AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2025. gada 19. septembrī
Kārlis Kangeris,Jānis Tomaševskis

Otrais pasaules karš

(angļu Second World War, vācu Zweiter Weltkrieg, franču Seconde Guerre mondiale, krievu Вторая мировая война)
lielākais militārais konflikts un otrais globāla mēroga karš cilvēces vēsturē, kas norisinājās no 01.09.1939. līdz 02.09.1945.

Saistītie šķirkļi

  • Apvienoto Nāciju Organizācija
  • Atlantijas harta
  • Aukstais karš
  • holokausts
  • komunisms, ideoloģija
  • Māršala plāns
  • Molotova–Ribentropa pakts
  • Pirmais pasaules karš
  • Versaļas–Rīgas sistēma
  • Ziemeļatlantijas līguma organizācija
Sabombardētā un izdegusī Nirnberga ar Vācu Impērijas ķeizara Vilhelma statuju priekšplānā. Vācija, 01.05.1945.

Sabombardētā un izdegusī Nirnberga ar Vācu Impērijas ķeizara Vilhelma statuju priekšplānā. Vācija, 01.05.1945.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Getty Images, 514970354.

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Galvenie sastāvelementi
  • 3.
    Iemesli un cēloņi
  • 4.
    Iesaistītās puses, to spēki. Iesaistīto pušu mērķi
  • 5.
    Vēsturisks pārskats: galvenie posmi
  • 6.
    Kara rezultāti
  • 7.
    Ilgtermiņa sekas, plašākā nozīme
  • 8.
    Atspoguļojums mākslā un literatūrā
  • Multivide 32
  • Saistītie šķirkļi
  • Tīmekļa vietnes
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Galvenie sastāvelementi
  • 3.
    Iemesli un cēloņi
  • 4.
    Iesaistītās puses, to spēki. Iesaistīto pušu mērķi
  • 5.
    Vēsturisks pārskats: galvenie posmi
  • 6.
    Kara rezultāti
  • 7.
    Ilgtermiņa sekas, plašākā nozīme
  • 8.
    Atspoguļojums mākslā un literatūrā
Kopsavilkums

Karā vienā pusē karoja tā dēvētās Ass valstis – Vācija, Japāna un Itālija kopā ar 9 citām sabiedrotajām –, bet otrā pusē Sabiedrotie ar Lielbritāniju, Franciju un Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) priekšgalā, kurām kara laikā pievienojās Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) un vēl 46 valstis. Sauszemes kara darbība risinājās Eiropā, Āfrikā un Āzijā. Karš beidzās ar Vācijas un Japānas bezierunu kapitulāciju. Kara bilance bija vismaz 55–60 miljoni upuru, no kuriem vairāk nekā puse bija civiliedzīvotāji.

Kara rezultāts bija jaunas pasaules kārtības iedibināšana, izveidojoties bipolārai pasaulei, kurā norisinājās sociālistiskā bloka (ar PSRS vadībā) un demokrātiski kapitālistiskās pasaules (ar ASV vadībā) uzskatu cīņa par jautājumiem, kuram blokam ir labākā politiskā, ekonomiskā un sociālā sistēma. Šī sistēmu sacensība ieguva arī militāro apzīmējumu “Aukstais karš”, kurā viena otrai pretī stāvēja divas ar atomieročiem apbruņotas sistēmas.

Tradicionāli tiek uzskatīts, ka Otrais pasaules karš sākās 01.09.1939. ar Vācijas iebrukumu Polijā un noslēdzās 02.09.1945. ar Japānas kapitulācijas akta parakstīšanu. Vienlaikus pastāv arī uzskats, ka karš Āzijā sākās 1937. gadā, kad Japāna okupēja plašas teritorijas Ķīnā, konfliktam turpinoties līdz 1945. gadam. Vairākās valstīs (Dienvidslāvijā, Ķīnā un citur) karš nevis izbeidza, bet vēl vairāk pastiprināja iekšējos konfliktus, kas pēc kara turpinājās asiņainos pilsoņu karos.

Galvenie sastāvelementi

Otrais pasaules karš bija “iznīcības karš”, kura ietvaros notika cīņa par pasaules ekonomiskajiem resursiem. Tajā virsroku guva Sabiedrotie, kuri pārvaldīja teritorijas ar lielāko ekonomisko potenciālu. Visas lielākās kara dalībvalstis, īpaši Vācija, Lielbritānija un ASV, ieguldīja lielus resursus zinātnē un tehnoloģiju attīstībā, ko primāri izmantoja militārās tehnikas ražošanā. Karš jau sākotnēji ieguva totāla kara raksturu, mobilizējot iedzīvotājus gan kara, gan aizmugures vajadzībām.

Gaisa karā un sauszemes karadarbībā tika apzināti iznīcināta pretinieka kontrolē esošā rūpnieciskā un civilā infrastruktūra, kultūras un sakrālās celtnes. Kara laikā Vācija, Itālija, Japāna u. c. okupēja citas valstis vai to daļas, ekspluatēja šo valstu iedzīvotājus un iztukšoja to resursus kara vajadzībām. Vairākas valstis (PSRS, Vācijā, Japāna u. c.) pielietoja plašas genocīda kampaņas pret dažādām sabiedrības grupām, veica masveida iedzīvotāju pārvietošanas (deportācijas). Daļa Vācijas okupēto zemju iedzīvotāju tika ieslodzīti koncentrācijas nometnēs un vēlāk nogalināti plašā “nāves nometņu” tīklā. Īpaši smagu genocīdu nacisti vērsa pret ebrejiem (holokausts) un čigāniem (romiem).

Dažas sabiedrības grupas aktīvi sadarbojās (kolaborēja) ar okupācijas režīmiem un to pārvaldes iestādēm, daļa labprātīgi vai pret savu gribu dienēja vācu militārajās vienībās (Vācijas okupācijas gadījumā – Ieroču SS, Waffen SS, karaspēkā, Kārtības policijā, Ordnungspolizei, un dažādās palīgvienībās). Mazākums okupēto valstu iedzīvotāju iesaistījās nelegālā, dažkārt arī bruņotā pretošanās kustībā okupācijas režīmiem, savukārt vairums palika nosacīti neitrāli, nesadarbojoties, bet arī nepretojoties okupācijas režīmiem. Baltijas valstu, Polijas u. c. valstu iedzīvotāji piedzīvoja dubulto vai pat trīskāršo okupāciju, dažu gadu laikā nomainoties padomju–vācu–padomju okupācijai. Šo valstu iedzīvotājiem atkārtoti bija jāizdara izvēle starp sadarbošanos, pretošanos un pielāgošanos.

Iemesli un cēloņi

Otrais pasaules karš sākās dažādu savstarpēji saistītu un kompleksu iemeslu un cēloņu dēļ. Tiek uzskatīts, ka tam saknes meklējamas jau Versaļas miera konferencē pieņemtajos lēmumos, kurā Vācija tika pasludināta par galveno Pirmā pasaules kara izraisītāju, no kuras tika prasītas milzīgas (nacistu izpratnē – neatmaksājamas) reparācijas, tai atņemtas kolonijas un vairākas mazākas teritorijas Vācijas pierobežā. Kara sākšanai Vācijas vadonim Ādolfam Hitleram (Adolf Hitler) bija dažādi motīvi, starp kuriem kā galvenie minami: vāciešu dzīves telpas (Lebensraum) paplašināšana austrumos, jaunu ekonomiski izmantojamu teritoriju iegūšana, antisemītisms, antikomunisms un tiekšanās pēc “āriešu rases” hegemonijas. Ā. Hitlers centās panākt pēc vispārēju Vācijas ietekmes un varas paplašināšanos, līdz pat iecerēm par pasaules pārvaldīšanu. Polijas gadījumā konkrēts mērķis bija t. s. Polijas koridora likvidēšana, kā arī Vācijas nepatika pret Polijas valsts eksistenci.

Pasaules ekonomiskās krīzes ietekmē Vācijas sabiedrībā pieauga galēji radikālo politisko spēku popularitāte, kas deva iespēju 30.01.1933. pie varas nākt Nacionālsociālistiskajai vācu strādnieku partijai (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei). Partija agresīvā veidā noārdīja Versaļas sistēmu, ko neizdevās glābt ne Tautu Savienībai, ne atsevišķām Rietumu lielvarām. Kara sākumu visvairāk tuvināja divu totalitāro lielvaru – Vācijas un PSRS – noslēgtais neuzbrukšanas līgums jeb PSRS–Vācijas pakts (zināms arī kā Molotova–Ribentropa pakts) 23.08.1939., kura slepenais papildu protokols paredzēja Austrumeiropas sadalīšanu ietekmes sfērās, dodot iespēju gan vienai, gan otrai lielvarai brīvas rokas savu stratēģisko mērķu īstenošanā. PSRS tiecās palielināt savu ietekmi Austrumeiropā, kura kalpotu par placdarmu komunisma režīma izplatīšanai Rietumu virzienā. Arī Itālija un Japāna ar attiecīgi Abesīnijas (Etiopijas) un Ķīnas teritorijas daļu iekarošanu ļoti veicināja starptautiskā saspīlējuma rašanos un pēc Vācijas iebrukuma Polijā nekavējās paust Vācijai atbalstu un izdevīgā brīdī uzsākt savu stratēģisko mērķu īstenošanu.

Iesaistītās puses, to spēki. Iesaistīto pušu mērķi

Karam izceļoties un turpinoties, izveidojās divas militārās alianses, kurām kara gaitā pievienojās citas valstis.

Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops nolasa paziņojumu pēc Trīspusējā pakta par militārās alianses izveidi parakstīšanas Reiha kancelejas Lielajā pieņemšanas zālē (Hitlera birojā). Vācija , 27.09.1940.

Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops nolasa paziņojumu pēc Trīspusējā pakta par militārās alianses izveidi parakstīšanas Reiha kancelejas Lielajā pieņemšanas zālē (Hitlera birojā). Vācija , 27.09.1940.

Fotogrāfs Heinrich Hoffmann. Avots: ullstein bild via Getty Images, 545923323.

Priekšplānā no kreisās sēž: PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Josifs Staļins, ASV prezidents Frenklins Rūzvelts un Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils Teherānas konferences laikā. Irāna, 1943. gads.

Priekšplānā no kreisās sēž: PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Josifs Staļins, ASV prezidents Frenklins Rūzvelts un Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils Teherānas konferences laikā. Irāna, 1943. gads.

Fotogrāfs L.W. Gale (Royal Air Force). Avots: Impērijas kara muzejs (Imperial War Museum), (CM 5480).

Ass spēki

Ass (Axis) valstu bloka pamatu veidoja Itālija, Vācija un Japāna, tādēļ to mēdz dēvēt arī par Romas–Berlīnes–Tokijas asi. Šo valstu politiskā tuvināšanās sākās 20. gs. 30. gadu vidū, kad visas trīs valstis parakstīja Antikominternes paktu. Vācija un Itālija 22.05.1939. noslēdza atsevišķu Tērauda paktu, savukārt 27.09.1940. visas trīs valstis parakstīja Trīspusējo paktu par militārās alianses izveidi. Vēlāk aliansei pievienojās vairākas citas mazākas valstis, no kurām pirmā 20.11. pievienojās Ungārijas Karaliste, 23.11. sekoja Rumānijas Karaliste, 24.11. – Slovākijas Pirmā Republika, 01.03.1941. – Bulgārijas Karaliste, 15.06. – Horvātijas Neatkarīgā valsts (Vācijas un Itālijas satelītvalsts) un 15.02.1942. – Siāma (Taizeme). Īsu brīdi 25.–27.03.1941. par Ass dalībvalsti kļuva Dienvidslāvijas Karaliste. Ass valstu blokā nebija PSRS, taču līdz 22.06.1941. tā kopīgi ar Vāciju okupēja Poliju (balstoties uz 23.08.1939. neuzbrukšanas līguma), kā arī 13.04.1941. noslēdza neuzbrukšanas līgumu ar Japānu, ko PSRS vienpusēji pārtrauca 05.04.1945.

Ass valstu līgumu neparakstīja, taču ar tām sadarbojās Somija, kas 25.06.1941. pieteica karu PSRS, kā arī Irākas Karaliste, kas 09.05.1941. pieteica karu Lielbritānijai.

Itālija kā pilntiesīga alianses locekle darbojās līdz 08.09.1943., kad, sekojot Sabiedroto desantam Sicīlijā 25.07.1943, Itālijas karalis Viktors Emanuels III (Vittorio Emanuele III) noslēdza pamieru ar Sabiedrotajiem un pārgāja to pusē. Sabiedroto pusē kara gaitā pārgāja arī Rumānija (25.08.1944.), Bulgārija (08.09.1944.) un Somija (19.09.1944.). Pārējās valstis palika Ass spēkos līdz Sabiedroto okupācijai vai Ass valstu sagrāvei karā.

