B. Bekarks ir viens no ievērojamākajiem komponistiem populārās mūzikas vēsturē, reizēm dēvēts par Lielās amerikāņu dziesmu grāmatas (Great American Songbook) pēdējo klasiķi. Sešas desmitgades ilgušās profesionālās darbības laikā, sadarbojoties ar daudziem tekstu autoriem, sacerējis vairāku paaudžu klausītāju iecienītus skaņdarbus, ko izpildījuši dažādu žanru mākslinieki, t. sk. Diona Vorvika (Dionne Warwick), Arita Frenklina (Aretha Franklin), Frenks Sinatra (Frank Sinatra), Daiena Krola (Diana Krall), The White Stripes un Ronans Kītings (Ronan Keating).

Nākamais komponists uzauga Ņujorkā (Ņujorkas pavalsts, ASV). Viņa tēvs bija žurnālists, bet māte aizrāvās ar mākslu, mūziku un literatūru un mudināja dēlu apgūt klavieru u. c. instrumentu spēli. Klavierstundas zēnam nepatika, taču interesi par mūziku ļāva uzturēt aizraušanās ar džezu. 15 gadu vecumā viņš ar skolasbiedriem izveidoja deju orķestri, bet pēc vidusskolas beigšanas studēja mūziku un klavierspēli Makgila Universitātē (McGill University) Monreālā (Kvebekas pavalstī, Kanāda). Vēlāk apguva mūzikas teoriju un kompozīciju arī citās mācību iestādēs. Par īpaši nozīmīgām B. Bekaraks atzina studijas pie franču komponista Dariusa Miljo (Darius Milhdau), kurš Eiropas modernismu kombinēja ar džezu un Brazīlijas mūziku un jauno kolēģi iedrošināja nevairīties “no viegli uztveramām, prātā paliekošām melodijām”.

20. gs. 50. gadu otrajā pusē un 60. gadu sākumā B. Bekaraks bija Marlēnes Dītrihas (Marlene Dietrich) orķestra vadītājs, diriģents, aranžētājs un pianists. Dziedātājas koncertturneju ietvaros viņš apceļoja daudzas valstis, iepazīstot dažādas mūzikas kultūras. Kaut arī, sadarbībai sākoties, M. Dītriha bija jau pieredzējusi skatuves māksliniece, memuāros viņa izteikusies, ka B. Bekaraks palīdzējis izkopt viņas muzikalitāti, padarot viņas priekšnesumu profesionāli pārliecinošāku. M. Dītriha arī veicināja jaunā autora popularitāti mūzikas industrijā, personīgi iesakot viņa dziesmas F. Sinatram.

1956. gadā B. Bekaraks kā komponists sāka strādāt t. s. Brilla namā (Brill Building) Ņujorkā – mūzikas industrijas citadelē, kur darbojās daudzi autori, aranžētāji un izdevēji. Šeit par viņa radošo partneri kļuva tekstu autors Hals Deivids (Hal David). Jau starp abu pirmajiem kopīgajiem sacerējumiem bija vairākas veiksmīgas dziesmas, t. sk. Perija Komo (Perry Como) dziedātā Magic Moments, kas izvirzījās Lielbritānijas topa līderpozīcijā un vēlāk kļuvusi par populārās mūzikas standartu. Desmitgades turpinājumā abi sacerēja virkni skaņdarbu (What the World Needs Now Is Love; This Guy’s in Love with You; The Look of Love; Wives and Lovers; I Just Don’t Know What to Do with Myslef; I’ll Never Fall in Love Again u. c.), kas guva ievērību dažādu mākslinieku sniegumā (t. sk. F. Sinatra; Tonijs Benets, Tony Bennett; Elviss Preslijs, Elvis Presley; Džekija DeŠenona, Jackie DeShannon; Herbs Alperts, Herb Alpert). Turklāt, atšķirībā no citiem Brilla nama profesionāļiem (Kerola Kinga, Carole King, un Džerijs Gofins, Gerry Goffin;  Džerijs Lībers, Jerry Lieber, un Maiks Stollers, Mike Stoller, u. c.), kuri, sekojot industrijas tendencēm, galvenokārt rakstīja pusaudžu auditorijai, B. Bekaraks ar H. Deividu orientējas uz jauniem pieaugušajiem.

