Kaut formāli Portishead pastāvēšanas laiks pārsniedz 30 gadus, grupas darbība bijusi neregulāra un diskogrāfijas apjoms – neliels. Tomēr tā ir viena no ievērojamākām triphopa pārstāvēm un žanra pirmajām plaši novērtētajām grupām.

Portishead darbība aizsākās 1991. gadā par triphopa dzimteni uzskatītajā Bristolē (Anglija), bezdarbniekiem paredzētos uzņēmējdarbības kursos iepazīstoties klubu dziedātājai Betai Gibonsai (Beth Gibbons) un Džefam Berovam (Geoff Barrow), kurš nupat kā iesācējs skaņu inženieris bija piedalījies vietējās grupas Massive Attack debijas albuma Blue Lines (1991) sesijās. Savukārt kā dziesmu autors Dž. Berovs sadarbojās ar nesen ievērību guvušu reperi Neni Čeriju (Neneh Cherry), kuras mājas studijā jaunais mūziķis arī uzsāka muzikālus eksperimentus ar B. Gibonsu. Nedaudz vēlāk abiem pievienojās pieredzes bagāts sesijģitārists Eidriens Atlijs (Adrian Utley), un jaunā grupa tika nosaukta Dž. Berova dzimtās Portishedas (neliela piekrastes pilsēta netālu no Bristoles) vārdā.

Trio dalībniekiem bija atšķirīga muzikālā pagātne un ievērojama vecuma starpība. 1957. gadā dzimušais E. Atlijs bija spēlējis ar pazīstamiem džeza mūziķiem, 1965. gadā dzimusī B. Gibonsa dziedājuma manieri izstrādājusi, mācoties no tik atšķirīgiem māksliniekiem kā Billija Holideja (Billie Holiday), Nina Simone (Nina Simone), Edīte Piafa (Édith Piaf), Otiss Redings (Otis Redding), grupas Cocteau Twins dziedātāja Elizabete Freizere (Elizabeth Fraser) un U2 vokālists Bono (Bono), bet 1971. gadā dzimušais Dž. Berovs bija sitis bungas jauniešu rokgrupās un darbojies kā hiphopa dīdžejs. Tomēr visus vienoja interese par dažādiem mūzikas virzieniem (džezs, fanks, souls, hiphops, elektronika, 60. un 70.gadu filmu skaņu celiņi) un film noir kinoestētiku (kopdarbības agrīnajā periodā viņi uzņēma tajā ieturētu kriminālīsfilmu “Nogalināt mirušo”, To Kill a Dead Man, kuras kadrs redzams uz grupas debijas albuma Dummy vāka), kā arī vēlme meklēt jaunu muzikālu izteiksmību.

Jau darbības sākumā Portishead iekļāvās Bristoles eksperimentālās mūzikas vidē, kur veidojās dažādu žanru elementus akumulējošs elektroniskās deju mūzikas (EDM) apakšžanrs, kas drīz kļuva pazīstams kā triphops.

Trio debijas albumā Dummy (1994) tumši drūma emocionalitāte apvienota ar komfortabli plūdenu un intīmu, dažbrīd pat rotaļīgu skanējumu, kurā aktuālās hiphopa ietekmes un kinematogrāfisku atmosfēriskumu papildinājusi savdabīga retro noskaņa. Dummy izpelnījās kritikas atzinību (britu mūzikas nedēļraksts Melody Maker to atzina par “Gada albumu”) un plašas publikas ievērību, sasniedzot Apvienotās Karalistes albumu tabulas otro pozīciju (šo rezultātu atkārtoja arī pārējie Portishead studijas albumi).

Spilgti triphopa klasikas paraugi ir visi trīs albuma singli: Numb; Sour Times, kurā zīmīgu caurviju motīvu veido televīzijas seriālā “Neiespējamā misija” (Mission: Impossible, 1966–1968) dzirdamā Lalo Šifrina (Lalo Schifrin) skaņdarba Danube Incident fragmenta skaņu cilpa, un Glory Box ar Aizeka Heisa (Isaac Hayes) soula skaņdarba Ike’s Rap II samplu. Taču, autoriem par pārsteigumu, romantiskās noskaņas un nostalģiskās elegances dēļ daudzi klausītāji, ignorējot Dummy novatorismu un emocionālo daudzslāņainību, to asociēja ar 90. gados aktuālajām laundža (loungue) un čilauta (chill out) relaksējošās mūzikas stilistikām.

