Beverīnas pils bija Austrumbaltijai raksturīgs pilskalna tipa nocietinājums Gaujas baseina vidustecē, kura izcelsme saistāma ar vidējā un vēlā dzelzs laikmeta latgaļu (letu) arheoloģiskās kultūras attīstību Vidusvidzemē (~7.–12. gs.). Vismaz 160 gadus turpinās pētījumi par tās atrašanās vietu, un vēl arvien nav atrasti pārliecinoši argumenti, kur pils lokalizējama. Līdz mūsdienām tā meklēta 17 dažādos apvidos (Burtniekos, Valmierā, Vaidavā, Trikātā, Raunā u. c.) ar vismaz 21 atsevišķu lokāciju. Šobrīd ticamākās versijas ir Pekas kalns (Kauguru pagastā) un Tanīsa kalns (Raunā), lai gan turpinās diskusijas arī par Trikātu. Ieilgušo meklējumu rezultātā pils atrašanās vietas sekmīgu atrisinājumu sabiedrība sāk jau apšaubīt. Latviešu literārajā tradīcijā atrodamas atšķirīgas rakstības formas – Beveriņa, Beverina, Bebrīna, Bebernīne u. c.

Indriķa Livonijas hronikā laika posmā, kas attiecas uz 1208.–1216. gadu, pils vārds minēts 15 reizes. Pirmoreiz pils minēta kopā ar Tālibalda (Talibaldus de Beverin) vārdu, kad Rusins (Russinus), Varidots (Waridote) un Zobenbrāļu ordeņa brāļi Cēsīs sūta sūtņus uz Ugauniju. Saturiski visplašākā epizode saistās ar Beverīnas pirmo aplenkumu 1208. gada vēlā rudenī, kura aprakstīta plaši pazīstamajā Ausekļa dzejolī “Beveriņas dziedonis” (1876). Tiek sūtīts ziņnesis uz Cēsīm, un notiek pakaļdzīšanās, bet decembrī Livonijas karaspēks sapulcējas pie pils un norisinās sekmīgs karagājiens uz Sakalu. 1210. gada vasarā igauņi atkāpjas uz Jumaru pie Valmieras, un abi karaspēki atpūšas Beverīnas ceļā (in via Beverin), domājams, pie Briežezera (Vaidavas pagastā). 1211. gada rudenī igauņi otrreiz aplenc Beverīnu, un pēc tam ziemā latgaļi sistemātiski posta Ugauniju. 1212. gada janvāra sākumā Beverīnas pili izsludina kā visas Livonijas karaspēka sapulcēšanās vietu karagājienam uz mūsdienu Igaunijas vidieni. Hronikā svarīgs pieminējums ir Tālibalda dēlu pakļaušanās Rīgas bīskapam 1214. gada rudenī, līdz ar ko Tālavas novads ar Beverīnas pili pievienojas Rīgas bīskapijas zemēm. Turpmākā igauņu kara laikā Beverīna pieminēta tikai 1215. gada ziemā, kad Tālibalda dēli atved un noglabā Rietumigaunijā salaupīto sudrabu. Hronikā ir ziņas par to, ka Rameķis (Rameke) paliek pakļauts Rīgas bīskapam, bet Beverīnas apvidus nonāk Cēsu Zobenbrāļu ordeņa brāļu valdījumā, līdz 1224. gadā novadu valdījumus savā starpā samaina. 1216. gada Igaunijas un Ziemeļvidzemes sadalīšanas dokumentu teksts nav saglabājies, un priekšstatu par notikušo var restaurēt pēc vēlākās – 1224., 1226. un 1259. gada – dokumentācijas. Arī hronikā ir vairākas norādes, piemēram, 1216. gada rudenī Pleskavas meslu ievācēji aizdedzina Beverīnu, un tieši Zobenbrāļu ordeņa brāļi no Cēsīm tos apcietina. Ir bijuši hipotētiski mēģinājumi (Pēteris Abuls, 1924; Gints Skutāns, 1991, 2021) Beverīnas vārdu saistīt ar līdzīga nosaukuma vietām rakstu dokumentos (Beuerinc, Bebernine, bever porte), Livonijas viduslaiku iedzīvotāju uzvārdiem (Beveren, Bayerin) un mājvārdiem pilskalnu tuvumā (Bebris, Bebriņi, Bēbers).

Beverīnas leti (Letti de Beverin, Letti Bevernenses) hronikā pieminēti četras reizes un vēl divas citas reizes kā ordeņa ļaudis. Beverīnas kontekstā vārdā nosaukti izcilākie karavīri un vecākie – Roboams (Roboam) un Veko (Veko), Dote (Dote) un Paike (Paike), Meluķis (Meluke) un Varigribs (Warigribbe). Atsevišķā grupā izdalāms Tālibalds ar saviem dēliem – Rameķi, Drivinaldu (Drivinalde), Varibulu (Waribule) – Trikātā un kāds vārdā Vardeķis (Wardeke). Dote, Paike un Veko iet bojā laikā no 1211. līdz 1217. gadam cīņās Sakalā, tāpēc hronikā 1219. gada beigās parādās jauni vadoņi – Meluķis un Varigribs. Nav pamata kādu no viņiem dēvēt par dižciltīgo, jo hronika konsekventi izmanto apzīmējumu senior ‘novada vecākais’. Pieminēts arī vārdā nenosaukts Beverīnas priesteris (sacerdote), kura reliģisko piederību ir iespējams saistīt ar Romas kristīgo baznīcu (katolicismu), pareizticību un pirmskristīgo reliģiju. Viņa mūzikas instrumenta spēle vienlaicīgi ar dziedāšanu cīņas laikā ir savdabīgs notikums, kuram nav dokumentēta analoga Austrumbaltijā.