Kaut arī abi strādāja ar daudziem izpildītājiem, ciešākā sadarbība izveidojās ar soula un popmūzikas dziedātāju Dionu Vorviku (Dionne Warwick), kuras vokālās spējas B. Bekaraks ievēroja 60. gadu sākumā, producējot vairākus dūvapa un R&B grupas The Drifters ierakstus. Šajās sesijās jaunajai dziedātājai bija fona vokālistes loma, taču turpmāk viņa kā soliste baudīja plašus panākumus ar B. Bekaraka un H. Deivida dziesmām, ko vēlāk savā repertuārā pārņēma daudzi citi izpildītāji (Anyone Who Had a Heart kļuva par Sillas Blekas, Cilla Black, lielāko hitu, slavenas Walk on By interpretācijas ieskaņojuši Dastija Springfīlda, Dusty Springfield, un Aizeks Heiss, Isaac Hayes, bet I Say a Little Prayer bija viens no A. Frenklinas veiksmīgākajiem singliem).

1968. gadā B. Bekaraks un H. Deivids ar panākumiem debitēja Brodvejas muzikālajā teātrī, sacerot Billija Vaildera (Billy Wilder) kinokomēdijas “Dzīvoklis” (The Apartment, 1960) motīvos balstītu mūziklu “Solījumi, solījumi” (Promises, Promises), kura tituldziesma kļuva par D. Vorvikas kārtējo hitu; 1982. gadā mūzikls iestudēts arī Valsts Rīgas operetes teātrī (režisore Irēna Bauma).

60. gadu vidū B. Bekaraks arī uzsāka ierakstu mākslinieka karjeru, izdodot vairākus albumus, kuros viņa slavenākās kompozīcijas dzirdamas orķestra aranžējumos ar autora klavierspēli.

60. gadu otrajā pusē pēc laulībām ar aktrisi Endžiju Dikinsoni (Angie Dickinson) B. Bekaraks pievērsās arī kinomūzikai. Pirmais panākums bija komēdijas “Kas jauns, kaķīt?” (What’s New Pussycat?, režisors Klaivs Donners, Clive Donner, 1965) tituldziesma, kas sacerēta ar H. Deividu un kļuva par vienu no pirmajiem starptautiskajiem Toma Džonsa (Tom Jones) hitiem; šai filmai B. Bekaraks sarakstīja arī instrumentālu fona mūziku.

Britu kinolentes “Alfijs” (Alfie, rež. Lūiss Gilberts, Lewis Gilbert, 1966) tituldziesma filmā bija dzirdama Šēras (Cher) dziedājumā, bet lielāku ievērību tai sagādāja D. Vorvikas, S. Blekas un Barbras Streisandas (Barbra Streisand) interpretācijas; filmas 2004. gada atjaunotajā versijā (rež. Čārlzs Šaiers, Charles Shyer) to dzied Džosa Stouna (Joss Stone).

Starp ievērojamākajiem B. Bekaraka kinomūzikas paraugiem ir spiegu parodijfilmas “Kazino Royale” (Casino Royale, rež. Džons Hjūstons, John Houston; Kens Hjūzs, Ken Hughes; Roberts Perišs, Robert Parrish; Džo Makgrāts, Joe McGrath, 1967) skaņu celiņš, kurā pirmoreiz izskanēja dziesma The Look of Love. Filmā tā dzirdama D. Springfīldes izpildījumā, taču to ieskaņojuši arī daudzi citi mūziķi, t. sk. Stens Gecs (Stan Getz); Nina Simone (Nina Simone); Erols Gārners (Errol Garner), Laiza Minelli (Liza Minnelli) un Skots Vokers (Scott Walker).

Visaugstāko novērtējumu – “Oskara” un Grammy balvas kategorijā “Labākā instrumentālā oriģinālmūzika” (Best Original Score) – saņēmusi B. Bekaraka mūzika režisora Džordža Roja Hila (George Roy Hill) vesternam “Bačs Kesidijs un Sandānsas Kids” (Butch Cassidy and the Sundance Kid, 1969); tajā dzirdams arī viens no B. Bekaraka un H. Deivida slavenākajiem kopdarbiem – B. Dž. Tomasa (B. J. Thomas) dziedātā Raindrops Keep Fallin’ on My Head, kas novērtēta ar balvu “Oskars” kategorijā “Labākā oriģināldziesma” (Best Original Song).

1973. gadā B. Bekaraks un H. Deivids iesaistījās ambiciozā Holivudas projektā – Frenka Kapras (Frank Capra) piedzīvojumu drāmas “Pazaudētais horizonts” (Lost Horizon, 1937) atjaunotajā versijā, ko režisors Čārlzs Džarots (Charles Jarrott) bija iecerējis kā mūziklu. Darba gaitā partneru starpā radās domstarpības ar autoratlīdzības sadali, bet, filmai piedzīvojot izgāšanos (arī dziesmu panākumi bija niecīgi), abi beidza sadarbību, konfliktu risinot savstarpēji ierosinātos tiesas procesos. Savukārt D. Vorvika, kura šajā situācijā nespēja izpildīt līgumsaistības par jauna B. Bekaraka un H. Deivida dziesmu albuma ieskaņošanu, tiesā iesūdzēja abus autorus. Nākamajās desmitgadēs B. Bekaraks ar H. Deividu sacerēja vēl dažas dziesmas (t. sk. arī D. Vorvikas repertuāram), bet viņu personiskās un profesionālās attiecības saglabājās distancētas.

