā “Rūdolfa mantojums” (2010) ekranizējis kinorežisors Jānis Streičs.

1973. gadā publicēts Antona Stankeviča biogrāfiskais romāns “No Braku kalna”.