Uldis Žagata vairāk nekā piecdesmit gadus veltījis latviešu skatuviskās dejas attīstībai, pilnveidošanai un bagātināšanai. Viņš ir latviešu folkbaleta izveidotājs un viens no spilgtākajiem šī žanra baletmeistariem. Radījis vairākus simtus oriģinālhoreogrāfiju, bijis daudzkārtējs Deju svētku virsvadītājs, nodibinājis un ilgstoši vadījis Valsts deju ansambli “Daile”. U. Žagatas dejas iezīmīgas ar satura bagātību, formas daudzveidību, sarežģītu tehniku un emocionālu piepildījumu, viņa deju uzvedumi izcēlās ar scēnisku plašumu, spilgtiem raksturtēliem, dziļi sakņotu tautiskumu un dejotāju personības atklāsmi. U. Žagata visu savā dejas karjerā sasniedzis ar milzīgu darbu un tādu pašu attieksmi viņš prasīja no saviem dejotājiem. Vairāki no viņa audzēkņiem kļuvuši par vadošo deju kolektīvu vadītājiem Latvijā, skatuviskās dejas veidotājiem un virzītājiem. 

U. Žagata dzimis zemnieku ģimenē. Darba meklējumos vecāki 1937. gadā devās uz Rīgu. Tēvs Viļums prata kurpnieka amatu un iekārtoja nelielu darbnīcu, māte Marija audzināja Uldi un jaunāko brāli Ēriku un piepelnījās ar šūšanu. U. Žagata mācījās Rīgas 48. pamatskolā vienā klasē ar Viju Artmani, kas, gatavodamās stāties Dailes teātra studijā, mudināja uz to arī Uldi. Tomēr viņš izvēlējās arodskolu un 1944. gada rudenī iestājās Rīgas Valsts tehnikumā, lai apgūtu mehāniķa atslēdznieka profesiju. Smagie kara gadi spieda meklēt papildus iztikas līdzekļus un U. Žagata kļuva par Latvijas Nacionālās operas (LNO) mīmistu (1944). Baleta premjers Jānis Grauds pamanīja cītīgo, neatlaidīgo puisi un ieteica mācīties teātra baleta studijā (kopš 1948. gada Rīgas Horeogrāfijas vidusskola, RHV; kopš 2020. gada – Rīgas Baleta skola). U. Žagata mācījās (1944–1948) pie pedagoga Valentīna Bļinova t. s. zvaigžņu klasē kopā ar Māri Liepu, Haraldu Ritenbergu, Artūru Ēķi un Alfrēdu Spuru.

Pēc RHV beigšanas U. Žagata visai drīz no baleta mākslinieka kļuva par Latvijas Operas un baleta teātra solistu (1948–1968), izcilu raksturlomu atveidotāju. U. Žagatas spilgtākās un nozīmīgākās lomas: krievu komponistu baletos – pērtiķis Čiči Igora Morozova (Игорь Владимирович Морозов) “Doktors Aikāsāp” (Доктор Айболит, 1948), Pāvels Mihaila Čulaki (Михаил Иванович Чулаки) “Jaunība” (Юность, 1950), Vaņa Klimentija Korčmarjova (Климентий Аркадьевич Корчмарёв) “Sārtais ziediņš” (Аленький цветочек, 1951), sinjors Kapuleti, Benvolio Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев) “Romeo un Džuljeta” (Ромео и Джульетта, 1953), Droselmeijers Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайкoвский) “Riekstkodis” (Щелкунчик, 1959); Nerrs itāļu komponistu Čezāres Punji (Cesare Pugni) un Rikardo Drigo (Riccardo Eugenio Drigo) “Esmeralda” (Esmeralda, 1951), Ņikita Anatolija Liepiņa “Laima” (1953; 1955), Birbanto franču komponista Adolfa Šarla Adāna (Adolphe-Charles Adam) “Korsārs” (Le Corsaire, 1956), solists franču komponista Morisa Ravela (Maurice Ravel) “Bolero” (Boléro, 1958), Harmodijs armēņu komponista Arama Hačaturjana (Արամ Խաչատրյան) “Spartaks” (Спартак, 1960), solists Habanerā M. Ravela “Spāņu rapsodija” (Rapsodie espagnole, 1961), Skudrītis Jāņa Ķepīša “Turaidas roze” (1966), Līgavainis norvēģu komponista Edvarda Grīga (Edvard Hagerup Grieg) “Pērs Gints” (Peer Gynt, 1966).

