Olimpa dievs Dionīss zināms kā vīna, baudas, svētku, neprāta un mežonīgu trakulību dievs sengrieķu mitoloģijā. Senie grieķi Dionīsu dēvēja arī par Bakhu (Βάκχος, Bacchus), kas līdz 4. gs. p. m. ē. bija viens no Dionīsa epitetiem. Romiešu mitoloģijā Dionīss tika saukts galvenokārt par Bakhu, kā arī identificēts ar itāļu dievu Līberu (Liber, burtiski ‘brīvais’) – augu stādīšanas un augļkopības, tostarp arī vīnkopības, aizbildni. Arī grieķu zemkopji Dionīsu pielūdza kā veģetācijas dievu. Ilgstoši tika uzskatīts, ka Dionīss ir Austrumu (Mazāzijas tautu – līdiešu un frīģiešu) izcelsmes dievība, kuras kults Senajā Grieķijā izplatījās tikai ap 8.–7. gs. p. m. ē. ar trāķiešu (tautas, kas apdzīvoja Balkānu pussalas ziemeļaustrumu daļu un Mazāzijas ziemeļrietumu daļu) starpniecību. Šis pieņēmums atspoguļojas arī vairākos ar Dionīsu saistītos mītos par to, kā svešinieks Dionīss dažādās Senās Grieķijas vietās pārvar vēršanos pret viņa dievišķības atzīšanu un rituālu pieņemšanu. Tomēr dažas jaunākās arheoloģiskās liecības norāda, ka Dionīsa vārds un kults Senajā Grieķijā bija pazīstams jau kopš Mikēnu kultūras laikmeta (ap 1750.–1050. gadu p. m. ē.). Dionīsa neparastā izcelšanās, daba un stihiskās funkcijas atklājas neskaitāmos sengrieķu mītos un to variantos, kas plaši atspoguļoti antīkajā literatūrā.

Lai arī mīti vēsta, ka Dionīss, ierodoties Senajā Grieķijā, saskarās ar noraidošu vai pat klaji naidīgu mirstīgo attieksmi, viņa kults bija ļoti populārs un tika plaši praktizēts. Dionīss iemiesoja apreibinošu dabas spēku, kura simbols bija vīns un kas savā ziņā atbrīvoja cilvēku, aizvilinot viņu no tikumīgā dzīvesveida un ļaujot pārkāpt pilsoniskā sabiedrībā pieņemtās morāles normas. Dionīsa rituālos varēja piedalīties gan sievietes, gan vīrieši, gan privileģētās, gan arī izstumtās sabiedrības grupas, piemēram, vergi.

Zināmākie mīti par jau pieaugušo Dionīsu vēsta par viņa klejojumiem un ierašanos dažādās Senās Grieķijas vietās. Šajos mītos Dionīss tiek attēlots kopā ar saviem sekotājiem – dabas dievībām – satīriem, silēniem un nimfām –, kā arī mirstīgajām sievietēm, kuras sauca par menādām (μαινάδες, burtiski ‘trakās sievietes’) vai bakhantēm (βάκχαι, burtiski ‘neprātīgās Bakha sekotājas’), arī par bassarīdām (βασσαρίδες, burtiski ‘lapsas ādas nēsātājas’). Dionīsa sekotājas spēja paveikt brīnumus, piemēram, likt no zemes izplūst piena vai vīna strūklām, viņas bija arī neparasti spēcīgas, jo varēja saraut gabalos gan dzīvniekus, gan cilvēkus – šāds gals nereti piemeklēja tos mirstīgos, kuri atteicās atzīt Dionīsa atbrīvojošo spēku un tādējādi arī savu cilvēciskumu, proti, sabiedrības normu apslāpētās dziņas.

