Bērnību A. Kukule pavadīja Atašienē; viņas māsa Velta, arī vecāki, tēvs – stacijas priekšnieks, mamma – bērnudārza audzinātāja, labi dziedāja. Līdztekus mūzikai Aija aizrāvās ar sportu, bija laba slēpotāja. Visai Latvijai jaunā dziedātāja pirmoreiz parādījās skolēnu televīzijas konkursā “Ko tu proti?!”, turpmāk piedaloties gandrīz katrā Latvijas jauno dziedātāju konkursā.
Jau 8. klasē izlēmusi, ka būs dziedāšanas skolotāja, 1972. gadā A. Kukule iestājās Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolas Kordiriģēšanas nodaļā (ped. Antoņina Mežinska). Skolā Eduarda Fiskoviča vadībā darbojās estrādes orķestris, kurā Aija kļuva par solisti, dziedāja arī Rēzeknes Piena konservu kombināta ansamblī, piedalījās konkursos ar labiem panākumiem. 1974. gadā jaunā dziedātāja ar Audriņu rokgrupu Alfrēda Madžuļa vadībā piedalījās festivālā “Liepājas dzintars”, tā žūrijas loceklis bija Raimonds Pauls. Sekoja festivālu laureātu koncerts Rīgā, pēc kura R. Pauls izteica A. Kukulei piedāvājumu kļūt par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts Filharmonijas solisti un pievienoties viņa grupai “Modo”. A. Kukule debitēja 1975. gadā dzejnieka Imanta Ziedoņa autorvakarā ar “Modo” piedalīšanos un R. Paula jaunākajām dziesmām, dziedot dziesmu “Caurvējā”.
1976. gadā A. Kukule izcīnīja uzvaru Vissavienības padomju dziesmu jauno izpildītāju konkursā, kas togad notika Rīgā, izpildot R. Paula dziesmas “Aiviekstes balāde” un “Turpinājums”. Nākamajā gadā viņa piedalījās popmūzikas konkursā Drēzdenē, Vācijas Demokrātiskajā Republikā (VDR), kura ar R. Paula dziesmas “Naktsputni” priekšnesumu ieguva 2. vietu. Līdztekus modernām, tostarp disko stila estrādes dziesmām, komponists solistei uzticēja sarežģītākus uzdevumus – žanriski, dramaturģiski sarežģītus skaņdarbus ar komplicētu vokālo partiju, piemēram, 1977. gadā kopā ar Tovija Lifšica vadīto LPSR Valsts Filharmonijas kamerorķestri ieskaņots R. Paula cikls “Trīs dziesmas par senu zvanu”.
Pēc Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolas A. Kukule turpināja kordiriģēšanas studijas Latvijas Valsts konservatorijā Edgara Račevska klasē (1978–1983), pēc pedagoga ieteikuma vairākus gadus vadīja vīru kori Skrundā (1980–1983). Studiju laikā divus gadus viņa dziedāja arī Imanta Kokara vadītajā kamerkorī “Ave Sol”. 1980. gadā tika izdota mazā skaņuplate “Dzied Aija Kukule” ar trim R. Paula dziesmām, to vidū “Upei pāri” (Ojārs Vācietis), kas “Mikrofona ‘79” dziesmu aptaujā izpelnījās žūrijas vērtējumu kā 1979. gada labākā dziesma.
Aija Kukule. 20. gs. 70. gadi.
Jau 70. gadu beigās A. Kukules ar estrādes žanru saistītajā daiļradē iezīmējās divas atšķirīgas gultnes – dzirkstošas, izklaidējošas dziesmas un tām diametrāli pretējas poētiskas, dramaturģiski smalki zīmētas ainas ar plašu emocionālo nianšu paleti, kas dziedātājas priekšnesumā robežojās ar kamermūziku. Šādā noskaņā 1980. gadā R. Pauls Aijas balsij sacerējis dziesmas ar Vizmas Belševicas dzeju “Jumītis”, “Dziesma par lakstīgalu infarktu”, “Dziesmiņa lietainā naktī”, lielus panākumus guva psiholoģiski smalki risinātā dziesma “Atgriešanās” (1981). 1981. gadā A. Kukule uzstājās Gotvaldovas estrādes mūzikas festivālā Intertalent Čehoslovākijā. Togad “Mikrofona” dziesmu aptaujā viņa sasniedza 1. vietu ar dziesmu “Dāvāja Māriņa” (ar Līgu Kreicbergu). Dziedātājai bija raksturīgs spilgts skatuves tēls, drosmīgs matu griezums – zēngalviņa, tērpus koncertiem darināja māksliniece Večella Varslavāne, vēlāk Beatrise Dunska.