Pils atrašanās vieta būtu jāsaista ar Vidzemei raksturīgu pilskalnu, kura nocietinājumus veidoja zemes uzbedums vai valnis, grāvis un guļbūves aizsargbūves gar plakuma perimetru. Tieši šādas būves raksturīgas Vidusvidzemei, kura vēlajā dzelzs laikmetā saistāma ar latgaļu arheoloģiskās kultūras izplatības areālu. Iespēju, ka pili būtu varējuši ierīkot krustneši vai pleskavieši, neapstiprina faktu kopsakarības. Pils ierīkotāji bija tuvējā novada kaimiņu kopienas locekļi, kuri aizņēma plašu zemkopībai piemērotu apvidu pils apkaimē. Atsevišķas saimes dzīvoja viensētās vai ciemu puduros, kā tas Vidzemes augstienē bija raksturīgs līdz pat 20. gs. vidum. Arheoloģiski dzelzs laikmeta apmetņu esamību Vidusvidzemē konstatēt izdodas tikai izņēmuma gadījumos. Nocietināti pilskalni labi raksturojami pēc arheoloģisko izrakumu materiāla Daugavas krastos un Zemgalē. Pilskalna tipa nocietinājumi Vidusvidzemē – Gaujas baseina vidustecē un augštecē – ir reģistrēti vismaz 25 vietās, no kurām četrās (Vaidavas pilskalns, Pekas kalns, Raunas Tanīsa kalns, Vijciema Celīškalns) meklēta Beverīna. Šajā nocietinājumu grupā vizuāli priekšpilis nevar konstatēt, tāpat arī Beverīnā tāda nav minēta. Vidusvidzemes pilskalnu grupā vēlajā dzelzs laikmetā nav raksturīgs augsts priekšvalnis, kā tas vērojams Daugmalē, Tērvetē vai Siguldā. No Beverīnas konstrukcijas ir zināms par divu ieeju pastāvēšanu. Galvenā ieeja gāja gar pilskalna garāko malu, kurā kāpjot uzbrucējiem vairogs atradās kreisajā – āra – pusē, bet otra, mazākā ieeja meklējama pilskalna vaļņa galā (pils sānu pusē, collaterali parte castri). Pa pirmo ieeju varēja nogādāt vezumus un mājlopus, bet otra bija pielāgota kājniekiem un pils apgādei ar ūdeni. Norādi par vismaz 7–10 metrus augsta uzbeduma pastāvēšanu sniedz igauņu 1211. gada aplenkuma apraksts, kura laikā viņi sanes kurināmo un nesekmīgi mēģina aizdedzināt pils pamatus. Tādējādi atkrīt pilskalni ar nelielu uzbedumu – līdz 5 metrus augstiem nocietinājumiem, kā tas vērojams Vijciema un Vaidavas t. s. pilskalnos.

Vidusvidzemes nocietinājumu plakums parasti ir 70–100 metrus garš un 20–35 metrus plats, iegarenas formas ar 7–10 metru augstu nogāzi. Uz nedaudz paaugstināta zemes un akmeņu uzbeduma plakuma malā mēdza ierīkot 2–2,5 metrus platus guļbūves cirtņus – kameras. Vārtiem guļkoku kameras konstatētas abās pusēs 2 metrus platajai ieejai. Kamerām bija griesti, virs tiem aizsardzībai aprīkots otrais stāvs – brustvērs (arx munitionis), no kura lūkām pils aizstāvji varēja aizstāvēties pret uzbrucējiem. Nocietinājuma augšai bija jābūt apjumtai, vispiemērotākais segums būtu plēstas koka kārtis un dēļi. Pekas un Tanīsa kalnā ūdens nests augšā no upes vai attekas, jo aku vietas nav konstatētas. Par aizsargsienu otrā stāva uzbūvi hronikā ir vispārīgas ziņas no Zemgales un Igaunijas cīņām, taču par to konstrukciju detaļām ir visai hipotētisks priekšstats (torņi, jumta forma, erkeri – balkonveida izbūves). Nocietinājumu stāvžogi nav konstatēti, tādi atrasti tikai ar viduslaikiem datējamos pilskalnu slāņos.