Antīkajā mākslā sākotnēji Dionīss tika attēlots kā nobriedis vīrs, tērpies garās drānās, efejas vai vīnogulāja vītņu ieskauts, rokās turot vīna kausu vai dzeramo ragu. Savukārt tā dēvētajā klasiskajā periodā un vēlāk Dionīsu parasti attēloja kā jaunekli – bez bārdas, viegli ģērbušos vai kailu. Nereti Dionīsam piešķirts sievišķīgs izskats.

Ilgu laiku tika uzskatīts, ka Dionīsa dzimtene ir Mazāzija un ka senos grieķus ar svešā dieva kultu iepazīstinājuši trāķieši. Šis pieņēmums tika pamatots gan sengrieķu mītos par Dionīsa kulta pieņemšanu, gan arī tajā, ka Homērs (Ὅμηρος) savos eposos Dionīsu gandrīz nemaz nepiemin.

Vienlaikus nav šaubu, ka Homēram bija labi zināmi gan mīti par Dionīsu, gan arī viņa kulta īpatnības. “Īliadas” (Ἰλιάς, ap 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) sestās grāmatas 132.–133. rindiņā Homērs piemin Trāķijas valdnieku Likurgu (Λυκοῦργος), kurš reiz “aizdzina neprātīgā (μαινομένοιο, burtiski ‘trakojošā’) Dionīsa mātes–barotājas pāri svētajam Nūsionam”. Turpat sestās grāmatas 389. rindiņā Homērs, raksturojot Trojas valdnieka Hektora (Ἕκτωρ) sievas afekta stāvokli, izmanto to pašu Dionīsa epitetu, proti, ka Andromahe (Ἀνδρομάχη) “metas pie sienas kā neprātīga (μαινομένῃ ἐϊκυῖα, burtiski ‘kā traka’)”. Turklāt jaunākie arheoloģiskie atradumi liecina, ka Dionīsa vārda un kulta izcelsme varētu būt saistīta ar mikēniešiem, kas apdzīvoja Peloponēsas pussalu un Egejas jūras salas. Dionīsa vārds, kas bija iegravēts lineārajā B rakstā, tika atrasts uz māla plāksnītes senajā Pilas pilsētvalstī jeb polē, kas bija nozīmīgs Mikēnu kultūras centrs un atradās Peloponēsas pussalas rietumu daļā. Zināms, ka Dionīss bez pārtraukuma tika pielūgts arī Kejas salā, sākot jau ar Mikēnu kultūras laikmeta sākumposmu – vismaz tūkstoš gadu pirms klasiskā perioda. Kā arī zināms tas, ka daži Dionīsam veltītie svētki Senās Grieķijas teritorijā tika svinēti jau vairākus gadsimtus pirms Homēra.

Dionīsa vārda pirmā zilbe ir acīmredzami saistīta ar Zeva (Ζεύς) vārdu, proti, vārda “Zevs” ģenitīva forma sengrieķu valodā ir Διός, diós, taču pārējo zilbju nozīme ir neskaidra. Valodniecības speciālisti min, ka, iespējams, sengrieķu valodā ir pastāvējis vārds nysos (līdzīgs vārdam latīņu valodā nurus vai grieķu valodā νύος, núos) ar nozīmi ‘bērns’ vai ‘dēls’ vai arī, ka Dionīsa vārda beigu daļa ir saistīta ar mītisko Nūsas jeb Nīsas kalnāju, kur Dionīss esot uzaudzis.

Visplašāk izplatītais mīts par Dionīsa izcelšanos vēsta, ka viņš ir dievu valdnieka Zeva un Boiotijas pilsētas Tēbu dibinātāja – valdnieka Kadma (Κάδμος) – meitas Semeles (Σεμέλη) dēls. Šīs ziņas sniedz gan Homērs “Īliadā”, gan sengrieķu dzejnieks Hēsiods (Ἡσίοδος) darbā “Teogonija” (Θεογονία, ap 700. gadu p. m. ē.).