1963. gadā baletmeistare Helēna Tangijeva-Birzniece iestudēja Sergeja Balasanjana (Сергей Артемьевич Баласанян) baletu “Šakuntala” (Шакунтала), kas veidots pēc indiešu dzejnieka Kālidāsa (कालिदास, Kālidāsa) darba motīviem, un par savu asistentu uzaicināja U. Žagatu.

1951. gadā U. Žagata sāka vadīt deju kolektīvu Baldones kultūras namā, vēlāk – Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, ar tās dejotājiem iegūstot mazo zelta medaļu republikas pašdarbības kolektīvu festivālā. Tieši šajā laikā radās viņa pirmās tautas deju horeogrāfijas – “Bāleliņi” (Gunāra Ordelovska mūzika), “Svētku deja” un “Viens par daudz“ (abām Daiņa Zaķa mūzika).

Padomju otrreizējās okupācijas sākuma gados latviešu deja kļuva arvien pieprasītāka dažādos koncertbraucienos ārpus Latvijas padomju sociālistiskās republikas (LPSR). Tautas deju izpildītāji piedalījās starptautiskajos Jaunatnes un studentu festivālos Budapeštā, Varšavā, bet par īpašu notikumu izvērtās gatavošanās Bukarestes festivālam 1953. gadā. Pārstāvēt LPSR šajā starptautiskajā forumā tika izraudzīts neparasts “klasiski-tautisks” dejotāju sastāvs – baleta solisti Ināra Gintere, Palmīra Ziediņa, H. Ritenbergs un U. Žagata. Ar viņiem strādāja baletmeistare H. Tangijeva-Birzniece, iestudējot “Rucavieti” un “Diždanci” (Marģera Zariņa un G. Ordelovska muzikālā apdare). U. Žagata, vērojot dejotāju uzstāšanos šādos mākslas festivālos, pamanīja, ka ļoti liela konkurence ir dejotāju grupām, bet solistu ir ļoti maz. Arī tepat, Latvijā, aizvien biežāk aicināja uzstāties atsevišķus solo pārus. Un U. Žagata atklāja sev brīnišķīgu latviešu dejas partneri – toreizējo baleta solisti Aiju Baumani. Viņš sāka šim duetam sacerēt jaunas dejas, jo solodeju repertuāra tikpat kā nebija. Radās “Svētku deja”, “Raibie cimdi”, “Jautrais pagrieziens” (visām D. Zaķa mūzika). Viņi bija pirmie, kas parādīja latviešu tautas dejas, īpaši pāru dejas milzīgās iespējas, kas nenoliedzami saistījās ar augstu profesionālo līmeni.                               

1963. gadā U. Žagatu uzaicināja par Latvijas Valsts universitātes Tautas deju ansambļa “Dancis” māksliniecisko vadītāju. Piecus gadus šis studentu kolektīvs bija par jaunā horeogrāfa radošo meklējumu laboratoriju, par izaicinājumu līdz šim apgūtajam. Tika izstrādātas un pārbaudītas jaunas treniņu metodes, lai no pašdarbības dejotāja, kas uz nodarbībām nāk divas, trīs reizes nedēļā, panāktu maksimālo. Treniņu stunda balstījās ne tikai uz klasiskiem, bet arī spēka un plastikas vingrinājumiem. Kopā ar U. Žagatu “Dancis” aizvien ierindojās Latvijas vadošo deju kolektīvu pulkā, ieguva Nopelniem bagātā kolektīva goda nosaukumu (1966) un saņēma sudraba medaļu Vispasaules jaunatnes un studentu festivālā Sofijā (1968). Viena no kolektīva panākumu atslēgām noteikti bija oriģinālrepertuārs, ko U. Žagata radīja tieši “Dancī” – “Es mācēju danci vest”, “Ganu polka”, “Vecpilsētas polka” (visām G. Ordelovska mūzika), “Klipu, klapu”, “Apsveikuma deja” (abām D. Zaķa mūzika). Sadarbībā ar komponistu Rūdolfu Šteinu radās “Šodien svētki, dejosim” – tai bija latviešu dejā līdz tam neierasta trīsdaļīga forma (meitu deja, puišu deja un kopdeja), pie kam horeogrāfs saņēma pārmetumus par pārlieku sarežģītību un baletiskumu. Savukārt dejā “Tāles sauc” (R. Šteina mūzika) ieskanējās pavisam studentiska un laikmetīga nots. “Dancī” gūtā pieredze U. Žagatam deva pamatu tālakam horeogrāfa ceļam.

