Apoloģētika ir viens no senākajiem kristīgās teoloģijas paveidiem, kas aizstāv kristietības mācību. Tā ir aktuāla arī 21. gs.

Vārds “apoloģētika” ir cēlies no sengrieķu valodas vārda ἀπολογία, apologia ‘aizstāvības runa’, kas tika lietots tiesas kontekstā. Apsūdzības puse prezentēja κατηγορία, katēgoria jeb ‘apsūdzības runu’, kurai sekoja apologia.

Vispārīgajā nozīmē apoloģētika var būt attiecināma uz jebkuras reliģiskas, filozofiskas vai sekulāras mācības aizstāvēšanu pret citiem uzskatiem. Piemēram, ir “marksisma apoloģētika”, “islāma apoloģētika” vai “deisma apoloģētika”. Tāpat ir iespējams veidot kādu mākslas, mūzikas vai literatūras darbu apoloģijas vai arī apoloģiju kāda mākslinieka, politiķa vai cita veida aktīvista ieguldījumam sabiedrības dzīvē. Ievadi grāmatām vai mākslas darbiem, kas paskaidro to nozīmi, mērķi un vērtību, savā raksturā ir apoloģētiski. Šīs nozīmes tomēr ir atvasinātas no apoloģijas pielietojuma kristietības kontekstā, kur tā ir teoloģijas apakšnozare, kas nodarbojas ar ticības aizstāvēšanu, argumentāciju par labu kristietības vērtībai un patiesumam. Kaut arī kristietības apoloģētika visbiežāk ir adresēta citu reliģiju pārstāvjiem vai neticīgajiem, tā tikpat labi ir nozīmīga kristiešu auditorijai, kas vēlas apstiprināt savu pārliecību pasaulē, kurā kristieši sastopas ar dažādiem citiem uzskatiem, arī tiem, kas ir naidīgi pret kristietību un vēlas to noraidīt vai atspēkot. Ir iespējama arī konfesionāla apoloģētika, kas aizstāv kādas kristīgās konfesijas mācību iepretī citām.

Apoloģētika pamatā nodarbojas ar sistemātiskās jeb dogmatiskās teoloģijas izstrādāto doktrīnu skaidrošanu jeb pasniegšanu. Tās skaidrošanas pieejas var iesaistīt visplašāko humanitāro un eksakto zinātņu klāstu. Kristīgā apoloģētika meklē veidus, lai pārliecinātu auditoriju, un izmanto tai saprotamu valodu, piemēram, pasniedz kristietību kā mācību, kas ir saskaņā ar sabiedrībai saprotamu filozofiju, psiholoģijas skolu, vai kā sabiedrības labumam kalpojošu ideoloģiju. Daļa apoloģētu vēršas pie eksaktajām zinātnēm, apgalvojot, ka starp Bībelē lasāmo pasaules radīšanu jeb kreacionisma idejām un zinātnisko universa izcelsmes teoriju ir iespējams atrast kopīgo un šīs teorijas savos pamatos nav pretrunīgas. Filozofiskās apoloģētikas pārstāvji nodarbojas ar dažādiem Dieva eksistences argumentiem, kā arī ar ateistiskās argumentācijas filozofisku atspēkojumu. Apoloģētika arī var nebūt balstīta citu zinātņu pieejās, bet apelēt pie vispārīgās loģikas, piemēram, apgalvojot, ka brīnums patiešām notika, jo to ir pieredzējuši daudzi cilvēki.

