Alfrēds Kalniņš bija ievērojamākais latviešu solodziesmas meistars un viens no nacionālās operas klasiķiem. Ar gleznainu un dzejisku dzimtenes dabas izjūtu apveltīts skaņu mākslinieks, kas atstājis smalkjūtīga nacionāla stila darbus visos mūzikas žanros. Sava laika spožākais Latvijas ērģeļu virtuozs, asredzīgs mūzikas kritiķis un publicists.

Tēvs, zemnieka dēls, nāca no Cēsu apriņķa Baižkalna pagasta Vītoliem, kļuva par saimniecības vadītāju Cēsu dižciltīgo biedrībā “Harmonija” (Adelige Musse “Harmonie”, dibināta 1782), bija arī Cēsu vīru kvarteta dziedātājs, tika ievēlēts par Cēsu Latviešu labdarības biedrības amata vīru. Apprecēja atraitni Rozāliju, minētās biedrības virtuves vadītāju, dzimušu Ūfersi (bet īstenībā Krastiņu, jo viņas tēvs bija mainījis uzvārdu, pārceļot sava uzvārda “Krastiņš” sakni uz vācisko Ufer). Rozālijas māte bija vāciete – ieceļotāja no Saksijas, uzvārdā Šahnere (Schachner). Rozāliju un Jāni laulājot, vietējais vācu mācītājs bija ierakstījis jaunās ģimenes uzvārdu “Kalning”, un nākamais komponists atguva savu latvisko uzvārdu tikai asos ģimenes strīdos.

Lai arī ģimenē runāja vāciski, A. Kalniņš saskarē ar apkārtni bērnībā apguva arī latviešu valodu. Tomēr tika sūtīts vācu skolās. Septiņu gadu vecumā tā bija Rūdolfa Mīlmaņa (Rudolph Mühlmann) divgadīgā proģimnāzija Cēsīs, kur uzsākta arī klavierspēles mācīšanās, pēc tam četri gadi (1888–1892) Cēsu Bērzaines ģimnāzijā (Gymnasium zu Birkenruh). Tur klavieres mācīja ērģelnieks un komponists Reinholds Štarke (Reinhold Starke), bet īsti jauna skaņu pasaule pavērās pie Cēsu Svētā Jāņa baznīcas ērģelēm, ar ko iepazīstināja vietējais ērģelnieks Voldemārs Bērsons, un desmitgadīgais zēns drīz sāka spēlēt korāļus gan latviešu, gan vācu draudzē.

Līdz ar pastiprināto pārkrievošanu Bērzaines ģimnāziju slēdza un A. Kalniņš turpināja izglītību reālskolā, ko Cēsīs atvēra jaunlatviskais pedagogs Kārlis Millers (Zariņu Kārlis). Tur, saejoties ar apkārtnes latviešu zemnieku dēliem, pusvāciski audzinātais zēns pilnībā piesavināja savu īsto nacionālo piederību. Mūzikas iespaidu Cēsīs nebija daudz, toties tika pašmācības kārtībā iepazīts daudz romantiskās klaviermūzikas.

1894. gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Siguldā, un A. Kalniņš iestājās privātajā Rīgas Skaņumākslas skolā, kur mācījās klavierspēli pie zviedru pianista Brūra Mellerstēna (Bror Mellersten), čakli apmeklēja operu izrādes. Vēl svarīgākas bija ērģeļspēles privātstundas pie komponista Oskara Šepska, Kurzemes tautasdziesmu krājēja un apdarinātāja, kura mājas bibliotēkā tika iepazīta arī laikmetīgā ērģeļmūzika. Vasarās pie vecākiem Siguldā A. Kalniņš sadraudzējās ar vēlāko tēlnieku Teodoru Zaļkalnu, kurš toreiz loloja dzimtenes gleznotāja sapni. Viens ar molbertu, otrs ar nošu papīru viņi klejoja pa gleznaino apkārtni, šeit dzimtenes ainava kā mākslas materiāls nostiprinājās nākamā komponista iztēlē. Siguldas gados radās arī komponista ieradums rakstīt mūziku brīvā dabā.