Vairoties no tālākiem pārpratumiem, otrajā albumā Portishead (1997) akcentēts smagāks un abrazīvāks skanējums, kā arī mazāk ekspluatēti aizguvumi no citu mūziķu ierakstiem, vairāk izmantojot pašu radītus samplus. Albumam raksturīga neirotiski klaustrofobiska atmosfēra, kas reizēm raksturota kā “gotiska”. Savukārt nepiepildītas mīlestības eksistenciālo introspekciju tajā nomainījusi sociāli tendēta tematika, kas vairākās dziesmās (Cowboys; Half Day Closing; Western Eyes u. c.) izpaudusies kā kristietības un kapitālisma morālo krīžu veidotas Rietumu sabiedrības patērnieciskuma, liekulības un manipulatoriskās dabas tēlojums.

Neilgi pēc otrā albuma iznākšanas Portishead sniedza vērienīgu koncertu Ņujorkā (Ņujorkas pavalsts, Amerikas Savienotās Valstis, ASV). Grupas un skrečotu skaņuplašu skanējumu tajā papildināja stīgu orķestris un pūtēju grupa, bet uzstāšanās ieraksts 1998. gadā tika izdots albumā Roseland NYC Live, kas Portishead jaunradē noslēdza t. s. “klasiskā triphopa” periodu. 20. gs. nogalē grupas darbībā iestājās pārtraukumus, kura galvenais iemesls bija Dž. Berova depresijas saasinājums un pārcelšanās uz dzīvi Austrālijā.

Sporādisku koncertdarbību grupa atsāka 2005. gadā, bet 2008. gadā laida klajā ilgākā laikā radītu trešo studijas albumu Third, kas demonstrē no agrākās stilistiskas atšķirīgu jaunrades šķautni. Third ir muzikāli daudzveidīgs, plašu ietekmju loku (elektronika, industriālais un gotiskais roks, krautroks, folks, dūvaps) aptverošs, taču emocionāli un atmosfēriski viendabīgs darbs, kura žanriskā pamatievirze raksturojama kā eksperimentāls roks. Vairāk nekā desmit gadus pēc iepriekšējā studijas albuma izdotais Third tika cildināts kā vienlīdz pārliecinošs un pārsteidzošs atgriešanās darbs un guva ievērojamus komercpanākumus, t. sk. uzrādot grupas pirmo Top 10 rezultātu ASV, kas vērtējams kā īpašs sasniegums, jo Ziemeļamerikā triphopa izplatība lielākoties aprobežojās ar visai ierobežotu pagrīdes mūzikas apriti. 

Drīz pēc Third iznākšanas mūziķi, kas parasti kontaktos ar medijiem bijuši atturīgi, stāstīja par nākamā albuma ieceri, kas tomēr palika nerealizēta, grupas tālākajai darbībai aprobežojoties ar nelielām koncertturnejām un priekšnesumiem festivālos; 2022. gadā Portishead pēc septiņu gadu pārtraukuma pirmo reizi uzstājās Ukrainas kara bēgļu un bērnu atbalsta koncertā Bristolē. Grupas diskogrāfiju pēc Third papildinājuši tikai divi singli – cilvēktiesību organizācijas Amnesty International atbalstam veltītais Chase the Tear (2009) un ABBA dziesmas SOS kaverversija, kas ieskaņota filmai “Debesskrāpis” (High-Rise, režisors Bens Vītlijs, Ben Wheatley, 2015), bet ārpus tās pirmoreiz publiskota 2021. gadā.

Portishead debijas albums iznāca trīs gadus pēc pirmā plašu ievērību guvušā triphopa parauga – Massive Attack albuma Blue Lines, tomēr grupai bija lieli nopelni gan žanra pamatu izveidē, gan tā māksliniecisko robežu paplašināšanā.