Raunas Tanīsa kalnā konstatētā celtne bijusi 230 m² platībā (21 x 11 metri), tai bija no ozola un priedes baļķiem izbūvēts pirmais stāvs, pagrabstāvs un zem tā vēl noliktavas bedre. Pirmā stāva griestus balstīja koka stabi, kuri bija nostiprināti no māla mūrētos pamatos. Celtne funkcionēja kā saieta nams – sapulču un dzīru zāle, kurā varēja uzturēties novada vecākie, bet pagrabus izmantoja kā darbnīcu un noliktavu. Vēlajā dzelzs laikmetā Vidzemē par pastāvīgi apdzīvotiem latgaļu nocietinājumiem ziņu nav. Pils miera laikā stāvēja tukša, apkārtējie iedzīvotāji pilīs pulcējās tikai apdraudējuma gadījumā, saveda mantu un apmetās kamerās – nocietinājumu cirtņos, zem nojumēm pagalmā bija mājlopu novietnes. Tikai Daugavas novados (Asote, Jersika u. c.) 12. gs. pils plakums bija apbūvēts ar nelielām ēkām – pagaidu mītnēm kara laika patvērumam. Latvijas pilskalnu izrakumos plakumā konstatētas atsevišķas saimniecības celtnes, kā, piemēram, āra virtuve, maltuve, klēts, smēde, bez kurām cilvēku ilgstoša uzturēšanās un aizstāvēšanās pilī nebūtu iespējama.

Beverīnā nevarēja būt pastāvīgi uzturējies Tālibalds ar kādu no dēliem, jo viņu Trikātā divas reizes sagūsta un vienreiz aplaupa. Beverīnas nocietinājumi divas reizes tika izmantoti karaspēka pulcēšanās gadījumos, tajās tika savestas un uzglabātas ikgadējās nodevas, pie tām varēja notikt sapulces un miera sarunas. Tālibalda dēlu atvestais kara laupījums norāda, ka Beverīnā bijusi droši noslēdzama un apsargāta telpa. Tanīsa kalna saieta namā tieši tādu arī konstatēja, jo zem pagraba atradusies mazāka neapdzīvojama telpa – acīmredzami vērtīgāko mantu noliktava.

Dažādas kvalitātes un satura pamatojumos publiskoti novietojumi 17 dažādās vietās, bet kopā ar variācijām (Burtniekos, Valmierā) novietojuma adrešu kopskaits sasniedz 21 vietu. Viedokļi publicēti hronikas izdevumos, monogrāfijās un periodikā, populārajā literatūrā, tūrisma ceļvežos, izteikti priekšlasījumos (konferencēs, semināros, diskusijās to laikā) un sociālajos tīklos. To vidū atrodami arī nepublicēti manuskripti un rakstiski nekur nefiksēti apgalvojumi. Būtiskākās lokalizāciju vietas līdz 1987. gadam aptvēra Burtniekus (trīs novietojumi – pilsdrupas, Rugāju pilskalniņš, Kalnieši), Rubeni (Vaidavas pilskalns), Kaugurus (Pekas kalns), Trikātas pilsdrupas, Vijciemu (Celīškalns), Valmieru (pilsdrupas, Lucas kalns, Valterkalniņš), Raunu (Tanīsa kalns) un Drusku pilskalnu (Jaunlaicene). Pēc tam meklējumu intensitāte dubultojās, aktīvi turpinājās diskusijas akadēmiskajā vidē, presē, semināros un konferencēs. Kā meklējumu kulminācija atzīmējama konference “Es meklēju Beverīnu” (Valmieras muzejs, 2001). Meklējumu historiogrāfijas pārskatus ir publicējuši Teodors Dēbners (Theodor Doebner, 1914), Ernests Brastiņš (1927), Ēvalds Mugurēvičs (1993), Jānis Graudonis (1993), Juris Urtāns (1994), taču īpaši jāuzsver Pētera Abula ieguldījums (1924), kura pētījums satur ne tikai dokumentu tulkojumus, bet arī plašu historiogrāfijas pārskatu laika periodam līdz 1924. gadam. Pēc tam pētnieku viedokļus apkopoja Edgars Žīgurs studiju darbā (“Beverīnas pilsvietas lokalizācijas problemātika”, 2003), aplūkojot historiogrāfiju līdz 2001. gadam. Ģeogrāfiski visas versijas sagrupējamas trīs grupās: Burtnieki, Gaujas labā un kreisā krasta novietojumi, bet pēc pētnieciskās specifikas izdalāmi vēl arī iracionālie un ezotēriskie gadījumi – nespeciālistu spriedumi un idejas par Beverīnas atrašanās vietu.