Bibliskā apoloģētika nodarbojas ar Bībeles patiesuma aizstāvēšanu, sniedzot pamatojumu Bībeles stāstu vēsturiskajam patiesumam, to autorības atbilstībai tradicionālajiem uzskatiem un to ierastajam datējumam. Pieredzē balstītā apoloģētika akcentē to, ka ticīgo pieredze ir pamatojums kristietības patiesumam, ko nevar atspēkot racionāli argumenti. Kristīgo apoloģētiku ir iespējams veidot no morālas vai ētiskas perspektīvas, uzsverot kristīgās ētikas un morāles ietekmi uz Rietumu demokrātijas vērtībām un cilvēktiesībām. Izcelsmes apoloģētika vēlas atrast kopīgo starp evolūcijas teoriju un kristietības mācību, pastāvot uz to, ka evolūcija ir viens no Dieva iedibinātajiem likumiem, bet zinātnes atklājumi par pasaules izcelsmi ir Dieva brīnumainā radīšanas darba piemēri. Kreacionisma apoloģētikas mērķis ir aizstāvēt kreacionisma mācības atbilstību zinātniskām pasaules izcelsmes teorijām. Pravietiskās apoloģētikas autori uzstāj, ka Vecās Derības pravietojumi tika īstenoti Jēzus personā, kas nozīmē, ka šie pravietojumi ir patiesi atšķirībā no citu reliģiju uzskatiem. Apoloģētikas autori var izmantot visu šo pieeju elementus, lai saprotamā veidā kristietību pasniegtu plašākai sabiedrībai.

Pirmie kristiešu autori, kas rakstīja savus darbus Romas Impērijas kontekstā, galvenokārt nodarbojās ar kristietības aizstāvēšanu izglītotās sabiedrības daļas lokā. Šajā laikmetā rakstītprasme bija izplatīta galvenokārt izglītotās šķiras vidū. Tā tika mācīta kopā ar filozofiju un retoriku, kas balstījās grieķu un romiešu filozofu tekstu studijās. 

Cēzarejas Eisebija (Εὐσέβιος τῆς Καισαρείας) “Baznīcas vēsturē” (Ἐκκλησιαστικὴ ἱστορία) kā pirmais apoloģēts ir pieminēts Atēnu Kvadrāts (Κοδρᾶτος), kurš adresēja apoloģētisku darbu imperatoram Adriānam (Hadrianus), lai uzlabotu viņa attieksmi pret kristiešiem. Šis teksts nav saglabājies līdz mūsdienām, un no Eisebija citētā fragmenta ir saprotams, ka autors atsaucās uz joprojām dzīvo laikabiedru liecībām par Kristus brīnumdarbiem. Atēnu Aristīds (Ἀριστείδης Μαρκιανός) ir cits autors, kurš sarakstīja apoloģētisku tekstu, kas varētu būt veltīts imperatoram Adriānam vai Antonijam Pijam (Antoninus Pius). Viņš darbā izmanto Aristoteļa (Ἀριστοτέλης), vidusplatonisma un stoiķu filozofijas elementus, lai pasniegtu kristietību kā pārāko reliģiju salīdzinājumā ar jūdaismu, grieķu, ēģiptiešu un babiloniešu reliģijām. Justīns Martīrs (Ἰουστῖνος ὁ μάρτυς) jeb Filozofs apoloģijās arī izmanto toreizējo un seno grieķu filozofiju, apgalvojot, ka tādi senie autori kā Hērakleits (Ἡράκλειτος) un Sokrats (Σωκράτης) ir bijuši gudrie tāpēc, ka viņus ir iedvesmojis dievišķais vārds (λόγος, lógos), kas pilnībā ir atklājies kristietībā. Līdzīgu viedokli izsaka Aleksandrijas Klements (Κλήμης ὁ Ἀλεξανδρεύς), kurš darbā “Uzruna grieķiem” (Προτρεπτικὸς πρὸς Ἕλληνας) slavē Platonu (Πλάτων) un citus grieķu filozofus un uzskata, ka filozofijas pratējam kristietība ir jāpieņem kā vispatiesākā pasaules izpratnes forma.

