H. Lūse bija viena no sava laika izcilākajām latviešu dziedātājām. Guvusi publikas un kritikas atzinību gan kā operu lomu izpildītāja, gan arī kā koncertu dziedātāja. Vairākkārt uzstājusies ārzemēs. Pēc Otrā pasaules kara bija viena no aktīvākajām latviešu trimdas koncertdziedātājām.

Dzimusi strādnieka Friča Mauriņa un Marijas Mauriņas (dzimusi Motte) ģimenē kā trešais bērns; operdziedātāja Emīla Mauriņa māsa.

Beigusi Vitebskas draudzes skolu un mācījās Ministrijas meiteņu skolā Vitebskā. Mācījās arī Vitebskas tautas konservatorijā. Dziedāšanu mācījās pie Paula Saksa, kā arī citiem vokālajiem pedagogiem.

1919. gadā salaulājās ar Eduardu Lūsi; meita Velta, dēls Gunars.

1912. gadā (pēc citām ziņām – 1908. gadā) H. Mauriņa sāka darboties Interimteātra korī, taču vēlāk, pēc tēva nāves, Pirmā pasaules kara laikā (1917) ģimene pārcēlās uz dzīvi Vitebskā.

1922. gadā H. Lūse atgriezās Latvijā un sāka darboties Latvijas Nacionālās operas (LNO) korī. 12.1923. izcilā krievu tenora Leonīda Sobinova (Леонид Витальевич Собинов) viesizrādē Rīgā, aizvietojot saslimušu dziedātāju, H. Lūse pirmoreiz uzstājās patstāvīgā operas lomā – Larina Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайковский) “Jevgeņijā Oņeginā” (Евгений Онегин, 1879). 20. gados H. Lūse operā pārsvarā izpildīja nelielas epizodiskas vai otrā plāna lomas, bet 30. gados viņa izvirzījās par vienu no ievērojamākiem latviešu mecosoprāniem. Šajā laikā viņa LNO uzstājās Amnerisas un Azučenas lomās Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) operās “Aīda” (Aida, 1872) un “Trubadūrs” (Il trovatore, 1853), Dalilas lomā Kamila Sen-Sansa (Charles Camille Saint-Saëns) operā “Samsons un Dalila” (Samson et Dalila, 1877), Nensijas lomā Frīdriha fon Flotova (Friedrich Adolf Ferdinand, Freiherr von Flotow) operā “Marta” (Martha, oder Der Markt zu Richmond, 1847), Oktaviāna lomā Riharda Štrausa (Richard Georg Strauss) operā “Rožu kavalieris” (Der Rosenkavalier, 1911), kā arī citās operās. Viņa piedalījās arī latviešu komponistu operu iestudējumos – epizodiskā lomā Alfrēda Kalniņa “Saliniekos” (1926), Uļjanas lomā Jāzepa Mediņa “Vaidelotē” (1927), Ķēniņienes lomā Jāņa Kalniņa “Lolitas brīnumputnā” (1934) un Horsta madāmas lomā “Ugunī” (1937).

H. Lūse iesaistījās arī operešu iestudējumos – Čipra Johana Štrausa, dēla (Johann Baptist Strauss, Sohn) “Čigānu baronā” (Der Zigeunerbaron, 1885), Konstance Sidnija Džonsa (James Sidney Jones) “Geišā” (The Geisha, a story of a tea house, 1896), firstiene Kudenšteine Emeriha (Imres) Kālmāna (Emmerich Kálmán) “Grāfienē Maricā” (Gräfin Mariza, 1924) un ķeizariene Karolīna “Velna jātniekā” (Der Teufelsreiter, 1932), Stasja Kokocova Ferenca Lehāra (ungāru Ferenc Lehár, vācu Franz Lehar) “Grāfā Luksemburgā” (Der Graf von Luxemburg, 1909), kā arī citas lomas.

H. Lūse bieži koncertēja dažādās Latvijas pilsētās (Cēsīs, Daugavpilī, Rēzeknē, Ventspilī u. c.), kā arī ārzemēs (Berlīnē, Parīzē, Tallinā u. c.). 30. gados regulāri uzstājās Latvijas radiofonā, kā arī piedalījās vairākos mūzikas ierakstos, kuros iedziedāja gan operu ārijas, gan dažādu komponistu oriģināldziesmas.

H. Lūse darbojās Operas solodziedātāju biedrībā (no 02.1928.) un Latviešu angļu biedrībā (no 02.1934.). Bija Latvijas Konservatorijas Dziedāšanas nodaļas docente (1939–1944).

Pēc Latvijas okupācijas H. Lūse turpināja darboties Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātrī (1941.–1944. gadā – Rīgas opera), kā arī koncertēt dažādās Latvijas pilsētās.