Jautājums par Beverīnas atrašanās vietu varēja rasties tikai pēc 1740. gada, kad Johans Grūbers (Johan Daniel Gruber) Hannoverē pirmo reizi publicēja Indriķa Livonijas hronikas tekstu latīņu valodā. Johans Arnts (Johann Gottfried Arndt) sagatavoja pirmo tulkojumu vācu valodā (1747), kura 2. daļā komentāros Beverīnas vārds piesaistīts Burtniekiem (1753). Laika periodā no hronikas publicējuma vāciski līdz komentāriem (1747.–1753. gads) Vidzemes mācītāji noformulēja pieņēmumu par Burtnieku baznīcas apkārtnes saistību ar Beverīnas vārdu. Burtniekos 1741.–1767. gadā kalpoja Matiass Forhofs (Mathias Vorhoff), no kura, visticamāk, līdz J. Arntam nonācis viedoklis par Beverīnas lokalizāciju Burtniekos. Pie Burtnieku mācītājmuižas Beverīnu savā Livonijas kartē fiksējis Vilhelms Frībe (Wilhelm Christian Friebe, 1791). Pils sākotnēji tika meklēta arī Burtnieku pilsdrupu vietā, kā lasāms Augusta Hupela (August Huppel) izdotajā krājumā “Dažādi raksti ziemeļos” (Nordische Miscellaneen, 1777, anonīms teksts). Tomēr 19. gs. literatūrā pieminētais t. s. “Burtnieku pilskalns” sākotnēji atradās Kalniešu vecsaimniecības vietā, kuru izdevās lokalizēt 2025. gadā un apsekot no jauna. V. Frībes karte kā pielikums iekļauta arī Ludviga Mellīna (Ludwig August Mellin) “Lielvidzemes atlantā” (Atlas von Liefland, 1798), kura topogrāfiskais fiksējums ilgus gadsimtus kalpojis kā Beverīnas meklējumu atspēriena punkts. Beverīnas saistība ar t. s. Rugāju pilskalnu ir pārpratums, – tas jau padomju okupācijas laika arheoloģiskajā apsekošanā fiksēts kā nenocietināts uzkalniņš. Vieta tomēr dokumentēta kā vietējas nozīmes arheoloģijas piemineklis un iekļauta J. Urtāna monogrāfijā “Ziemeļvidzemes pilskalni” (1994). Turpmākā uzkalniņa piesaistes gaita Beverīnas vārdam pagaidām nav izpētīta.

Burtnieku novietojums laikā no 1753. līdz 1877. gadam vēstures kartēs un periodikā ir konstatējams kā vienīgais. Tikai Eduards Pabsts (Eduard Pabst) savā hronikas izdevumā (1867) pili gan saista ar Trikātas apkārtni, taču nepiedāvā kādu konkrētu vietu. Grāfs Georgs fon Zīverss (Jakob Carl Georg von Sievers, 1877) to saskata nocietinājumā pie Rubenes baznīcas (mūsdienās Kocēnu pagasts, Briņķu sils), līdz ar ko iespējams fiksēt meklējumos diskusiju sākumu. Izrakumi Vaidavas pilskalnā (Jānis Apals, 1988) vedināja uz domām par Livonijas laika pili, bet vēlāk atklājās, ka šajā vietā bijusi Livonijas kara laikā (1558–1583) ierīkota muiža. Tās raksturs un ierīkošanas iemesli fiksēti Zāmuela Kīhela (Samuel Kiechel) 1586. gada ceļojuma aprakstā, pēc kura tā izrādījās esam Ķieģeļu Jaunā muiža (G. Skutāns, 2021). Ar diskusijām bagātus meklējumus par šo versiju uzsāka Pēteris Stepiņš (1982, 1983, 1993). Viņam pievienojas arī Indriķis Šterns (2002) sējumā “Latvijas vēsture: krusta kari, 1180–1290”, neizšķirdamies Gaujas labajā krastā starp Vaidavu un Cimpēniem. Vaidavas pagastā pastāv arī divas citas lokalizācijas – Oģēnu akmens krāvumos (Kārlis Purviņš, 1997; Ivars Vīks, 2004) un Veļķu muižas apkārtnē (Jānis Kavieris, 1999–2012; Vaidavas pagasts). Oģēnu versiju plašāk apskata I. Vīks grāmatā “Trejdeviņi Latvijas brīnumi” (2004), radot paša uzburtu “sakrālās Beverīnas” pasauli. Valmieras versiju uzturēja Jūlijs Krieviņš (pseidonīms Lietgalietis) Valterkalniņā (1910, 1928), bet igauņu vēsturnieks Heinrihs Lākmans (Heinrich Laakman, 1930–1933) šo lokalizāciju ieviesa Igaunijas historiogrāfijā. Hermaņa Enzeliņa vadībā valmierieši uzsāka jaunus Beverīnas meklējumus, 1937.–1939. gadā organizēdami arheoloģiskos izrakumus. Pirmajā sezonā izrakumus vadīja Elvīra Šņore, taču nekur Valmieras centrā atbilstošu apdzīvotību nekonstatēja. Turpinot iesākto, 1938. gada sākumā tika nodibināta Tālavas senatnes pētītāju biedrība, izrakumu vadību pārņēma Hugo Riekstiņš, bet periodikā parādījās bagātīgs publikāciju klāsts (H. Enzeliņš u. c.). Arheoloģiskā pētniecība Valmieras pilsdrupās un Lucas kalnā turpinājās līdz pat mūsdienām, taču tikai 2018. gadā arheoloģe Tatjana Berga noformulēja noraidošu slēdzienu. Izrādījās, ka izrakumos atkārtoti tikušas konstatētas līduma dedzināšanas pēdas, kas datējamas ar laiku pirms 1283. gada. Tādi pelnu un ogļu slāņojumi virs sākotnējās augsnes kārtas atrasti kā pie baznīcas, tā priekšpils ziemeļrietumu korpusā. Līdz ar to jāsecina, ka Valmieras baznīca un mūra pils tikušas ierīkotas sākotnēji ar mežu apklātā apvidū. Lucas kalnā konstatēja 13.