Turpmākos notikumus, kas saistīti ar Dionīsa dzimšanu un uzaudzināšanu, atklāj vairāki antīkās literatūras avoti, piemēram, senākais ir tā dēvētā homēriskā himna Dionīsam (Εἲς Διόνυσον, ap 530. gadu p. m. ē.), kas saglabājusies fragmentāri. Detalizētas ziņas atrodamas sengrieķu dramaturga Eurīpida (Εὐριπίδης) traģēdijā “Bakhantes” (Βάκχαι, ap 406. gadu p. m. ē.) un romiešu dzejnieka Ovidija (Ovidius)  poēmā “Pārvērtības” (Metamorphoses). Atsevišķas mīta nianses un tajā ietverto notikumu attīstības variantus savos darbos atklāj arī citi antīkās literatūras autori, piemēram, sengrieķu dzejnieks Pindars (Πίνδαρος) savā dzejā, vēsturnieks un gramatiķis Pseido-Apollodors (Ψευδο-Ἀπολλόδωρος) darbā “Bibliotēka” (Βιβλιοθήκη, 1. vai 2. gs.), romiešu autors Gajs Jūlijs Higins (Gaius Julius Hyginus) mītu krājumā “Stāsti” (Fabulae, 1. gs. m. ē.) vai viņam piedēvētajā darbā “Par astronomiju” (De Astronomica, 1. gs. m. ē.), kā arī sengrieķu ģeogrāfs Pausanijs (Παυσανίας) darbā “Grieķijas apraksts” (Ἑλλάδος Περιήγησις, 2. gs.).

Mīts vēsta, ka pēc greizsirdīgās Zeva sievas Hēras (Ἥρα) ieteikuma Semele palūdza Zevu ierasties pie viņas visā varenībā. Zevs, atnācis zibeņu un pērkona pavadībā, pārvērta mirstīgo Semeli un viņas mājokli pelnos. Viņš paguva no degošās Semeles miesām izraut vēl neiznēsāto Dionīsu un iešuva to savā gurnā. Laikā, kad Dionīsam bija jādzimst, Zevs atraisīja šuves un laida dēlu pasaulē. Dionīsa neparasto piedzimšanu iespējams salīdzināt ar gudrības un kara dievietes Atēnas (Ἀθηνᾶ) rašanos, izkāpjot no sava tēva Zeva galvas.

Tā dēvētajā homēriskajā himnā Dionīsam norādīts, ka par viņa dzimšanas vietu vieni uzskata Naksas salu, otri – vietu pie Alfeija upes Peloponēsā, vēl citi – Dionīsa mātes dzimto pilsētu Tēbas, kā arī citas vietas, taču tie esot meli. Himnas autors apgalvo, ka Zevs Dionīsu laidis pasaulē tālu no cilvēkiem, turklāt slepus no Hēras, mītiskajā Nūsas kalnā, kas atrodas kādā nomaļā Feniķijas apgabalā – teju pie Nīlas ūdeņiem, un nodevis dēlu audzināšanā kalna nimfām.

Nedaudz atšķirīgu mīta variantu sniedz sengrieķu vēsturnieks Sicīlijas Diodors (Διόδωρος) savā darbā “Vēsturiskā bibliotēka” (Βιβλιοθήκη Ἱστορική, ap 60.–30. gadu p. m. ē.), norādot, ka Zevs lūdzis ceļinieku aizbildnim dievam Hermejam (Ἑρμῆς) Dionīsu nodot audzināšanā Nūsas kalna nimfām. Mītisko Nūsas kalnu un nimfas – Dionīsa barotājas – piemin arī Homērs “Īliadā”.

Nūsas kalna nimfas uzaudzināja Dionīsu un kļuva par tā pavadonēm. Pēc Ovidija teiktā, Dionīss pateicās nimfām, atdodot tām jaunību, kad tās novecoja, un uzceļot tās debesīs kā Hiādes (Ὑάδες) zvaigžņu kopu. Hiādes atrodas Vērša zvaigznājā.

Kādā citā mīta variantā kā Dionīsa uzaudzinātāja minēta viena no Semeles māsām – Boiotijas valdnieka Atamanta (Ἀθάμας) sieva Ino (Ἰνώ).