Pretēju viedokli pauda Tatians (Tatianus), kurš tiek uzskatīts par Justīna Martīra skolnieku. Tatians izmantoja vēsturisko argumentāciju, lai pamatotu grieķu reliģijas un filozofijas pakārtoto raksturu. Viņa izpratnē grieķu filozofija un mitoloģija bija atvasinātas no jūdaisma un sabojātas dēmoniskā ietekmē. Līdz ar to tās ir nepatiesas atšķirībā no kristietības un jūdaisma; kristietība ir vispārākā un dievišķā patiesība. Debates ar pagānu filozofiem par kristietības patiesumu bija aktuālas līdz kristietības pasludināšanai par Romas Impērijas oficiālo reliģiju (4. gs. beigas). Šajā kontekstā nozīmīgs no 3. gs. saglabājies teksts ir Origena (Ὠριγένης) darbs “Pret Kelsu” (Κατὰ Κέλσου), kas ir atbilde pagānu filozofa Kelsa (Κέλσος) darbam “Patiesības vārds” (Λόγος Ἀληθής). Šajā darbā Kelss vērsās pret kristietību, pasniedzot to kā neizglītotu cilvēku ticību, kas ir pretrunā ar filozofiskām patiesībām, ir kļūdaina platonisma interpretācija un bīstama Romas Impērijai, jo novērš tās iedzīvotājus no tradicionālās reliģiozitātes. Origens savā darbā uzsvēra, ka kristietības rituāli ir pārāki par senajām tradīcijām, jo tie pielūdz Dievu garā, nevis kā materiāli iemiesotu objektu. Kristietība, viņaprāt, ir tuvāka platonismam nekā pagānu filozofija, bet kristiešu atteikšanās dienēt Romas karaspēkā un piedalīties publiskajos pagāniskajos rituālos apliecina viņu dziļo apņemšanos sekot Dieva aizliegumam pielūgt elkus un slepkavot cilvēkus.

Viduslaiku apoloģētika primāri nodarbojās ar filozofisko argumentāciju par labu kristietības doktrīnu patiesumam. Kenterberijas bīskapa Anselma (Anselmus Cantuariensis) 11. gs. darbā “Izpratni meklējoša ticība” (Proslogium) pirmo reizi Rietumu filozofijas vēsturē ir noformulēts ontoloģiskais arguments par labu Dieva esamībai. Akvīnas Toma (Tommaso d’Aquino) 13. gs. darbā “Teoloģijas summa” (Summa Theologiae) ir aprakstīti pieci argumenti par labu Dieva esamībai, bet viņa darbs “Summa pret pagāniem” (Summa contra Gentiles) ir apoloģētisks. Tā iecere ir skaidrot neticīgajiem kristietības doktrīnas saprotamā formā, kā arī atspēkot pret kristietību vērsto filozofisko argumentāciju.

17. gs. fiziķis, matemātiķis un filozofs Blēzs Paskāls (Blaise Pascal) noraidīja racionālus argumentus par labu kristietības patiesumam, aizstāvot fideismu – uzskatu, ka ticībai nav nepieciešams racionāls skaidrojums un “filozofu dievs” nav tas pats, kas ir “Ābrahama, Īzaka un Jēkaba Dievs” (2. Mozus grāmata 3:6).

20. gs. britu anglikāņu teologa un rakstnieka Klaiva Steiplsa Lūisa (Clive Staples Lewis) darbi “Skrūvšņores vēstules” (The Screwtape Letters, 1942) un “Vienkārši kristietība” (Mere Christianity, 1952) ir piemēri kristīgajai apoloģētikai, kas izmantoja atraktīvu literāro stilu, vērsās pie kristietības centrālo ideju skaidrošanas un izvairījās no konfesionālām doktrīnām. K. S. Lūisa grāmatas un uzstāšanās radio guva pasaules mēroga popularitāti, viņa mantojums ir aktuāls vēl joprojām.

20. gs. amerikāņu analītiskais filozofs un teologs Viljams Leins Kreigs (William Lane Craig) kosmoloģisko argumentu ir aizstāvējis par labu Dieva esamībai, izmantojot modernās zinātnes un analītiskās filozofijas resursus. V. L. Kreiga darbība atjaunoja interesi par kosmoloģisko argumentu un citiem teoloģijas problemātiskajiem jautājumiem filozofu vidū. Viņš arī piedalījās debatēs ar zināmiem Jaunā ateisma (New Atheism) kustības pārstāvjiem. 