Ass spēki savus ideoloģiskos mērķus definēja kā Rietumu lielvalstu “plutokrātiskās hegemonijas” sagraušanu un civilizācijas aizsardzību no komunisma. Ass valstis ar alianses palīdzību saskatīja iespēju nodrošināt savas teritoriālās intereses, kā arī tām bija kopīgs ienaidnieks (Sabiedrotie), taču alianses valstīm trūka darbības koordinēšanas un ideoloģiskās vienotības. Kara noslēguma posmā Vācija okupēja Sabiedroto neokupēto Itālijas daļu, jo nebija apmierināta ar tās politisko vadību un Itālijas armijas militāro nespēju pildīt savas saistības.

Vācijas (Ā. Hitlera) kara mērķi balstījās idejā par Versaļas sistēmas un pasaules līdzšinējās kārtības pilnīgu sagrāvi un jaunu kārtību, kurā galvenā noteicēja būtu Vācija un tās sabiedrotie. Vācija gribēja kontrolēt Eiropu (un visu pasauli), nodrošināt vāciešu “dzīves telpas” papildināšanu uz okupēto Austrumu zemju rēķina, kā arī atbrīvošanos no “āriešu rases” ienaidniekiem – ebrejiem, čigāniem un seksuālajām minoritātēm, kā arī “zemcilvēku” (krievu, poļu u. c.) pakļaušanu.

Itālijas kara mērķi saistījās ar teritoriālo ekspansiju Vidusjūras reģionā, savas koloniālās ietekmes palielināšanu un iecerēm par Jauno Romas Impēriju. Lai to panāktu, bija jāmazina Francijas un Anglijas dominance pasaules jūrās un kolonijās.

Japānas Impērija pēc starptautiskās izolācijas (izslēgšanas no Tautu Savienības pēc iebrukuma Ķīnā) vēlējās nostiprināt savu hegemoniju Dienvidaustrumāzijā un mazināt ASV ietekmi Klusā okeāna reģionā. Japānas militārās tehnikas ražošana un turpmākā karadarbība Ķīnā bija apdraudēta, kad ASV 1939. gadā uzsāka daļēju tirdzniecības embargo. Tas bija viens no galvenajiem iemesliem Japānas uzbrukumam ASV Klusā okeāna bāzei Pērlhārborā 07.12.1941.

Sabiedrotie

Sabiedroto sastāvs kara gaitā būtiski mainījās un papildinājās. Pēc Vācijas iebrukuma Polijā 01.09.1939. Sabiedrotos veidoja Lielbritānija un Francija, kas 03.09.1939. pieteica Vācijai karu, taču nekāda militārā darbība nesekoja (t. s. Dīvainais karš, angļu Phoney War, franču Drôle de guerre). Neilgi pēc tam militārajai aliansei pievienojās britu aizjūras domīnijas – Kanāda, Austrālija, Jaunzēlande un Dienvidāfrika. Pēc Ass valstu iebrukuma Balkānos, Dānijā un Norvēģijā, Sabiedroto blokam pievienojās arī Nīderlande, Beļģija, Norvēģija, Grieķija un Dienvidslāvija.

Būtiskākās izmaiņas militārā alianse piedzīvoja 1941. gadā, kad Vācija 22.06.1941. uzbruka savai bijušajai sabiedrotajai PSRS, savukārt Japāna 07.12.1941. veica triecienu ASV bāzei Pērlhārborā. PSRS un ASV, kurām bija daudz ideoloģisku atšķirību, pievienojās Sabiedroto nometnei. Turpmāk līdz kara beigām tieši ASV, PSRS un Lielbritānija veidoja t. s. Lielo Trijnieku jeb Sabiedroto galveno militāro spēku, ieguldīja lielākos resursus un plānoja stratēģiju, kas bija izšķiroša militārās alianses uzvarā par Ass valstu bloku un pēckara pasaules kārtības izveidē. Vienlaikus to devējā arī par “Dīvaino savienību” (angļu Strange Alliance), jo starp valstīm bija radikāli atšķirīgas ekonomiskās un politiskās sistēmas, kas noteica arī būtiskas atšķirības valstu ideoloģijā un uzskatos par pēckara kārtības izveidi.

Kara laikā notika vairākas valstu līderu tikšanās un konferences, kurās vienojās par kara stratēģiju un pēckara sistēmu. Lielākās konferences, kurās piedalījās šo trīs valstu līderi, bija: Teherānas konference (28.11.–01.12.1943.), Jaltas konference (04.–11.02.1945.) un Potsdamas konference (17.07.–02.08.1945.). Konferencēs piedalījies Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils (Winston Churchill), PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Josifs Staļins (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) un ASV prezidents Frenklins Rūzvelts (Franklin Delano Roosevelt; Potsdamas konferencē viņa vietā bija stājies Harijs Trūmens, Harry S. Truman).

Sabiedrotos vienoja ne tikai kopējs ienaidnieks, bet arī 26 valstu 01.01.1942. parakstītā Apvienoto Nāciju deklarācija, kas ielika pamatus Apvienoto Nāciju Organizācijai (ANO; United Nations).

Lielbritānija bija koloniāla lielvara, kuras aizjūras kolonijas un domīnijas kara laikā bija būtiski apdraudētas. Tās mērķis bija Ass valstu sagrāve, kas ļautu saglabāt tās ietekmi pasaulē. Kara laikā panāktā vienošanās starp Sabiedrotajiem noteica to, ka Lielbritānija pakāpeniski atteicās no savām kolonijām, tādējādi arī zaudējot lielu daļu savas pirmskara ietekmes pasaulē.

PSRS bija tiešā veidā atbildīga par kara izraisīšanu un līdz operācijai “Barbarossa” bija ciešā sadarbībā ar Vāciju. Pēc Vācijas iebrukuma un plašu teritoriju (tostarp okupēto Baltijas valstu) zaudēšanas, PSRS meklēja sadarbību ar Sabiedrotajām valstīm, galu galā kļūstot par vienu no galvenajiem spēkiem, kas panāca Sabiedroto uzvaru karā un būtiski ietekmēja Eiropas un pasaules pēckara kārtības izveidi. PSRS izdevās saglabāt savu ietekmi Austrumeiropā, un, neskatoties uz Lielbritānijas un ASV iebildēm un neatzīšanas politiku, paturēja savā varā iepriekš okupētās Baltijas valstis u. c. teritorijas.

ASV līdz Japānas uzbrukumam Pērlhārboras kara bāzei oficiāli bija neitrāla valsts, taču ar lendlīzes starpniecību atbalstīja Lielbritāniju, kā arī Ķīnas nacionālistus ar kara materiāliem. 08.1941. ASV ar Lielbritāniju parakstīja t. s. Atlantijas hartu, tādējādi faktiski kļūstot par vienu no Sabiedrotajiem, un vienojās panākt pilnīgu “nacistu tirānijas” sagrāvi. Pēc kara pieteikuma Japānai 08.12.1941. ASV kļuva par vienu no trim vadošajām Sabiedroto lielvarām, kam bija izšķiroša nozīme kara rezultātos un pēckara pasaules kārtības izveidē. Ideoloģiskās nesaskaņas ar PSRS noteica pakāpenisku saspīlējuma rašanos un Aukstā kara sākumu.

Vēsturisks pārskats: galvenie posmi
Vācijas karavīri nolauž barjeru pie Vācijas Polijas robežas ceļā uz Sopotu un Gdaņsku. 01.09.1939.

Vācijas karavīri nolauž barjeru pie Vācijas Polijas robežas ceļā uz Sopotu un Gdaņsku. 01.09.1939.

Visticamāk Vācijas armijas vai preses aģentūras fotogrāfija. Avots: Impērijas kara muzejs (Imperial War Museum), (HU 56131).

Ādolfs Hitlers pie Vislas upes Polijā, apmeklējot Vācijas karaspēka vienības frontē. 12.09.1939.

Ādolfs Hitlers pie Vislas upes Polijā, apmeklējot Vācijas karaspēka vienības frontē. 12.09.1939.

Vācijas armijas vai preses aģentūras fotogrāfija. Avots: Impērijas kara muzejs (Imperial War Museum), (MH 13145).

Somu karavīri Ziemas kara laikā. 30.11.1939.–13.03.1940.

Somu karavīri Ziemas kara laikā. 30.11.1939.–13.03.1940.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Europeana/ Finnish Heritage Agency. 

Krievijas armijas un Vācijas armijas karavīri draudzīgā sarunā Brestļitovskas pilsētā pēc Polijas sadalīšanas. Visticamāk, 18.09.1939.

Krievijas armijas un Vācijas armijas karavīri draudzīgā sarunā Brestļitovskas pilsētā pēc Polijas sadalīšanas. Visticamāk, 18.09.1939.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Impērijas kara muzejs (Imperial War Museum), (HU 5505).

Britu karakuģu sašautie Vācijas karakuģi Narvīkas ostā, Norvēģija, 04.1940. Britu spēkiem vēlāk nācās atkāpties un Norvēģija nonāca vācu kontrolē.

Britu karakuģu sašautie Vācijas karakuģi Narvīkas ostā, Norvēģija, 04.1940. Britu spēkiem vēlāk nācās atkāpties un Norvēģija nonāca vācu kontrolē.

Britu armijas vai preses aģentūras fotogrāfija. Avots: Impērijas kara muzejs (Imperial War Museum), (K 4017).

Ādolfs Hitlers pie Eifeļa torņa Parīzē kopā ar saviem ģenerāļiem Francijas okupācijas laikā. 06.1940.

Ādolfs Hitlers pie Eifeļa torņa Parīzē kopā ar saviem ģenerāļiem Francijas okupācijas laikā. 06.1940.

Fotogrāfs Heinrich Hoffmann. Avots: Harwood/Keystone/Hulton Archive/Getty Images, 3276584.

Vācu karaspēka apšaudītie Sabiedroto transporta kuģi Lamanša jūras šaurumā. 23.08.1940.

Vācu karaspēka apšaudītie Sabiedroto transporta kuģi Lamanša jūras šaurumā. 23.08.1940.

Fotogrāfs nezināms. Avots: WATFORD/Mirrorpix/Mirrorpix via Getty Images, 591980200.

Vācu armijas daļu ienākšana Rīgā. Marijas iela, 01.07.1941.

Vācu armijas daļu ienākšana Rīgā. Marijas iela, 01.07.1941.

Fotogrāfs H. Upenieks. Avots: Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs.

Āfrikas korpusa komandieris ģenerālis Ervīns Rommels kopā ar Itālijas ģenerāli Italo Gariboldi (Italo Gariboldi) pārbauda karaspēku pēc ierašanās Ziemeļāfrikā. 03.1941.

Āfrikas korpusa komandieris ģenerālis Ervīns Rommels kopā ar Itālijas ģenerāli Italo Gariboldi (Italo Gariboldi) pārbauda karaspēku pēc ierašanās Ziemeļāfrikā. 03.1941.

Fotogrāfs Heinrich Hoffmann. Avots: Impērijas kara muzejs (Imperial War Museum), (HU 39482).

No kreisās: ģenerālis Harolds Aleksandrs (Harold Alexander), Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils un britu ģenerālis Bernards Montgomerijs Ziemeļāfrikā, 23.08.1942.

No kreisās: ģenerālis Harolds Aleksandrs (Harold Alexander), Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils un britu ģenerālis Bernards Montgomerijs Ziemeļāfrikā, 23.08.1942.

Fotogrāfs Frank R.N. Martin. Avots: Impērijas kara muzejs (Imperial War Museum), (E 15905).

Britu armija Ziemeļāfrikas tuksnesī, 08.03.1942.

Britu armija Ziemeļāfrikas tuksnesī, 08.03.1942.

Fotogrāfs William George Vanderson. Avots: Impērijas kara muzejs (Imperial War Museum), (E 9140).

Vācu armijas bruņutehnika ceļā uz Staļingradu. Krievija, 09.1942.

Vācu armijas bruņutehnika ceļā uz Staļingradu. Krievija, 09.1942.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Impērijas kara muzejs (Imperial War Museum), (HU 5163).

ASV Gaisa spēku B-24 Liberator bumbvedēji nomet aviobumbas virs Landshutas pilsētas Vācijā. 16.04.1945.

ASV Gaisa spēku B-24 Liberator bumbvedēji nomet aviobumbas virs Landshutas pilsētas Vācijā. 16.04.1945.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Impērijas kara muzejs (Imperial War Museum), (FRE 8477). 

ASV karakuģis West Virginia liesmās, savukārt karakuģis Tenessee jau nogrimis pēc japāņu uzbrukuma amerikāņu Klusā okeāna bāzei Pērlhārborā. ASV, 07.12.1941.

ASV karakuģis West Virginia liesmās, savukārt karakuģis Tenessee jau nogrimis pēc japāņu uzbrukuma amerikāņu Klusā okeāna bāzei Pērlhārborā. ASV, 07.12.1941.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Buyenlarge/Getty Images, 90019233.