Apzinoties atšķirīgās interpretācijas par Dionīsa uzaudzināšanu, antīkie mitogrāfi sapludināja abus mīta variantus, izveidojot vēl vienu, proti, ka sākotnēji Dionīsu audzināja nimfas, bet vēlāk, baidoties no Hēras dusmām, atdeva jauno dievu audzināšanā Ino vai, gluži otrādi, ka sākotnēji Dionīsu audzināja Ino un Atamants, līdz Hēra, greizsirdības vadīta, uzsūtīja jaunā dieva audžuvecākiem neprātu, un Zevs, glābjot savu atvasi, pārvērta viņu par aunu un nodeva Hermejam, kurš Dionīsu nogādāja pie Nūsas kalna nimfām.

Pastāv arī citi mazāk zināmi mīta varianti par Dionīsa piedzimšanu un uzaugšanu. Tomēr visus šos mītus vieno atziņa, ka bērnam, kurš bijis pakļauts šādiem ciešanu pilniem pārdzīvojumiem, paredzēts īpašs liktenis.

Ņemot vērā, ka Dionīss ir dievu valdnieka Zeva un mirstīgās sievietes Semeles dēls, viņa vieta un loma mitoloģijas panteonā ir sarežģīta. Dionīss ir gan dievs, gan tuvs arī mirstīgajiem. No vienas puses, par Dionīsu rūpējas Zevs, dažkārt pat uzņemoties soģa lomu par Dionīsam nodarītajām pārestībām. No otras puses, Dionīsu ienīst Hēra. Vairāki mīti vēsta par Hēras vēršanos pret Dionīsu – ne tikai kā bērnu, bet arī jau kā pieaugušo, piemēram, uzsūtot Dionīsam neprātu, kā arī cenšoties noskaņot pret viņu citas dievības. Arī mirstīgo pasaulē Dionīss tiek gan godāts, gan nievāts.

Mīti par Dionīsu un Dionīsa kulta rituāli atklāj dieva galvenās funkcijas – nojaukt robežas starp dievišķo un cilvēcisko, turklāt, apgāžot pilsoniskās sabiedrības ikdienas morāles normas, arī starp vīriešiem un sievietēm, pilsoņiem, nepilsoņiem un no sabiedrības izstumtajiem, piemēram, vergiem. Mirstīgie iemieso Dionīsu un sevi atbrīvo apreibinoties, piemēram, lietojot vīnu. Savukārt tie, kuri pretojas dieva ietekmei, tiek bargi sodīti, parasti ar neprātu.

Viens no mītiem par vēršanos pret Dionīsu un viņa rituāliem ir jau Homēra pieminētais par to, kā Likurgs reiz Nūsas kalnā vajājis Dionīsa barotājas, triecot tās ar vēršu rīksti un pašam dievam liekot šausmās ienirt jūras ūdeņos. Dionīsu steidzās mierināt jūras dieve Tetīda (Θέτις), bet Likurgs par savu bezdievīgo uzvedību samaksāja smagu cenu, jo Zevs viņu padarīja aklu, un “pēc tam viņš vairs ilgi nenodzīvoja, jo bija izpelnījies visu nemirstīgo dievu naidu”, vēsta Homērs. Citos šī mīta variantos Dionīss pats atriebjas Likurgam. Saskaņā ar Pseido-Apollodora teikto, kad Likurgs mēģināja viņu izraidīt no savas zemes, Dionīss patvērās zem jūras, taču viņa sekotāji tika saņemti gūstā. Drīz pēc tam brīnumainā kārtā tie tika atbrīvoti, savukārt Likurgs zaudēja prātu. Neprātā Likurgs, domādams, ka apgriež vīnogulāju, nogalināja savu dēlu Driju (Δρύας). Kad Likurga zemi pēc tam piemeklēja bads, viņa ļaudis pēc orākula pavēles sodīja savu valdnieku ar nāvi, sasienot viņu un atstājot Pangajona kalnā, kur viņa ķermeni sarāva gabalos vai sadragāja zirgi. Tiek apgalvots, ka šis mīts vēsta par pirmo gadījumu, kad Dionīss tika aizvainots un padzīts no Senās Grieķijas zemes.

Romiešu autors Higins atklāj vēl traģiskāku šī paša mīta variantu, proti, pēc tam, kad Likurgs bija noliedzis Dionīsa dievišķumu, viņš, dzērumā būdams, esot izvarojis savu māti, turklāt nogalinājis ne tikai savu dēlu, bet arī sievu. Pēc tam viņš miris no paša Dionīsa rokas, kurš viņu atdevis saplosīšanai savām panterām.

Mītu par Likurga ārprātu un viņam piemēroto sodu piemin arī sengrieķu dramaturgs Sofokls (Σοφοκλῆς) savā traģēdijā “Antiogone” (Ἀντιγόνη, ap 442.–441. gadu p. m .ē.), kā arī citi antīkās literatūras autori, atklājot dažādus mītā ietverto notikumu attīstības variantus.

Slavenākais, kā arī viens no visnežēlīgākajiem mītiem par vēršanos pret Dionīsu un dieva atriebību, kas pēc tam sekoja, vēsta par Tēbu valdnieku Penteju (Πενθεύς). Šis mīts ir Eurīpida traģēdijas “Bakhantes” galvenā tēma, tajā balstās arī viens no stāstiem Ovidija poēmā “Pārvērtības”.

Dionīss, būdams sadusmots, ieradās Tēbās, jo viņa mātes Semeles trīs māsas bija noliegušas, ka viņš patiešām ir Zeva dēls. Viņas apgalvoja, ka Semele izdomājusi šo stāstu, lai slēptu mīlas sakarus ar mirstīgo, un ka Zevs viņu esot nogalinājis, lai sodītu par meliem. Pēc ierašanās Dionīss parādīja savas spējas, padarot ārprātīgas gan trīs viņa mātes māsas, gan arī citas Tēbu sievietes. Dionīss lika viņām klīst pa Kitairona kalnu kā bakhantēm. Tēbās tobrīd valdīja Pentejs – Semeles māsas Agaves dēls, Kadma mazdēls. Būdams pārliecināts, ka Dionīss ir krāpnieks, Pentejs enerģiski iebilda pret viņa rituāliem, nepievēršot nekādu uzmanību gaišreģa Teiresija (Τειρεσίας) vai Kadma (kurš tobrīd vēl bija dzīvs) brīdinājumiem. Kad Penteja sargi atveda Dionīsu, kurš tobrīd izlikās par dieva sekotāju, Pentejs viņu nopratināja un pavēlēja ieslodzīt pils staļļos. Bet Dionīss bez grūtībām izbēga, izraisīja zemestrīci, lai demonstrētu savu spēku, un tad atkal parādījās sava sagūstītāja priekšā. Pārsteigts, bet joprojām naidīgi noskaņots, Pentejs ļāva savam neparastajam ciemiņam pārliecināt viņu pārģērbties par sievieti un doties uz Kitairona kalnu, lai ar savām acīm redzētu, ko dara Dionīsa sekotājas. Kamēr viņš, uzrāpies augstā priedē, vēroja sievietes, Dionīss pamudināja viņas tam uzbrukt. Sievietes aplenca koku, nogāza to un sarāva Penteju gabalos. Viņa māte Agave, kura uzbrukumā uzņēmās vadošo lomu, atgriezās atpakaļ pilī ar Penteja norauto galvu, domādama, ka nogalinājusi kalnu lauvu. Tikai vēlāk, kad viņas neprāts pārgāja, viņa saprata, ko izdarījusi. Dionīsa atriebība bija izpildīta, kad Agave un viņas māsas pēc dieva pavēles devās trimdā.

Zināmi vēl vairāki citi līdzīgi mīti par mirstīgo vēršanos pret Dionīsa kulta ieviešanu Senajā Grieķijā un nežēlīgo sodu, ko tie saņēma, piemēram, mīts par miniādām – Orhomena vai Orhomenas pilsētas dibinātāja valdnieka Minija (Μινύας) meitām, kuras atteicās piedalīties bakhanšu gājienā. Kā sodu Dionīss miniādām uzsūtīja neprātu, un tās sarāva gabalos vienas no māsām – Leukipes (Λευκίππη) – dēlu, noturēdamas to par briedi. Vēlāk Dionīss miniādas pārvērta par sikspārņiem vai, saskaņā ar citu mīta variantu, putniem. Arī Argolīdas reģionā Peloponēsā bija zināms līdzīgs mīts, kas vēsta par to, ka Dionīss, atriebjoties par to, ka netika pieņemts viņa kults, uzsūtījis neprātu visām reģiona sievietēm vai arī tikai valdnieka Proita (Προῖτος) trīs meitām.

Pazīstami ir arī cita veida mīti par Dionīsu, piemēram, homēriskā himna Dionīsam vēsta par dieva sastapšanos ar Tirēnu jūras pirātiem, kuri viņu nolaupījuši, domādami, ka Dionīss ir kāda valdnieka dēls, par kuru varēs pieprasīt brangu izpirkuma maksu. Kad viņi izbrauca jūrā, sāka notikt dīvainas lietas: vispirms kuģis applūda ar vīnu, un no tā radās dievišķa smarža, tad ap burām izpletās vīnogulājs, ap mastu – efeja, arī uz airiem parādījās augu vītnes, savukārt pats dievs pārtapa par lauvu un lika parādīties milzīgam lācim. Brīdī, kad lauva sagrāba kapteini, pirāti, šausmu pārņemti, pārlēca pāri bortam jūrā, kur pārvērtās par delfīniem. Tikai stūrmanis izdzīvoja, jo viņš bija iebildis pret Dionīsa nolaupīšanu.

Mazāk zināmi ir mīti par Dionīsu kā augu valsts auglības, tostarp vīnkopības, aizbildni. Higins aprakstīja mītu par Atikas zemnieku Ikariju (Ἰκάριος) un viņa meitu Erigoni (Ἠριγόνη). Kādu dienu viņus apciemoja Dionīss un uzdāvināja vīnogulāja atvasi, kā arī apmācīja Ikariju vīndarīšanā. Pēc tam, kad Ikarijs no atvases bija izaudzējis dažus vīnogulājus un no novāktās ražas pagatavojis pirmo vīnu, viņš devās ceļā, lai Dionīsa dāvanu aizvestu Atikas iedzīvotājiem. Saskaņā ar vienkāršotu šī mīta versiju Dionīss Ikarijam uzdāvināja vīnu, un viņš nekavējoties devās ar to ceļā, lai to dāvātu Atikas iedzīvotājiem. Sasniedzot Maratonas provinci, Ikarijs izdalīja vīnu vietējiem zemniekiem, kuri par to bija sajūsmā. Viņi izdzēra daudz vīna, neatšķaidot to ar ūdeni. Nonākot reibuma stāvoklī, viņi domāja, ka Ikarijs viņus ir saindējis vai apbūris. Galu galā viņi nogalināja Ikariju. Ikarija suns Maira (Μαῖρα), kuru tas bija paņēmis līdzi, steidzās mājup un aizveda Erigoni uz notikuma vietu, velkot viņu aiz kleitas. Atklājot, ka viņas tēvs ir miris, Erigone sevi nonāvēja, un drīz pēc tam aiz bēdām nomira arī suns.

Saskaņā ar Higinu Zevam vai Dionīsam bija tik ļoti žēl Ikarija, Erigones un viņu suņa Mairas, ka viņš pacēlis tos debesīs kā zvaigznājus – Vēršu Dzinēju, Jaunavu un Lielo Suni (citos mīta variantos vēstīts, ka Maira pārvērsta par Lielā Suņa spožāko zvaigzni Sīriusu).