Draudzība ar latviešu tēlotājmākslas studentiem turpinājās četros ērģeļspēles studiju gados Pēterburgas Konservatorijā, tur A. Kalniņu, pēc paša vārdiem, gleznu izstādes ietekmējušas vēl vairāk par operas un koncertu iespaidiem. Konservatorijas studijās A. Kalniņš īstu gandarījumu guva vienīgi Luija Homiliusa (Louis Homilius) ērģeļspēles klasē. Pārējie mūzikas priekšmeti šķituši maznozīmīgi, un to vietā viņš nodevās pašizglītībai un jaunrades centieniem, bet kompozīciju kā studiju priekšmetu nav mācījies, jo, konservatorijā iestājoties, aiz kautrības nebija uz kompozīcijas klasi pretendējis. Spoži nokārtojis absolventa cienīgu ērģeļspēles eksāmenu, A. Kalniņš pēc ceturtā studiju gada, to nepabeidzis, pātrauca mācības konservatorijā (1901).

20. gs. sākuma Rīgas mūzikas dzīvē A. Kalniņš pastāvīgu darbu neatrada, toties sarakstīja pirmos desmitus solodziesmu, to vidū par klasiku kļuvušās “Ceļinieks” (Jānis Poruks), “Brīnos es” (Andrievs Niedra), “Sapņu tālumā” (Aspazija). Tās un citas kļuva populāras latviešu solistu koncertos ar A. Kalniņu pie klavierēm. Darba meklējumos viņš uz astoņiem gadiem (1903–1911) apmetās uz dzīvi Pērnavā (mūsdienās Igaunija), kur bija dziedāšanas skolotājs ģimnāzijās, koru diriģents, baznīcas un koncertu ērģelnieks, sarakstīja paliekošus jaunības perioda skaņdarbus – pirmās simfoniskās miniatūras “Mana dzimtene”, “Pie Staburaga”, joprojām populāro “Elēģiju” vijolei, “Balādi” klavierēm, ap 30 solodziesmu u. c. darbus. Saņēma ap desmit labvēlīgu atsauksmju Vācijas mūzikas periodikā, kurās atzīmēts mūzikas nacionālais savdabīgums, gleznaina lirika ar krāsā un niansēs bagātu, bet pašauru emociju skalu. Tas lika nākotnē tiekties arī pēc plašāka izjūtu loka, un to A. Kalniņš sasniedza, dzīvāk iesaistoties mūzikas rosmēs dzimtenē.

It sevišķi studiju biedra un drauga Emīla Dārziņa agri aprāvies mūžs (1910) lika A. Kalniņam pārdomāt atbildību par mūzikas kultūru Latvijā, un viņš, uzņemoties Liepājas latviešu Svētās Annas baznīcas ērģelnieka pienākumus, devās ar ģimeni uz Liepāju (1911), lai celtu tās mūzikas dzīvi. Vadīja Liepājas Mūzikas un dziedāšanas biedrības kori, rīkoja tematiskus koncertus, panāca Svētās Annas baznīcas ērģeļu radikālu pārbūvi un modernizēšanu koncertu vajadzībām, rakstīja Liepājas latviešu un vācu periodikā, tuvināja abu sabiedrības daļu mūzikas norises. Sarakstīja operas “Indulis un Ārija” 1. cēlienu, ar to Kastanjolā iepazīstināja Raini, bet Pirmais pasaules karš pārtrauca sadarbību, un opera netika pabeigta.

Karš lika 1915. gada pavasarī doties bēgļu gaitās – sākumā uz Siguldu, rudenī uz Tērbatu (mūsdienās Tartu). No turienes A. Kalniņš ar latviešu solistiem devās daudzos koncertbraucienos, arī uz bēgļu centriem Krievijā. Dzimtenes mīlestības tēma, līdz šim jaunradē izpaudusies dabas tēlojumos un epikā, tagad koncentrējās kara piemeklēto ļaužu ciešanu un protesta lirikā, visupirms solodziesmās ar t. s. bēgļu dzejas, sevišķi Viļa Plūdoņa tekstiem – “Svešumā klīstot”, “Tautai” un citās. 1917. gada pavasarī pēc Februāra revolūcijas radās pats dramatiskākais A. Kalniņa darbs – vokālsimfoniskā “Pastardiena” (Rainis), kā arī “Latvju himna – 1917” ar V. Plūdoņa vārdiem (“Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē”).