Turpmāk komponists strādāja ar vairākiem tekstu autoriem, tomēr neviena sadarbība nebija tik veiksmīga kā autorduets ar H. Deividu.

Jaunu karjeras pacēlumu B. Bekaraks piedzīvoja 20. gs. 80. gados, sākot rakstīt dziesmas ar tekstu autori un dziedātāju Kerolu Baieri Seigeri (Carole Bayer Sager), kura drīz kļuva par viņa trešo sievu (komponists bija precējies četras reizes). Abu kopīgos sacerējumus izpildīja The Pointer Sisters; Roberta Fleka (Roberta Flack); Nīls Daimons (Neil Diamond) u. c., taču pirmo lielo hitu nodrošināja sadarbība ar Kristoferu Krosu (Christopher Cross). Viņa dziedātā Arthur’s Theme (Best That You Can Do) – filmas “Artūrs” (Arthur, rež. Stīvs Gordons, Steve Gordon, 1981) titultēma – sasniedza Billboard topa virsotni un izpelnījās “Oskara” balvu kā “Labākā oriģināldziesma”.

Par otru panākumiem bagātāko ģimenes autordueta dziesmu kļuva That’s What Friends Are For. Tās pirmais izpildītājs 1982. gadā bija Rods Stjuarts (Rod Stewart), bet plašāku ievērību izpelnījās D. Vorvikas, Eltona Džona (Elton John), Stīvija Vondera (Stewie Wonder) un Gledisas Naitas (Gladys Knight) 1985. gadā iedziedātais labdarības singls, kura peļņa tika veltīta AIDS izpētei un izplatības ierobežošanai – šī versija kļuva par ASV Nr. 1 hitu un tika novērtēta ar Grammy balvu kā Gada dziesma (Song of the Year).

90. gados, izjūkot B. Bekaraka un K. Baieres Seigeres personīgajām un radošajām attiecībām, komponists atkal sastrādājās ar dažādiem tekstu autoriem. Veiksmīgākā sadarbība izveidojās ar britu jaunā viļņa paaudzes dziesminieku Elvisu Kostello (Elvis Costello) – 1998. gadā abi izdeva slavinošas atsauksmes guvušu albumu Painted from Memory.

B. Bekaraka iekļaušanos gadsimtu mijas perioda populārās kultūras kontekstā veicināja arī nelielas lomas populārā komēdiju kinotriloģijā par spiegu Ostinu Pauersu (Austin Powers, rež. Džejs Roučs, Jay Roach) – komponists redzams visu triju filmu epizodēs.

Aktīvu muzikālo darbību B. Bekaraks turpināja līdz pat mūža beigām. Albumā At This Time (2005), kurā dzirdami tādi viesmākslinieki kā Rūfuss Veinraits (Rufus Wainwright) un E. Kostello, viņš pirmoreiz sacerējis arī dziesmu tekstus, turklāt vairāku skaņdarbu tapšanā iesaistījās arī hiphopa mūziķis un producents Dr. Dre (Dr. Dre).

Apliecinot B. Bekaraka mūzikas dzīvotspēju dažādu paaudžu publikā, 2011. gadā komponista klasisko hitu interpretāciju albumu When Ronan Met Burt ieskaņoja populārās īru puišu grupas Boyzone dziedātājs Ronans Kītings (Ronan Keating); B. Bekaraks bija tā producents.

2015. gadā 87 gadus vecais mūziķis uzstājās Glastonberijas festivālā (Glastonbury Festival), bet 2016. gadā pēc ilgstoša pārtraukuma atgriezās kinoindustrijā, sacerot mūziku filmai “Zēns vārdā Po” (A Boy Called Po, rež. Džons Ešers, John Asher), kuras pamattēmu Dancing with Your Shadow iedziedājusi Šerila Krova (Sheryl Crow).

Viņa pēdējais minialbums (EP) Blue Umbrella, kas radīts ar amerikāņu mūziķi un tekstu autoru Denielu Tešjanu (Daniel Tashian), iznāca 2020. gadā.