–14. gs. pastāvošu viduslaiku apmetni, kura atzīta par tiešo mūra pils priekšteci. Valmierā jāuzrāda arī ilgstoši par pilskalnu uzskatītais Valterkalniņš (Autīne, saskaņā ar V. Balodi un P. Stepiņu), kas izrādījās 17. gs. uzbērts bastions. Valmieras laikrakstā “Liesma” Valmieras versiju ilgstoši uzturēja Andrejs Lucāns (1996–2020), atstādams tēmas historiogrāfijai nepublicētu manuskriptu “Ceļš uz Beverīnas pilsvietas identifikāciju”. Citas novadpētnieku piedāvātās vietas pilsētas centrā (Jēra kalns, pauguri Pārgaujā) ir pārāk hipotētiskas. Visa pilsētas apkaime dzelzs laikmetā vērtējama kā mazapdzīvots apvidus Vidusvidzemes perifērijā, aiz kura Strenču virzienā sākās liels mežu un purvu masīvs. Viļumu pilskalnu (vietējā izloksnē Vīļumi) 1987. un 1988. gada mijā kā iespējamo pilskalnu uzrādīja G. Skutāns. Vēlākajā vasaras apsekojumā šī vieta tomēr netika atzīta par pilskalnu, tāpēc Beverīnas “novietojums” šeit izrādījās īslaicīgs (J. Urtāns, 1988). Arī vietas lokācijā vērojams pārpratums – tuvākās mājas sauc “Kārkli”, nevis “Viļumi”. Šis notikums guva plašu rezonansi un ievadīja Beverīnas meklējumu jauno laikmetu. Vēsturnieks Muntis Auns pēc I. Šterna ierosmes publicēja oriģinālu novietojumu Cimpēnu pilskalnā (2004), taču, sīkāk iepazīstoties ar “pilsvietas” situāciju dabā, no šīs versijas atsacījās. Arheoloģiskā apsekošana Cimpēnu pilskalnā un atkārtotie izrakumi Zilajā kalnā nav uzrādījuši jebkādas apdzīvotības pazīmes. Gaujas labā krasta apvidū un pat visā Igaunijas pierobežā tipoloģiski vai arheoloģiski nav konstatējami dzelzs laikmeta nocietinājumi, bet hronikas ziņas neuzrāda vērā ņemamu Imeras saistību ar Tālavas novadu.

Iracionālajos novietojumos pētnieki nerēķinās ar hronikas ziņām – vispirms jau ignorē nelielo attālumu līdz Cēsīm, pili meklē perifēros un mazapdzīvotos apvidos, kur atbilstoši nocietinājumi nekad nav pastāvējuši. Vispirms izceļama Vijciema versija, kurai P. Abuls veltījis atsevišķu monogrāfiju “Kur atradās Beverīna” (1924). Pētījums piesātināts ar plašu historiogrāfijas pārskatu, argumentāciju, atsaucēm un vēstures avotu tulkojumiem. Vijciema versijas atdzimšana sākas ar 1982. gadu, kad Valkas literāts Artūrs Goba iepazinās ar valmierieti Ojāru Ozoliņu – līdz šim nefiksēta mutvārdu mantojuma glabātāju. Balstoties uz O. Ozoliņa piedāvātajiem nostāstiem jau 1988. gadā tika sarakstīta A. Gobas monogrāfija “Ceļš uz Bitarīnu” (1990), kurā acīmredzami viltotie nostāsti vēsta par Bebrīnas pili un ceļu. Vijciema Celīškalnu (izloksnē arī Celītkalns) kā pilskalnu tipoloģiski nevar saistīt ar vēlo dzelzs laikmetu, bet, visticamāk, ar 16. gs. otro pusi – Livonijas kara laiku, kad jau tika pielietoti šaujamieroči. Kaut arī Vijciema versijai mūsdienās vairs nav aktīvu atbalstītāju, Beverīnas tēma ir dzīva vietējā sabiedrībā. Valentīna Klešnika pētījums “Beverīna miglā” (nepublicēts manuskripts) tika publiskots 2001. gada konferencē, vēstot par pils iespējamo atrašanos zemesragā starp Gauju un Krāčupi (Jērcēnu pagasts, Krāceņa dzirnavas), pusceļā starp Valmieru un Strenčiem. Andra Grīnberga Zilākalna versijas (1997) rašanos noteica nevis Beverīnas meklējumi, bet gan žurnālista ikdienai nepieciešamie jaunatklājumi. Drusku pilskalna (Jaunlaicenes pagasts) versija Alūksnē vairāk saistāma ar tūrisma ceļveža reklāmu un izplatīšanu (Arnolds Eizenšmits, 1932), nevis ar vēsturiskiem pētījumiem. Šai grupai jāpieskaita arī Beverīnas ceļa patvaļīga piesaiste – Guntis Eniņš šo nosaukumu attiecina uz kādu no Rīgas–Cēsu lielceļa fragmentiem, kurš ved augšā pa stāvu Amatas labā krasta krauju, bet turpmākajās publikācijās konkrēts novietojums izpaliek (1997–2012).