Dionīss, sadusmots par notikušo, uzsūtīja neprātu Atikas meitenēm, lai arī tās sevi nonāvētu, kā to bija izdarījusi Erigone. Dažos šā mīta variantos tiek minēts, ka Atēnas piemeklējis mēris, kas bija vai nu kā vienīgā nelaime, vai arī kā papildinājums pašnāvībām. Delfu orākuls atēniešiem pavēstīja, ka viņi tiks atbrīvoti no šīm nelaimēm, ja sagūstīs un nogalinās Ikarija slepkavas un iedibinās jaunus reliģiskus sieviešu svētkus – Aioras (αἰώρα, aióra, ‘šūpoles’) jeb Šūpoļu svētkus par godu Erigonei. Mīts vēsta, ka Ikarija slepkavas bija patvērušies Kejas salā. Lai sodītu salas iedzīvotājus par patvēruma sniegšanu slepkavām, suns Maira, kurš pēc nāves bija pārvērsts par Lielā Suņa zvaigznāja spožāko zvaigzni Sīriusu, ar savu karstumu apdedzināja zemi, izraisot badu un slimības. Arī šajā gadījumā palīdzēja Delfu orākula padoms – veikt upurēšanu, lai izpirktu Ikarija nāvi, un lūgt Zevu, lai tas sūta atvēsinošus vējus. Tādējādi Atēnās tika nodibināti Aioras svētki, savukārt Kejas salā – Lietus Dieva (Ἰκμαῖος) Zeva kults, kā arī ikgadēji rituāli, lai izsauktu atvēsinošos ziemeļu vējus – tā dēvētos Etēsiju vējus (ἐτησίαι, etēsíai, burtiski ‘ikgadējs’, ‘periodisks’), kas pēc Sīriusa uzlēkšanas (vasaras mēnešos) ikgadu pūš Egejas jūrā un lielā daļā Grieķijas teritorijas. Mūsdienās šos vējus sauc par Meltemi (μελτέμι, meltémi – no turku valodas sieviešu dzimtes personvārda Meltem).

Senajā Grieķijā Dionīsa kults kļuva populārs un nostiprinājās ap 7. gs. p. m. ē., tomēr zināms, ka Dionīsu pielūdza jau mikēnieši Peloponēsā un Egejas jūras salās. Ir izteikti minējumi, ka Dionīsa kults bijis pazīstams arī mīnojiešu civilizācijai (ap 2700.–1450. gadu p. m. ē.), kas dzīvoja Krētas salā. Tā kā seno grieķu vidū Dionīss bija ļoti populārs dievs, visā Senās Grieķijas teritorijā, tostarp salās, kā arī Mazāzijā pastāvēja Dionīsam veltītas svētvietas. Dionīsa svētvietā varēja atrasties ne tikai dievam veltīts templis vai altāris, bet arī amfiteātris, piemēram, Atēnās. Līdz mūsdienām Dionīsam veltītu tempļu drupas saglabājušās Naksas, Kosas, Dēlas salā, kā arī kontinentālajā Grieķijā, piemēram, Tēbās, arī Turcijas teritorijā – Egejas jūras piekrastē netālu no Izmiras. Dionīsam veltītajos rituālos upurēja kazas vai vēršus, to dalībnieki nēsāja koka maskas, kas bija saistītas ar dievu.

