J. Niedra ir sava laika ievērojamākais bass Latvijas opermākslas vēsturē. Viņš darbojās ne tikai Latvijas Nacionālajā operā, bet viesojies arī citu Eiropas valstu operteātros. J. Niedras spēcīgā balss, plašais diapazons, kā arī izjustais aktieriskais tēlojums izpelnījās gan publikas, gan kritikas atzinību.

Dzimis strādnieka Viļa Niedras un Marijas Niedras (dzimusi Irbena) ģimenē.

J. Niedra četrus gadus mācījies pirmskolā. Daudz apguva pašmācības ceļā, arī vairākas svešvalodas (franču, itāļu, krievu, vācu, daļēji arī poļu, spāņu un zviedru). Bija kurpnieka, maiznieka, viesmīļa un friziera māceklis. Mācījās dziedāšanu pie vācu mūzikas kritiķa P. Langes (1907–1908), Rīgas Ķeizariskajā mūzikas skolā pie Pāvula Jurjāna (1909–1913), ar Kultūras fonda atbalstu – Itālijā (1921. gada vasarā).

1917. gadā apprecējās ar Alīdi Biezo; dēli Zigurds un Videvuts, meita Jorda.

Jaunībā J. Niedra strādāja par frizieri. Bija aktieris, kora iestudētājs, kora vadītājs un klavieru pavadītājs Rīgas akciju sabiedrības “Textil” strādnieku un darbinieku trupas teātrī (08.1909.–06.1911.), Jaunajā Rīgas teātrī (1911–1912), kur Krīva lomā uzstājās Ādolfa Alunāna lugā “Mūsu senči” (1905), Advokāta lomā Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) “Dzīvais mironis” (Живой труп, 1911), kā arī citās lomās. Šajā laikā viņš dziedāja arī Izglītības biedrības korī.

09.1912. J. Niedra iesaistījās latviešu diriģenta un mūzikas pedagoga P. Jurjāna organizētajā Latviešu operā, piedalījās šīs operas pirmizrādē (27.12.1912./09.01.1913.), izpildot Gremina lomu Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайковский) operā “Jevgeņijs Oņegins” (Евгений Онегин, 1879). Turpmākajos Latviešu operas darbības gados J. Niedra bija arī, piemēram, Gudals Antona Rubinšteina (Антон Григорьевич Рубинштейн) “Dēmonā” (Демон, 1875), Cuniga Žorža Bizē (Alexandre César Léopold Bizet) “Karmenā” (Carmen, 1875). Darbojās Latviešu operā līdz 06.1915.

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā J. Niedra devās bēgļu gaitās uz Petrogradu, kur darbojās Marijas teātra (Государственный академический Мариинский театр) korī (11.1915.–08.1918.). 1917. gada vasarā J. Niedra atgriezās Rīgā, koncertēja strēlnieku sarīkojumos; kad Rīgu ieņēma Vācijas karaspēks, viņš devās uz Novgorodu, tad atkal uz Petrogradu.

1918. gadā J. Niedra iesaistījās Jāzepa Vītola un Andreja Frīdenberga organizētajā Latvju operā un kopā ar to atgriezās Rīgā. 15.10.1918. piedalījās šīs operas atklāšanas izrādē Dālanda lomā Riharda Vāgnera (Wilhelm Richard Wagner) operā “Klīstošais holandietis” (tā laika repertuārā – “Skrejošais holandietis”; Der fliegende Holländer, 1843). Turpināja operā darboties arī pēc lielinieku iebrukuma.

Latvijas neatkarības laiks

1919.–1944. gadā J. Niedra bija Latvijas Nacionālās operas (LNO; 1940.–1941. – LPSR Valsts operas un baleta teātris; 1941.–1944. – Rīgas opera) solists un ilgus gadus – operas vadošais bass. LNO uzstājās Falstafa lomā Oto Nikolai (Carl Otto Ehrenfried Nicolai) “Jautrajās vindzorietēs” (Die lustigen Weiber von Windsor, 1849), Leporello lomā Volfganga Amadeja Mocarta (Wolfgangus Amadeus Mozart) “Donā Žuanā” (Don Giovanni, 1787), Pognera lomā R. Vāgnera “Nirnbergas meistardziedoņos” (Die Meistersinger von Nürnberg, 1868), titullomā Nikolaja Rimska-Korsakova (Николай Андреевич Римский-Корсаков) “Pasakā par caru Saltanu” (Сказка о царе Салтане, 1900), kā arī daudzās citās lomās.

J. Niedra piedalījās arī latviešu komponistu operu iestudējumos – Valgudis Alfrēda Kalniņa “Baņutā” (1920) un Tulznis “Saliniekos” (1926), Melnais bruņinieks Jāņa Mediņa “Ugunī un naktī” (1921) un Ramzess II “Dievos un cilvēkos” (1922), Ķēniņš Jāņa Kalniņa “Lolitas brīnumputnā” (1934) un Frišvagars “Ugunī” (1937).