Atšķirībā no citu triphopa pamatlicēju jaunrades, Portishead mūzikā mazāk izteiktas daba un regeja ietekmes, tajā nav repošanas, toties īpašu noskaņu veicina 60. un 70. gadu vesternu, spiegu un kriminālfilmu mūzikas ietekmē veidoti aranžējumi. Tāpat kā Massive Attack un daudzi hiphopa mūziķi, Portishead līdzās tradicionāliem mūzikas instrumentiem par pilnvērtīgu instrumentārija sastāvdaļu padarīja skaņuplašu atskaņotājus, jaunrades procesā izmantojot samplēšanas metodi. Taču grupa neaprobežojās ar klasisku fanka, džezroka, soula un kinomūzikas ierakstu sampliem (fragmentiem). Daļu samplu mūziķi veidoja paši, turklāt digitālo sampleru vietā izmantoja analogo tehniku, vinila platēs ieskaņojot dažādas skaņas un muzikālas frāzes; šie ieraksti tika pakļauti fiziskam nodilumam, panākot specifisko plates čerkstoņu, un tad, dažādi manipulējot, izmantoti kā izejmateriāls jaunu kompozīciju radīšanā. Īpašu kolorītu mūzikai sniedza B. Gibonsas dramatiskais, jutekliskuma un iekšējas spriedzes piesātinātais, t. s. ilgošanās dziesmu tradīciju (torch songs, 20. gs. 50. un 60. gados izplatītas melanholiskas mīlas balādes) atgādinošais dziedājums.

Savukārt darbības vēlīnajā periodā (albums Third), atsakoties no vinilplašu skrečošas un gandrīz pilnībā arī no iepriekšējo desmitgažu ieskaņojumu samplēšanas, grupa devusi priekšroku minimālistiski lakoniskam, dramaturģiski precīzam izteiksmes veidam, mūziku nereti reducējot līdz skaņdarba pamatidejas karkasam, kura emocionālo telpu piepilda atsvešināti distancēts, bet dramatiski ietilpīgs dziedājums.

B. Gibonsa pirmo soloalbumu Lives Outgrown laida klajā tikai 2024. gadā, bet jau Portishead dīkstāves periodā, 21. gs. sākumā, ieskaņoja albumu Out of Season (2002) ar grupas Talk Talk basģitāristu Polu Vebu (Paul Webb), kurš šoreiz lietoja pseidonīmu Rustin Man; tā tapšanā epizodiski piedalījās arī E. Atlijs. 2018. gadā viņa ar Polijas Nacionālā Radio Simfonisko orķestri (Narodowa Orkiestra Symfoniczna Polskiego Radia) diriģenta Kšištofa Penderecka (Krzysztof Penderecki) vadībā ieskaņoja poļu komponista Henrika Gurecka (Henryk Górecki) 3. simfoniju, kas zināma arī kā “Skumjo dziesmu simfonija” (Symfonia pieśni żałosnych op. 36, 1976). Dziedātāja sadarbojusies arī ar amerikāņu reperi Kendriku Lamāru (Kendrick Lamar), afgāņu meiteņu grupu The Miraculous Love Kids u. c. mūziķiem.

Dž. Berijs 2009. gadā izveidoja eksperimentālu triphopa grupu Beak, bet 2012. gadā iesaistījās hiphopa projektā Quakers. Remiksējis Depeche Mode; Primal Scream; Gravediggaz u. c. mūziķu skaņdarbus, producējis Anikas (Anika); The Horrors u. c. ierakstus.

E. Atlijs kā sesijmūziķis un producents piedalījies Goldfrapp; Mariannas Feitfulas (Marianne Faithfull); Massive Attack; Perfume Genius; Annas Kalvi (Anna Calvi); Stonephace u. c. mākslinieku ierakstos, sacerējis mūziku vairākām filmām un kopā ar Dž. Berovu producējis grupas The Coral albumu The Invisible Invasion (2005).

Par Dummy grupa 1995. gadā saņēma Merkūrija balvu (Mercury Prize), ko piešķir gada labākajam britu un īru mūzikas albumam. Tā saņēmusi arī Britu dziesmu autoru, komponistu un autoru akadēmijas (British Academy of Songwriters, Composers and Authors) Aivora Novello balvu par izcilu ieguldījumu britu mūzikā (The Ivor Novello Award for Outstanding Contribution to British Music, 2016).

Dummy trīsreiz iekļauts žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2003; 2012; 2020).

B. Gibonsa (vokāls, taustiņinstrumenti, ģitāra, kopš 1991)

Dž. Berovs (taustiņu un sitamie instrumenti, plašu atskaņotāji, programmēšana, kopš 1991)

E. Atlijs (ģitāra, basģitāra, taustiņinstrumenti, kopš 1991)

All Mine; Glory Box; Machine Gun; Magic Doors; Numb; Only You; Over; Roads; SOS; Sour Times; The Rip; Wandering Star

Dummy (Go! Disc, 1994); Portishead (Go! Beat, 1997); Roseland NYC Live* (Go! Beat, 1988); Third (Island, 2008)

* koncertieraksti