Atēnās par godu Dionīsam tika svinēti vieni no nozīmīgākajiem sengrieķu pasaules svētkiem – tā dēvētie Dionīsiji. Šo svētku centrālais notikums, sākot ar 497. gadu p. m. ē, bija drāmas sacensības. Martā–aprīlī Atēnās tika organizēti Pilsētas Dionīsiji, savukārt ziemas vidū Atikas apgabala ciemos – Lauku Dionīsiji. Norises ziņā šie svētki bija līdzīgi, atšķīrās vien svinību vēriens. Pilsētas Dionīsiju pirmajā dienā notika reliģisks gājiens uz Dionīsa amfiteātri, kas atrodas pie Akropoles klints. Procesiju rotāja falliska atribūtika, klasiskajā periodā tika nesti arī ieroči, tādējādi demonstrējot Atēnu valsts varu un spēku, gājiena dalībnieki līdzi veda arī upurēšanai paredzētos vēršus. Pirmā diena noslēdzās ar ditirambu (īpašas reliģiskas kora dziesmas, kas sacerētas par godu Dionīsam) skandētāju sacensībām, vēršu upurēšanu un dzīrēm. Nākamajās piecās svētku dienās notika traģēdiju izrādīšanas sacensības. Sengrieķu traģēdija izveidojās no Dionīsam veltītajiem rituāliem, tāpēc Dionīss tiek dēvēts arī par teātra dievu.

Atēnieši Dionīsu pielūdza arī Antestērijos – reliģiskos svētkos par godu pavasara atnākšanai. Zināms, ka Dionīsam par godu tika organizētas tā dēvētās Dionīsa jeb Bakha mistērijas, kas nereti tiek identificētas ar mītiskā dzejnieka Orfeja (Ὀρφεύς) mistērijām un norisinājās dažādās Senās Grieķijas vietās, bet pēc klasiskā perioda – visā Vidusjūras reģionā. Dionīsu piesauca un godāja arī Eleusīnas mistērijās Atikā. Dionīsa mistēriju dalībnieki izmantoja apreibinošas vielas, tostarp vīnu, un citas ekstāzi vai transu izraisošas metodes (piemēram, mūziku un deju), lai tādējādi atbrīvotos no sociālajiem ierobežojumiem un ļautos instinktiem. Dionīsa mistērijas, līdzīgi kā citas sengrieķu mistērijas, bija paredzētas tikai iesvētītajiem, tāpēc daudzi Dionīsa kulta aspekti nav zināmi.

Hellēnisma un Romas Impērijas periodā Dionīsa kults saplūda ar vairāku Austrumu dievu kultiem, piemēram, ar frīģiešu dieva Sabazija (Σαβάζιος) kultu, ar ēģiptiešu pazemes dieva Ozirisa (Ὄσιρις) un auglības dieva Serapisa (Σέραπις) kultu, ar Mazāzijas dieva Mitra (Mithras) kultu. Nereti Dionīss tika identificēts ar šiem dieviem.

Antīkajā mākslā līdz pat 5. gs. p. m. ē. otrajai pusei Dionīss parasti tika attēlots kā nobriedis bārdains vīrs, tērpies garās drēbēs, arī panteras vai brieža ādā. Uz vāzēm viņš redzams efejas vai vīnogulāja vītņu ieskauts, rokās turot vīna kausu vai dzeramo ragu. Sākot ar 5. gs. p. m. ē. otro pusi un vēlāk, Dionīss parasti tiek attēlots kā jauneklis – bez bārdas, viegli ģērbies vai kails, dažkārt gan ar vīrišķām, gan sievišķām formām (piemēram, krūtīm, sievietei raksturīgām auguma aprisēm, matiem), kas liek minēt, ka Dionīss ir androgīns dievs. Dionīsa īpašais atribūts, ko var nēsāt viņš pats, viņa sekotāji vai pielūdzēji, ir efejas vai vīnogulāja vītnēm apvīts spieķis, kura gals rotāts ar priedes čiekuru. Vēlākajos gadsimtos Dionīsa tēla atveidei tēlotājā mākslā pievērsušies vairāki izcili mākslinieki, piemēram, renesanses laika itāliešu gleznotājs Ticiāns Večellio (Tiziano Vecelli), kā arī gleznotājs un arhitekts Džūlio Romāno (Giulio Romano), baroka laika flāmu gleznotājs Pīters Pauls Rubenss (Peter Paul Rubens).