B. Bekaraka jaunrade parasti ierindota t. s. viegli klausāmās (easy listening) popmūzikas kategorijā, taču, pateicoties akadēmiskajai mūzikas izglītībai un džeza mīlestībai, daudzas viņa kompozīcijas (un to aranžējumi), kurās apvienotas Lielās amerikāņu dziesmu grāmatas, džeza, soula un brazīliešu mūzikas tradīcijas, izceļas ar melodisku un harmonisku izsmalcinātību, kas ievērojami pārsniedz šim mūzikas novirzienam nereti piedēvēto prognozējamību, māksliniecisko nepretenciozitāti un aktualitātes īslaicīgumu.

B. Bekaraka muzikālā erudīcija un elegance salikumā ar H. Deivida lakoniskajiem, detaļās precīzajiem tekstiem abiem ļāva izvirzīties starp 60. gadu populārās mūzikas veiksmīgākajiem autoriem. Laikā, kad lielu orķestru un solistu izpildīta tradicionālā popmūzika strauji zaudēja aktualitāti, viņu sacerējumi spēja veiksmīgi konkurēt ar jaunu muzikālu paradigmu pārstāvošo ģitārgrupu mūziku, kas visbiežāk bija piederīga roka žanram. Kaut arī šīs atšķirīgās tradīcijas mūzikas apritē pastāvēja paralēli, uzrunājot demogrāfiski atšķirīgu auditoriju ar dažādām interesēm un dzīvesveidu, B. Bekaraka sacerējumu iedarbība pārsniedza to robežas.

1963. gadā izdotajā The Beatles debijas albumā Please Please Me bija iekļauta arī B. Bekaraka Baby It’s You. Psihedēliskā roka grupas Love pirmais singls 1966. gadā bija B. Bekaraka My Little Red Book no filmas “Kas jauns, kaķīt?”, bet A. Heisa 1969. gadā ieskaņotajai Walk on By interpretācijai bija nozīmīga loma t. s. simfoniskā soula stilistikas dzimšanā. Aktualitāti dažādu žanru pārstāvju vidū viņa dziesmas saglabāja arī nākamajās desmitgadēs, kad tās savā repertuārā iekļāva tādas pankroka, jaunā viļņa un popmūzikas grupas kā The Stranglers; Naked Eyes; Frankie Goes to Hollywood; Everything But the Girl un The Divine Comedy; savukārt uz britpopa grupas Oasis albuma Definitely Maybe (1994) vāka redzams komponista portrets.

Arī 21. gs. B. Bekaraka dziesmas interpretējuši dažādu žanru izpildītāji, t. sk. D. Krola; The White Stripes; Fountains of Wayne; Loids Kouls (Lloyd Cole); Maks Demarko (Mac Demarco); Ketpauera (Cat Power) un Braiens Ferijs (Bryan Ferry). 

B. Bekaraka komponista un aranžētāja talants sniedzis radošu ierosmi arī latviešu mūziķiem (Raimonds Pauls, Ivars Vīgners, Gunārs Rozenbergs u. c.).

B. Bekaraks saņēmis septiņas Grammy balvas (ieskaitot godalgu par mūža sasniegumiem, Lifetime Achievement Award, 2008), trīs “Oskara” balvas un Polar Mūzikas balvu (Polar Music Prize, 2001).

2012. gadā B. Bekaraks un H. Deivids kļuva par pirmo autorduetu, kam piešķirta ASV Kongresa bibliotēkas (Library of Congress) Gēršvinu balva (Gershwin Prize) par mūža ieguldījumu populārajā mūzikā.

Alfie; Any Day Now; Anyone Who Had a Heart; Arthur’s Theme (Best That You Can Do); Do You Know the Way to San Jose; God Give Me Strength; I Just Don’t Know What to Do with Myself; I Say a Little Prayer; I’ll Never Fall In Love Again; Magic Moments; Promises, Promises; Raindrops Keep Fallin’ on My Head; That’s What Friends Are For; The Look of Love; (They Long to Be) Close to You; Trains and Boats and Planes; Walk on By; What the World Needs Now Is Love; What’s New Pussycat?; Wishin’ and Hopin’

Hit Maker! Burt Bacharch Plays His Hits (Universal, 1965); What’s New Pussycat?* (Rykodisc, 1965); Casino Royale* (Varèse Sarabande, 1966); Reach Out (A&M, 1967); Butch Cassidy and the Sundance Kid* (A&M, 1969); Make It Easy on Yourself (A&M, 1969); Burt Bacharach (Polydor, 1971); Living Together (A&M, 1973); In Concert** (A&M, 1974); Futures (MVP, 1977); Woman (A&M, 1979); Painted From Memory• (Universal, 1998); At This Time (Columbia, 2005)

* mūzika tāda paša nosaukuma filmai

** koncertieraksti

• ar Elvisu Kostello