Par prozas dramatizējumu iestudējumiem latviešu teātros var runāt no 20. gs. sākuma, kad pirmajā Jaunajā Rīgas teātrī (1908–1915) 1911. gadā notika pirmais latviešu prozas dramatizējuma uzvedums “Mērnieku laiki” Gustava Žibalta režijā. Šajā teātrī pirmo reizi latviešu teātra vēsturē tika izveidots teātra dramaturga amats – kā pirmais šajā amatā strādāja Kārlis Freinbergs.

Latviešu profesionālo teātru attīstības posmā no 1918. līdz 1940. gadam tika izveidotas daudzas nacionālas nozīmes mākslas institūcijas, piemēram, Latvijas Nacionālais teātris (1919, izveidots uz Strādnieku teātra trupas bāzes) un Latvijas Nacionālā opera (1919), Raiņa un Aspazijas Tautas nama Dailes teātris (1920) un Valmieras Drāmas teātris (1923).

Šajā laika posmā prozas dramatizējumi tika iestudēti visos profesionālajos latviešu teātros, piemēram, Latvijas Nacionālajā teātrī 15.03.1922. –Reiņa un Matīsa Kaudzīšu “Mērnieku laiki Slātavā” (dramatizētājs Zeltmatis, režisors Fricis Rode), Dailes teātrī 16.11.1922. – Viktora Igo (Victor-Marie Hugo) “Nožēlojamie” (rež. Alfreds Amtmanis-Briedītis), Liepājas teātrī 19.09.1920. – brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laiki” (dramatizētājs Pāvils Gruzna, rež. – Alfreds Zommers), Daugavpils teātrī 02.09.1934. – Viļa Lāča “Zvejnieka dēls” (1. daļa, rež. Alfrēds Vāvere, dramatizētājs – nav zināms), Valmieras Drāmas teātrī 20.01.1929. – Augusta Deglava “Vecais pilskungs” (rež. – nav zināms, dramatizētāja Elīna Zālīte). 

Šajā laika posmā dramatizējumu aspektā nozīmīgi bija 20. gs. 30. gadi. Tas bija laiks, kad latviešu profesionālo teātru pastāvēšanu būtiski ietekmēja 20. gs. 30. gadu Lielā depresija, kas nevis samazināja, bet tieši palielināja jauniestudējumu skaitu repertuāros; teātriem repertuāra izvēle arī bija saistīta ar 1934. gada 15. maija apvērsumu. Starp atsevišķiem modernisma autoru darbu iestudējumiem un muzikālajām izrādēm lielu vietu repertuāros ieņēma pasaules un latviešu prozas dramatizējumi, piemēram, Latvijas Nacionālajā teātrī – V. Lāča “Zvejnieka dēls” (1934), Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenis” (1934), Zeiboltu Jēkaba “Dullais barons Bunduls” (1935), Dailes teātrī – V. Igo “Parīzes Dievmātes katedrāle” (1929), pēc Aleksandra Dimā (Alexandre Dumas) romāna veidots iestudējums “Trīs musketieri” (1932), Jēkaba Janševska “Dzimtene” (1932), A. Deglava “Rīga” (1926, 1936), Valmieras Drāmas teātrī – Pāvila Rozīša “Valmieras puikas” (1936), brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laiki” (1938), Liepājas teātrī – Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) “Anna Kareņina” (1931), Marka Tvena (Mark Twain) “Princis un ubaga zēns” (1935), brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laiki” (1936), Daugavpils teātrī – J. Janševska “Dzimtene” (1935), P. Rozīša “Valmieras puikas” (1938).