1944. gada rudenī viņa kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Kara beigās un pēckara laikā H. Lūse kopā ar citiem latviešu mūziķiem bieži koncertēja latviešu bēgļu nometnēs Vācijā. 1949. gadā viņa devās koncertceļojumā pa Lielbritāniju. 08.1950. H. Lūse kopā ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi ASV, kur 1950. gados izvērsa plašu koncertdarbību ASV un Kanādas pilsētās (Denverā, Losandželosā, Monreālā, Ņujorkā, Vankūverā u. c.), pārsvarā uzstājoties trimdas latviešu auditorijās.

07.1959. viņa bija viena no Ņujorkas latviešu skaņu mākslinieku kopas dibinātājām. 60. gadu 1. pusē H. Lūse vadīja Daugavas Vanagu organizācijas nodibināto fondu, kas vāca līdzekļus daudzsološā jaunā pianista Artūra Ozoliņa muzikālajai izglītībai.

Dziedātājas karjeras laikā H. Lūse daudzkārt uzstājusies kopā ar sava laika izcilākajiem latviešu operas māksliniekiem (Mildu Brehmani-Štengeli, Jāni Ādolfu Kaktiņu, Marisu Vētru u. c.), kā arī starptautiskām slavenībām (Valēriju Barsovu, Валерия Владимировна Барсова; Fjodoru Šaļapinu, Фёдор Иванович Шаляпин, u. c.).

Mūža nogalē dzīvoja meitas lauku saimniecībā Konektikutā, ASV.

Karjeras laikā H. Lūse iestudēja daudz operu lomu. Viņas repertuārā bija Aklā Amilkara Ponkjelli (Amilcare Ponchielli) “Džokondā” (La Gioconda, 1876); Aukle un Krodziniece Modesta Musorgska (Модест Петрович Мусоргский) “Borisā Godunovā” (Борис Годунов, 1874); Bentsona Leo Delība (Clément Philibert Léo Delibes) “Lakmē” (Lakmé, 1883); Bujonas hercogiene Frančesko Čilea (Francesco Cilea) “Adrianā Lekuvrērē” (Adriana Lecouvreur, 1902); Ekebijas komendante Rikardo Candonai (Riccardo Zandonai) “Ekebijas kavalieros” (I Cavalieri di Ekebù, 1925); Grāfiene P. Čaikovska “Pīķa Dāmā” (Пиковая дама, 1890) un Ļubova “Mazepā” (Мазепа, 1884); Ģertrūde Šarla Guno (Charles François Gounod) “Romeo un Džuljetā” (Roméo et Juliette, 1867) un Marta “Faustā” (Faust, 1859); Karmela Ermano Volfa-Ferrari (Ermanno Wolf-Ferrari) “Madonnas rotās” (I gioielli della Madonna, 1911) un Krodziņa saimniece “Dzejnieka sapnī” (Sly, ovvero La leggenda del dormiente risvegliato, 1927); Kontese de Kuanjī Umberto Džordano (Umberto Menotti Maria Giordano) “Andrē Šenjē” (Andrea Chénier, 1896); Ludmila Bedržiha Smetanas (Bedřich Smetana) “Pārdotajā līgavā” (Prodaná nevěsta, 1866); Marija Riharda Vāgnera (Wilhelm Richard Wagner) “Klīstošajā holandietī” (tā laika repertuārā dēvēts par “Skrejošo holandieti”; Der fliegende Holländer, 1843) un Ortrūde “Loengrīnā” (Lohengrin, 1850); Ratmirs Mihaila Gļinkas (Михаил Иванович Глинка) “Ruslanā un Ludmilā” (Руслан и Людмила, 1842); Suzuki Džakomo Pučīni (Giacomo Antonio Domenico Michele Secondo Maria Puccini) “Madama Butterfly” (1904) un Zita “Džanni Skiki” (Gianni Schicchi, 1918); Ulrika Dž. Verdi “Masku ballē” (Un ballo in maschera, 1859), kā arī daudz citu operas lomu.

H. Lūses repertuārā bija Dalilas loma Georga Frīdriha Hendeļa (Georg Friederich Händel) oratorijā “Samsons” (Samson, 1743), mecosoprāna partijas Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) 9. simfonijas (1824) finālā un Dž. Verdi Rekviēmā (Requiem, 1874), soprāna partija Andreja Jurjāna kantātē “Tēvija” (1888), kā arī citi ievērojami mūzikas sacerējumi. Bez tam viņas repertuārā bija arī daudz latviešu komponistu dziesmu (A. Kalniņa, Emīla Dārziņa, Jāņa Mediņa, Jāzepa Vītola u. c.) un cittautu komponistu (norvēģu – Edvarda Grīga, Edvard Hagerup Grieg; somu – Irjes Kilpinena, Yrjö Henrik Kilpinen; austriešu – Franča Šūberta, Franz Peter Schubert; vācu – Roberta Šūmaņa, Robert Schumann, u. c.) dziesmu.

1936. gadā apbalvota ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 1961. gadā trimdas latviešu organizācijas par saziedotiem līdzekļiem piešķīra H. Lūsei Trimdas tautas balvu.