01.04.1968. tika nodibināts Valsts deju ansamblis “Daile” un U. Žagata kļuva par tā māksliniecisko vadītāju (1968–1989). 21 gada laikā viņš iestudēja 15 autorprogrammas, tās tika parādītas visā Latvijā. “Dailes” darbības galvenais pamatuzdevums bija – reprezentēt latviešu skatuvisko deju. Ansambļa vadītājs U. Žagata uzskatīja, ka “Daile” nav dibināta kā tautas deju muzejs, jo deja spēj saglabāties tikai attīstībā. Ansambļa pastāvēšanas galvenais pamatprincips ir mūsdienīgums, meklējot jaunus izteiksmes līdzekļus, jaunus stilistiskos paņēmienus. U. Žagatas domubiedru vidū bija baleta repetitores Māra Bajāre un Baiba Jekšiņa, diriģenti G. Ordelovskis, Jānis Grigalis, Māris Ivanovs un Aivars Klingenbergs, kostīmu mākslinieces Mirdza Kangare-Matule un Ingmāra Zālīte. Programmas režisēt palīdzēja Alfrēds Jaunušans, Pēteris Lūcis, Mihails Kublinskis, Roberts Ligers. Ar “Daili” U. Žagata koncertējis daudzās pasaules valstīs.

“Dailes” laikā U. Žagata radījis vairāk nekā 200 jaundeju, t. sk. “Pūt, vējiņi!” (tautas mūzika Jurjānu Andreja apdarē), “Lāčplēsis un Spīdola”, “Karavīru deja”, “Garais dancis”, “Zeme rība, tautas jāja” (visām G. Ordelovska mūzika), “Dejotprieks”, “Senais dancis” (abām J. Grigaļa mūzika), “Jautrās dzirnavas”, “Aiz ezera augsti kalni”, “Zem Baltijas debesīm”, “Cielaviņa”/”Ai, tēvu zeme”, “Zvejnieku svētkos”, “Kad gribēju, stabulēju” (visām Raimonda Paula mūzika), “Kā pasakā”/“Pasaciņa” (Gunāra Rozenberga mūzika), “Polka” (A. Klingenberga mūzika), “Saules motīvs”, “Kas dārzā” (abām Zigmara Liepiņa mūzika), “Ačikops” (tautas mūzika Jurjānu Andreja apdarē), “Retro” (Māra Ivanova mūzika), “Ozolu gatve” (Jura Karlsona mūzika), “Uz gadsimta maģistrāles” (Hermaņa Eglīša un Borisa Rezņika mūzika); horeogrāfiskos uzvedumus – “Cīruļa vedības” (G. Ordelovska mūzika, 1969), “Gadsimtu ritmā” (Paula Dambja mūzika, 1969), “Kā sendienās” (G. Ordelovska mūzika, 1972), “Tautiešam roku devu” (Viktora Sama mūzika, 1974), “Desmit latviešu tautas dziesmu apdares dejā” (R. Paula mūzika, 1980), “Dejas un dziesmas no operas “Baņuta” (Alfrēda Kalniņa mūzika, 1980), “Nāc nākdamis, pavasari” (Edmunda Goldšteina mūzika, 1982), “Kā skroderdienās” (Aleksandra Būmaņa un M. Ivanova mūzika, 1986); deju svītas – “Novadnieki”, “Svētki dzintarkrastā”, “Latvju svīta”, “Rīga dimd”, “Tautas svētkos” (visām G. Ordelovska mūzika), “Saimes dancis” (Imanta Kalniņa mūzika), “Rīgā deju, deju Rīgā” (Edvīna Zālīša mūzika), “Dailes lokā” (Ādolfa Skultes mūzika), “Jūrmalnieks” (M. Ivanova mūzika), “Pieci olimpiskie apļi”, “Dziesma dejā” (abām R. Paula mūzika), “Danču dziesmas” (P. Dambja mūzika), “Franču deju svīta” (J. Grigaļa mūzikas apdare); dejas filmām – “Četri pavasari” (režisors Rolands Kalniņš, 1975), “Melnā vēža spīlēs” (režisors Aleksandrs Leimanis, 1975).