Pašlaik aktīvo Beverīnas meklējumu lokā palicis trīsstūris Gaujas kreisajā krastā starp Raunu, Valmieru un Trikātu, kuru var identificēt kā vēsturisko Tālavas novadu. Trikātas versiju sīkāk pamato Karls fon Lēviss of Menārs (Karl von Löwis of Menar, 1890), bet mūsdienās ilgstošā laika periodā uzturēja arheologs Ē. Mugurēvičs (1961, 1993,1999), kaut arī tai iztrūka atsevišķu, sīkāk argumentētu publikāciju. Pašlaik Trikātas versiju atbalsta tikai atsevišķi vietējie novadpētnieki un entuziasti (Eduards Lauris), kamēr vēsturnieku vairums šādu iespēju noraida (Arnis Radiņš, Antonija Vilcāne, E. Žīgurs, M. Auns u. c.). Voldemāra Baloža uzturētā (1887–1909) un viņa dēla Franča Baloža (1910, 1927, 1928) rakstiski pamatotā Pekas kalna versija Kauguru pagastā tomēr turpina pastāvēt. Arnis Radiņš monogrāfijā par latgaļu arheoloģisko kultūru pieskaras arī Beverīnas jautājamam (1999), tāpat savu argumentāciju ir piedāvājuši Tālis Pumpuriņš (2001), Edgars Žīgurs (2003) un Valters Grīviņš (2015). G. Skutāns (2021) norāda uz F. Baloža izrakumos (1909) iegūtā arheoloģiskā materiāla atbilstību viduslaiku periodam, bet F. Baloža nocietinājuma datējumu ar 12.–13. gs. novērtē kā nepamatotu. Pēc Vidzemes pilskalnu apsekošanas (1925–1926) E. Brastiņš ieguva jaunu priekšstatu par vēsturisko situāciju un tūlīt publicēja pētījumu “Beverīnas pilsvieta” (1927). Raunas Tanīsa kalnā izrakumus vadīja F. Balodis (1927), kā rezultātā pamatoja Tanīsa kalna neatbilstību meklētās Beverīnas kritērijiem. F. Baloža uzskatus atbalstīja arī publicists Jānis Juškēvičs rakstā par Raunas vēsturi (1927). Pirms tam Raunā saskatīja Autīni (Pēteris Šmits, 1922), bet līdz ar 1928. gadu šajā vietā ieviešas Sateklas pils novietojums. Šādu lokalizāciju mūsdienās turpina uzturēt atsevišķi pētnieki, tādu var sastapt pieminētu arī Raunas tūrisma izdevumos, pils ekspozīcijā u. c. Jāpiemin arī pilskalni Gaujas augštecē, kuri bez noformulētas argumentācijas tiek pieminēti Beverīnas saistībā. Tādi atrodas Smiltenē (Cērtenes pilskalns), Dzērbenē (Augstais kalns un Ķetu pilskalns), Zosēnu pagastā (Vieķu pilskalns) un Inešu pagastā (t. s. Lejas Burkānu pilene). Vieķu pilskalna versiju popularizēja Alfrēds Lācis (1999), saskatīdams pili sava dzimtā Sausgalvju ciema tuvumā – pie Mazvieķu mājām, kuras atrodas savrupā plato paugurā (platība vismaz 3 ha). Tā ziemeļrietumu stūrī G. Skutāns 2016. gadā konstatēja nocietināta kalna pazīmes, kurš ticis nopostīts meliorācijas laikā, bet agrāk fiksētais Vieķu 1. pilskalns atzīstams tikai par pieejas vietas nocietinājumu. Kultūrslāni abās vietās konstatēt neizdodas, tāpēc visticamāk šajā vietā atradusies 16.–17. gs. Piebalgas zemnieku vāji nocietināta patvēruma vieta. Jānorāda arī uz pašu jaunāko – Mihaila Ignata versiju par Tribalsa kalnu Mārsnēnu pagastā, kurš gan pagaidām nav atzīts par pilskalnu. Šis novietojums tika publiskots Trikātas domnīcā “Kam pieder Beverīna” 2025. gada 5. jūlijā. Vairāki ar šī apvidus attiecīgā laikmeta pētniecību saistīti vēsturnieki konkrētu viedokli par Beverīnu šai apvidū nav izvirzījuši (J. Urtāns, A. Vilcāne, Viktorija Bebre, Sandra Zirne, Edgars Plētiens).