Padomju otrreizējās okupācijas laikā teātris bija kļuvis par ideoloģisku instrumentu – tas nozīmēja gan kontrolētu repertuāru (noteiktai repertuāra daļai bija jābūt identiskai ar Maskavas un Ļeņingradas teātru repertuāru, turklāt pirmizrāde Rīgā drīkstēja notikt tikai pēc pirmizrādes Krievijā; repertuārā nedrīkstēja būt aizliegtu latviešu autoru darbu, kā arī ārzemju autoru darbu, kas pozitīvi atspoguļoja kapitālistisko iekārtu, u. tml.), gan kontrolētu izrāžu estētiku – līdz pat Josifa Staļina (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) nāvei izrādēm bija jāatbilst sociālistiksā reālisma kanonam, dzīve jāattēlo reālistiski: iekļaujot šķiru cīņas elementus un ievērojot tēlu melnbalto dalījumu. Tikai 20. gs. 50. gadu vidū aizsākās teātra stilistikas dažādošana, jaunu teātra izteiksmes līdzekļu meklējumi, piemēram, poētiskais teātris, episkais teātris, no jauna parādījās simboliskais teātris (Eduards Smiļģis, Pēteris Pētersons), 20. gs. 60. un 70. gados aizsākas jaunā reālisma meklējumi (rež. Arnolds Liniņš, Oļģerts Kroders, Māra Ķimele, Ādolfs Šapiro, Alfreds Jaunušans), gan padziļināti pētot cilvēku, gan strādājot ārpus tradicionālā teātra skatuves. Šis laiks arī bija oriģināldramaturģijas uzplaukuma laiks, kad dramaturgu Gunāra Priedes, Paula Putniņa un Harija Gulbja lugas bija ļoti pieprasītas. Dramatizējumu aspektā 20. gs. 60. gados arī notiek būtisks pagrieziena punkts – ja iepriekš izvēlēto materiālu piemērot skatuvei bija rakstnieku, tostarp nereti teātriem piesaistīto dramaturgu, pienākums, tad šajos gados, mazinoties staļinisma laika diktēto nosacījumu valgiem, tekstus dramatizēja arī paši režisori, piemēram, Kārlis Pamše, A. Liniņš, O. Kroders. Šādas tradīcijas turpinājums ir vērojams, piemēram, Rūdolfa Blaumaņa 21. gs. prozas dramatizējumos, kur kā režisori dramaturgi ir strādājuši Felikss Deičs un Mārtiņš Eihe. 20. gs. 80. gados mēģinājumus rast garīgu pretsvaru ideoloģiskajai stagnācijai veicināja arī prozas dramatizējumi kā vienas no svarīgām laikmeta zīmēm līdztekus, piemēram, tādiem dzejnieces Māras Zālītes darbiem dramaturģijā kā “Pilna Māras istabiņa” (1983) un rokopera “Lāčplēsis” (1988). Tā vienas no Latvijas neatkarības atgūšanas kustības zemdegām bija lielās brīvdabas teātra izrādes, kur Druvienā tika spēlēti arī divi prozas dramatizējumi: brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laiki” Vecpiebalgā un Marģera Zariņa “Didrika Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi” Dundagā, kas pulcēja vairākus tūkstošus skatītāju. 

Līdz ar neatkarības atjaunošanu 1991. gadā aizsākās mūsdienu teātra process, kam bija raksturīga izteiksmes un satura brīvība un iekļaušanās Eiropas un pasaules teātra kontekstā, kā arī starpžanru meklējumi, kas paplašināja tradicionālās robežas un pārskatīja jēdziena “teātris” izpratni. Ietekmējoties no pasaules teātra procesa, rakstos un praksē plaši tika izmantots jēdziens “spēles mākslas”, kas apzīmēja plašāku norišu klāstu nekā tradicionālajā spēles telpā notiekošas izrādes, – tekstu interpretācijas ar aktieru piedalīšanos, variējot izvēlēto spēles stilu no psiholoģisma līdz atklātam spēles teātrim. 

20. gs. 90. gadu prozas dramatizējumu kontekstā būtiska nozīme bija Edmundam Freibergam kā vienam no skaitliski vērienīgākajiem dramatizējumu iestudētājiem Latvijas Nacionālajā teātrī. Pie viņa nozīmīgākajiem darbiem pieder: Andreja Upīša “Zaļā zeme” (1996), A. Dimā “Trīs musketieri” (1994), V. Lāča “Zvejnieka dēls” (1997),  A. Deglava “Rīga” (1998) un citi.