20. gados J. Niedra vairākkārt piedalījās Jelgavas latviešu teātra uzvedumos, uzstājoties Jelles lomā holandiešu dramaturga Hermana Heijermansa (Herman Heijermans) lugā “Cerība uz svētību” (Op Hoop van Zegen, 1900), tiesas pristava lomā franču dramaturga Aleksandra Bisona (Alexandre Bisson) lugā “Nezināmā” (La Femme X, 1908), Krīva lomā Ā. Alunāna lugā “Mūsu senči” (1905), kā arī citās izrādēs. Savukārt 30. gados viņš piedalījās Liepājas operas izrādēs – Gremins P. Čaikovska “Jevgeņijs Oņegins”, Mefistofelis Šarla Guno (Charles François Gounod) “Faustā” (Faust, 1859), kā arī dons Bazilio Džoakīno Rosīni (Gioachino Antonio Rossini) “Seviljas bārddzinī” (Il barbiere di Siviglia, 1816). Bez tam 20.–30. gados J. Niedra bieži koncertēja gan Latvijas pilsētās (Bauskā, Daugavpilī, Liepājā, Smiltenē, Ventspilī un citur), gan uzstājās Eiropas operteātros (Barselonā, Belgradā, Berlīnē, Kauņā, Leipcigā, Londonā, Parīzē u. c. pilsētās).

J. Niedra bieži uzstājās Latvijas radiofonā, kā arī radioraidījumos citu valstu pilsētās (Kauņā, Helsinkos, Tallinā, Varšavā un citur). Piedalījās arī mūzikas ierakstos, kuros iedziedāja gan dažādu komponistu oriģināldziesmas, gan operu ārijas, gan latviešu tautasdziesmas.

J. Niedra darbojās Operas solodziedātāju biedrībā (01.1925.–11.1930.; 03.1937.–1939.).

Otrā pasaules kara beigās 10.1944. J. Niedra ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju (sākumā dzīvoja Rostokā, vēlāk Flensburgā), kur bieži piedalījās koncertos un latviešu radio raidījumos. Vēlāk pārcēlās uz dzīvi Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). No 1951. gada J. Niedra dzīvoja Toronto, Kanādā, kur vadīja savu vokālo studiju, kā arī uzstājās koncertos Kanādas un ASV pilsētās. 1952. gadā J. Niedra grāfa de Grijē lomā piedalījās Toronto Karaliskās konservatorijas (The Royal Conservatory of Music) iestudētajā Žila Masnē (Jules Émile Frédéric Massenet) operā “Manona” (Manon, 1884) Toronto Karaliskajā Aleksandra teātrī (The Royal Alexandra Theatre). Tā bija J. Niedras pēdējā uzstāšanās operā.

Karjeras laikā J. Niedra iestudējis aptuveni 86 operu lomas. Viņa repertuārā bija birģermeistars van Bets Alberta Lorcinga (Gustav Albert Lortzing) “Carā un namdarī” (Zar und Zimmermann, 1837); Gurnemancs R. Vāgnera “Parsifālā” (Parsifal, 1882) un karalis Heinrihs “Loengrīnā” (Lohengrin, 1850); Dzirnavnieks Aleksandra Dargomižska (Александр Сергеевич Даргомыжский) “Nārā” (Русалка, 1856); Ivans Hovanskis Modesta Musorgska (Модест Петрович Мусоргский) “Hovanščinā” (Хованщина, 1886) un Kūms “Soročinas gadatirgū” (Сорочинская ярмарка, 1917); Kaspars Karla Marijas fon Vēbera (Carl Maria Friedrich Ernst von Weber) “Burvju strēlniekā” (Der Freischütz, 1821); Kočubejs P. Čaikovska “Mazepā” (Мазепа, 1884); Končaks Aleksandra Borodina (Александр Порфирьевич Бородин) “Kņazā Igorā” (Князь Игорь, 1890); Lorāns Š. Guno “Romeo un Džuljetā” (Roméo et Juliette, 1867); Okss fon Lerhenavs Riharda Štrausa (Richard Georg Strauss) “Rožu kavalierī” (Der Rosenkavalier, 1911); Osmins V. A. Mocarta “Bēgšanā no seraja” (Die Entführung aus dem Serail, 1782) un Zarastro “Burvju flautā” (Die Zauberflöte, 1791); Plankets Frīdriha fon Flotova (Friedrich Adolf Ferdinand, Freiherr von Flotow) “Martā” (Martha, oder Der Markt zu Richmond, 1847); Priesteris Karla Goldmarka (Karl Goldmark) “Sābas ķēniņienē” (Die Königin von Saba, 1875); dons da Silva Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) “Ernanī” (Ernani, 1844); Simons Džakomo Pučīni (Giacomo Antonio Domenico Michele Secondo Maria Puccini) “Džanni Skiki” (Gianni Schicchi, 1918); Svetozars Mihaila Gļinkas (Михаил Иванович Глинка) “Ruslanā un Ludmilā” (Руслан и Людмила, 1842) u. c. lomas.

J. Niedras repertuārā bija arī 10 oratorijas un kantātes (Haralda Berino oratorija “Kristus tiesāšana”, 1939; Jozefa Haidna, Franz Joseph Haydn, oratorija “Pasaules radīšana”, Die Schöpfung, 1799; Georga Frīdriha Hendeļa, Georg Friederich Händel, oratorija “Mesija”, Messiah, 1742, u. c.), daudz latviešu komponistu (Emīla Dārziņa, Lūcijas Garūtas, J. Kalniņa, J. Mediņa, Emīla Melngaiļa, Helmera Pavasara u. c.), kā arī cittautu komponistu (M. Musorgska; Franča Šūberta, Franz Peter Schuber; Roberta Šūmaņa, Robert Schumann, u. c.) dziesmas, kā arī tautasdziesmas.

J. Niedra apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, IV šķira (1936). Rietumu trimdas latvieši 09.1959. ASV nodibināja Jāņa Niedras piemiņas fondu, kas sarīkoja vairākus koncertus, kā arī savāca materiālus par J. Niedru, kurus izdeva grāmatā. Pēc grāmatas izdošanas 07.1968. fonds darbību beidza.