1982. gadā A. Goba un O. Ozoliņš aizsāka savdabīgas aktivitātes, kuru zemteksts bija Beverīnas pierādīšana Vijciemā. Vidzemes kultūrvidē (galvenokārt Valmieras un Valkas rajonos) tika “atklātas” svētvietas, starp kurām kā būtiskākās atzīmējamas – Krīvu kalns, Vilku gārša, Bitarīnkalns. Līdz ar savu materiālu publicēšanu grāmatā “Ceļš uz Bitarīnu” O. Ozoliņš pārorientējās uz Valmieras apkārtni. Viņš sāka saskatīt nezināmus pilskalnus Kauguru, Liepas un Mārsnēnu pagastos, nostāstos sāka figurēt Miegas un Leces pilis. Tika publicēts nostāsts par Beverīnas ceļu, kurš iezīmējas maršrutā no Startu muižas Pilpja mājām uz Krīvu kalnu. Tā kā jaunu pilskalnu esamību pierādīt neizdevās, rezultātā viņa izvēle fokusējās uz Pekas kalnu. O. Ozoliņa uzskati par Beverīnu nekur atsevišķi netika fiksēti, bet izkaisīti viņa trijās monogrāfijās, periodikā un intervijās, bet viņa izdomātie nostāsti un vietvārdi pils meklējumus tikai sarežģīja. Neskatoties uz nostāstu un senvietu falsifikāciju, šīs aktivitātes ir iedvesmojušas autorus (Jānis Mauliņš, Jānis Lejiņš), kuri savu daiļradi atvasināja no abu novadpētnieku uzburtās Tālavas vīzijas. J. Mauliņš Beverīnu definē kā sugas vārdu, saistot ar kādu paša izdomātu piļu cēlāju ģildi. Savdabīgs precedents ir Oģēnu akmens krāvumu versija, kuru izvirza vaidavietis K. Purviņš (1997), atrodot mežā akmens vaļņu konstrukcijas. Pēc viņa domām Beverīna bija ne tikai pils, bet varēja būt arī nocietināta meža svētvieta. Šī versija piesaistīja ezotēriski noskaņotus interesentus, kuri Beverīnas jēdzienu pārnesa ar vēsturi nesaistītā rakursā (Ivars Vīks, 2004; Aivars Cepītis u. c.). Viņu spriedumus noteica ezotēriska vīzija, pēc kuras sakrālā Beverīna raksturojama ar pavisam citu īpatnību spektru nekā vēsturiskā. Daži sākotnējo koka pili pārvērta daudzskaitlī un izkliedēja visā meklējumu reģionā – vai katrā novadā savu. Diemžēl ezotēriskās un viltotās pētnieku aktivitātes ir radījušas neticību meklējumu sekmīgam noslēgumam, pašlaik sastopami viedokļi, ka Beverīnas pili nav iespējams lokalizēt vai pat arī ka tāda nemaz nav pastāvējusi.

Arheoloģijas pieminekļu izpēte – mērķtiecīgi izrakumi un teritorijas apsekošana (ceļu tīkls, brasli u. c.) – varētu piedāvāt ilgi gaidīto lokalizācijas atrisinājumu. Jaunākās vēsturiskās ģeogrāfijas metodes sniegtu priekšstatu par vēlā dzelzs laikmeta (9.–12. gs.) apdzīvotības intensitāti, nosakot tolaik mazapdzīvotas teritorijas. Ziedputekšņu paraugu analīzes dati no ūdenskrātuvēm apskatītajā laikmetā bieži vien uzrāda pavisam niecīgu zemkopības intensitāti, kā tas atklājās Trikātā. Līdz šim Beverīnas saistībā nav tapis pētījums, kurš apvienotu pilskalnu apsekošanas, tipoloģijas un arheoloģisko izrakumu materiālus, salīdzinot arheoloģiskajos izrakumos iegūtos datējumus. Vidzemes augstienes ziemeļu malā no Cēsīm līdz Drustiem dzelzs laikmetā koncentrējas hronikā pieminēto latgaļu arheoloģiskie pieminekļi, veidojot ar Autīni un Beverīnu saderīgu grupējumu. Tam raksturīgi bagāti apbedījumi (Ainavas, Ģūģeri, Rauna) un dzelzs laikmetam tipiski nocietinājumi (Tanīsa kalns, Pīkaņu Skanstes kalns, Ķieģelcepļu pilskalns). Nozīmīgs faktors meklējumos ir lāzerskenēšanas tehnoloģijas LiDAR (Light Detection And Ranging) reljefa modelis (Latvijā no 2013. gada), pēc kura datiem Vidusvidzemē izdevās atklāt divus līdz šim nezināmus pilskalnus (Raunā, Amatas pagastā). Gaujas vidusteces apvidū 19.