Mūsdienās kristiešu apoloģētika joprojām ir aktuāla, jo sekularizētajā sabiedrībā kristieši sastopas gan ar nereliģioziem cilvēkiem, gan ar kristietības kritiku no ateisma pozīcijas, gan ar citu reliģiju ietekmi. Interneta un sociālo mediju attīstība kristiešu apoloģētiem ir ļāvusi sasniegt starptautisku auditoriju, izmantojot audio un video straumēšanas platformas, domubiedru grupas un citas sociālo mediju mārketinga formas savu ideju izplatīšanai. Amerikas Savienoto Valstu (ASV) katoļu bīskapa Roberta Berona (Robert Barron) vadītās “Ugunīgā vārda” (Word on Fire Catholic Ministries) mediju kompānijas producētie video ir sasnieguši vairāk nekā 171 miljonu skatījumu un 1,19 miljonus sekotāju YouTube platformā, un viņš bieži tiek dēvēts par “interneta bīskapu” vai “sociālo mediju bīskapu”.

Oksfordas Kristīgās apoloģētikas centrs (Oxford Centre for Christian Apologetics) – izglītības centrs, kas nodarbojas ar kristīgās apoloģētikas mācīšanu reliģiskajās organizācijās un ārpus tām; Eiropas universitāšu evaņģēlistu biedrība (Fellowship of Evangelists in the Universities of Europe) – organizācija, kas nodarbojas ar kristietības sludināšanu Eiropas universitāšu vidē un rīko konferences par šo tēmu; Notingemas Universitātes Teoloģijas un filozofijas centrs (University of Notthingham Centre of Theology and Philosophy) – pētniecības centrs, kas analizē teoloģijas un filozofijas attiecības Rietumu kultūras vēsturē; Kellera Kulturālās apoloģētikas centrs (Keller Center for Cultural Apologetics) – starptautisks apoloģētiskās izglītības centrs; Starptautiskā kristīgās apoloģētikas biedrība (International Society of Christian Apologetics) – organizācija, kas publicē rakstus par kristietības attieksmi pret moderno kultūru un aizstāv Bībeles kanonu, Bībeles nemaldīgo raksturu.

Journal of the International Society of Christian Apologetics – izdod kopš 2008. gada, žurnāls, kas nodarbojas ar Bībeles kanona un Bībeles nemaldīguma aizstāvēšanu; Faith and Philosophy: Journal of the Society of Christian Philosophers – izdod kopš 1984. gada, žurnāla mērķis ir izklāstīt kristīgo ticību kritiskā veidā un pētīt ticības nozīmi visos dzīves aspektos; Journal of Biblical Apologetics – izdots 2000.–2008. gadā, nodarbojās ar Bībeles izpratni dažādajās kristietības tradīcijās un islāmā; Christian Apologetics Journal – izdod kopš 1998. gada, ASV evaņģelikāļu žurnāls, kas publicē kristīgās apoloģētikas rakstus.

Pauls Tillihs (Paul Tillich) – vācu izcelsmes ASV luterāņu teologs, eksistenciālisma filozofs, populāro grāmatu “Drosme būt” (Courage to Be, 1952) un “Ticības dinamika” (Dynamics of Faith, 1957) autors; Serafims Rouzs (Seraphim Rose) – ASV pareizticīgais teologs, publicists, tulkotājs un grāmatu izdevējs, savos darbos apsprieda pareizticības nozīmi modernās kultūras kontekstā; Tims Kellers (Tim Keller) – ASV teologs un apoloģēts, uzsvēra vajadzību apzināties modernās auditorijas izglītības līmeni un tiesības uz skeptisku attieksmi pret kristietību; Miroslavs Volfs (Miroslav Volf) – horvātu izcelsmes ASV episkopāļu teologs, Jeila Universitātes (Yale University) profesors, pēta kristietības uzskatu pielietojumu politikas, kultūras, ekonomikas un citās dzīves jomās, kā arī atšķirīgu sociālo grupu dialoga iespējamību; Alisters Makgrats (Alister McGrath) – īru teologs, anglikāņu baznīcas priesteris, profesors Oksfordas Universitātē (Oxford University) un Grešama koledžā (Gresham College), oponē ateisma domātājiem un pēta zinātnes un reliģijas attiecību jautājumu; Andrejs Kurajevs (Андрей Вячеславович Кураев) – krievu pareizticīgais garīdznieks, autors vairākām Krievijā un ārpus tās robežām populārām grāmatām par kristietības sludināšanu.