Kad 1918. gada pavasarī arī Tērbata nonāca Vācijas okupācijā, A. Kalniņš ar ģimeni atgriezās jau agrāk okupētajā Liepājā. Tur 1918. gada rudens mēnešos pastaigās Liepājas Jūrmalas parkā radās pirmās klasiskās latviešu operas “Baņuta” melnraksts. 06.1919. tika pabeigta simfoniskā poēma “Latvija” – ar veltījumu neatkarīgās valsts pirmajam Ministru kabinetam. 1919. gada rudenī, saņēmis aicinājumu kļūt par Izglītības ministrijas Mākslas departamenta Mūzikas daļas vadītāju, A. Kalniņš ar ģimeni kuģī devās uz Rīgu, kur nonāca tieši Bermonta uzbrukumam sākoties, un “Baņutas” vienīgā eksemplāra nošu saiņi vairākas nedēļas bez uzraudzības palika kuģī, kas jūrā pildīja sardzes uzdevumus. Šīs operas pirmuzvedums 20.05.1920. tiek uzskatīts par latviešu operas dzimšanas dienu.

No valsts ierēdņa darba A. Kalniņš drīz aizgāja (1921), un turpmākajos gados saistījās tikai īslaicīgos algota darba pienākumos – bija ērģelnieks Svētā Jēkaba baznīcā (1920–1923), kora “Dziesmuvara” diriģents (1925–1927), VI Vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģents (1926), kritiķis laikrakstā “Pēdējā Brīdī” (1927). Toties sniedza regulārus ērģeļmūzikas koncertus un rīkoja ikgadējus t. s. novitāšu vakarus, kur dažos gados (1921–1924) pirmoreiz izskanēja ap 100 jaunu solodziesmu, sarakstīja operu “Salinieki” (pirmuzvedums Latvijas Nacionālajā operā 1926), kora dziesmas.

Kad darbības apstākļi Rīgā A. Kalniņam sāka likties pārāk šauri, viņš devās emigrācijā un sešus gadus pavadīja Ņujorkā (Amerikas Savienotās Valstis), (1927–1933), kur strādāja par koru diriģentu, ērģelnieku, pedagogu, komponēja darbus ar amerikāņu, angļu, vācu dzejnieku tekstiem, pārstrādāja dažas jaunības gadu kompozīcijas. Tomēr arī tur neizjutis radošu gandarījumu, pieņēma uzaicinājumu kļūt par Rīgas Doma ērģelnieku un sniegt iknedēļas ērģeļmūzikas koncertus Latvijas Radiofonā (ar pārtraukumiem tie turpinājās līdz 1945. gadam). Atgriežoties Rīgā, A. Kalniņš saņēma negaidītus suminājumus, sevišķi VIII Vispārējo latviešu dziesmu svētku laukumā, kur ieradās kā skatītājs. Jaunus iestudējumus pieredzēja viņa pārstrādātās operas “Salinieki” (1933, ar nosaukumu “Dzimtenes atmoda”), kā arī “Baņuta” (1937). Šīs operas finālu padomju okupācijas apstākļos, ar Maskavas emisāru pieprasītu līksmu izskaņu A. Kalniņam nācās vēl pārveidot, kad operu gatavoja 1941. gadā paredzētajai Latviešu mākslas dekādei Maskavā, un komponists to darīja pēc saņemtā apsolījuma, ka izrādēm Latvijā paliks agrākais fināls. Otrā pasaules kara un nacistu okupācijas laikā A. Kalniņš strādāja par mūzikas inspektoru Izglītības un kultūras ģenerāldirekcijas Mākslas izglītības nodaļā, komponēja baletu “Staburadze” (pirmuzvedums 1943. gadā).

Pēc padomju otrreizējās okupācijas Rīgā (1944) pēc četrkārtējas pierunāšanas A. Kalniņš uzņēmās Latvijas Valsts konservatorijas rektora pienākumus, bija tāds galvenokārt tikai nomināli un atstāja šo posteni 1948. gadā, nevēlēdamies pildīt padomju kultūras politikas prasības. Pēckara gadu izcilākie darbi bija kordziesmas “Ave sol” (Rainis), “Ziedoņa rīts” (Jānis Plaudis), “Griķu druva” (Indra Mežnora), “Variācijas ērģelēm par Jāzepa Vītola tēmu”, simfoniskā svīta “Desmit latviešu tautas dziesmas”. 