20. gs. 90. gados Latviju ar novēlošanos sasniedza arī postmodernisma idejas un estētika. Teātrī ienāca jauni režisori – Viesturs Kairišs, Dž. Dž. Džilindžers, Gatis Šmits –, kuri dibināja apvienību “Nepanesamā teātra artelis” (1996–1999), Regnārs Vaivars, Zane Kreicberga u. c. No studijām Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) atgriezās aktieris un režisors Alvis Hermanis, kurš iestudēja pirmās izrādes Jaunajā Rīgas teātrī (dibināts 1992). Šī perioda darbi tiek uzskatīti par postmodernisma paraugiem, piemēram, stilizācijas un estetizācijas ziņā postmodernisma iezīmes uzskatāmi bija vērojamas Oskara Vailda (Oscar Fingal O’Flahertie Wills Wilde) prozas dramatizējuma iestudējumā “Doriana Greja ģīmetne” (1994) A. Hermaņa režijā.

Mūsdienu iestudējumu centrā tiek izvirzīta sociāli aktīva pozīcija un marginālas parādības, laikmetīga poētika, ģeopolitiskas aktualitātes, vēlme pēc saturiska dziļuma, nacionālo tēmu aktualizēšana un pārvērtēšana, prasme sabalansēt spilgtu inscenējumu ar jēgpilnu vēstījumu.

21. gs. sākumā tapa izrādes, kuras teātra kritiķis Normunds Naumanis ir nodēvējis par “jauno dokumentālismu”, piemēram, Jaunajā Rīgas teātrī aizsākās “latviešu stāstu” periods (2004–2010), kas konceptuāli tika pamatots ar to, ka par katra cilvēka dzīvi iespējams izveidot izrādi. 

21. gs. teātra procesi arī ir iezīmīgi ar dažādu jaunu skatuvisko interpretāciju meklējumiem, piemēram, postmodernisma iezīmēm (kā pastišs iestudējumā “Purva bridējs ugunī”, 2019, R. Vaivara režija, librets un scenogrāfija, Liepājas teātris), digimodernismu (prozas dramatizējums “Alise Brīnumzemē”, 2019, rež. un dramaturģe Inga Tropa, Latvijas Nacionālajā teātris), klasisko lugu izspēle bez teksta horeogrāfiskā uzvedumā (Nikolajs Gogolis, Николай Васильевич Гоголь, luga “Precības”, 2016, Sergeja Zemļanska, Сергей Юрьевич Землянский, režija un horeogrāfija Liepājas teātrī), dokumentālām režisoru un/vai aktieru veidotām izrādēm (Jaunā Rīgas teātra aktieru un režisoru veidotā “Vēstures izpētes komisija”, 2019, rež. A. Hermanis), kā arī iestudējumiem, kas veidoti, atspoguļojot literatūras aktualitātes uz skatuves. 2021. gadā “Latviešu literatūras gada balvā” balvu par labāko debiju saņēma Andra Kalnozola romāns “Kalendārs mani sauc”. 2022. gadā Valmieras Drāmas teātris iestudēja prozas dramatizējumu ar šādu pašu nosaukumu (rež. M. Eihe, dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce); iestudējums teātra balvas “Spēlmaņu nakts” 2021./2022. gada sezonā ieguva balvu kategorijā “Gada mazās formas izrāde”.

Prozas dramatizējumi arī ir Latvijas simtgades projekta programmas “Latvijas skolas soma” daļa.  