80. gadu sākumā A. Kukule kļuva par Latvijas Radio estrādes un vieglās mūzikas orķestra solisti, viņas galvenie pienākumi bija saistīti ar darbu ierakstu studijā – dziedātāja kļuva par pirmo interpreti apmēram 200 galvenokārt latviešu autoru dziesmām, kuru vidū galvenā vieta, protams, bija R. Paula skaņdarbiem. A. Kukulei tika uzticēts dziedāt filozofiskākās un savdabīgākās R. Paula melodijas, cikli (“Austrumu motīvi”, 1982). Viņas muzikālā izglītība un izcilā muzikalitāte deva iespēju skaņražiem A. Kukulei veltīt sacerējumus plašā žanriskajā spektrā – no disko līdz romancēm un kamermūzikai. Studijā ieskaņoti Aļņa Zaķa (“Maijs miera nedod”), Ulda Stabulnieka (“Nezinu”), Ivara Vīgnera (“Nāc, sēdies manā mākonī”), Gunāra Freidenfelda (“Pīlādzīt”), Ungara Savicka (“Tavās rokās”, “Tikai tevi’), Jāņa Sildega (“Tā mana dzīve”) u. c. autoru sacerējumi. Dažas dziesmas iedziedātas duetā ar tenoru Ingu Pētersonu.
1983. gadā iestudēta programma “Atgriešanās” ar R. Paula dziesmām, to vidū dziesmu cikls “Pilsētas romance” ar Austras Skujiņas vārdiem, dziesmas ar Leona Brieža, I. Ziedoņa u. c. dzeju, pārsteidzot ar dziedātājas balss nokrāsu daudzveidību un dramatisko izteiksmību. Togad A. Kukule kļuva par Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības prēmijas laureāti.
Pēc ilgāka pārtraukuma skaņu ierakstu studijā dziedātāja atgriezās 1984. gada pavasarī, kad tika ieskaņots R. Paula cikls ar Raiņa dzeju, dziesmas no izrādes “Ceturtais skriemelis”, arī cikls “Vītola stabules dziesmas” (Vilis Plūdons) kopā ar Latvijas Radio bērnu vokālo ansambli “Dzeguzīte”, dziedātāja piedalījās komponista autorkoncertos Maskavā, arī Latvijas Radio estrādes orķestra koncertos Latvijā un ārvalstīs.
Aija Kukule un Raimonds Pauls koncertā. 20. gs. 80. gadu sākums.
1985. gadā klajā nāca skaņuplate “Aija Kukule”, un viņai tika piešķirts tituls – LPSR Nopelniem bagātā skatuves māksliniece. Dziedātāja kļuva par solisti grupā “Inversija”, kur strādāja kopā ar Viktoru Lapčenoku; tapa dueta ieraksti ar Harija Baša u. c. autoru dziesmām.
1986. gadā tika ieskaņotas vairākas Artūra Maskata dziesmas (“Fināls jautrai dziesmuspēlei”, “Lai viegli mēnesim, lai saulei” u. c.) ar Māras Zālītes dzeju, kas “Mikrofona” aptaujā palika ceturtajā desmitā, toties apliecināja A. Kukules radošo briedumu un vokālo meistarību. 80. gadu vidū viņa ieskaņoja vairākas Helvija Stengrēvica dziesmas, uzstājās koncerts ar Eduarda Rozenštrauha dziesmām, papildināja repertuāru ar latviešu šlāgeriem, izpildītas arī latgaliešu tautasdziesmas.
Pēc tam, kad 1991. gadā laulībā ar Eduardu Kelpšu, ansambļa “Inversija” gaismotāju, piedzima meita Ance Kukule, dziedātāja pieņēma lēmumu pārtraukt koncertdarbību. Izņēmums bija koncertuzvedums “Kādēļ skumjas acis jums šovakar” kopā ar aktrisi Lāsmu Kugrēnu, kura lasīja A. Skujiņas dzeju Latvijas Nacionālajā teātrī, par ko A. Kukule saņēma Latvijas Lielo mūzikas balvu ’93, kad strādāja par mūzikas skolotāju Āgenskalna Valsts ģimnāzijā. No solījuma nedziedāt viņa atkāpās 1999. gadā, piedaloties tenora Jāņa Sproģa jubilejas koncertā, izpildot Ingmara Zemzara kantāti Miserere.