Sabiedroto desants Apenīnu pussalā pie Salerno. 09.09.1943.

Sabiedroto desants Apenīnu pussalā pie Salerno. 09.09.1943.

Fotogrāfs Richard Felix Gade. Avots: Impērijas kara muzejs (Imperial War Museum), (NA 6630).

Vācu karagūstekņi Kijivā Hreščatika bulvārī. 11.1943.

Vācu karagūstekņi Kijivā Hreščatika bulvārī. 11.1943.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Latvijas Kara muzejs. 

Japāņu kamikadzes jeb pašnāvnieku pilota uzbrukums ASV karakuģim Klusā okeāna kara laikā. Ap 1944. gadu.

Japāņu kamikadzes jeb pašnāvnieku pilota uzbrukums ASV karakuģim Klusā okeāna kara laikā. Ap 1944. gadu.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Keystone/Getty Images, 3362883.

Sabiedroto īstenotā desanta operācija “Overlord” Normandijas piekrastē. Francija, 06.06.1944.

Sabiedroto īstenotā desanta operācija “Overlord” Normandijas piekrastē. Francija, 06.06.1944.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Getty Images, 514975364.

Vācu karagūstekņi Dārza aplī (Садовое кольцо) Maskavā t. s. Uzvarēto parādes laikā. 17.07.1944.

Vācu karagūstekņi Dārza aplī (Садовое кольцо) Maskavā t. s. Uzvarēto parādes laikā. 17.07.1944.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Latvijas Kara muzejs. 

Otrā atombumba tiek uzmesta Nagasaki pilsētai Japānā, 08.1945.

Otrā atombumba tiek uzmesta Nagasaki pilsētai Japānā, 08.1945.

Avots: Kongresa bibliotēka (Library of Congress)/ ASV Gaisa spēki (United States Army Air Forces).

Kara sākums. Iebrukums Polijā, “bāzu līgumi”, PSRS karš ar Somiju

01.09.1939. Vācijas karaspēks, īstenojot operāciju “Fall Weiß”, bez kara pieteikšanas iebruka Polijā.

Poļu armija nebija sagatavota un pienācīgi apbruņota modernajam kustību karam, un tā drīz cieta sakāvi. 28.09.1939. kapitulēja Varšava, bet pēdējās cīņas vēl turpinājās Vislas upes austrumos līdz 06.10. PSRS Sarkanā armija iebruka Polijā 17.09.1939., iesaistot Poliju karā divās frontēs. 

Poliju sadalīja starp Vāciju un PSRS pēc 28.09.1939. Vācijas un PSRS parakstītajā līgumā noteiktās demarkācijas līnijas. Vācija savā pusē izveidoja t. s. Ģenerālgubernatūru, bet PSRS okupētos Polijas apgabalus pievienoja Ukrainas PSR un Baltkrievijas PSR.

Pēc Vācijas iebrukuma Polijā Lielbritānija un Francija 03.09.1939. pieteica karu Vācijai, taču karadarbību pret to neuzsāka. 30.09.1939. Francijā izveidoja Polijas pagaidu valdību un sāka poļu armijas veidošanu trimdā.

PSRS pieprasīja no Somijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas noslēgt savstarpējās palīdzības paktus (t. s. bāzu līgumus). Baltijas valstis piekrita, bet Somija prasības noraidīja, tādēļ PSRS 30.11.1939. iebruka Somijā (Ziemas karš), kas noslēdzās 12.03.1940. ar miera līguma parakstīšanu, Somijai zaudējot daļu teritorijas, bet saglabājot valsts neatkarību. PSRS tika izslēgta no Tautu Savienības.

Dānijas un Norvēģijas okupācija

Lai nepieļautu Sabiedroto karaspēka izvietošanu Dānijā un Norvēģijā, kā arī nodrošinātu Zviedrijas dzelzsrūdas transportu caur Narvīkas ostu Norvēģijā, Vācija 09.04.1940. uzsāka militāro operāciju (“Fall Weserübung”) šo valstu okupēšanai. Dānija 10.04.1940. padevās bez cīņas, Norvēģijai palīgā devās britu kara flote un kara aviācija. Galvenās sauszemes kaujas notika par Narvīkas ostu, ko noturēja līdz 07.06.1940., kad briti atkāpās. Norvēģija kapitulēja 10.06.1940., bet jau 05.05.1940. bija izveidota trimdas valdība Londonā (05.05.1940.).

Nīderlandes, Beļģijas un Francijas okupācija

10.05.1940. Vācija ar uzbrukumu Nīderlandei un Beļģijai uzsāka operāciju “Fall Gelb”, kuras mērķis bija tālākais iebrukums Francijā un tās okupācija. Nīderlande kapitulēja 15.05.1940., Beļģija – 28.05.1940.

Vācu karaspēks pēc tam iebruka Ziemeļfrancijā, strauji virzoties uz priekšu un pie Denkerkas pilsētas ielencot lielus franču un britu spēkus. Veicot Denkerkas evakuācijas operāciju (“Operation Dynamo”), pāri Lamanša jūras šaurumam izdevās evakuēt 338 000 britu un franču karavīru. 05.06.1940. vācieši pielietoja savu zibenskara taktiku, uzsākot trīs armijas grupu iebrukumu dienvidu virzienā un 11.06.1940. ieņemot Reimsu, 14.06.1940. Parīzi un 15.06.1940. – Verdenu. Francijas armijas pretestība tika sakauta, 22.06.1940. Kompjeņā parakstot Vācijas un Francijas pamieru, kas faktiski līdzinājās Francijas kapitulācijai. Saskaņā ar pamieru Vācija okupēja ~60 % Francijas teritorijas, pārējā izveidojot no Vācijas atkarīgo Višī Francijas valsti ar maršalu Filipu Petēnu (Philippe Pétain) priekšgalā.

Vācijas sabiedrotā Itālija 10.06.1940. pieteica Francijai karu, iebruka valsts dienvidos un okupēja 832 km2 lielu teritoriju. 24.06.1940. abas valstis parakstīja pamieru.

Paralēli 15.06.–03.07.1940. PSRS okupēja Baltijas valstis, Besarābiju un Ziemeļbukovinu, vēlāk šīs teritorijas anektējot savas valsts sastāvā.

Gaisa karš pret Lielbritāniju

Pēc uzvaras pār Franciju Ā. Hitlers bija cerējis, ka Lielbritānija atzīs Vācijas dominanci Eiropā un Francijas koloniju sadalīšanu par labu Vācijai. Tomēr britu premjerministrs V. Čerčils šīs prasības noraidīja, tādēļ Vācija izstrādāja trīs iespējamos scenārijus karam pret Lielbritāniju: 1) Lielbritānijas jūras un gaisa telpas blokāde, militāro rūpnīcu iznīcināšana; 2) “terora uzbrukumi” apdzīvotajiem centriem; 3) desanta operācija varas pārņemšanai. Pēdējais no scenārijiem, ko paredzēja 16.07.1940. Ā. Hitlera direktīva (“Unternehmen Seelöwe”) tika vairākkārt atlikts, līdz to atcēla pavisam.

10.07.1940. sākās gaisa karš, kura ietvaros turpmākos mēnešos Lamanša jūras šaurumā tika gremdēti Sabiedroto transporta kuģi, bet Lielbritānijas salā tika bombardēti krasta nocietinājumi, militārās rūpnīcas u. c. 07.09.1940. notika pirmais vācu aviācijas uzlidojums pilsētām, kas ar pārtraukumiem turpinājās līdz 05.1941. Lielākais uzlidojums notika naktī uz 15.11.1940, kad Koventriju bombardēja 449 lidmašīnas. Uzlidojumu mērķi pārtraukt lidmašīnu ražošanu netika sasniegti, taču līdz 04.1941. gāja bojā vismaz 27 450 britu civiliedzīvotāju. Vācieši līdz 06.1941. zaudēja 2840 lidmašīnas.

Gaisa karu pret Lielbritāniju vācieši atjaunoja ar vairākiem uzlidojumiem 1944. gada sākumā. No 12.06.1944. līdz 27.03.1945. uz Anglijas pilsētām raidīja V1 (kopskaitā 9521) un V2 raķetes (1115).

Itālijas un Vācijas iebrukums Balkānos

No 07.04.1939. okupētās Albānijas itāļu karaspēks 28.10.1940. iebruka Grieķijā, taču, saskaroties ar britu atbalstīto grieķu pretošanos, gada beigās nonāca kritiskā situācijā un bija spiests lūgt Vācijas palīdzību. Vācija Balkānu karā iesaistījās 06.04.1941., vispirms iebrūkot Dienvidslāvijā, kur 03.1941. bija gāzta vāciešiem draudzīgā valdība. 17.04.1941. kapitulēja Dienvidslāvija, un gūstā krita 344 000 karavīru; 21.04.1941. kapitulēja Grieķija, asām kaujām izvēršoties tikai par Krētas salu (20.05.–01.06.1941.). Iesaistoties kaujās Balkānos, Ā. Hitlers zaudēja sešas nedēļas no savas sākotnējās ieceres iebrukumam PSRS.

Kaujas Ziemeļāfrikā (1940–1943)

Pēc kara pieteikuma Sabiedrotajiem itāļu karaspēks Austrumāfrikā 04.08.1940. iebruka Britu Somālijā, ko līdz 17.08. ieņēma bez lielas pretestības. 13.09.1940. itāļu karaspēks no Lībijas iebruka Ēģiptē ar mērķi iegūt Suecas kanālu, taču britu karaspēka pretestība lika atkāpties un atkal lūgt Vācijas palīdzību. Ā. Hitlers pavēlēja izveidot t. s. Āfrikas korpusu ar komandieri ģenerāli Ervīnu Rommelu (Erwin Johannes Eugen Rommel) priekšgalā, kas 02.1941. ieradās Lībijā. 23.03.1941. sekoja kopīgs vāciešu un itāļu uzbrukums Sabiedroto spēkiem, tika ielenkta Tobruka, kas pēc vairākām neveiksmīgām ofensīvām 21.06.1942. tika ieņemta. 30.06.1942. tika sasniegta El Alameina, bet ar to vācu rezerves bija izsmeltas. 23.10.1942. Sabiedroto karaspēks jaunā virspavēlnieka britu ģenerāļa Bernarda Montgomerija (Bernard Law Montgomery, 1st Viscount Montgomery of Alamein) vadībā uzsāka operāciju “Ligthfoot”, piespiežot Ass spēkus pakāpeniski atkāpties. 13.05.1943. Āfrikas korpuss kapitulēja, dodot iespēju Sabiedrotajiem Ziemeļāfriku izmantot kā placdarmu desantam Sicīlijā un Itālijas kontinentālajā daļā.

Vācijas iebrukums PSRS

Par iebrukumu PSRS Ā. Hitlers izšķīrās 18.12.1940., dodot pavēli plāna “Barbarossa” sagatavošanai. Karagājiens, kam bija jāsākas sešus mēnešus vēlāk, bija plānots kā “iekarošanas un iznīcināšanas karš”, kurā jāsagrauj “žīdiskais boļševisms”. Vācijai nebija izdevies piespiest Lielbritāniju noslēgt pamieru, tāpēc bija jāpanāk dominance Eiropas kontinentā, īsā karagājienā sagraujot PSRS un atņemot britiem iespējamu atbalstu Eiropas austrumos. Uzvarai pār PSRS bija jākalpo arī par brīdinājumu ASV Eiropas karā neiesaistīties. Vācijai nebija pa spēkam noturēties ilgstošā “nolietošanās karā”, jo sabiedrotajiem, ieskaitot ASV, rūpniecības potenciāls un cilvēku resursi bija daudz lielāki. PSRS un mūsdienu Krievijas Federācijā Vācijas–PSRS karu dēvēja un dēvē par Lielo Tēvijas karu.

22.06.1941. plkst. 4.00 no rīta vācu karaspēks 2130 km garā frontē no Baltijas līdz Melnajai jūrai kopā ar Rumānijas, Slovākijas, Ungārijas, Itālijas un Somijas karavīriem iebruka PSRS. Vācijas karaspēks bija organizēts trīs armiju grupās, no kurām armiju grupai “Ziemeļi” bija ātri jāieņem Baltijas valstis un jāiekaro Ļeņingrada (tagad Sanktpēterburga). 10.1941. fronte pie Ļeņingradas apstājās, vācu karaspēkam panākot tikai pilsētas aplenkumu un uzsākot tās blokādi, kas noslēdzās tikai 01.1944.

Armiju grupa “Centrs”, kuras mērķis bija Maskavas iekarošana, sākotnēji guva lielas uzvaras pie Vjazmas un Brjanskas. 10.1941. armiju grupa sāka uzbrukumu Maskavai, kuras pievārtē tā sastapās ar koncentrētu aizsardzību. 12.1941. sākās ārkārtīgi auksta ziema, kas, vācu rezervēm izsīkstot, lika Ā. Hitleram pāriet aizsardzības pozīcijās un cerēt uz jaunu ofensīvu 1942. gada pavasarī/vasarā.

Armiju grupas “Dienvidi” tālākajos uzdevumos ietilpa Kaukāza naftas atradņu sagrābšana, un sākotnēji notika visai strauja virzība, ieņemot Kijivu un gatavojoties Krimas iekarošanai. Ziemas mēnešos uzbrukums padomju karaspēka pretdarbības dēļ bija jāpiebremzē un jāiesaistās aizsardzības kaujās.

Kopumā vācu zibenskara stratēģija pirmajos kara mēnešos bija ļoti veiksmīga. Vācu gūstā līdz 12.1941. krita vairāk nekā 3 miljoni sarkanarmiešu, no kuriem ap 2 miljoniem pirmajos mēnešos pēc gūstā nonākšanas gāja bojā no bada, aukstuma, slimībām, medicīniskās aprūpes trūkuma un necilvēciskās izturēšanās.

Vācijas–PSRS karš (1942–1943)

1942. gada pavasarī vērmahts atkal pārgāja uzbrukumā, galveno triecienu vēršot dienvidu virzienā, ar mērķi ieņemt Baku un Kaukāza naftas atradnes. Vācieši ieņēma Harkivu, Krimas pussalu. 07.1942. armiju grupa “Dienvidi” tika sadalīta “A” un “B” grupā, “A” grupa uzsāka Kaukāza iekarošanu, bet “B” grupa pagriezās Staļingradas (tagad Volgograda) virzienā, kur 10.1942. sākās kaujas pilsētā. 19.11.1942. armijas grupa “Dienvidi” bija pavirzījusies uz priekšu līdz Donas upei un Staļingradai pie Volgas austrumos, bet dienvidos – Kaukāzā līdz Elbrusa virsotnei, sasniedzot savu lielāko iekarojuma teritoriju PSRS. Sarkanā armija uzsāka pretuzbrukumu, aplencot vācu 6. armiju, kura 02.02.1943. bija spiesta kapitulēt. Lai izvairītos no ielenkuma, vācieši bija spiesti atvilkt “A” grupu no Kaukāza, frontei atkal atgriežoties vācu 1942. gada vasaras uzbrukuma izejas pozīcijās. Ā. Hitlers kara iniciatīvu bija pazaudējis, taču savu kara stratēģiju mainīt nebija gatavs.

Pēdējā lielā vācu ofensīva Austrumu frontē notika 05.–17.07.1943. Kurskas lokā (operācija “Zitadelle”), kam sekoja Sarkanās armijas pretuzbrukums pie Orlas un Harkivas. Šīs kaujas Kurskas lokā bija lielākās sauszemes kaujas Otrā pasaules kara laikā (un militārajā vēsturē vispār). Saskaņā ar padomju historiogrāfiju, pie Prohorovkas notikusi lielākā tanku kauja vēsturē (850 padomju tanku pret 700–800 vācu tankiem, no kuriem 400 iznīcināti), taču jaunākie pētījumi liecina, ka piedalījās ap 600 padomju un 300 vācu tanku un triecienlielgabalu, no kuriem vācieši zaudēja (lielākais) 80 tehnikas vienības.

Pēc Sarkanās armijas uzbrukuma operācijām “Kutuzovs” (Кутузов) un “Rumjancevs” (Румянцев) vācu armijas grupu “Dienvidi” līdz 10.1943. atspieda līdz Dņeprai. 1943./1944. gada ziemā Sarkanā armija turpināja uzbrukumus, izmantojot savu milzīgo pārsvaru gan karavīru, gan kara materiālu ziņā. Pēc Kijivas u. c. pilsētu atbrīvošanas Ukrainā cīņas turpinājās garā un asiņainā Dņepras–Karpatu operācijā (24.12.1943.–06.05.1944.).

ASV iesaistīšanās karā Eiropā

Pirmos divus kara gadus ASV skaitījās neitrāla, taču iesaistīšanos karā tā neizslēdza. 20.12.1940. ASV izveidoja Nacionālo aizsardzības padomi, lai paātrinātu apbruņošanos, savukārt 11.03.1941. ASV pieņēma t. s. Lendlīzes aktu (Lend-Lease-Act), kas atļāva ar kara materiāliem apgādāt tādas valstis, kuru aizsardzību uzskatīja par ASV interesēm atbilstošu. 06.11.1941. šo aktu attiecināja arī uz PSRS, kas turpmākajos kara gados saņēma milzīgus kara materiālu, pārtikas u. c. sūtījumus, kas pēc vācu straujā iebrukuma palīdzēja PSRS atgūties. 14.08.1941. ASV prezidents F. Rūzvelts un britu premjers V. Čerčils noslēdza Atlantijas hartu.

07.12.1941. ASV piedzīvoja uzbrukumu tās Klusā okeāna bāzei Pērlhārborā, pēc kā 11.12.1941. Vācija un Itālija pieteica ASV karu. 26.01.1942. pirmie ASV karavīri ieradās Lielbritānijā, savukārt savu pirmo desantu ASV armija izsēdināja Marokā un Alžīrijā 11.1942.

ASV un Lielbritānija politikas un kara uzdevumu koordinēšanai rīkoja regulāras konferences: Vašingtonā (22.12.1941.–14.01.1942. un 18.–26.06.1942.), Kasablankā (14.–25.01.1943.), Vašingtonā (12.–24.05.1943.), Kvebekā (14.–24.08.1943.), Kairā (22.–26.11.1943. un 03.–06.12.1943.), Kvebekā (11.– 26.09.1944.). Lielbritānijas, ASV un PSRS līderi kara stratēģiju un paredzamo pēckara kārtību apsprieda 1942.-1945. gadā notikušajās konferencēs Maskavā, Teherānā, Jaltā un Potsdamā.

Karš Atlantijas okeānā (1939–1944)

Pirmajā kara gadā vācu karakuģiem un zemūdenēm izdevās nogremdēt daudzus Sabiedroto tirdzniecības kuģus, īstenojot 17.08.1940. Ā. Hitlera pavēli panākt pilnīgu Lielbritānijas blokādi no jūras. 1942. gada pavasarī tirdzniecības kuģu apkarošana pārgāja vācu zemūdens flotes ziņā, līdz 05.1943. zemūdeņu karā piedalījās līdz 100 vācu zemūdeņu. Sākot ar 04.1943. ASV pielietoja jaunu tirdzniecības kuģu konvoju apsargāšanas taktiku, konvojus pavadot ar speciāliem aviācijas bāzes kuģiem un zemūdenes apkarojot no gaisa, tādējādi nodarot tām lielus zaudējumus. Vācu karaflotes vadība bija spiesta pārtraukt vairumu zemūdens operāciju, kas deva iespēju pa jūras ceļu no ASV uz Lielbritāniju pārvietoties teju bez šķēršļiem.

Vācu zemūdenes Atlantijas okeānā līdz kara beigām nogremdēja 2462 tirdzniecības kuģus (ar kopējo tonnāžu 13 008 833), bet citās jūrās – 420 kuģu. Atlantijas okeāna operācijās vācieši zaudēja 630 zemūdenes, četrus kaujas kuģus, piecus smagos un četrus vieglos kreiserus, 27 iznīcinātājus un ap 2400 citu peldlīdzekļu.

Briti zaudēja divus kaujas kuģus, vienu kaujas kreiseri, sešas lidmašīnu bāzu kuģus, 15 kreiserus, 114 iznīcinātājus, 24 zemūdenes un ap 2000 citu peldlīdzekļu.

Gaisa karš virs Vācijas (1940–1945)

Pēc vāciešu gaisa uzbrukumiem Lielbritānijas pilsētām britu valdība 11.05.1940. pieņēma lēmumu sākt gaisa uzbrukumus mērķiem Vācijā. Sākotnēji Britu armijas Karalisko gaisa spēku (Royal Air Force, RAF) uzlidojumos iesaistīja nelielu bumbvedēju skaitu un bombardēja pilsētas galvenokārt Vācijas ziemeļos, arī Berlīni. Taču pakāpeniski lidmašīnu un uzlidojumu skaits palielinājās, 11.1941. uzbrukumos iesaistot jau līdz pat 400 bumbvedējiem.

02.1942. Britu armijas Karalisko gaisa spēku vadība pieņēma direktīvu par rūpnieciskās ražošanas zonu bombardēšanu (t. s. “Area Bombing Directive”), kas paredzēja plašu Vācijas stratēģisko zonu sistemātisku bombardēšanu. Pirmais tāds uzlidojums notika Lībekai naktī uz 29.03.1942., savukārt naktī uz 31.05.1942. 1000 bumbvedēju uzbruka Ķelnei. ASV armijas gaisa spēki (United States Army Air Forces, USAAF) iesaistījās gaisa karā Vācijā pēc Kasablankas konferences 01.1943. Briti ar amerikāņiem 10.06.1943. vienojās par kombinētu bombardēšanu naktī (Britu armijas Karaliskie gaisa spēki) un dienā (ASV armijas gaisa spēki), amerikāņiem bombardējot arī stratēģiskas nozīmes rūpniecības uzņēmumus. 1944. gadā Sabiedrotie ieguva pilnu kontroli Vācijas gaisa telpā, un uzlidojumi notika ar ļoti minimāliem zaudējumiem. Sevišķi nozīmīga bija vācu militārās un ķīmiskās rūpniecības sagraušana, kas manāmi iedragāja Vācijas aizsargāšanās spējas. Sabiedroto gaisa spēku uzlidojumi Vācijai turpinājās līdz 03.05.1945.

Uzlidojumi skāra 300 dažāda lieluma Vācijas pilsētas, daudzas no tām postot neskaitāmas reizes. Piemēram, Berlīnei veica 310, Ķelnei 262, Diseldorfai 243, Brēmenei 173 uzlidojumus utt. Sabiedroto uzlidojumos kopumā gāja bojā gāja ap 600 000 civiliedzīvotāju, ap 13 miljoniem iedzīvotāju palika bez pajumtes. Ar Vācijas pilsētu bombardēšanu Sabiedrotie cerēja panākt iedzīvotāju demoralizēšanu un novēršanos no nacisma režīma, tomēr ar šo metodi to neizdevās panākt.

Karš Austrumāzijā un Klusajā okeāna (1941–1944)

Konflikts Austrumāzijā saistīts ar Japānas teritoriālo ekspansiju, kas sākās jau 1931. gadā ar iebrukumu Mandžūrijā. Konflikts atsākās 07.1937., kad Japānas Impērijas armija ieņēma Pekinu un turpināja uzbrukumus, līdz 26.07.1939. iekarojot 1,6 miljonu km2 teritoriju ar 160 miljoniem iedzīvotāju. ASV, kas šajā konfliktā atbalstīja Ķīnu, 26.01.1940. anulēja tirdzniecības līgumu ar Japānu, iesaldēja ASV esošo japāņu līdzekļus un uzsāka daļēju tirdzniecības embargo pret Japānu. Sarunas starp ASV un Japānu 26.11.1941. beidzās bez rezultātiem, kas izraisīja Japānas pretreakciju.

07.12.1941. Japānas aviācija veica uzbrukumu ASV karaflotes bāzei Pērlhārborā, nogremdējot vai smagi bojājot astoņus kaujas kuģus, trīs kreiserus, trīs iznīcinātājus u. c. mazākus kuģus, kas vājināja ASV karafloti Klusajā okeānā, taču to neiznīcināja, kā bija cerējusi Japāna. ASV iesaistījās karā, tam iegūstot globālu raksturu.

Pēc uzbrukuma Pērlhārborai Japānas karaspēks nākamajos mēnešos Austrumāzijā un Klusajā okeānā izvērsa plašas operācijas. 12.1941. japāņu karaspēks izcēlās Malajā, Filipīnu salās, Gilberta salās, Guamā, Ziemeļborneo, Mindanao, Veika salā. 27.12.1941. kapitulēja Hongkonga. 01.1942. japāņi turpināja Borneo ieņemšanu, karaspēku izsēdināja Selebesas salā (Sulavesi), Jaungvinejā, Javas salā u. c. 02.1942. japāņi ieņēma Singapūru, Bali, Javu, Timoru u. c., 03.1942. – Jaungvineju, Sumatru. Tika arī pabeigta Franču Indoķīnas un Birmas (Mjanmas) okupācija, kā arī sakauta Siāma.

04.–07.06.1942. notika Midveja gaisa un jūras kaujas kurā japāņi mēģināja likvidēt ASV karaflotes spēkus Klusajā okeānā, taču cieta neveiksmi. Otrs pagrieziena punkts bija Gvadalkanalas kauja 07.08.1942.–09.02.1943., kurā ASV karaspēks guva virsroku, nodrošinot piegādes līnijas dienvidaustrumu Klusajā okeānā un aizkavējot japāņu iespējas vērsties pret Austrāliju. Pēc šīs uzvaras kaujas pārsviedās uz citām Zālamana arhipelāga salām un Jaungvineju, kur cīņas turpinājās līdz kara beigām.

1943. gadā sākās Japānas iekaroto teritoriju atbrīvošana. Vispirms ASV spēki ieņēma Gilberta un Maršala salas, pēc tam Marianas salas, tad Guamu, Tinianu un Saipanu, un Palau salas, lai nodrošinātu flangu desanta izsēdināšanai Filipīnu salās. Desants Filipīnās tika izsēdināts 20.10.1944., pēc kā turpinājās sauszemes kaujas līdz kara beigām. Cīņās Filipīnās ASV bija 23 500, bet japāņiem – 420 000 kritušo.

23.–26.10.1944. Leites līcī notika Otrā pasaules kara lielākā jūras kauja, kurā japāņu karaflote cieta sakāvi. Šī bija pirmā reize, kad japāņi sāka izmantot kamikadzes taktiku (pašnāvnieku pilotu uzbrukumi ASV karakuģiem).

Rietumu Sabiedroto un Vācijas kaujas Eiropā (1943–1945)

Ar Sabiedroto desanta izsēdināšanu 10.07.1943. Sicīlijā sākās Ā. Hitlera “Eiropas cietokšņa” sagrāve. 08.1943. Sicīlija bija iekarota, bet 09.1943. Sabiedrotie izcēla desantus Apenīnu pussalā pie Taranto un Salerno, sākot ar kaujām virzīties uz ziemeļiem. 01.10.1943. atbrīvoja Neapoli, bet 17.01.–18.05.1944. norisinājās smagas kaujas pie Montekasīno, līdz varēja doties uz Romu, ko ieņēma 04.06.1944.

Pēc Sabiedroto desanta Sicīlijā Itālijā gāza Benito Musolīni (Benito Mussolini) valdību, un jaunā valdība 03.09.1944. noslēdza slepenu pamiera līgumu ar Sabiedrotajiem. B. Musolīni tika apcietināts. Vācieši 08.09.1944. okupēja Romu un lielu daļu no atbruņotajiem 1,1 miljoniem itāļu karavīru pārvietoja uz Vāciju piespiedu darbā. 12.09.1944. vācu specvienība no apcietinājuma atbrīvoja B. Musolīni un Ziemeļitālijā izveidoja otru, vāciešiem draudzīgu Itālijas valdību (t. s. Salo republiku). Itālijas leģitīmā valdība (Pjetro Badoljo, Pietro Badoglio, valdība) jau 13.10.1943. bija pieteikusi Vācijai karu. Kaujas Itālijā pamazām virzījās uz ziemeļiem, vāciešiem ciešot arvien jaunas sakāves un Itālijas frontei kapitulējot 02.05.1945.

Rumānija un Bulgārija attiecīgi 25.08.1944. un 08.09.1944. izstājās no Ass bloka, atstājot vācu armiju grupu “E” Grieķijā ielenkuma draudos. Lai no tā izvairītos, 09.1944. armiju grupa “E” sāka atkāpšanos caur Maķedoniju, Albāniju un Horvātiju, to paveicot līdz 1944. gada beigām.

06.06.1944. Sabiedrotie īstenoja desanta operāciju “Overlord” (saukta arī par D-dienu) Francijas piekrastē starp Šerbūru un Kaēnu, atklājot ilgi plānoto otro fronti pret Vāciju. Operācijā piedalījās 6480 kuģi (no tiem 4126 desanta kuģi) un 1092 karakuģi, pirmajā dienā piecās desanta vietās izceļot 155 000 karavīru un 16 000 mašīnu. 25.07. Sabiedroto karaspēks izlauzās no piekrastes pozīcijām, uzsākot Francijas atbrīvošanu un virzīšanos uz Vāciju. 30.08. vācu karaspēks bija atspiests pāri Sēnas upei, 25.08. tika atbrīvota Parīze. 03.09. atbrīvoja Briseli, 04.09. Antverpeni, 06.09. Ljēžu. Operācijā “Market Garden” izdevās pāriet Māsas–Šeldes kanālu un caur Nīderlandes dienvidiem un Beļģiju pietuvoties Vācijai. 21.10. Sabiedrotie ieņēma pirmo Vācijas pilsētu – Āheni. 23.11. dienvidos tika atbrīvota Strasbūra, bet 03.12. ASV karaspēks ielauzās “Rietumvaļņa” (Westwall) nocietinājumu sistēmā.

15.08.1944. Sabiedrotie operācijas “Dragoon” ietvaros izsēdināja otru desantu Dienvidfrancijā starp Kannām un Tulonu. Operācija noritēja sekmīgi, 15.09. ASV armijas vienībām sasniedzot Vācijas dienvidrietumu robežu.

Lai novērstu draudošo Trešā reiha galu Ā. Hitlers 16.12. uzsāka t. s. Ardēnu operāciju (“Wacht am Rhein”), kuras mērķis bija atgūt Antverpenes ostu un tādā veidā nogriezt piegādi Sabiedroto karaspēkam. Vācu karaspēks 60 km platā frontē iebruka no Luksemburgas puses Francijā un Beļģijā. 24.12. sākās Sabiedroto pretuzbrukums un līdz 1945. gada janvāra beigām vācu spēki bija atspiesti uzbrukuma izejas pozīcijās, zaudējot vairāk nekā 500 tanku un 800 lidmašīnu.

Pēc Ardēnu kaujām Sabiedrotie nākamajos mēnešos turpināja Vācijas iekarošanu. 08.03.1945. sākās Reinas upes forsēšana, kas sekmēja Rūras apgabala ieņemšanu 18.04. Feldmaršala B. Montgomerija vadītā britu 2. armija 10.04. ieņēma Hannoveri, 26.04. Brēmeni, 03.05. Hamburgu, 02.05. Lībeku, 05.05. Ķīli. Dienvidvācijā ASV armijas daļas 29.03. ieņēma Frankfurti, 20.04. Nirnbergu, 30.04. Minheni. 25.04. Torgavā notika simboliska ASV un PSRS karavīru tikšanās.

PSRS–Vācijas karadarbība un Vācijas kapitulācija (1944–1945)

02.1944. vācu armiju grupa “Ziemeļi” bija atspiesta līdz Igaunijas un Latvijas robežām, “Centrs” atradās 200–300 km attālumā no Minskas, savukārt “Dienvidi” bija ar cīņām atkāpusies līdz Rumānijas robežām. Sarkanā armija pēc kaujām vācu “Panther” aizsardzības pozīcijās 22.06.1944. uzsāka operāciju “Bagration” (Багратион), Ā. Hitlera “nocietināto punktu” aizstāvēšanās taktika armiju grupas “Centrs” iecirknī cieta sakāvi, kas īsā laikā Sarkanajai armijai ļāva sasniegt Vislas upi un Varšavu, kā arī 01.08. uz brīdi sasniegt Rīgas līci pie Tukuma. Vācijas militārajā vēsturē armijas grupas “Centrs” sakāvi uzskata par visu laiku lielāko kādas vācu armijas daļas neveiksmi.

Pēc Somijas izstāšanās no kara (04.09.1944.) armiju grupa “Ziemeļi” atkāpās uz Kurzemi, kur tai pēc Ā. Hitlera pavēles vajadzēja aizstāvēties un kalpot par placdarmu jaunam uzbrukumam. Vācu kontingents, ko 15.01.1945. pārdēvēja par armiju grupu “Kurland” (“Kurzeme”), no 10.1944. līdz 03.1945. izcīnīja sešas lielkaujas, kapitulēja tikai 08.05.1945.

Sarkanā armija intensīvi uzbruka Ukrainas teritorijā, atspiežot vācu karaspēku līdz Polijas un Rumānijas teritorijām. Vāciešiem neizdevās noturēt Rumānijas naftas laukus Ploešti, ko 30.08.1944. pārņēma padomju karaspēks. 28.08. Sarkanā armija iegāja Bukarestē, liekot kapitulēt atjaunotajai vācu 6. armijai. Pēc tam cīņas pārsviedās uz Ungāriju, Sarkanajai armijai 108 dienas turot aplenkumā Budapeštu, kura bija pēdējā vieta, kur vāciešiem vēl bija pieejamas naftas rezerves. Pēc sīvām cīņām Budapešta krita 13.02.1945.

Vācijas aizsardzības līnija 01.1945. stiepās no Baltijas jūras Austrumprūsijā līdz Karpatu kalniem un Balatona ezeram Ungārijā. Sarkanā armija 12.01.1945. uzsāka Vislas–Oderas uzbrukuma operāciju, kurā piedalījās piecas padomju frontes (armiju grupas). Frontes centrā ātri sabruka vācu armiju grupa “A”, kas pamudināja Sarkano armiju straujāk doties tieši Oderas virzienā. Neskatoties uz milzīgajiem padomju zaudējumiem Austrumprūsijā, virzība uz priekšu notika strauji gan Rietumprūsijā un Pomerānijā, gan arī Silēzijā.

16.04.1945. sākās Berlīnes operācija – Oderas forsēšana, Berlīnes ielenkšana un ieņemšana, kurā piedalījās 1. un 2. Baltkrievijas fronte un 1. Ukrainas fronte. Vienlaikus notika operācijas dienvidos, lai neļautu vāciešiem pārsviest papildspēkus Berlīnes aizstāvēšanai un reizē atbrīvotu arī Čehoslovākiju. 24.04. 1. Baltkrievijas fronte Berlīni ielenca no ziemeļiem, bet 1. Ukrainas fronte no dienvidiem, sākās cīņas pilsētā. Pēc Ā. Hitlera pašnāvības 30.04. pilsētas aizstāvji pretošanos uzskatīja par bezjēdzīgu un 02.05. Berlīne kapitulēja. 04.05. vācu armija kapitulēja Ziemeļvācijā. 07.05. vispārējo vācu armijas kapitulāciju parakstīja ģenerāļa Dvaita Eizenhauera (Dwight  David Eisenhower) štābā Reimsā (kas stājas spēkā 08.05. plkst. 23.01 pēc Rietumeiropas laika). 08.05. plkst. 22.43 notika atkārtota vispārējās kapitulācijas parakstīšana padomju štābā Berlīnē, nemainot vācu kapitulācijas stāšanos spēkā, proti, plkst. 23.01 pēc Rietumeiropas laika un attiecīgi 09.05. plkst. 01.01. pēc Maskavas laika.

Kara beigas Āzijā un Klusajā okeānā (1944–1945)

1944. gadā ASV armijas gaisa flote sāka sistemātiskus uzlidojumus Japānas pilsētām ar mērķi iznīcināt rūpniecisko potenciālu un demoralizēt civiliedzīvotājus. Līdz kara beigām uzlidojumi skāra ap 100 lielāku un mazāku pilsētu. Lielākais uzlidojums bija 09.03.1945., kad 279 B-29 tipa bumbvedēji veica uzlidojumus Tokijai, nogalinot 80 000–100 000 iedzīvotāju. Tiek uzskatīts, ka uzlidojumu rezultātā Japānas pilsētām mira vismaz 330 000 civiliedzīvotāju.

ASV karaflote un gaisa spēki turpināja tuvoties Japānas salām, ieņemot vēl vairākas stratēģiski nozīmīgas salas, kuras plānoja izmantot kā bāzes vietas Japānas okupācijas sākšanai 1946. gadā. 19.02.–26.03.1945. notika kaujas par Ivodzimas salu, savukārt 01.–20.04.1945. tika ieņemta Okinavas sala, no kuras Japānas salas bija tikai 600 km attālumā. Japāņi gan Ivodzimā, gan Okinavā izrādīja sīkstu pretestību. Izvērtējot šo pieredzi un paredzot milzīgus Sabiedroto karavīru upurus, ASV valdība izšķīrās par labu atombumbu pielietošanai. 06.08.1945. un 09.08.1945. attiecīgi virs Hirosimas un Nagasaki tika nomestas atombumbas, kuru rezultātā gāja bojā līdz 226 000 cilvēku. Tas beidzot pamudināja Japānas valdību uzsākt sarunas par kapitulāciju.

09.08. PSRS pieteica Japānai karu un ar milzīgu karavīru un bruņojuma pārsvaru iebruka Japānas okupētajā Mandžūrijā. Galvenie japāņu spēki Mandžūrijā kapitulēja līdz 20.08., bet Sahalīnas un Kuriļu salās cīņas turpinājās līdz mēneša beigām.

02.09.1945. Japāna uz ASV kuģa “Missouri” parakstīja kapitulācijas aktu. Japāņu kontingents Ķīnā kapitulēja 09.09., bet Singapūrā tikai 12.09., ar to noslēdzot Otro pasaules karu.

Kara rezultāti

Precīzi militārpersonu un civiliedzīvotāju zaudējumi nav zināmi, taču ir veiktas aplēses par apmēram 20 miljoniem kritušo karavīru un 40 miljoniem bojā gājušo civilpersonu.

Padomju tanks pie Reihstāga ēkas Berlīnē. Vācija, 05.1945.

Padomju tanks pie Reihstāga ēkas Berlīnē. Vācija, 05.1945.

Fotogrāfs Mark Redkin/Slava Katamidze. Avots: Collection/Getty Images, 3317235.

Padomju armijas noslepkavoto ehkshumēto poļu virsnieku līķi pie atraktajiem masu kapiem Katiņas mežā. 30.04.1943.

Padomju armijas noslepkavoto ehkshumēto poļu virsnieku līķi pie atraktajiem masu kapiem Katiņas mežā. 30.04.1943.

Visticamāk Vācijas armijas vai preses aģentūras fotogrāfija. Avots: Impērijas kara muzejs (Imperial War Museum), (HU 106212).

Nogalināto cilvēku līķi koncentrācijas nometnē Bergena-Belzena Vācijā. 18.04.1945. Attēls uzņemts pēc tam, kad britu spēki pārņēma nometni 1945. gadā.

Nogalināto cilvēku līķi koncentrācijas nometnē Bergena-Belzena Vācijā. 18.04.1945. Attēls uzņemts pēc tam, kad britu spēki pārņēma nometni 1945. gadā.

Fotogrāfs H. Oakes. Avots: Impērijas kara muzejs (Imperial War Museum), (BU 4029).

Nagasaki pēc atombumbas sprādziena. 1945. gads.

Nagasaki pēc atombumbas sprādziena. 1945. gads.

Avots: Kongresa bibliotēka (Library of Congress) / ASV Gaisa spēki (United States Army Air Forces).

Skats uz iznīcināto Drēzdeni pēc sabiedroto bumbu uzbrukumiem 1945. gada 13. un 14. februārī.

Skats uz iznīcināto Drēzdeni pēc sabiedroto bumbu uzbrukumiem 1945. gada 13. un 14. februārī.

Avots: Foto Frost/ ullstein bild via Getty Images, 545711567.

Nacistiskās Vācijas politiķu un militārpersonu tiesāšana Nirnbergas kara tribunāla tiesas zālē. 25.02.1946.

Nacistiskās Vācijas politiķu un militārpersonu tiesāšana Nirnbergas kara tribunāla tiesas zālē. 25.02.1946.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Latvijas Kara muzejs. 

Militārpersonu zaudējumi

Vācu armija karā zaudēja 5,3 miljonus kritušo (no kopumā 18,2 miljoniem armijā iesauktajiem). 49 % visu kritušo bija pēc 07.1944., no tiem 1,5 miljoni pēc 12.1944., vislielāko kritušo skaitu sasniedzot 01.1945. – 450 000. Vācu pusē karojošā Bulgārija zaudēja 32 000, Somija – 89 000, Austrija – 100 000, Rumānija – 378 000, Ungārija – 360 000 kritušo. Itālijas zaudējumi sasniedza 240 000 karavīru.

Sarkanā armija kara laikā zaudēja vismaz 11,4 miljonus karavīru, no kuriem kaujās krita 8,4 miljoni, bet 3 miljoni mira gūstā. Pastāv arī aprēķini, kas ir gan lielāki, gan mazāki. 1945. gadā Sarkanās armijas dienestā bija 12,1 miljons karavīru.

ASV Eiropā zaudēja 275 000 kritušo no kopā 3,8 miljoniem Eiropas kampaņā iesaistītajiem. ASV spēkos Āzijā un Klusā okeāna reģionā pēc Pērlhārboras dienēja 1,8 miljons karavīru. Zaudējumi bija 130 000 kritušo.

Britu zaudējumi karā bija 270 000 karavīru. Kara beigās armijā dienēja 5,1 miljons karavīru. Uz domīniju rēķina vēl pieskaitāmi 115 000 kritušo. Citas Sabiedroto valstis (Indija, Austrālija, Jaunzēlande, Nīderlande) kopā zaudēja ap 150 000 karavīru. Francijas bilancē ir 210 000 kritušo, Polija zaudēja 300 000 karavīru.

Āzijas un Klusā okeāna kauju laikā Japānas armijā 1941. gadā bija 2,4 miljoni karavīru, bet 1945. gadā – 7,7 miljoni. Japāna zaudēja 2,1 miljonu karavīru. Ķīnas zaudējumus vērtē ar 3,5 miljoniem kritušo. Filipīniešu upuri karā bija 57 000 kritušo.

Civiliedzīvotāju zaudējumi

Vācijas, PSRS un citu karojošo valstu rasu un šķiru politikas un kara īstenotās taktikas rezultātā gāja bojā vismaz 40 miljoni civiliedzīvotāju. Aprēķināts, ka nacistiskās Vācijas rasu politikas rezultātā tika nogalināti apmēram 11 miljoni civiliedzīvotāju, no kuriem apmēram 5,8 līdz 6 miljoni gāja bojā holokaustā. Vācieši nogalināja vismaz 1,9 miljonus poļu, kā arī vismaz 3 miljonus slāvu, čigānu un citu vācu okupēto teritoriju iedzīvotājus, tostarp seksuālās minoritātes.

Horvātijas ustašu režīms nogalināja vairāk nekā 200 000 serbu, ebreju un čigānu. Vācu okupētās Dienvidslāvijas serbu nacionālisti četniki nogalināja līdz 68 000 horvātu. Austrumeiropā Ukrainas sacelšanās armija nogalināja vairāk nekā 100 000 poļu, savukārt Polijas Armia Krajowa nogalināja 10 000–15 000 ukraiņu.

Lielākie civiliedzīvotāju zaudējumi, visticamāk, ir nodarīti Āzijā, konkrēti Ķīnā. Japānas iebrukuma un Ķīnas nacionālistu un komunistu kauju rezultātā Ķīnā tika nogalināts starp 10 un 20 miljoniem civiliedzīvotāju, kā arī vēl vismaz 5 miljoni militārpersonu. Šie skaitļi gan ir aprēķināti, ietverot Japānas–Ķīnas konfliktu, kas sākās 1931. gadā un turpinājās līdz pat Japānas sagrāvei Otrajā pasaules karā.

Arī Sabiedroto spēki veica noziegumus. PSRS ir atbildīga par vairāk nekā 22 000 poļu virsnieku slepkavību Katiņas mežā 04.–05.1940. Apmēram 3,6 miljoni civiliedzīvotāju gāja bojā padomju veikto deportāciju rezultātā, ieslodzījuma un nometinājuma vietās, spīdzināšanas, bada un slimību rezultātā. Daudzus tūkstošus nogalināja vai sakropļoja Sarkanās armijas karavīri, īpaši kaujās Vācijā, miljoniem sieviešu piedzīvoja izvarošanas pēc Vācijas iebrukuma PSRS un Sarkanās armijas iebrukuma Vācijā 1945. gadā.

Sabiedroto – ASV un Lielbritānijas – gaisa spēki veica Japānas, Itālijas un Vācijas un to okupēto teritoriju bombardēšanu, kā rezultātā gāja boja daudzi tūkstoši civiliedzīvotāju. Kopumā ASV gaisa spēki bombardēja 67 Japānas pilsētas, nogalinot vismaz 393 000 civiliedzīvotāju. Gaisa karā pret Vāciju tika bombardētas daudzas Vācijas pilsētas, tostarp, Drēzdene, Hamburga u. c., kuras tika smagi nopostītas, nogalinot tūkstošiem civiliedzīvotāju.

Ass valstu spēki kara laikā izmantoja bioloģiskos un ķīmiskos ieročus. Japānas Impērijas armija izmantoja dažādus šo ieroču veidus kaujās pret Ķīnu un Halhingolas kaujās pret PSRS. Vācu un japāņu armijas izmēģināja bioloģiskos ieročus pret civiliedzīvotājiem un karagūstekņiem. ASV kara noslēgumā pielietoja kodolieročus, nometot atombumbas uz Hirosimu un Nagasaki un nogalinot līdz 226 000 cilvēku.

Kultūrvēsturiskā mantojuma zaudējumi

Kara rezultātā miljoniem cilvēku zaudēja tuviniekus, mājas, tika izsūtīti vai bija spiesti doties bēgļu gaitās un uzsākt jaunu dzīvi svešumā. Daudzās karojošajās valstīs pēc kara bija novērojams liels pirmās nepieciešamības preču trūkums, daudzi cilvēki dzīvoja uz bada sliekšņa, jo rūpnieciskā un lauksaimnieciskā ražošana bija sagrauta un tikai pamazām atgriezās normālās sliedēs.

Daudzas bijušās metropoles un lielpilsētas, kā Berlīne, Drēzdene, Varšava, Ļeņingrada, Tokija u. c., kara noslēgumā bija pārvērstas drupās. Kara gaitā tika sagrautas gadu gaitā uzkrātās materiālās un kultūrvēsturiskās vērtības – arhitektūras un kultūras pieminekļi, pilsētu vēsturiskās ainavas, kuras karadarbības un bombardēšanas rezultātā izmainījās līdz nepazīšanai.

Okupācijas zonas un ekonomikas atveseļošana

ASV līdz 1951. gadam bija okupējusi (pārvaldīja) Japānas teritoriju, tostarp ieguldot lielus līdzekļus valsts atjaunošanā un modernizācijā. Vācija un Austrija pēc kara tika sadalītas PSRS, ASV, Lielbritānijas un Francijas okupācijas zonās. ASV ieguldīja vismaz 12 miljardus ASV dolāru Vācijas un citu karā nopostīto valstu un to ekonomiku atjaunošanas programmā jeb t. s. Māršala plānā.

Kara laikā strauji attīstījās tehnoloģijas (moderni datori, radari, ballistiskās raķetes, reaktīvās lidmašīnas u. c.), kam bija paliekoša ietekme arī uz pēckara ekonomisko attīstību un tehnisko progresu. Pēc kara vairumā gadījumu tieši valsts nevis privātie investori bija lielākie zinātnes atbalstītāji.

Bipolārā pasaule un Aukstā kara sākums

Otrā pasaules kara beigas iezīmēja jaunu pasaules dalīšanu. PSRS un tās līderis J. Staļins nekavējās izmantot Vācijas sagrāvi, lai atjaunotu un pastiprinātu savu ietekmi Austrumeiropā un Centrāleiropā, uzspiežot komunistu režīmu kā vienīgo alternatīvu Rietumvalstu piedāvātajam kapitālismam un demokrātiskajām vērtībām, kas pamazām noveda pie konflikta un rezultējās Vācijas sadalīšanā starp PSRS un Sabiedrotajiem. V. Čērčils 1946. gadā pieminēja, ka “Dzelzs aizkars ir nolaidies starp Rietumiem un Austrumiem”, ar to domājot domstarpības starp padomju un Rietumvalstu politiku Vācijā, kas iezīmēja strauju bijušo Sabiedroto atsvešināšanos, kas dažu gadu laikā pārauga Aukstajā karā.

04.04.1949. gadā tika nodibināta Ziemeļatlantijas līguma organizācija (North Atlantic Treaty Organization, NATO), ko sākotnēji veidoja 10 pasaules valstis un paredzēja to aizsardzību iebrukuma rezultātā. Pēc PSRS iniciatīvas 14.05.1955. nodibināja t. s. Varšavas pakta valstu bloku, kas bija lielākoties PSRS ietekmes sfērā esošo valstu vai satelītvalstu veidojums.

ASV un PSRS ietekmes palielināšanās veicināja t. s. bipolārās pasaules kārtības izveidi, kurā toni noteica divas superlielvaras, sacenšoties politiskajā, ekonomiskajā, zinātniskajā, tehnoloģiskajā u. c. jomās. Lielā daļā pasaules notika dekolonizācija, kuras ietvaros daudzas bijušās Lielbritānijas, Francijas, Nīderlandes un ASV kolonijas Āzijā un Āfrikā varēja realizēt pašnoteikšanās tiesības un ieguva neatkarību.

Ilgtermiņa sekas, plašākā nozīme

Lai nepieļautu nākamo karu izcelšanos resursu un teritoriālo nesaskaņu dēļ, tika dibinātas vairākas starptautiskas organizācijas – ANO un Eiropas Ogļu un tērauda kopiena (European Coal and Steel Community), mūsdienu Eiropas Savienības (European Union) priekštece, kam bija jānodrošina vienots tirgus, ekonomiskā sadarbība un integrācija.

Vairākās Eiropas un Āzijas valstīs karš neizbeidza asinsizliešanu, iesākās vairāki pilsoņu kari, kas bija reakcija uz iedibināto pēckara kārtību vai protests pret apspiedējiem. Īpaši nežēlīgi pilsoņu kari izcēlās Balkānu reģionā (Dienvidslāvijā), kā arī Ķīnā, kur karš ar miljoniem upuru noslēdzās ar komunistu uzvaru vien 1949. gadā. Taču pēckara kārtība Korejā, Franču Indoķīnā u. c. radīja saspīlējumu starp ASV un PSRS, kas rezultējās vairākos lielākos starpniekkaros (proxy wars) Aukstā kara gados, kuros abas superlielvaras oficiāli nekaroja, bet atbalstīja vienu vai otru karojošo pusi.

Pēc Otrā pasaules kara notika atsevišķas robežu izmaiņas. Polija bija spiesta atdot Padomju Savienībai Kaļiņingradas apgabalu, taču ieguva teritorijas uz ziemeļiem no Oderas un Neises upēm. PSRS no Rumānijas ieguva Besarābiju, no Somijas – kara laikā sagrābto Karēlijas zemes šaurumu, joprojām paturēja okupētās Baltijas valstis. Rumānija ieguva Bukovinu, Čehoslovākija – Piekarpatu Rutēniju. Citas robežas lielākoties palika nemainīgas, lai gan vēl vairākus gadus pēc kara Vācijā un Austrijā palika Sabiedroto okupācijas zonas. Vēl nelielus teritoriālus ieguvumus saņēma Bulgārija, Čehoslovākija, Dienvidslāvija, pārējās valstīs robežas atgriezās to sākotnējā (1938.–1939. gada) stāvoklī.

PSRS kara noslēgumā atkārtoti okupēja Baltijas valstis, okupācijai turpinoties līdz PSRS sabrukumam 1990./1991. gadā. Polija, Bulgārija, Ungārija, Čehoslovākija, Rumānija, Albānija un vēlāk arī Vācijas Demokrātiskā Republika kļuva par PSRS satelītvalstīm. Daudzās PSRS ietekmē nonākušajās Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīs notika bijušo nacistu kolaborantu (padomju izpratnē) aresti, tiesāšana un/vai nošaušana vai izsūtīšana. Gulaga nometnēs tādā veidā tika ieslodzīti vismaz 226 000 cilvēku. Daudzi kādreizējie vācu militāro vienību dalībnieki tika ieskaitīti Sarkanajā armijā vai Iekšlietu karaspēkā un vairākus gadus piedalījās sagrautās infrastruktūras atjaunošanā. PSRS atteicās no palīdzības, ko piedāvāja ASV Māršala plāns, taču nekavējās ekspluatēt tās okupētās teritorijas un iedzīvotājus savas ekonomikas atjaunošanai.

Atbildot uz atkārtotu PSRS okupāciju, Baltijas valstīs un Polijā Otrā pasaules kara noslēgumā sākās bruņota pretošanās, kas pazīstama arī kā nacionālo partizānu cīņas un turpinājās vismaz līdz 20. gs. 50. gadu vidum.

Simtiem tūkstoši iedzīvotāju kara laikā tika pārvietoti no savām dzīves vietām piespiedu kārtā un pēc Ass valstu sagrāves attapās PSRS okupētās teritorijās. Sabiedrotie izrīkojās nežēlīgi ar kara zaudētājiem vāciešiem, apmēram 12 miljonus vāciešus izdzenot no bijušajām vācu iekarotajām teritorijām, ieskaitot 3 miljonus no Sudetijas reģiona, kas pēc kara tika atdots atpakaļ Čehoslovākijai.

Vāciju pēc kara sadalīja PSRS, ASV, Lielbritānijas un Francijas okupācijas zonās. Vācijas teritorija tika noteikta 31.12.1937. robežās. Valstī izvietoja miljoniem karagūstekņu, bēgļu un pārvietoto personu, kuru apgādi uzņēmās Apvienoto Nāciju Palīdzības un rehabilitācijas administrācija (United Nations Relief and Rehabilitation Administration), kā arī Sabiedroto armijas. Vēlāk par bēgļiem rūpes uzņēmās Starptautiskā bēgļu organizācija (International Refugee Organization), abām ieguldot lielus līdzekļus bēgļu uzturēšanā un primāro vajadzību nodrošināšanā. Taču lielais bēgļu skaits un to stāvoklis ļāva sniegt ierobežotu palīdzību, daudzi bija bez pastāvīgas dzīves vietas un normāla uztura vēl vairākus gadus.

1949. gadā ASV, Francijas un Lielbritānijas okupācijas zonas tika apvienotas Vācijas Federatīvajā Republikā. Atšķirība no Pirmā pasaules kara, kad Vācijai noteica maksāt milzu reparācijas, šoreiz Vācija samaksāja ar savām rūpnīcām, kuras pārvietoja uz PSRS, ar piespiedu darbu, akmeņoglēm un tehnoloģijām. Saskaņā ar 1947. gada Parīzes vienošanos, reparācijas tika iekasētas no bijušajām vācu sabiedrotajām – Itālijas, Rumānijas, Ungārijas, Bulgārijas un Somijas.

Pēc kara Vācijā notika denacifikācijas process, kura ietvaros īstenoja pasākumus ar nacistu partiju un varu saistītās ideoloģijas un simbolikas izskaušanai, kā arī arestēja un tiesāja kara noziedzniekus un no valsts pārvaldes atlaida kara laika ierēdņus. Ne visās okupācijas zonās tas izdevās vienlīdz sekmīgi. Pagāja vēl gadu desmiti, līdz vācu sabiedrība patiesi sāka apzināties nacistu režīma patieso būtību un veiktos noziegumus. Ass valstu kolaborantu izstumšana, ieslodzīšana un/vai tiesāšana notika arī citās vācu okupētajās valstīs, kā Francija, Itālija, Austrija, Beļģija u. c.

Japānas okupētās teritorijas Mandžūrijā un Korejā tika sadalītas ASV un PSRS okupācijas zonās. Sahalīnas sala un Kuriļu salas ar ASV piekrišanu nonāca PSRS kontrolē. Japānas okupētās ASV, Nīderlandes, Francijas un Lielbritānijas kolonijas atgriezās to valdījumā, taču vairums no tām pēckara gados ieguva neatkarību. Japānas teritorija nonāca ASV okupācijā, valsts maksāja reparācijas un no 1946. gada bija tiesīga pretendēt uz ekonomisko palīdzību, kas palīdzēja atjaunot valsts ekonomiku.

Pastāv uzskats, ka Otrā pasaules kara ilgtermiņa sekas nav pārvarētas vēl mūsdienās.

Atspoguļojums mākslā un literatūrā

Otrais pasaules karš ietekmēja un turpina ietekmēt dažādu mākslas un populārās kultūras darbu radīšanu. Par kara notikumiem, tā militārajiem, sociālajiem, ekonomiskajiem, kriminālajiem u. c. aspektiem ir sarakstīts liels daudzums dažāda žanra daiļliteratūras, uzņemts tūkstošiem dažāda žanra mākslas un dokumentālo filmu un seriālu. Kara notikumi un to radītās ciešanas veicinājušas neskaitāmu kritušo karavīru un civiliedzīvotāju memoriālu izveidi, kā arī tēlotājas mākslas u. c. mākslas žanru darbu radīšanu. Pirmie darbi tika radīti jau kara laikā un neilgi pēc tā noslēguma, un, tā kā pēckara gados tehnoloģiskais progress radīja strauju populārās kultūras patēriņa pieaugumu, pieprasījums un interese pēc kultūras darbiem saistībā ar Otro pasaules karu bijusi ievērojama teju nepārtraukti.

Nozīmīgi romāni ir vācu autora Hansa Falladas (Hans Fallada) “Cilvēks mirst vientulībā” (Jeder stirbt für sich allein, 1947), franču rakstnieka Pjēra Bula (Pierre Boulle) “Tilts pār Kvai upi” (Le Pont de la rivière Kwaï, 1952), krievu rakstnieka Vasīlija Grosmana (Василий Семёнович Гроссман) “Dzīve un liktenis” (Жизнь и судьба, 1950–1959), vācu rakstnieka Ēriha Marijas Remarka (Erich Maria Remarque) “Laiks dzīvot un laiks mirt” (Zeit zu leben und Zeit zu sterben, 1954), britu autora Džeimsa Greiema Balarda (James Graham Ballard) “Saules impērija” (Empire of the Sun, 1984) u. c.

Karš ļoti plaši atspoguļots dažādu valstu kino. Starp daudzām citām kā nozīmīgas filmas atzītas: Holivudas “Visgarākā diena” (The Longest Day, režisori Kens Annakins, Ken Annakin, Endrjū Martons, Andrew Marton, un Gerds Osvalds, Gerd Oswald, 1962), “Šindlera saraksts” (Schindler’s List, režisors Stīvens Spīlbergs, Steven Spielberg, 1993), “Glābjot ierindnieku Raeinu” (Saving Privat Ryan, režisors Stīvens Spīlbergs, Steven Spielberg, 1998), “Pianists” (The Pianist, režisors Romans Polaņskis, Roman Polański, 2002), “Vēstules no Ivodzimas” (Letters from Iwo Jima, režisors Klints Īstvuds, Clint Eastwood, 2006), britu “Aukstu alu, lūdzu” (Ice Cold in Alex, režisors Dž. Lī Tompsons, J. Lee Thompson, 1958), padomju “Nāc un skaties” (Иди и смотри, režisors Elems Klimovs, Элем Германович Климов, 1985), Vācijas “Staļingrada” (Stalingrad, režisors Josefs Filsmaiers, Joseph Vilsmaier, 1993), Polijas “Katiņa” (Katyn, režisors Andžejs Vajda, Andrzej Wajda, 2007) u. c. Seriālu kategorijā kā nozīmīgi darbi minami “Ieroču brāļi” (Band of Brothers, idejas autori Toms Henkss, Tom Hanks, un Stīvens Spīlbergs, Steven Spielberg, pēc Stīvena Ambrouza, Stephen Edward Ambrose, tāda paša nosaukuma grāmatas motīviem, 2001), “Mūsu mātes, mūsu tēvi” (arī “Kara paaudze”; vācu Unsere Mütter, unsere Väter, angļu Generation War, scenārija autors Štefans Koldics, Stefan Kolditz, 2013) u. c.

Kara dalībvalstis pēc kara darināja memoriālus un pieminekļus bojāgājušo karavīru un civiliedzīvotāju piemiņai. Kā arhitektoniski un kultūrvēsturiski nozīmīgs minams Otrā pasaules kara memoriāls (World War II Memorial) Vašingtonā, Kolumbijas distriktā (ASV), piemineklis Otrā pasaules kara sievietēm (Monument to the Women of World War II) Londonā (Lielbritānija), Deportāciju upuru memoriāls (Mémorial des martyrs de la déportation) Parīzē (Francija), Varšavas sacelšanās piemineklis (Pomnik Powstania Warszawskiego; Polijā), holokausta upuru memoriāls “Yad Vashem” Jeruzalemē (Izraēla) u. c.

Multivide

Sabombardētā un izdegusī Nirnberga ar Vācu Impērijas ķeizara Vilhelma statuju priekšplānā. Vācija, 01.05.1945.

Sabombardētā un izdegusī Nirnberga ar Vācu Impērijas ķeizara Vilhelma statuju priekšplānā. Vācija, 01.05.1945.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Getty Images, 514970354.

Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops nolasa paziņojumu pēc Trīspusējā pakta par militārās alianses izveidi parakstīšanas Reiha kancelejas Lielajā pieņemšanas zālē (Hitlera birojā). Vācija , 27.09.1940.

Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops nolasa paziņojumu pēc Trīspusējā pakta par militārās alianses izveidi parakstīšanas Reiha kancelejas Lielajā pieņemšanas zālē (Hitlera birojā). Vācija , 27.09.1940.

Fotogrāfs Heinrich Hoffmann. Avots: ullstein bild via Getty Images, 545923323.

Priekšplānā no kreisās sēž: PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Josifs Staļins, ASV prezidents Frenklins Rūzvelts un Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils Teherānas konferences laikā. Irāna, 1943. gads.

Priekšplānā no kreisās sēž: PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Josifs Staļins, ASV prezidents Frenklins Rūzvelts un Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils Teherānas konferences laikā. Irāna, 1943. gads.

Fotogrāfs L.W. Gale (Royal Air Force). Avots: Impērijas kara muzejs (Imperial War Museum), (CM 5480).

Vācijas karaspēks bez kara pieteikšanas iebrūk Polijā. 01.09.1939.

Vācijas karaspēks bez kara pieteikšanas iebrūk Polijā. 01.09.1939.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Pictorial Parade/Getty Images, 50948009.

Vācijas karavīri nolauž barjeru pie Vācijas Polijas robežas ceļā uz Sopotu un Gdaņsku. 01.09.1939.

Vācijas karavīri nolauž barjeru pie Vācijas Polijas robežas ceļā uz Sopotu un Gdaņsku. 01.09.1939.

Visticamāk Vācijas armijas vai preses aģentūras fotogrāfija. Avots: Impērijas kara muzejs (Imperial War Museum), (HU 56131).

Ādolfs Hitlers pie Vislas upes Polijā, apmeklējot Vācijas karaspēka vienības frontē. 12.09.1939.

Ādolfs Hitlers pie Vislas upes Polijā, apmeklējot Vācijas karaspēka vienības frontē. 12.09.1939.

Vācijas armijas vai preses aģentūras fotogrāfija. Avots: Impērijas kara muzejs (Imperial War Museum), (MH 13145).

Somu karavīri Ziemas kara laikā. 30.11.1939.–13.03.1940.

Somu karavīri Ziemas kara laikā. 30.11.1939.–13.03.1940.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Europeana/ Finnish Heritage Agency. 

Krievijas armijas un Vācijas armijas karavīri draudzīgā sarunā Brestļitovskas pilsētā pēc Polijas sadalīšanas. Visticamāk, 18.09.1939.

Krievijas armijas un Vācijas armijas karavīri draudzīgā sarunā Brestļitovskas pilsētā pēc Polijas sadalīšanas. Visticamāk, 18.09.1939.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Impērijas kara muzejs (Imperial War Museum), (HU 5505).

Britu karakuģu sašautie Vācijas karakuģi Narvīkas ostā, Norvēģija, 04.1940. Britu spēkiem vēlāk nācās atkāpties un Norvēģija nonāca vācu kontrolē.

Britu karakuģu sašautie Vācijas karakuģi Narvīkas ostā, Norvēģija, 04.1940. Britu spēkiem vēlāk nācās atkāpties un Norvēģija nonāca vācu kontrolē.

Britu armijas vai preses aģentūras fotogrāfija. Avots: Impērijas kara muzejs (Imperial War Museum), (K 4017).

Ādolfs Hitlers pie Eifeļa torņa Parīzē kopā ar saviem ģenerāļiem Francijas okupācijas laikā. 06.1940.

Ādolfs Hitlers pie Eifeļa torņa Parīzē kopā ar saviem ģenerāļiem Francijas okupācijas laikā. 06.1940.

Fotogrāfs Heinrich Hoffmann. Avots: Harwood/Keystone/Hulton Archive/Getty Images, 3276584.

Vācu karaspēka apšaudītie Sabiedroto transporta kuģi Lamanša jūras šaurumā. 23.08.1940.

Vācu karaspēka apšaudītie Sabiedroto transporta kuģi Lamanša jūras šaurumā. 23.08.1940.

Fotogrāfs nezināms. Avots: WATFORD/Mirrorpix/Mirrorpix via Getty Images, 591980200.

Vācu armijas daļu ienākšana Rīgā. Marijas iela, 01.07.1941.

Vācu armijas daļu ienākšana Rīgā. Marijas iela, 01.07.1941.

Fotogrāfs H. Upenieks. Avots: Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs.

Āfrikas korpusa komandieris ģenerālis Ervīns Rommels kopā ar Itālijas ģenerāli Italo Gariboldi (Italo Gariboldi) pārbauda karaspēku pēc ierašanās Ziemeļāfrikā. 03.1941.

Āfrikas korpusa komandieris ģenerālis Ervīns Rommels kopā ar Itālijas ģenerāli Italo Gariboldi (Italo Gariboldi) pārbauda karaspēku pēc ierašanās Ziemeļāfrikā. 03.1941.

Fotogrāfs Heinrich Hoffmann. Avots: Impērijas kara muzejs (Imperial War Museum), (HU 39482).

No kreisās: ģenerālis Harolds Aleksandrs (Harold Alexander), Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils un britu ģenerālis Bernards Montgomerijs Ziemeļāfrikā, 23.08.1942.

No kreisās: ģenerālis Harolds Aleksandrs (Harold Alexander), Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils un britu ģenerālis Bernards Montgomerijs Ziemeļāfrikā, 23.08.1942.

Fotogrāfs Frank R.N. Martin. Avots: Impērijas kara muzejs (Imperial War Museum), (E 15905).

Britu armija Ziemeļāfrikas tuksnesī, 08.03.1942.

Britu armija Ziemeļāfrikas tuksnesī, 08.03.1942.

Fotogrāfs William George Vanderson. Avots: Impērijas kara muzejs (Imperial War Museum), (E 9140).

Vācu armijas bruņutehnika ceļā uz Staļingradu. Krievija, 09.1942.

Vācu armijas bruņutehnika ceļā uz Staļingradu. Krievija, 09.1942.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Impērijas kara muzejs (Imperial War Museum), (HU 5163).

ASV Gaisa spēku B-24 Liberator bumbvedēji nomet aviobumbas virs Landshutas pilsētas Vācijā. 16.04.1945.

ASV Gaisa spēku B-24 Liberator bumbvedēji nomet aviobumbas virs Landshutas pilsētas Vācijā. 16.04.1945.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Impērijas kara muzejs (Imperial War Museum), (FRE 8477). 

ASV karakuģis West Virginia liesmās, savukārt karakuģis Tenessee jau nogrimis pēc japāņu uzbrukuma amerikāņu Klusā okeāna bāzei Pērlhārborā. ASV, 07.12.1941.

ASV karakuģis West Virginia liesmās, savukārt karakuģis Tenessee jau nogrimis pēc japāņu uzbrukuma amerikāņu Klusā okeāna bāzei Pērlhārborā. ASV, 07.12.1941.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Buyenlarge/Getty Images, 90019233.

Sabiedroto desants Apenīnu pussalā pie Salerno. 09.09.1943.

Sabiedroto desants Apenīnu pussalā pie Salerno. 09.09.1943.

Fotogrāfs Richard Felix Gade. Avots: Impērijas kara muzejs (Imperial War Museum), (NA 6630).

Vācu karagūstekņi Kijivā Hreščatika bulvārī. 11.1943.

Vācu karagūstekņi Kijivā Hreščatika bulvārī. 11.1943.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Latvijas Kara muzejs. 

Japāņu kamikadzes jeb pašnāvnieku pilota uzbrukums ASV karakuģim Klusā okeāna kara laikā. Ap 1944. gadu.

Japāņu kamikadzes jeb pašnāvnieku pilota uzbrukums ASV karakuģim Klusā okeāna kara laikā. Ap 1944. gadu.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Keystone/Getty Images, 3362883.

Sabiedroto īstenotā desanta operācija “Overlord” Normandijas piekrastē. Francija, 06.06.1944.

Sabiedroto īstenotā desanta operācija “Overlord” Normandijas piekrastē. Francija, 06.06.1944.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Getty Images, 514975364.

Vācu karagūstekņi Dārza aplī (Садовое кольцо) Maskavā t. s. Uzvarēto parādes laikā. 17.07.1944.

Vācu karagūstekņi Dārza aplī (Садовое кольцо) Maskavā t. s. Uzvarēto parādes laikā. 17.07.1944.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Latvijas Kara muzejs. 

Vācu karagūstekņu konvojēšana Berlīnē. 05.1945.

Vācu karagūstekņu konvojēšana Berlīnē. 05.1945.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Latvijas Kara muzejs. 

Padomju armijas apcietinātie vācu karagūstekņi pie Brandenburgas vārtiem soļo garām tankam “Josifs Staļins”. Berlīne, Vācija, 02.05.1945.

Padomju armijas apcietinātie vācu karagūstekņi pie Brandenburgas vārtiem soļo garām tankam “Josifs Staļins”. Berlīne, Vācija, 02.05.1945.

Fotogrāfs Victor Temin/Slava Katamidze. Avots: Collection/Getty Images, 3364306.

Padomju tanks pie Reihstāga ēkas Berlīnē. Vācija, 05.1945.

Padomju tanks pie Reihstāga ēkas Berlīnē. Vācija, 05.1945.

Fotogrāfs Mark Redkin/Slava Katamidze. Avots: Collection/Getty Images, 3317235.

Otrā atombumba tiek uzmesta Nagasaki pilsētai Japānā, 08.1945.

Otrā atombumba tiek uzmesta Nagasaki pilsētai Japānā, 08.1945.

Avots: Kongresa bibliotēka (Library of Congress)/ ASV Gaisa spēki (United States Army Air Forces).

Padomju armijas noslepkavoto ehkshumēto poļu virsnieku līķi pie atraktajiem masu kapiem Katiņas mežā. 30.04.1943.

Padomju armijas noslepkavoto ehkshumēto poļu virsnieku līķi pie atraktajiem masu kapiem Katiņas mežā. 30.04.1943.

Visticamāk Vācijas armijas vai preses aģentūras fotogrāfija. Avots: Impērijas kara muzejs (Imperial War Museum), (HU 106212).

Nogalināto cilvēku līķi koncentrācijas nometnē Bergena-Belzena Vācijā. 18.04.1945. Attēls uzņemts pēc tam, kad britu spēki pārņēma nometni 1945. gadā.

Nogalināto cilvēku līķi koncentrācijas nometnē Bergena-Belzena Vācijā. 18.04.1945. Attēls uzņemts pēc tam, kad britu spēki pārņēma nometni 1945. gadā.

Fotogrāfs H. Oakes. Avots: Impērijas kara muzejs (Imperial War Museum), (BU 4029).

Nagasaki pēc atombumbas sprādziena. 1945. gads.

Nagasaki pēc atombumbas sprādziena. 1945. gads.

Avots: Kongresa bibliotēka (Library of Congress) / ASV Gaisa spēki (United States Army Air Forces).

Skats uz iznīcināto Drēzdeni pēc sabiedroto bumbu uzbrukumiem 1945. gada 13. un 14. februārī.

Skats uz iznīcināto Drēzdeni pēc sabiedroto bumbu uzbrukumiem 1945. gada 13. un 14. februārī.

Avots: Foto Frost/ ullstein bild via Getty Images, 545711567.

Nacistiskās Vācijas politiķu un militārpersonu tiesāšana Nirnbergas kara tribunāla tiesas zālē. 25.02.1946.

Nacistiskās Vācijas politiķu un militārpersonu tiesāšana Nirnbergas kara tribunāla tiesas zālē. 25.02.1946.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Latvijas Kara muzejs. 

Sabombardētā un izdegusī Nirnberga ar Vācu Impērijas ķeizara Vilhelma statuju priekšplānā. Vācija, 01.05.1945.

Fotogrāfs nezināms. Avots: Getty Images, 514970354.

Saistītie šķirkļi:
  • Otrais pasaules karš
Izmantošanas tiesības
Skatīt oriģinālu

Saistītie šķirkļi

  • Apvienoto Nāciju Organizācija
  • Atlantijas harta
  • Aukstais karš
  • holokausts
  • komunisms, ideoloģija
  • Māršala plāns
  • Molotova–Ribentropa pakts
  • Pirmais pasaules karš
  • Versaļas–Rīgas sistēma
  • Ziemeļatlantijas līguma organizācija

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes

  • D-dienas un Otrā pasaules kara vēsture (History of D-Day and World War 2)

Ieteicamā literatūra

  • Bartrop, P.R. (ed.), The Routledge History of the Second World War, New York, Routledge, 2022.
  • Bīvors, E., Staļingrada, Rīga, Atēna, 2005.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Browning, C.R., Ordinary Men: Reserve Police Battalion 101 and the Final Solution in Poland, New York, HarperCollins Press, 1998.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Churchill, W., Memoirs of the Second World War: an abridgement of the six volumes of The Second World War, Boston, Houghton Mifflin Co., 1990.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Deak, I., Europe on Trial: The Story of Collaboration, Resistance, and Retribution during World War II, Westview Press, 2015.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Franka, A., Annas Frankas dienasgrāmata, Rīga, Latvijas Valsts izdevniecība, 1963.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Hastings, M., The Secret War: Spies, Codes and Guerrillas 1939–1945, Glasgow, William Collins, 2016.
  • Kershaw, I., Hitler, London, Penguin Books, 2009.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Montefjore, S.S., Staļins: sarkanā cara galms, Rīga, Atēna, 2004.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Piehler, K. and Grant J. (eds.), The Oxford Handbook of World War II, New York, Oxford University Press, 2023.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Sledge, E.B., With the Old Breed: At Peleliu and Okinawa, London, Oxford University Press, 1990.
  • Snaiders, T., Asinszemes: Eiropa starp Hitleru un Staļinu, Rīga, Jumava, 2013.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Гроссман, В., Жизнь и судьба, Москва, Книжная палата, 1988.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā

Kārlis Kangeris, Jānis Tomaševskis "Otrais pasaules karš". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/204588-Otrais-pasaules-kar%C5%A1 (skatīts 26.09.2025)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/204588-Otrais-pasaules-kar%C5%A1

Šobrīd enciklopēdijā ir 0 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025. © Tilde, izstrāde, 2025. © Orians Anvari, dizains, 2025. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana