F. Veinbergs bija viens no ievērojamākajiem jaunlatviešu kustības darbiniekiem 19. gs. 70.–80. gados. Ietekmīgs žurnālists, vairāku laikrakstu izdevējs. Publicistikā un politiskos dokumentos formulējis kustības mērķus, sadarbojās ar Krievijas Impērijas varas iestādēm nolūkā panākt to īstenošanu. Aktīvi pauda viedokli, ka latviešu pilsonība pārstāv visas tautas intereses panākt politiskās un ekonomiskās varas pārdali par labu latviešiem. Ilgstoši darbojās Rīgas Latviešu biedrības (RLB) vadībā.

20. gs. sākumā dibināja un vadīja konservatīvo Latviešu Tautas partiju, vairākas citas sabiedriskas un saimnieciskas organizācijas. Polemikā apkaroja sociālisma idejas un 1905. gada revolūciju. Atbalstīja ierobežotu Latvijas pašpārvaldi Krievijas Impērijas ietvaros, bet 1918. gadā – Baltijas valsts izveidi personālūnijā ar Vāciju. Sākotnēji ieņēma liberālas pozīcijas, bet vēlāk konsekventi sludināja konservatīvus un monarhistiskus politiskos principus. Viens no latviešu politikas zinātnes un vēstures pamatlicējiem.

Dzimis skolotāja ģimenē. Viņa tēvs Jānis Veinbergs 19. gs. 60. gados kļuva par Kroņvircavas muižas nomnieku, vēlāk nomāja lielus īpašumus Polijā. F. Veinberga politiskā karjera saistīta ar latviešu pilsonības un zemturu slāņa nostiprināšanos. Nacionālās kustības mērķus F. Veinbergs pilnībā identificēja ar šīs sociālās grupas interesēm.

Sākotnējo izglītību ieguva mājās. Mācījās Jelgavas apriņķa skolā (1855) un Jelgavas ģimnāzijā (1856–1861). Studēja Pēterburgas un Maskavas universitātēs (1866–1868), iegūstot jurisprudences kandidāta grādu.

Strādāja par mājskolotāju (1862–1867), juristu Kurzemes guberņas valdē un oberhoftiesā Jelgavā (1868), ierēdni Vidzemes guberņas kroņa palātā Rīgā (1869), Vidzemes guberņas hoftiesas un Rīgas rātes advokātu (1870–1871). Vidzemes guberņas valdes sekretāra vietas izpildītājs (1872), Rīgas apgabaltiesas tulks (1873). Pēc tam F. Veinbergs turpināja advokāta praksi, bet bija spiests to pārtraukt sakarā ar ilgstošu izmeklēšanu, mājas arestu un tiesas procesu par viņa glabāšanā nodotās bāreņu naudas izšķērdēšanu (1877–1882). Tika apžēlots ar imperatora Aleksandra III (Александр III Александрович) lēmumu un viņam tika atjaunotas advokāta tiesības (1885). Vidzemes guberņas valdes sekretārs (1887), pēc tam atstāja valsts dienestu un atsāka advokāta praksi (1889).

Paralēli darbojās kā laikraksta “Baltijas Vēstnesis” līdzstrādnieks (1869; 1876–1887) un redaktors (1898–1902). Kopā ar Bernhardu Dīriķi izdeva avīzi “Rīgas Lapa” (1877–1881). Patstāvīgi izdeva laikrakstus Baltische Zeitung (1872–1875) un “Rīgas Avīze” (1902–1915), kā arī “Rīgas Latviešu Avīze” (1917–1918).

Aktīvi darbojās RLB (1869–1924). Bija tās priekšnieks (1871–1872), runas vīrs (1871–1879; 1890–1905) un ilggadējs pilnsapulču vadītājs, darbojās Teātra komisijā, Zinību komisijā un tās Vēstures nodaļā. Latviešu literārās biedrības (t. s. Latviešu draugu biedrības) loceklis (1873). Latviešu studentu korporācijas “Lettonia” un studentu biedrības “Fraternitas Moscoviensis” (no 1920. gada – studentu korporācija “Fraternitas Lettica”) filistrs. Piedalījās atturības biedrības “Auseklis” darbībā. Pirmā pasaules kara laikā piedalījās politiski labējās bēgļu palīdzības biedrības “Dzimtene” darbā Petrogradā (1915–1916) kā juridiskās nodaļas vadītājs.

F. Veinbergs dibinājis Rīgas Namīpašnieku biedrību (RNB), bija tās priekšsēdētājs (1903–1914) un goda biedrs (1914–1924). Piedalījās ar biedrību saistītu struktūru (Rīgas namīpašnieku krājaizdevu kases, Trešās Rīgas savstarpīgās ugunsapdrošināšanas biedrības) izveidošanā un darbībā. Bija Vidzemes savstarpīgās kredītbiedrības direktors, ilgstoši – arī kuģniecības biedrības “Austra” dalībnieks un priekšsēdis, kuģu apdrošināšanas biedrības “Laima” vadītājs.

Izveidoja labēji konservatīvo Latviešu Tautas partiju (1907–1919), tās priekšsēdētājs. Nesekmīgi kandidēja Krievijas Valsts domes vēlēšanās. Rīgas domes deputāts (1909–1913; 1917–1918). Vidzemes Zemes padomes, kā arī Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotās Zemes padomes loceklis (1918).

F. Veinbergs latviešu tautas attīstību skatīja plašākā kontekstā, balstoties uz pasaules vēstures pieredzi. Politiskās darbības pirmajās desmitgadēs atbalstījis mērenas liberālas reformas. Liela nozīme bija Anglijas paraugam, ko F. Veinbergs (tāpat kā Krišjānis Valdemārs) uzskatīja par labāko sociālpolitisko modeli. Līdz ar citiem ievērojamiem jaunlatviešiem (piemēram, Krišjāni Kalniņu) pauda uzskatu, ka sociālā diferenciācija ir progresa priekšnoteikums, latvieši varēs pārņemt politisko un ekonomisko varu no Baltijas muižniecības tikai tad, ja veidos savu augstāko slāni. F. Veinberga uzskatā tas bija sasniedzams caur latviešu zemes īpašnieku (mazgruntnieku) pārtapšanu muižniekos (lielgruntniekos), kā arī izglītota cilvēku slāņa veidošanos.

Šīs idejas tika postulētas brošūrā “Politiskas domas iz Latvijas”, kas 1884. gadā tika izdota Leipcigā latviešu un krievu valodā. Lai gan varas pārdales nepieciešamību F. Veinbergs pamatoja ar revolūcijas draudiem, ko rada krasas sociālas atšķirības starp kārtām. Nodrukāto brošūru pēc ievešanas Krievijas teritorijā varas iestādes konfiscēja un iznīcināja. 1885. gadā Leipcigā iznāca tās tulkojums vācu valodā, kas 20. gs. tika tulkots atpakaļ uz latviešu valodu un izdots.

Vēl viena iespēja varas pārdalei bija Krievijas pilsētu likuma ieviešana Baltijas provincēs 1877. gadā. Reaģējot uz to, F. Veinbergs latviešu valodā izdeva brošūru “Par jauniem pilsētu likumiem Rīgā: kāds vārds pie Rīgas latviešiem”, kas aicināja izmantot vēlētāju loka paplašināšanas dotās iespējas, sekmējot ne tikai savas intereses Rīgā, bet veicinot latviešu tautas tapšanu par politisku spēku.

Demokrātijas un vienlīdzības principi F. Veinbergam bija sveši, viņš konsekventi turējās pie uzskata, ka latviešiem jābūt likumpaklausīgiem un lojāliem Krievijas pavalstniekiem. Baltijas provinču attīstību F. Veinbergs redzēja Krievijas Impērijas kārtu sabiedrības ietvaros, kur latviešu tautas zemākajiem slāņiem būtu dabisks pienākums atbalstīt savas elites pretenzijas uz varu: latviešu augstākās kārtas spētu izpildīt valdošās grupas funkcijas, ja pārējās tautas šķiras raudzītos uz tām ar uzticību un paļāvību.

No šāda viedokļa F. Veinbergs vēl 1909. gadā brošūrā “Niedra pret Veinberģi” postulēja domu, ka materiāla labklājība un latviešu pilsonības izveidošanās nenozīmē nacionālās kustības beigas, viņa Latviešu Tautas partija pārstāv visu latviešu slāņu kopīgās intereses, bet sociāldemokrātija ir dabiska tautisko centienu pretiniece, tā noliedz nacionālā principa nozīmi sabiedrības organizācijā, sludina šķiru cīņu, neatzīst individuālu brīvību, grib pārvērst visus cilvēkus par sociālistiskas valsts vergiem.

Latviešu attīstības perspektīvu F. Veinbergs ilgstoši saistīja ar Krievijas Impēriju un patvaldību. Viņa skatījumā latviešu tautas politiskai dzīvei arī nākotnē bija jāpaliek Krievijas provinces līmenī – kā lielas un stipras valsts sastāvdaļai latviešiem nebūs nekādu rūpju par ārējo politiku, ierobežotos resursus varēs veltīt zinātnei un latviešu kultūras attīstībai, kas 19. gs. beigās vēl atradās sākuma fāzē.

Vienīgā fundamentālā prasība F. Veinbergam bija tāda, ka vadošā loma pašvaldībās, kā arī visas Latvijas politiskā vadībā, pienākas nevis vācbaltiešu, bet latviešu augstākām kārtām. Viņš pieļāva iespēju, ka daļa vācbaltiešu ar laiku varētu atbalstīt latviešu nacionālo kustību. Taču cīņā par varu F. Veinbergs asi konfrontēja ar vācbaltiešiem. Atšķirībā no Aleksandra Vēbera un citiem mērenākiem politiķiem F. Veinbergs nepieļāva domu par kopīgu vācbaltiešu un latviešu kandidātu sarakstu pilsētu pašvaldību vēlēšanās. Pat 1901. gada vēlēšanās F. Veinbergs noraidīja domu par visu nacionālo grupu samērīgu pārstāvniecību pilsētu parlamentos, cerēja uz latviešu sarakstu uzvaru un vēlējās pēc tam runāt ar vācbaltiešiem no spēka pozīcijām. Tikai 1909. gada Rīgas domes vēlēšanās un 1918. gada situācijā F. Veinbergs bija gatavs uz īslaicīgu sadarbību ar vācbaltiešu aprindām.

Pirmais pasaules kara beigu posms iezīmēja F. Veinberga politiskās orientācijas maiņu. Vācijas okupācijas apstākļos viņš kā konservatīvs monarhists atradās privileģētā stāvoklī, viņa izdotā “Rīgas Latviešu Avīze” bija vienīgais legālais latviešu preses izdevums Rīgā. Uzskatot Vācijas uzvaru par neizbēgamu, F. Veinbergs atteicās no orientācijas uz Krieviju un savus politiskos mērķus pakārtoja sadarbībai ar Vāciju.

22.12.1917. Latviešu tautas partija Andreja Krastkalna vadībā Rīgā sasauca labējo politiķu sanāksmi (Demokrātiskā bloka partiju pārstāvji no dalības atturējās sakarā ar organizatoru atteikšanos pielaist sociāldemokrātus). Tika pieņemta F. Veinberga rosināta rezolūcija, ka nepieciešama visu latviešu apgabalu savienošana vienā apvienotā valstī ar nacionālu pašvaldību un autonomiju, turklāt tā pilnīgi savienojama ar Baltijas valsts ideju un minoritāšu tiesību nodrošināšanu. Sapulce lūdza Vāciju rūpēties par to, lai Brestas miera līguma rezultātā tiktu izveidota autonoma Latvijas valsts. Tika izvirzīti delegāti Vidzemes Zemes padomei, viņu vidū arī F. Veinbergs.

1918. gadā F. Veinbergs iesniedza Vācijas militārajām iestādēm savu memorandu, kur atbalstīja Baltijas provinču personālūniju ar Vāciju. Tas gan nenozīmēja integrāciju Vācijas valstī. Atbilstoši saviem uzskatiem, F. Veinbergs turpināja aizstāvēt latviešu nacionālās intereses jaunā politiskā situācijā. 20.03.1918. Rīgas dome vienbalsīgi pieņēma lēmumu atbalstīt Baltijas valsts dibināšanu. F. Veinbergs panāca, ka dome atbalsta arī prasību tajā iekļaut arī Latgali.

Baltijas valsts projekta īstenošanai 12.04.1918. Rīgā tika izveidota Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome, starp 10 latviešu delegātiem bija arī F. Veinbergs. Padome lūdza Vāciju atbalstīt zemes atdalīšanos no Krievijas un nodrošināt tās aizsardzību. 05.11.1918. Zemes padome Rīgā paziņoja par Apvienotās Baltijas hercogistes izveidošanu, bet 07.11. izveidoja tās varas orgānus, kur F. Veinbergs netika iekļauts.

Latviešu Tautas partija nepiedalījās Latvijas Republikas dibināšanas procesā. F. Veinbergs neuzskatīja pirmo Pagaidu valdību par leģitīmu. Pēc lielinieku iebrukuma viņš devās bēgļu gaitās uz Vāciju, atgriezās Rīgā pēc otrās Pagaidu valdības nostiprināšanās 1919. gada jūlijā. F. Veinbergs noraidīja priekšlikumus sadarboties ar Andrieva Niedras valdību un Pāvela Bermonta (Павел Рафаилович Бермондт-Авалов) veidoto civilo administrāciju. Līdz savai nāvei F. Veinbergs darbojās saimnieciskos uzņēmumos (direktors Vidzemes kredītbiedrībā) un publicistikā, paužot viedokli par valsts turpmākās attīstības jautājumiem. Izdeva brošūras “Latvijas pirmā Saeima” (1922) un “Luteriskās baznīcas krīzes lietā” (1923), kur piemēroja savus politiskos uzskatus parlamentāras demokrātijas apstākļiem.

Nevēršoties pret parlamentāras republikas principiem, F. Veinbergs kritizēja 1920. gada agrāro reformu (motīvi – muižu centru izpostīšana, ekonomiska pamata trūkums jaunsaimniecību attīstībai), monetāro politiku, kreisu darba likumdošanu, plaša birokrātiska aparāta attīstību un evaņģēliski luteriskās baznīcas īpašumu atsavināšanu. Liela uzmanība tika pievērsta minoritāšu tiesībām. F. Veinbergs vērsās pret strauji augošo latviešu šovinismu un pauda uzskatu, ka neviena minoritāte nevar apdraudēt latviešu vadošo lomu Latvijas valstī. Vienlaikus viņš izteica atbalstu latgaliešu valodas (viņa izpratnē – izloksnes) lietošanai.

F. Veinbergs uzsvēra, ka Latvijas neatkarību no ārpuses var apdraudēt tikai Padomju Krievijas nostiprināšanās, bet valsts iekšienē destabilizējoši faktori ir sociāldemokrātijas ideoloģija un nemākulīga ekonomiskā politika. Savos pēdējos rakstos atbalstīja Latvijas, Igaunijas, Lietuvas un Somijas sadarbību, bruņotas neitralitātes politiku, tiesiskas valsts un pilsoniskas sabiedrības attīstību.

19. gs. F. Veinbergs bija viens no izcilākajiem nacionālās kustības darbiniekiem, bet 20. gs. – konservatīvās pilsonības ideologs un organizators. Latviešu tautas nacionālās intereses viņš identificēja ar politiskās un ekonomiskās varas pārdali autonomas Latvijas mērogā, administratīvi apvienojot latviešu etnogrāfisko teritoriju, bet saglabājot tās piederību Krievijas Impērijai vai (Pirmā pasaules kara beigu posmā) veidojot Baltijas valsti personālūnijā ar Vāciju. Līdz ar to F. Veinbergs pārstāvēja nozīmīgu politisku alternatīvu, kas konkrētajos vēsturiskajos apstākļos nevarēja īstenoties.

Latviešu interesēm labvēlīgas reformas Baltijas provincēs F. Veinbergs, tāpat kā visi jaunlatvieši, ilgstoši cerēja sasniegt ar Krievijas valdības iejaukšanos. F. Veinbergam bija vadošā loma RLB memoranda sagatavošanā Manaseina revīzijas laikā 1882.–1883. gadā. Šis dokuments bija nacionālās kustības maksimālā programma, tālejošākas politiskās idejas latviešu vidē netika izvirzītas līdz pat 1905. gada revolūcijas periodam. Tās ietvēra 1) agrāro jomu – prasības valstij iejaukties zemnieku zemes pārdošanas procesā, nosakot termiņus un cenas, kā arī pārskatot jau noslēgtos pirkuma līgumus; 2) pāreju uz latviešu mācību valodu visās pagasta un draudzes skolās, kā arī skolotāju semināros; 3) Kurzemes guberņas un Vidzemes guberņas latviešu daļas apvienošanu vienā provincē, radot administratīvu pamatu latviešu valstiskumam; 4) lauku pašvaldību reformu (zemstes izveidošanu); 5) Krievijas modeļa tiesu un policijas ieviešanu Baltijā. Taču paliekošas nozīmes memorandam nebija, gaidītās reformas netika īstenotas. Veltīgās un sakāpinātās cerības sekmēja nacionālās kustības fragmentāciju jau 19. gs. 80. gadu beigās, kad sākās rusifikācijas politika.

F. Veinbergam bija liela nozīme modernas nacionālās identitātes konstruēšanā. Tautiskā romantisma priekšstatus par latviešiem viņš būtiski papildināja ar racionāliem argumentiem, ienesot apritē plašu informāciju par politiskajām norisēm ārzemēs un pasaules vēsturi. F. Veinbergs lielā mērā sekmēja alternatīvas pieejas veidošanos vietējai vēsturei, visvairāk tas izpaudās viņa 1885. gadā publicētajā rakstu sērijā “Iz latviešu – leišu vēstures”. Balstoties uz atziņu, ka Baltijas provinču vēsture atspoguļo vāciski runājošo slāņu pagātni, F. Veinbergs aicināja latviešu identitāti saistīt ar Lietuvas viduslaiku vēsturi. Viņš postulēja domu, ka latvieši un lietuvieši būtībā ir viena tauta, kas vēsturisko apstākļu dēļ sadalījusies divos atsevišķos zaros.

Lietuvas vēsturisko nopelnu F. Veinbergs saredzēja vācu ekspansijas ierobežošanā, vienlaikus paužot uzskatu, ka 19. gs. beigās šo uzdevumu polonizēto lietuviešu vietā jāuzņemas latviešiem. Līdz ar to F. Veinberga ieskatā latviešiem bija radusies sava vēsturiska loma – kultūras cīņa pret vācu ietekmes izplešanos uz austrumiem, uzturot savu identitāti un novēršot pārvācošanos. F. Veinbergs ilgstoši simpatizēja slavofiliem un krievu monarhistiem, uzsverot fundamentāli ģermanofobu domu, ka latviešu un lietuviešu liktenis cieši saistīts ar Krieviju un kopīgu cīņu pret vācu ietekmi.

F. Veinberga ierēdņa darbs un lojalitāte izpelnījās zināmu Krievijas varas iestāžu atzinību. 1888. gadā F. Veinbergs tika apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni (Императорский и Царский Орден Святого Станислава), III šķira, un iecelts titulārpadomnieka rangā, kas deva arī mūžmuižnieka statusu. F. Veinbergs uzturēja sakarus ar dažāda līmeņa ierēdņiem un iesūtīja savus priekšlikumus varas iestādēm. 1905. gada revolūcijas periodā Baltijas ģenerālgubernators viņu iecēla savā konsultatīvajā reformu komitejā. 1910. gadā, kad Nikolajs II (Николай II) apmeklēja Rīgu, F. Veinbergam bija iespēja imperatoram pasniegt RNB sālsmaizi un teikt apsveikuma runu latviešu tautas vārdā. Tomēr F. Veinberga cerības panākt personisku audienci pie imperatora Pēterburgā nekad nepiepildījās.

Latviešu sabiedrībā F. Veinberga uzskati pozitīvi rezonēja tikai 19. gs. Vēlāk viņš ieņēma asu un konsekventu nostāju pret sociālisma ideju izplatību. Lūzuma punkts bija 1903. gada raksts “Greizie ideāli”, kas vērsās pret latviešu kreiso aprindu orientāciju uz universālām vērtībām, šķiru cīņu un nelegālu politisko darbību. 1905.–1906. gada periodā F. Veinbergs nosodīja revolucionāro vardarbību un teroru, apsveica soda ekspedīcijas. Lai gan viņš centās novērst bargas represijas pret atsevišķiem aktīvistiem, kreisajās aprindās F. Veinbergs ieguva paliekošu melnsimtnieka un reakcionāra slavu.

Revolūcijas atplūdu periodā F. Veinbergu kritizēja arī mērenie jaunnacionālisti. Piemēram, A. Niedra, kurš uzsvēra nepieciešamību pēc nacionālas solidaritātes ar visiem tautas slāņiem. Arī RLB aprindās radās plaisa starp F. Veinberga konservatīvo grupu (Latviešu Tautas partiju) un liberāli demokrātiskiem spēkiem, sevišķi Arveda Berga vadīto Latviešu Demokrātisko partiju. Labējās aprindas tomēr uzskatīja F. Veinbergu par nopelniem bagātu cilvēku un plaši svinēja gan viņa 70 gadu jubileju 1914. gadā, gan 80 gadu jubileju 1924. gadā.

Izvērstu F. Veinberga biogrāfiju un politisko uzskatu analīzi publicējis Āronu Matīss (1932). Daiļliteratūrā F. Veinberga darbība un personība visumā objektīvi aprakstīta Augusta Deglava romānā “Rīga” (1910–1911; 1920), bet kritiski un fragmentāri – Andreja Upīša romānos “Pēdējais latvietis” (1913) un “Plaisa mākoņos” (1951).