A. Kalniņa jaunrade aizņēma visu 20. gs. 1. pusi, bija viena no daudzveidīgākajām, kā arī ar tuvu pie 900 skaņdarbiem viena no bagātīgākajām. Tās ievērojama daļa joprojām ir mūzikas dzīves apritē. Opera “Baņuta” pieredzējusi astoņus uzvedumus Rīgā un koncertatskaņojumus ārzemēs. Gandrīz visas 270 solodziesmas skanējušas vairākos koncertu ciklos un ikdienā. Latviešu kordziesmas žanru (175 darbi) A. Kalniņš bagātinājis ar romantiski poētisku iztēles brīvību. Folkloras pārtverē ap 150 darbu vidū īpašas ir “50 latgaliešu tautasdziesmas ar klavierēm” (1922), kas, muzikāli izceļot rakstnieka Ādolfa Ersa pierakstītās melodijas (1920), pirmoreiz tik bagātīgi atklāja Latgales dziesmotību. Ar klavieru, ērģeļu, simfonisko mūziku A. Kalniņš pieder pie šo žanru izveidotājiem klasiķiem latviešu mūzikā.

Estētikas un stila ziņā A. Kalniņa jaunrade atklāja tādu mūzikas nacionālo savdabību, kas vairs nebalstījās senatnes epikā un patriarhālās kopības apziņā, bet pirmo reizi latviešu mūzikā tik spilgti izpaudās kā individuāli rasta subjektīva liriska izjūta, – nacionālais mūzikā sasniedza indivīda psiholoģijas līmeni. Stila ziņā to nodrošināja ne tautasdziesmu citēšana, bet izraudzīti atsevišķi tautas mūzikas elementi, latviešu dzejas poētikas ietekmes un izsmalcinātas vēlīnā romantisma harmonijas.

Otrs svarīgākais A. Kalniņa pienesums – muzikālas ekspresijas sintēze ar gleznaini tēlojošu, it kā ainavisku muzikālo zīmējumu, kas raisa mūzikas kā skaņu poēzijas iespaidu. Ekspresijas un tēlojuma līdzsvars viņa mūzikā līdzinās jutekliskuma un dekoratīvisma sapludinājumam vijīgajās jūgendstila līnijās.

Šis vērojoši gleznieciskais ainaviskums un laikmeta dzejas detalizēta skaniska poetizācija bija iezīmes, kas jau ar jaunrades pirmajiem soļiem izvirzīja A. Kalniņu par atšķirīgu individualitāti viņa lielo priekšgājēju un laikabiedru Andreja Jurjāna, Jāzepa Vītola, Emīla Melngaiļa, E. Dārziņa vidū latviešu mūzikā. Šīs iezīmes, sevišķi spilgtas jaunībā, ar laiku papildinājās ar dramatisku izteiksmi, plašākām mūzikas formām un gados pēc Pirmā pasaules kara – ar ekspresionistiska stila iezīmēm, kas izvirzīja A. Kalniņu par spilgtu laikmeta latviešu mūzikas novatoru. Emigrācijas gadu jaunradē jūtama arī mūzikas tīša intelektualizācija un konstruktīvisms, ko mūža novakarē atkal nomainīja gleznainas lirikas dominante.