Mūsdienu daži spilgti prozas dramatizējumu iestudējumi Latvijas profesionālajos teātros ir: Latvijas Nacionālajā teātrī Māra Bērziņa “Svina garša” (2016, rež. Valters Sīlis), Ingas Ābeles “Klūgu mūks” (2017, rež. Indra Roga), no noveļu dramatizējumiem – Jāņa Ezeriņa “Ezeriņš” (2014, rež. Elmārs Seņkovs); Dailes teātrī – Pāvela Sanajeva (Павел Владимирович Санаев) “Apglabājiet mani zem grīdas” (2012, rež. R. Vaivars), Kena Kīzija (Ken Elton Kesey)  “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” (2015. rež. Aleksandrs Morfovs, Aleksandr Morfov); Jaunajā Rīgas teātrī – Ivana Gončarova (Иван Александрович Гончаров) “Oblomovs” (2011, rež. A. Hermanis), Mišela Velbeka (Michel Houellebecq) “Pakļaušanās” (2016, rež. A. Hermanis); Valmieras teātrī Mihaila Bulgakova (Михаил Афанасьевич Булгаков) “Meistars un Margarita” (rež. Indra Roga, 2015), A. Kalnozola “Kalendārs mani sauc” (2022, rež. M. Eihe); Liepājas teātrī Džanni Rodāri (Gianni Rodari) “Dželsomīno melu zemē” (2017, rež. Ģirts Šolis), “Svešā āda” (romāns “Krieva āda”, 2023, rež. Inga Krasovska), Daugavpils teātrī – Jāņa Klīdzēja “Kliedzēji” (romāns “Sniegi”, 2019, rež. Viesturs Roziņš, Fjodora Dostojevska (Фёдор Михайлович Достоевский) “Brāļi Karamazovi” (2020, rež. Lucina Sosnovska, Lucyna Anna Sosnowska). 

Kopumā laika posmā no 2000. līdz 2020. gadam latviešu profesionālajos teātros ir iestudēti 179 prozas dramatizējumu iestudējumi. Iestudējumos ir pārstāvēti seši prozas žanri: dialogs, garstāsts, novele, pasaka, romāns un stāsts.

Šajā laika posmā tika iestudēti 19 dažādu tautību autoru darbi. Visvairāk iestudēti bija krievu literatūras prozas autoru darbi – 42 reizes; kā nākamie, vairāk iestudētie, bija angļu – 16, amerikāņu – 14, vācu – 13 un franču – 11 literatūras prozas darbi. No cittautu autoriem biežām iestudētais ir F. Dostojevskis, citi biežāk iestudētie ir Hanss Kristians Andersens (Hans Christian Andersen), Astrida Lindgrēne (Astrid Anna Emilia Lindgren), Vladimirs Nabokovs (Владимир Владимирович Набоков), Nikolajs Nosovs (Николай Николаевич Носов) un citi.

Visvairāk iestudētās latviešu prozas autors ir R. Blaumanis ar 18 darbiem. Laika posmā no 2000. gada līdz 2020. gadam latviešu mūsdienu profesionālajos teātros ir tapuši desmit R. Blaumaņa prozas dramatizējumi: “Baltais” (2001, Valmieras Drāmas teātris), “Īsa pamācība mīlēšanā” (2001, Dailes teātris), “Salna pavasarī” (2002, Liepājas teātris), “Aizbirušais avots” (2004, Valmieras Drāmas teātris), “Nāves ēnā” (2007, Valmieras Drāmas teātris), “Purva bridējs” (2012, Latvijas Nacionālais teātris), “Raudupiete” (2013, Valmieras Drāmas teātris), “Īsa pamācība mīlēšanā” (2014, Daugavpils teātris), “Purva bridējs(-i)” (2017, Daugavpils teātris) un “Vidzemnieki” (2018, Valmieras Drāmas teātris).

Citi biežāk iestudētie prozas darbu autori ir A. Upīts, Kārlis Skalbe, Nora Ikstena, Ēriks Hānbergs un citi.

Šajā laika posmā ar prozas dramatizējumu iestudējumiem teātrī produktīvākie ir bijuši šādi režisori: Dž. Dž. Džilindžers, I. Roga, Laura Groza, Pēteris Krilovs, A. Hermanis un citi.