–20. gs. notikusi nepārtraukta arheoloģisko pieminekļu apzināšana, tāpēc nezināmu vai nopostītu nocietinājumu pastāvēšanas iespēja nav nopietni izskatāma. Starp rakstu ziņām būtiskākais arguments ir četri zināmie Beverīnas attālumi (G. Skutāns, 2021), proti, 1208. gadā hronika no Beverīnas līdz Cēsīm fiksē ne vairāk kā 30 kilometru attālumu, bet no Beverīnas līdz Gaujai pa latgaļu apdzīvoto teritoriju jātnieku ceļš ievelkas dienas garumā (ne vairāk kā 40 kilometri). Turpat minēts kājnieku ceļu līdz Sakalai (divu dienu un nakts gājums), kamēr 1209. gadā līdz Ugaunijas dienvidu robežai jāiet diena un nakts. Pekas kalna versijas gadījumā jāaizrāda, ka Gaujas un Imeras (22 pieminējumi) ne reizi nesaistās ar Beverīnas vārdu. Jaunāko publikāciju par pils novietojumu Raunā izstrādāja G. Skutāns (“Beverīnas meklējumu atrisinājums”, 2021), īpaši uzsverot Pekas kalna neatbilstību. Rakstam nav sekojusi atbilde no citiem aktīvajiem pētniekiem, līdz ar ko Beverīnas meklējumu aktīvā fāze tuvojas nobeigumam. Faktiski vienīgais pretarguments Raunai ir palicis Sateklas novietojums. Objektīvam meklējumu noslēgumam vēl ir nepieciešami mērķtiecīgi izrakumi Pekas kalnā un Trikātas pilsdrupās, tāpat arī Gaujas kreisā krasta nocietinājumos starp Siguldu un Cēsīm – Nītaures, Līgatnes un jaunatklātajā Līču pilskalnā. Sateklas gadījumā gan izrakumu materiāli viennozīmīgu atbildi nesniegs, jo šajā Gaujas krasta posmā ir zināmi vismaz septiņi dzelzs laikmetam atbilstoši nocietinājumi. No Beverīnas lokalizācijas izpētē iesaistītajiem pētniekiem perspektīvā būtu nepieciešama, piemēram, konference un rakstu krājums, kas arī palīdzētu zinātniski noformulēt četru gadsimtu garumā ilgušās diskusijas rezultātus atbilstoši mūsdienu pētniecības sasniegumiem.

Hronikā aprakstītā priestera muzicēšana cīņu laikā jau sākotnēji piesaistīja uzmanību, tam veltīti vairāku grafiķu zīmējumi (Frīdrihs Ludvigs fon Maidels, Friedrich Ludwig von Maydell, 1839; Kārlis Krauze, 1935). Kā sava laikmeta liecība atzīmējama arī Ludolfa Liberta glezna “Veko Lettus” (1938), kurā Beverīnas varonis attēlots ar kāda cita, labi pazīstama vēstures personāža vaibstiem (Kārlis Ulmanis). Dzejnieks Auseklis sarakstījis dzejoli “Beveriņas dziedonis” (1876). Komponists Jāzeps Vītols ar šī dzejoļa vārdiem sacerējis dziesmu “Beverīnas dziedonis” (1891) jauktajam korim un orķestrim. Beverīnas tēma iestrādāta eposā “Lāčplēsis” (Andrejs Pumpurs, 1888) kā Burtnieku pils, it sevišķi kā ezerā nogrimusī vecā pils ar senajiem rokrakstiem. Šis sižets, acīmredzami ir iedvesmojis skaņdarba “Gaismas pils” tapšanu (J. Vītols, 1899). Rūdolfs Blaumanis sacerējis dzejoli “Tālavas taurētājs” (1902), kurā apdzejota Miervalda pils. Tēma iedvesmojusi mūsdienu projektus: 1997.–2001. gadā tikai iestudēts deju uzvedums “Dūdinieks” (Sniedzes Grīnbergas mūzika un horeogrāfija), kā arī animācijas filma “Tālavas taurētājs” (režisors Ansis Bērziņš, 1988). Par F. Baloža arheoloģisko izrakumu gaitu Raunas Tanīsa kalnā tika uzņemta dokumentālā filma “Senču pilskalnā” (operators Jānis Sīlis, 1927). Atsevišķi pieminami pseidovēsturiskie romāni – J. Mauliņa “Tālava” (1990) un J. Lejiņa triloģija “Zīmogs sarkanā vaskā” (2001–2009). Aleksandra Grīna populāri veidotajā vēstures apskatā “Varoņu grāmata” (1935) centrālo vietu ieņem senlatviešu tematika – Tālavas un Zemgales karotāji. Par Beverīnas tematiku dzeju sacerējuši Jānis Akuraters (“Beveriņas pilskalnā”, 1918), Valdis Rūja (“Stigu cirtējiem”, 1987), Edgars Osvalds (“Dzīve sauc”, 1993), Arnis Ķeksis (pseidonīms Metimne, 2002). Savdabīgu pienesumu Beverīnas tematikā ir devusi Latvijas teritoriālā reforma, kuras rezultātā no 2009. līdz 2021. gadam pastāvēja Beverīnas novads (Kauguru, Brenguļu un Trikātas pagasti), iznāca mēnešraksts “Beverīnas vēstis” (2012–2021). Ar Beverīnas vārdu ir pastāvējušas dažāda rakstura biedrības un kori, Vidzemē tās vārdā nosaukts ievērojams 1922. gada agrārās reformas jaunsaimniecību skaits un citu mājvietu, bet Valmierā ir Beverīnas iela. 1922. gadā dibinātā Latvijas Universitātes studentu korporācija “Beveronija” nodēvēta Beverīnas latinizētā vārdā.