Pēc aiziešanas no “Dailes” U. Žagata iestudēja vairākus jaundarbus “Dancim” – “Meitiņa mīļā” (R. Paula mūzika), “Visapkārt Rīgai braucu” (J. Karlsona mūzika), Tautas deju ansambļiem “Dzintariņš” – “Plaukstiņpolka” (R. Paula mūzika), uzvedumu “Vasaras saulgriežos” (Modra Krūmiņa mūzika), “Zelta Sietiņš” – svītu “Mājās eju” (R. Paula mūzika). Sadarbībā ar diriģentu Māri Sirmo U. Žagata radīja divas dejas, kas kopkora pavadījumā izskanēja 2008. gada XXIV Vispārējo latviešu Dziesmu un XIV Deju svētku noslēguma koncertā Mežaparka Lielajā estrādē – “Gaismeņa ausa, sauleite lēca” (Valts Pūce, latgaliešu tautasdziesma) un “Jāņu dziesma” (Arturs Maskats, latviešu tautasdziesma).

Sava mūža pēdējo deju U. Žagata radīja 2013. gadā – kopā ar Lielvārdes “Lāčplēša” dejotājiem savā 85. dzimšanas dienā viņš skatītājus uzrunāja ar Ulda Stabulnieka “Nāk rudens apgleznot Latviju”.

No 1970. gada U. Žagata bijis piecpadsmit Deju svētku virsvadītājs un Goda virsvadītājs, vairāku svētku mākslinieciskais vadītājs un režisors:

VI–XI Deju svētku virsvadītājs (1970; 1975; 1980; 1985; 1990; 1993); XII–XV Deju svētku Goda virsvadītājs (1998; 2003; 2008; 2013); III–V Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsvadītājs (1972; 1979; 1984), VIII Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku (2000) un svētku “Rīgai-800” (2001) Goda virsvadītājs, Limbažu rajona deju kolektīvu virsvadītājs (1977–1993), kā arī daudzu deju lielkoncertu mākslinieciskais vadītājs.

Deju svētku repertuārā kopš 1970. gada dejotas daudzas U. Žagatas dejas, t. sk. “Es mācēju danci vest”, “Jautrās dzirnavas”, “Ai, tēvu zeme”, “Dejotprieks”, “Senais dancis”, “Pasaciņa”, “Dailes lokā”, “Zvejnieku svētkos”, “Tāles sauc”, “Garais dancis”, “Aiz ezera augsti kalni”, “Pūt, vējiņi!”.

Piecdesmit U. Žagatas mūža gadi veltīti latviešu skatuviskās dejas attīstībai, bagātināšanai un popularizēšanai. Viņš radījis ap 300 horeogrāfiju, no kurām daudzas iekļautas t. s. deju zelta fondā. Deviņos jaunrades deju konkursos (1958–1995) prēmētas 18 U. Žagatas dejas, Dziesmu un deju svētkos uzvestas vairāk nekā 30 viņa sacerētās dejas. Vadot Valsts deju ansambli “Daile”, U. Žagata meklēja jaunus, vēl neiemītus ceļus latviešu dejas attīstībā, jaunradē sintezējot visu vērtīgo, kas radies deju mākslā.

Ar mākslinieka veidotajām dejām izaugušas nu jau divas paaudzes, tās izdejojuši tūkstošiem Latvijas dejotāju. Viņa daiļradei ir ļoti plašs diapazons un žanriska dažādība. No it kā vienkāršās, majestātiskās, folklorā sakņotās “Es mācēju danci vest” līdz spožajam fantāzijas lidojumam dzirkstošajā “Dejotpriekā”. Spilgts teatrālisms, tautiskums, latviskums, sinkopju ekvilibristika, dejas vēriens un efektīgs scēniskais īstenojums – tās ir U. Žagatas iestudējumu galvenās iezīmes. Tradicionālo dejas leksiku viņš attīstīja atbilstoši iecerētajai tēmai un mūzikai. Savā jaunradē U. Žagata izmantojis gan tautas mūzikas apdares, gan oriģinālmūziku. Vienmēr uzsvēris, ka dejas pamatā jābūt labai mūzikai un komponistam, ar kuru var radoši sadarboties. 

Padomju okupācijas laikā U. Žagata bija LPSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks (1963), LPSR Tautas skatuves mākslinieks (1973), PSRS Tautas skatuves mākslinieks (1988), LĻKJS prēmijas laureāts (1972), LPSR Valsts prēmijas laureāts (1982), apbalvots ar Tautu Draudzības ordeni (Орден Дружбы народов, 1980) un Darba Sarkanā Karoga ordeni (Орден Трудового Красного Знамени), neatkarīgās Latvijas laikā – IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (1998) un Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts.