Ojārs Vācietis latviešu literatūrā un sabiedriskajā dzīvē ievērību ieguva kā spilgta, sarežģīta un pretrunīgi vērtēta personība. Bijis pārliecināts sociālisma ideju rupors, komjaunatnes un komunistiskās partijas biedrs. Arī dzejā sākotnēji pauda šādu jauneklīgu ideālismu un padomju okupācijas dzīves glorifikāciju. Tomēr jau kopš 20. gs. 60. gadiem, reaģējot uz 1956. gada padomju iebrukumu Ungārijā, kurā brutāli tika apspiesta pretkomunistiskā revolūcija, un jo vairāk uz 1968. gada notikumiem, kad padomju armija Čehoslovākijā īstenoja “Prāgas pavasara” apspiešanu, O. Vācietis nonāca pretrunā ar valdošās nomenklatūras viedokli, un vairāki no viņa darbiem ilgu laiku netika publicēti. Taču O. Vācieša vārdam bija ietekme ne tikai rakstniecībā, bet arī sabiedrībā, un varas institūcijām nācās to respektēt, ko apliecina dzejniekam piešķirtie dažādie Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) laika goda nosaukumi un prēmijas. O. Vācietis palika uzticīgs saviem principiem, rakstīja par savu laiku maksimāli godīgi un saasināti jūtīgi. Viņš turpināja latviešu dzejas tradīciju, reizē to modernizējot, un ar savu personības traģiku un pāragro nāvi simbolizēja savas paaudzes ticību utopijai, ideālu un realitātes saduri un, kā viņa laikabiedrs Imants Ziedonis apzīmēja, “tautas sirdsapziņu”. Īpašs pagrieziena punkts bija dzejoļu krājums “Elpa” (1966), jo autors ar savu personisko pārliecību satricināja gan dzejas procesu, gan sabiedrību. Savukārt dzejas krājums “Si minors” (1982) iekļauts Latvijas Kultūras kanonā. O. Vācietis rakstīja arī dzeju bērniem, tulkoja un atdzejoja, īpaši izceļams Mihaila Bulgakova (Михаил Афанасьевич Булгаков) romāna “Meistars un Margarita” (Мастер и Маргарита, 1966–1967) latviskojums, kas tika izdots 1978. gadā. O. Vācieša darbi tulkoti teju 30 valodās, un grāmatu koptirāža pārsniegusi divus miljonus. Pēc O. Vācieša nāves izdotas vairākas viņa dzīves laikā nepublicēto dzejoļu grāmatas un “Kopoti raksti” 10 sējumos (1989–2003), kā arī publicēti viņa zīmējumi.

O. Vācietis dzimis mājas kalpotāju un rentnieku ģimenē. Tēvs – Oto Vācietis, māte – Berta Vāciete, brālis – Imants Vācietis. 1956. gadā O. Vācietis apprecējās ar savu kursabiedri, vēlāko dzejnieci un atdzejotāju Ludmilu Azarovu. Laulībā dzima dēls Žanis. Skolas gaitas O. Vācietis uzsāka 1942. gadā Trapenes pamatskolā, kur mācījās līdz 1948. gadam. No 1948. gada līdz 1952. gadam mācījās un absolvēja Gaujienas vidusskolu. No 1952. gada līdz 1957. gadam mācījās Latvijas Valsts universitātes (mūsdienās Latvijas Universitātes) Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā, bet to neabsolvēja.

Pirmā O. Vācieša publikācija bija vidusskolas laikā – dzejolis “Miera balss”, kas iespiests Apes rajona laikrakstā “Sarkanā Ausma” 1950. gada 5. jūlijā. Vidusskolas gadi Gaujienā bija laiks, kad O. Vācietis tapa par dzejnieku. Šajā laikā viņa dzīvē un arī dzejā ienāca Latvijas upes Gaujas motīvi. 1951. gadā republikas laikrakstā “Padomju Jaunatne” tika publicēts O. Vācieša dzejolis “Vējš”, un viņš tika uzaicināts piedalīties jauno autoru seminārā. Bija komjaunatnes sekretārs gan vidusskolā, gan universitātē. 1954. gadā O. Vācieša darbi tika iekļauti grāmatā “Latviešu dzejas antoloģija”, savukārt 1956. gada sākumā kopā ar nākamajiem latviešu literatūras klasiķiem – Gunāru Priedi, Miervaldi Birzi un Zigmundu Skujiņu – devās pārstāvēt padomju Latviju 3. Vissavienības jauno rakstnieku apspriedē (Всесоюзное совещание молодых писателей) Maskavā. Šajā pašā gadā viņš tika uzņemts Latvijas Padomju rakstnieku savienībā. No 1958. gada līdz 1959. gadam O. Vācietis strādāja laikraksta “Literatūra un Māksla” redakcijā, Latvijas Valsts izdevniecībā un žurnālā “Liesma”. Tieši šajā laikā žurnālā “Liesma” tika publicēti pirmie I. Ziedoņa dzejoļi. Pēc tam dažus gadus (1959–1962) O. Vācietis bija atbildīgais sekretārs žurnālā “Bērnība”. Garajā stāstā “Tās dienas acīm”, kas publicēts 1959. gadā, daļēji autobiogrāfiski tēlota vidusskolēnu dzīve 20. gs. 40. gadu nogalē, jauniešu attiecību sarežģījumi un laikmeta traģiskie notikumi jauna cilvēka skatījumā. 1961. gadā O. Vācietis sakārtoja tolaik vēl daļēji noklusētā dzejnieka Aleksandra Čaka divsējumu izlasi. 60. gadu otrajā pusē viņš parakstīja vēstuli rakstnieka, publicista un disidenta Aleksandra Solžeņicina (Александр Исаевич Солженицын) atbalstam, pieprasot cenzūras atcelšanu, kā arī pārdroši atklāti nostājās dzejnieces, rakstnieces un tulkotājas Vizmas Belševicas pusē, kad viņai piecus gadus tika liegts publicēties. Neilgu laiku – no 1962. gada līdz 1963. gadam – O. Vācietis strādāja par redaktoru Rīgas kinostudijā, un viņu uzaicināja veidot scenāriju dokumentālajai filmai “Daugavas leģenda” (1966), kas ir poētisks stāsts par Daugavu un Pļaviņu hidroelektrostacijas (HES) celtniecību. Dzejnieks nevis akcentēja HES celtniecību, bet gan dabu, kurai draudēja pazušana zem ūdens. Filmu ilgi cenzēja, un pēc apstiprināšanas to izrādīja līdz 1987. gadam, kad tika izveidots jauns filmas variants.

1962. gadā O. Vācietim asi uzbruka oficiālā padomju kritika, jo viņš nebija pozitīvā gaismā rādījis padomju ikdienu. O. Vācietis noslēdzās sevī, un daļa dzejoļu kļuva par tā saukto “atvilktnes dzeju”. 20. gs. 60.–80. gados rakstītie un cenzūras dēļ nepublicētie dzejoļi pēc dzejnieka nāves tika apkopoti dzejas izlasē “Ex libris” (1988).

Tomēr 1965. gada janvārī O. Vācietis iestājās Padomju Savienības Komunistiskajā partijā, un tādējādi viņam tika ļauts atgriezties oficiālajā apritē un publicēt savus darbus. Tajā pašā gadā dzejnieks piedalījās latviešu literatūras un mākslas dekādē Ukrainā un devās pirmajā ārzemju komandējumā – aizbrauca uz Londonu, kur satika trimdas rakstniekus Moniku un Gunti Zariņus. Tādējādi O. Vācieša vārds saistāms arī ar Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts drošības komitejas (VDK) piesegorganizāciju Latvijas PSR Komiteju kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs un tās mērķiem veidot kontaktus un ietekmēt latviešu trimdas sabiedrību. O. Vācietis bija viens no komitejas Literatūras sekcijas dibinātājiem 1965. gadā, kā arī fiksēts kā pirmais komitejas izdotā laikraksta “Svešuma Balss” redaktors. Latviešu trimdas sabiedrības viedoklis par O. Vācieti dalījās, taču tieši kultūras un rakstniecības aprindās 60. gados viņš uzlūkots par vienu no perspektīvākajiem un nacionālistiskākajiem padomju Latvijas dzejniekiem, ar ko trimdas inteliģencei kontaktēties.

1966. gadā tika izdots O. Vācieša piektais dzejoļu krājums “Elpa”, kur poētiskā formā ierakstīts protests un aicinājums uz rīcību un nesamierināšanos ar cenzūru, kā arī patiesības uzskaitījums. Zīmīgi, ka 1967. gadā tapa leģendārais dzejolis “Vadoņa augšāmcelšanās”, kurā O. Vācietis skaudri pauž, ka Padomju Savienībā “politiskais atkusnis” ir beidzies un atkal sākusies brīvdomīgo, tostarp rakstnieku, vajāšana. Dzejolis publicēts tikai 1987. gadā.

Laika posmā no 1968. gada līdz 1983. gadam O. Vācietis strādāja par redaktoru žurnālā “Draugs”. Uzņēmās arī citus darbus, daudz atdzejoja, devās radošajos komandējumos uz Maskavu, Aizkarpatiem, Bulgāriju, uzrakstīja scenāriju režisora Jāņa Streiča iecerētajai pilnmetrāžas spēlfilmai “Tīfs”, kuras uzņemšanu neatļāva.

Dzejnieka dzīvesvieta kopš 1960. gada līdz pat nāvei bija Pārdaugavā – Lielā Altonavas ielā 19 (mūsdienās – Ojāra Vācieša iela). Idejas dzejai O. Vācietis guva kustībā, staigājot pa Āgenskalna un Torņakalna ielām, gar Mārupīti, ap Māras dīķi (dzejnieks to sauca par ezeru), pa Zaķusalu un Lucavsalu, gar Daugavas krastu no Bolderājas līdz Katlakalnam. Šajā laikā tika izdoti vairāki dzejoļu krājumi: “Krāces apiet nav laika” (1960), “Viņu adrese – taiga” (1966), “Elpa” (1966), “Dzegužlaiks” (1968), “Aiz simtās slāpes” (1969), “Melnās ogas” (1971), “Visāda garuma stundas” (1974), “Gamma” (1976), “Antracīts” (1978), “Zibens pareizrakstība” (1980), “Si minors” (1982). Dzīves pēdējo gadu dzejoļi apkopoti pirmajā pēcnāves krājumā “Nolemtība” (1985), un tie papildina un komentē visai viņa daiļradei raksturīgos motīvus un poētiku. Izdoti arī vairāki dzejoļu krājumi bērniem: “Dziesmas par...” (1965), “Sasiesim astes” (1967), “Punktiņš, punktiņš, komatiņš” (1971) un “Kabata” (1976). Jau pēc O. Vācieša nāves izdota dzeja izlase bērniem “Astoņi kustoņi” (1984).  Gan dzejoļu krājumos, gan dzejoļu izlasē bērniem dominē paradoksālas, ačgārnas un izdomas bagātas situācijas, vienlaikus uzsverot dažādas vērtības, piemēram, ģimeni, mājas, draudzību un atbildību.

O. Vācieša apceres un recenzijas par literatūru, kā arī publicistikas raksti par ekoloģijas tēmu apkopoti krājumā “Ar pūces spalvu” (1983). 1993. gadā izdota O. Vācieša zīmējumu mape “Starp dzejoli un dzejoli”.

Nozīmīgākie O. Vācieša darbi datējami ar 60. gadu sākumu. Piemēram, poēma “Einšteiniāna”, viens no 60. gadu latviešu dzejas nozīmīgākajiem darbiem, kas periodikā publicēts 1962. gadā, izsauca agresīvus kritikas uzbrukumus un kļuva par vienu no iemesliem, kādēļ O. Vācietim vairākus gadus tika aizliegts publicēties. “Einšteiniāna” uzrunā cilvēci, liekot aizdomāties par civilizācijas un progresa duālismu. Poēma iekļauta krājumā “Elpa”, kas ir O. Vācieša dzejas nozīmīgākais sasniegums. Krājumā dzejnieks izceļ cilvēka individuālās izvēles iespējas starp humānismu un vienaldzību uz totalitārisma fona. Kopš krājuma “Elpa” izdošanas O. Vācieša dzejā iezīmējās jau citāds pasaules skatījums, kā arī lakoniska un precīza stilistika, kas uzrunas formā vērsās tieši pie lasītāja.

Antitotalitārā ievirze spilgti izcelta arī poēmā “Vadoņa augšāmcelšanās”, kur groteskā formā atveidots dedzīga Josifa Staļina (Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин) kulta pielūdzēja monologs. Nozīmīga ir arī poēma “Klavierkoncerts” (periodikā publicēta 1971. gadā), kur pretī nostatīta īstenība un ideāls, ļaunums un labestība, radošs gars un garīgs inertums. Turpmākajos krājumos – “Dzegužlaiks”, “Aiz simtās slāpes” un “Melnās ogas” – šie motīvi turpināti, uzsverot ierastā noliegumu, tautas vitālos spēkus, dzimtās puses skaistumu un pasaules pretrunīgumu.

O. Vācieša 70. un 80. gadu dzejā galvenās tēmas ir jaunrade un patērētājkultūra, dabas resursi un to nesaudzīga izmantošana, urbānais un mākslīgais kontrastā ar lauku dabiskumu, kā arī dzīvība un iznīcība, cilvēcība ekstrēmos apstākļos un necilvēcība šķietami civilizētā vidē, pilsētas surogātvērtības un lauku dabiskums, dzīvības nepārtrauktība un iznīcības draudi. Krājumos “Visāda garuma stundas”, “Gamma”, “Antracīts”, “Zibens pareizrakstība” un “Si minors” dominē dzīvības un dabiskuma pretnostatījums mehāniskai un sadzīviski utilitārai dzīves uztverei.

O. Vācietim būtiskas arī ekoloģiskās tēmas. Viņš aktīvi aicināja atbalstīt Gaujas Nacionālā parka izveidošanu un pauda satraukumu par Arkādija parku, kur tika likvidēti koki, samazināta zaļā zona un piesārņota Mārupīte. Šīs rūpes par dabu caurvij O. Vācieša daiļradi. Dabas motīvi, cilvēka un dabas attiecības tiešākā un netiešākā veidā parādās vairākos viņa dzejoļos. O. Vācietis izmantoja arī tautasdziesmas un to motīvus, uztverot tautasdziesmas kā tautas dvēseles spoguli.

O. Vācieša poētika latviešu literārajā kanonā 20. gs. otrajā pusē bija ļoti nozīmīga. Viņa dzeja veidoja vienu no centrālajām asīm šī laikmeta literārajā atspoguļojumā. Jau O. Vācieša agrīnā poētika, ko ilustrē krājumi “Tālu ceļu vējš” (1956), “Ugunīs” (1958) un “Krāces apiet nav laika”, ienesa pārmaiņas latviešu dzejā. Lai arī šī perioda dzejā uzkrītoši dominē sociālistiskā reālisma ieviestās konvencijas, tomēr O. Vācietim lielākoties izdodas apiet kanonisku vārsmošanu un tipiskās metaforas. Savukārt krājums “Elpa” bija pavērsiens tā laika latviešu dzejas kontekstā, jo O. Vācietis bija paplašinājis dzejas ideju nozīmību un jaudu, kas arī realizējās milzīgās dzejoļu krājumu tirāžās (parasti apmēram 30 000 eksemplāru; atsevišķos gadījumos pat 100 000), dzejas sarīkojumos un vēl nepieredzētā dzejas popularitātes vilnī. O. Vācietis savā dzejā veiksmīgi atjaunoja saikni ar latviešu dzejas tradīcijām, īpaši ar 20. un 30. gadu dzeju, nodrošinot pāreju no ideoloģiski noteiktas literatūras uz estētisku un vērtībās centrētu dzejas izpratni. Šī pāreja ne tikai palielināja dzejas kvalitāti, bet arī padarīja to par spēcīgu sociālu fenomenu, kas piesaistīja plašu auditoriju un veicināja literatūras ietekmi uz sabiedrību.

Pēc uzņemšanas Komunistiskajā partijā 1965. gada 19. janvārī O. Vācietis tika apbalvots ar teju visām nozīmīgākajām padomju perioda balvām, prēmijām un goda nosaukumiem. 1967. gada 10. decembrī par dzejoļu krājumu “Elpa” O. Vācietis saņēma LPSR Valsts prēmiju. 1972. gadā viņam tika piešķirts LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukums. 1976. gadā O. Vācietim tika piešķirta republikas Komjaunatnes prēmija par augsti māksliniecisku laikabiedra tēla atspoguļojumu latviešu padomju dzejā un 1977. gadā – LPSR Tautas dzejnieka goda nosaukums. 1982. gadā O. Vācietis saņēma PSRS Valsts prēmiju par darbiem krievu valodā: dzejoļu cikliem – “Piedod, Dzimtene, man!” (Прости меня, Родина), “Es gribu tikt pareizi saprasts” (Хочу я быть правильно понятым), “Rītam ticēt” (Вера в утро) – un poēmām – “Ekskursija fon Vulfa mežā” (Экскурсия по лесу фон Вульфа) un “Klavierkoncerts” (Фортепианный концерт); izdoti 1984. gadā Maskavā grāmatā “Dzejoļi” (Стихи), bet 1986. gadā tie tika izdoti Rīgā latviešu valodā grāmatā “Rītam ticēt“.

Īsi pēc O. Vācieša nāves sadarbībā ar agrofirmu “Ādaži” tika izveidota viņa vārdā nosaukta prēmija. Tā pirmo reizi pasniegta 1984. gadā O. Vācieša dzimšanas dienas atcerei veltītā pasākumā. 2003. gadā Ādažu novada dome kopā ar Carnikavas novada domi atjaunoja O. Vācieša literāro prēmiju, kopš 2011. gada to pasniedza Carnikavas novada dome.

1984. gadā dzejnieka dzīvoklī Lielās Altonavas ielā 19 tika ierīkota viņa piemiņas ekspozīcija. 1985. gadā Lielā Altonavas iela tika nosaukta par godu dzejniekam. Kopš 1992. gada dzejnieka dzīvoklī iekārtots Ojāra Vācieša memoriālais muzejs.

1983. gadā sāka izdot O. Vācieša kopotos rakstus, kurus sakārtoja viņa sieva L. Azarova-Vāciete. 2003. gadā tika nodrukāts pēdējais – desmitais – sējums.

1985. gada 15. novembrī Latvijas Valsts jūras kuģniecības floti papildinājis tankkuģis “Ojārs Vācietis”.

O. Vācietis, līdzīgi kā I. Ziedonis, iedvesmojis dažādu mākslas virzienu pārstāvjus tieši vai netieši darbos veidot atsauci uz savu personību un radošo devumu.

Pirmkārt, jāpiemin darbi, kas veltīti leģendārajai O. Vācieša 50 gadu jubilejai 1983. gadā. Populāra bija viņa dzejas kompozīcija “Si minors” Dailes teātrī aktiera Ivara Kalniņa un komponista un pianista Artura Maskata sniegumā. O. Vācieša 50. jubilejā pirmizrāde bija animācijas filmai “Kabata” (režisore Roze Stiebra, māksliniece Laima Eglīte, komponists Imants Kalniņš). Filmas pamatā ir O. Vācieša dzejoļi bērniem, to tēmas un tēli: astoņi kustoņi, cirka īpašnieks un zirgs, zaļā Muša, kurai bail no ziepēm, romantiskais Vilciņš, kurš upmalā skatās uz Mēnesi un dejo ar jēriņiem, un citi. Savukārt pirmajos kadros redzams pats dzejnieks ar raksturīgo bereti.

Otrkārt, jāatzīmē dažādas atmiņu un piemiņas formas, kas pārsvarā kampaņveidīgi uzplaiksnī dzejnieka apaļo vai pusapaļo jubileju atceres gados. Īsi pēc dzejnieka pāragrās nāves laikabiedri tika lūgti uzrakstīt savas atmiņas par viņu, un šie atmiņu stāsti tika apkopoti un publicēti izdevumā “Ojāra Vācieša piemiņas grāmata” (1984. gads, sastādīja Ildze Kronta un Jānis Peters), kā arī tika izdota atmiņu grāmata “Visums, sirds un tāpat... Grāmata par Ojāru Vācieti” (1993. gads, sastādīja I. Kronta). Izdotas arī individuālas un personiskas grāmatas, piemēram, Jāņa Plotnieka atmiņu un pārdomu mozaīka par Ojāru Vācieti “Pērkonu rātais” (1992), Gundegas Repšes grāmata par personības, daiļrades un laikmeta attiecībām “Brālis. Ojārs Vācietis” (2005), Dainas Avotiņas atmiņu grāmata par O. Vācieti un I. Ziedoni “Mani spēka pīlāri: vēstules un mazi atmiņu komentāri” (2015).

2001. gadā Dziesmu un deju svētku “Rīgai – 800” noslēguma koncertā Mežaparkā viens no emocionālākajiem un sakrālākajiem brīžiem bija Uģa Brikmaņa videoprojekcija – uz ūdens priekškara O. Vācietis runāja savu dzejoli “Piesaukšana”.

O. Vācieša dzeja daudz komponēta (Raimonds Pauls, A. Maskats, Uģis Prauliņš, I. Kalniņš, Uldis Stabulnieks, Jānis Lūsēns, Pēteris Plakidis, Selga Mence, Andris Dzenītis, Edgars Raginskis un citi). Dzejoli “Barons”, kas veltīts Krišjānim Baronam, O. Vācietis sarakstīja 1968. gada septembrī, un tas pirmoreiz publicēts laikrakstā “Literatūra un māksla” tā paša gada decembrī. Vēlāk dzejolis iekļauts O. Vācieša septītajā dzejas krājumā “Aiz simtās slāpes”. 1970. gadā komponists U. Stabulnieks sakomponēja kora dziesmu “Barons” ar O. Vācieša vārdiem. Dziesmas atpazīstamību īpaši veicināja arī koris “Kamēr”, padarot to par neoficiālu kora himnu. Dziesmu svētkos dziesma pirmo reizi atskaņota 2003. gadā, XXIII Vispārējo latviešu dziesmu un XIII Deju svētku noslēguma koncertā, bet 2023. gadā, kad norisinājās XXIII Vispārējie latviešu dziesmu un XIII Deju svētki, dziesma tika iekļauta koru lielkoncertā “Tīrums”.

2003. gadā O. Vācieša jubilejas kampaņas ietvaros pirmizrādes notika diviem dzejas uzvedumiem. A. Maskata muzikālais projekts “Vācietis. Novembris. Klavierkoncerts” tika izrādīts Dailes teātrī, bet Valda Lūriņa iestudētā O. Vācieša bērnu dzejas izrāde “Sasiesim astes!” – Nacionālajā teātrī.

2013. gada nogalē  Mūzikas namā “Daile” tika izrādīts iestudējums “Vēstules draugam”, kur aktieri – Vilis Daudziņš kā O. Vācietis un Kaspars Znotiņš kā I. Ziedonis – izspēlēja abu dzejnieku rakstītās dzejas rindas, ierakstus, vēstuļu un apsveikumu kartīšu saraksti Jēkaba Nīmaņa muzikālās partitūras pavadībā, savukārt 2020. gadā turpat izrādīts R. Paula un Andra Keiša iestudējums “Suni ārā nedzenama nakts”, kas tapa, balstoties uz O. Vācieša dzejoli, un sniedz iespēju ielūkoties dzejnieka personības un mākslas pasaulē.

2018. gadā koncertuzvedumā “Būs pali” tika izpildīta kormūzika un solodziesmas ar O. Vācieša dzeju.

2023. gada rudenī I. Ziedoņa muzejā Murjāņos atvērta laikmetīgās mākslas mākslinieka Andra Kaļiņina izstāde “Fragmenti, kas palīdz dzīvot. Imka un Ojka”. Mākslinieks radījis laikmetīgu vides instalāciju, iedvesmojoties no I. Ziedoņa muzeja un O. Vācieša muzeja krājumu priekšmetiem, kas liecina par abu dzejnieku draudzību.

O. Vācietim veltītas arī divas akadēmiskas konferences – 2003. gadā starptautiskā zinātniskā konference “Cilvēka brīvība. Cilvēka balss” un 2012. gadā Otrā starptautiskā zinātniskā konference “Ojārs Vācietis un viņa laiks latviešu rakstniecībā”.