V. Ļūdēns dzeju sācis rakstīt, mācoties Bauskas 1. vidusskolā, nopietnāk tai pievērsies studiju laikā. Pirmie dzejoļi (“Upēm tiekoties” u. c.) publicēti universitātes jauno autoru pulciņa izdotajā žurnālā “Ave Sol!” 1. numurā (1959). Savukārt Latvijas PSR līmeņa presē pirmās publikācijas (dzejoļi “Telefons” un “Autobusā”) bija 1963. gadā “Karogā” un žurnālā “Padomju Latvijas Sieviete”. Piedalījies un atzinīgi novērtēts Latvijas PSR Rakstnieku savienības rīkotajā Jauno autoru seminārā (1960), sācis rakstīt bērnu dzeju. Poētisko impulsu V. Ļūdēns guvis no E. Virzas (episkais vēriens un balādiskais spēks) un viņa dzīvesbiedres, dzejnieces Elzas Stērstes (atturīgais, pasaules kultūrā sakņotais humānisms) daiļrades. Arī tēva rados bija radošas personības.
Dzejrades procesu veido liriskā dzeja un liroepiski sacerējumi – poēmas un balādes. Dzejas ievirze ir reālistiska, vairāk fokusējas pasaules norisēs ārpus paša personiskām izjūtām, dzejā ierakstītie fakti un notikumi ir maksimāli pietuvināti lasītājam uztveramajām kopsakarībām, plašākam asociāciju laukam. Dzejas galvenās tematiskās līnijas veido cilvēka ikdienas tēlojums ciešā saplūsmē ar dabas ritmiem. Jūtama izteikta folkloras ietekme, raksturīga smalka un vitāla dabas izjūta (dzimtās Zemgales ietekme), kas apliecina cilvēka un dabas nedalāmu vienotību. Dabas nozīme cilvēka dzīvē ir saistāma ar panteismam raksturīgo dabas dievišķošanu. Augsta dabas poetizācijas pakāpe ir raksturīga arī vīrišķīgi maigajai, intīmajai lirikai, kas veltīta sievai. Otrs nozīmīgs tematisks atzars ir saistāms ar vēsturiskās atmiņas aktualizāciju, atsakoties no pagātnes attēlojuma romantizēšanas un apjūsmošanas vēlmē izprast tautas likteni vēsturiskajā perspektīvā no senlaikiem līdz 20. gs. beigu procesiem ne tikai Latvijas, bet visas Baltijas vēstures kontekstā. Cilvēka dzīves poētiska apcere vēstures līkločos, iezīmējot mītiskas laiktelpas robežas, dzejniekam ļāvusi godīgo attieksmi pret laikmetu ieslēpt metaforiskā izteiksmē un zemtekstos. Viens no nozīmīgākajiem vēstures aspektiem ir saistīts ar strēlnieku tēmas iedzīvinājumu dzejā un liroepiskajos sacerējumos. Attēlots pretrunīgais un traģiskais latviešu strēlnieku ceļš pretim savai valstij un neatkarībai, zemtekstos ieslēpjot nacionālās pašapziņas un patriotisma stīgu. Dzejā variēja verlibra, soneta, sentences u. c. formas. Sarakstīta dzejas drāma “Rīga dimd” (1969), nozīmīgas ir poēmas “Pulkveža Vācieša vēstules” (krājums “Trīsdesmitgadīgas acis”), “Sent-Ekziperī” (krājums “Pulksteņi”), “Rudzi” (krājums “Rudzu putenī”), “Emīls Dārziņš” (krājums “Vara vārtos”) un citas.
Pieaugušajiem publicēti dzejas krājumi: “Saules lidlauki” (1966), “Pulksteņi” (1967), “Trīsdesmitgadīgas acis” (1969), “Rudzu putenī” (1971), “Tāšu raksti” (1973), “Usmas un Mežotnes sonetas” (1975), “Vara vārtos” (1980), “Un meži, un meži, un meži” (1982), “Laiva” (1984), “Ziemeļzeme” (1991), “Sudraba aplis” (1994), “Dzīves stāsts un 33 dzejoļi” (1996), “Zem debesu zeltainiem apiņiem” (2001). Iznākušas dzejas izlases “Vairogi” (1980) un “Savās mājās” (1987).
Bērnu dzejā atklājas humoristiska dzirksts spējā par dzīvi, arī vēsturi bērniem izstāstīt poētiski viegli, rotaļīgi, saprotami, akcentējot latviskumu kā saturā, tā poētikā. Skaniskās struktūras harmoniski pakļautas spilgtai redzes tēlainībai.
Bērniem izdotās dzejas, prozas un lugu grāmatas: “Zēni, zaķi, varavīksnes” (1966), “Pāva aste, lapsas aste” (1969), “Miega dzirnas” (1971), “Mārīte un vējš” (1971), “Sisis Vijoļkāja” (1974), “Maizes šūpulīši” (1975), “Šņībīši Apelsīnijā” (1978), “Meldru puikas, meldru vīri” (1981, izlase), “Laimiņas valoda” (1983), “Saulēniņi” (1986), “Kalējdēls Didzis” (1986, luga), “Sudraba kalējs, tērauda kalējs. Sarunas ar Laimiņu par seniem laikiem Latvijā” (1991), “Princis iet pa mākoņiem” (1993), “Trešais susuriņš” (1998), “Satiksimies avenēs” (1998), “Pelēkās krāsas septiņi svētki” (2002), “Klau, kur Vau?” (2004). Bērnu lugas: “Kalējdēls Didzis” un “Ripo, ripo, kamolīti...” (1971, 1986).