A. Kalniņa jaunrade kļuva populāra jau kopš debijas, taču viņa neatkarīgā rakstura un novatoriskās oriģinalitātes dēļ nedalīta atzinība nāca pamazām. 1926. gadā A. Kalniņš tika ievēlēts par Latvijas Konservatorijas godabiedru, vēlāk kļuva Tēvzemes balvas laureāts (1939), apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, saņēma Latvijas PSR Tautas mākslinieka nosaukumu (1945). Viņa vārds dots Cēsu Mūzikas vidusskolai (1951). Rīgā, kanālmalas apstādījumos atklāts pēc T. Zaļkalna meta veidots granīta piemineklis (1979), Cēsīs Bērzaines ielā Kārļa Jansona veidots bronzas krūšutēls (1979; tas 2004. gadā pārcelts pie Mūzikas vidusskolas). A. Kalniņu gleznās portretējuši Harijs Bobinskis, Kurts Fridrihsons, skulptūrās – Oto Kalējs, T. Zaļkalns. A. Kalniņa biste ir viena no četru latviešu komponistu skulpturālajiem portretiem Rīgas Melngalvju nama 2. stāva salonā (tēlnieks Zigurds Ozoliņš, 2004), skulpturāls portretcilnis iestrādāts Dziesmu svētku memoriālajā sienā Viesturdārzā Rīgā (1973). A. Kalniņa vārds dots ielām Rīgā, Cēsīs, Jūrmalā, Saulkrastos. Solodziesmas ietvertas Latvijas Kultūras kanonā.

LP*, Alfrēds Kalniņš. Dziesmas. Izlase (Jānis Zābers, tenors; Hermanis Brauns, klavieres). “Melodija”, Rīga, 1970.

LP, CD***, Alfrēds Kalniņš. Dziesmas. Izlase (Maija Krīgena, mecosoprāns; Pēteris Plakidis, klavieres). “Melodija”, Rīga, 1979.

LP, Alfrēds Kalniņš. Solo dziesmas (Regīna Frinberga, soprāns; Jānis Zābers, tenors; Kārlis Zariņš, tenors; Kārlis Miesnieks, bass; Hermanis Brauns, klavieres. “Melodija”, Rīga, 1979.

LP, Alfrēds Kalniņš. Kordziesmas. Izlase (Teodora Kalniņa koris; tautas kori: “Daile”; “Dziedonis”, “Rīga”; “Juventus”; “Absolventi”; “Ave Sol”; apvienotie jubilejas dziesmu svētku kori, Konservatorijas mācību koris; diriģenti Edgars Račevskis, Gido Kokars, Imants Kokars, Jānis Dūmiņš, Daumants Gailis, Haralds Mednis. “Melodija”, Rīga, 1979.

LP, Alfrēds Kalniņš. Ērģeļmūzika. Rīgas Doma ērģeles. Saturs: Prelūdija; Pastorāle H dur; Fantāzija g moll; Šūpuļdziesma; Variācijas par Jāzepa Vītola tēmu (P. Sīpolnieks, ērģeles). “Melodija”, Rīga, 1979.

LP, CD, Leonīds Vīgners. Alfrēds Kalniņš, “Mana dzimtene: idille orķestrim”; “Latvija”; kantāte “Mūzikai” (Lilija Greidāne, soprāns; Jānis Sproģis, tenors; Kārlis Miesnieks, bass; J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijas koris un simfoniskais orķestris, diriģents Leonīds Vīgners). “Melodija”, Rīga, 1985.

2 skaņu kasetes, Alfrēds Kalniņš “Salinieki”, opera 4 cēlienos (solisti; Ņujorkas Latviešu koris; Nirnbergas Simfoniskais orķestris; Andrejs Jansons, diriģents). Spogis und Vette GbR (bez nr.), Minstere, 1987, koncerta ieraksts.

2 CD, Alfrēds Kalniņš “Baņuta”, opera 4 cēlienos (solisti; Latvijas Televīzijas un radio koris un simfoniskais orķestris; Aleksandrs Viļumanis, diriģents). Rīgas Skaņu ierakstu studija, RS010, Rīga, 1996.

LP, Alfrēds Kalniņš. Orķestra mūzika. Izlase. Saturs: Svīta no operas “Baņuta”; Ievads no baleta “Staburags”; “Rudens”; “Mana dzimtene”; “Latvija” (Latvijas valsts simfoniskais orķestris; Aleksandrs Viļumanis, diriģents). “Melodija”, Rīga, (b. g.).

CD, Alfrēds Kalniņš. Moments musicaux. Klavieru mūzika. Izlase (Toms Ostrovskis, klavieres), LMIC/SKANI, 069, Rīga, 2018.

* vinilplate

** kompaktdiska, vinilplates numurs, ko devis izdevējs

*** kompaktdisks