Dziedātāja studēja Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas institūta doktorantūrā (1998–2003), 11 gadus strādāja Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas Mūzikas fakultātē, vadot kursu kora diriģēšanā (1994–2005).
1999. gadā ir dibināta A. Kukules privātā mūzikas studija Omnes. Tajā A. Kukule izmantoja pašas izstrādātu metodiku bērnu un jauniešu dziedātapmācībā. Kopš 2002. gada viņa vadīja studijas audzēkņu kori Omnes ar plašu repertuāru – no renesanses līdz mūsdienu komponistu darbiem un tautas mūzikai. Koris koncertēja Igaunijā, Beļģijā, Zviedrijā, Vācijā, Itālijā, Ungārijā, Krievijā, Maķedonijā, Polijā u. c., piedalījās starptautiskos koru konkursos, no kuriem atgriezās ar godalgām un uzvaras lauriem. Koris uzstājās arī Latvijā; ir izdoti vairāki kora Omnes ierakstu albumi. 2020. gadā A. Kukules vokālā studija tika slēgta.
A. Kukule ir viena no spilgtākajām latviešu 20. gs. 70. un 80. gadu estrādes dziedātājām ar plašu daiļrades amplitūdu – no vienkāršas dziesmas līdz dramaturģiski daudzpusīgam dziesmu ciklam, visvairāk dziedājusi R. Paula sacerējumus. Kā profesionāla, izglītota, emocionāla un temperamentīga, vizuāli savdabīga soliste A. Kukule ieņēma īpašu vietu estrādes žanrā, spēdama atrast ikvienai dziesmai savu noskaņu un izteiksmes krāsu. Apveltīta lielām darba spējām, strādājot ansamblī “Modo”, A. Kukule uzstājās apmēram 300 koncertos gadā, vēlāk koncertslodze samazinājās, to aizstājot ar darbu ierakstu studijā, kur iemūžināts vairāk nekā 200 dziesmu. Padomju okupācijas laikā latviešu estrādes mākslu dziedātāja pārstāvējusi dažādos koncertbraucienos, kultūras dienās, draudzības festivālos, uzstājās Ungārijā, Čehoslovākijā, Bulgārijā, VDR un Vācijas Federatīvajā Republikā, Šrilankā, Japānā, Grieķijā, Irākā, Jordānijā.
80. gados koncertdarbība atjaunojās grupas “Inversija” sastāvā ar daudzveidīgu repertuāru. Pēc meitas piedzimšanas 90. gadu sākumā A. Kukule izbeidza skatuves gaitas, noraidot visus koncertpiedāvājumus, norobežojās no savas kādreizējās estrādes žanra daiļrades. Turpinot muzikāli izglītoties, viņa strādāja par mūzikas skolotāju, diriģenti, lasīja lekcijas, 21. gs. pirmie divi gadu desmiti tika aizvadīti pašas vadītajā mūzikas studijā Omnes, varot arī tās kori.
Izdots salīdzinoši ļoti maz A. Kukules ierakstu – tikai solo skaņuplate (1985) un izlase (2005); viņas ieraksti publicēti R. Paula darbu un citās izlasēs.
1978. gads – 1. vieta “Tai pilsētā” (ar Mirdzu Zīveri)
4. vieta “Kā caur pelniem”
1979. gads – 7. vieta “Tu un cits”
1980. gads – 6. vieta “Krēslas stundā”
1981. gads – 1. vieta “Dāvāja Māriņa”
1982. gads – 11. vieta “Ilgošanās”
1985. gads – 11. vieta “Laiks tālāk iet”
1987. gads – 15.vieta “Atvadas” (ar V. Lapčenoku)
1988. gads – 10. vieta “Ai, māte Latgale”
MP*, “Dzied Aija Kukule”, Melodija, 1980.
LP**, “Aija Kukule”, Melodija, 1985.
CD***, “Aija Kukule”. Labākās dziesmas, Baltic Records Group, 2005.
* mazā skaņuplate
**vinila skaņuplate
*** kompaktdisks