Ē. Kleptonam ir  lieli nopelni rokmūzikas žanrisko pamatu izveidē 20. gs. 60. gados. Sešas desmitgades ilgās karjeras laikā muzicējis grupās The Yardbirds; John Mayall & the Bluesbreakers; Cream; Blind Faith un Derek and the Dominos, kopš 70. gadu sākuma izdevis solo ierakstus, sniedzis lielu ieguldījumu blūza popularizēšanā.

Uzauga vecvecāku ģimenē, sarežģītās ģimenes attiecībās, kas atstāja stipru iespaidu uz zēna mentalitāti, veicinot sabiedrisku noslēgtību, nedrošību un savrupību – īpašības, ko mūziķis vēlāk daudzkārt atzinis par noteicošajām gan personīgajā dzīvē, gan profesionālajā darbībā. Spilgtu identifikācijas iespēju deva aizraušanas ar amerikāņu rokenrolu un īpaši blūzu, kas pamudināja pašmācībā apgūt ģitārspēli. 16 gadu vecumā, īslaicīgi mācoties Kingstonas Mākslas koledžā (Kingston College of Art), sāka muzicēt Londonas ielās.

1963. gadā Ē. Kleptons pievienojās vienai no pirmajām angļu ritmblūza grupām Yardbirds. Tās repertuāru veidoja t. s. Čikāgas blūza skaņdarbi, kas jaunajam mūziķim ļāva izkopt individuālu un ekspresīvu, žanra tradīcijās balstītu spēles manieri, kura vispilnīgāk novērtējama koncertalbumā Five Live Yardbirds (1964). Augot Yardbirds atpazīstamībai, pārējie mūziķi vēlējās pievērsties laikmetīgākam The Beatles ietekmētam repertuāram – Ē. Kleptons to uztvēra kā blūza ideālu nodevību, tādēļ 1965. gadā grupu atstāja. Yardbirds laikā ģitārists iemantoja iesauku Lēnā roka (Slowhand), kas viņu pavadījusi visas turpmākās muzikālās darbības laikā.

Pēc aiziešanas no Yardbirds Ē. Kleptons pievienojās angļu blūza pioniera Džona Meiola (John Mayal) grupai Bluesbreakers un piedalījās albuma Blues Breakers - John Mayall with Eric Clapton (1966) ieskaņošanā. Albumam, kurā iekļauts arī pirmais Ē. Kleptona solo vokāla ieraksts (Roberta Džonsona, Robert Johnson, dziesmā Ramblin’ on My Mind), bija nozīmīga loma blūza popularitātes veicināšanā Anglijā un vēlāk arī citās valstīs. Ar Bluesbreakers Ē. Kleptons muzicēja tikai nedaudz ilgāk par gadu (ar pārtraukumiem), taču šim periodam bija izšķiroša nozīme viņa blūza izpratnē, kā arī strauji augošās ģitārvirtuoza reputācijas izveidē – tieši šajā laikā mūziķim radās aizrautīgu fanu loks, kas savu sajūsmu par viņa spēli apliecināja ar grafiti uzrakstiem “Kleptons ir dievs” (Clapton is God) Londonas ielās.

Ē. Kleptona radošās darbības nozīmīgākie sasniegumi saistīti ar grupu Cream, ko ģitārists 1966. gadā izveidoja ar bundzinieku Džindžeru Beikeru (Ginger Baker) un basģitāristu un vokālistu Džeku Brūsu (Jack Bruce). Mūziķu profesionālā meistarība ļāva radīt vēlāk daudz atdarinātu, improvizētā blūza izpildījumā balstītu rokmūzikas skanējumu, kam tuvā nākotnē bija liela ietekme uz smagā roka rašanos. Albumi Fresh Cream (1966), Disraeli Gears (1967) un Wheels of Fire (1968), kā arī vērienīgas koncertturnejas Cream padarīja par vienu no populārākajām un ietekmīgākajām rokgrupām pasaulē.

Pēc Cream izjukšanas 1969. gadā Ē. Kleptons ar Dž. Beikeru un bijušajiem grupu Traffic un Family dalībniekiem Stīvu Vinvudu (Steve Winwood) un Riku Greču (Ric Grech) izveidoja plašu ievērību guvušu grupu Blind Faith, kas pastāvēja nepilnu gadu un izdeva vienu albumu (Blind Faith, 1969).

60. gadu nogale Ē. Kleptona karjerā bija īpaši piesātināts laiks, kurā viņš kā viena no jaunās roka kultūras lielākajām autoritātēm sadarbojās ar daudziem mūziķiem, tostarp, piedalījās amerikāņu roka un soula dueta Delaney & Bonnie turnejā (koncertalbums Delaney & Bonnie & Friends on Tour with Eric Clapton, 1970), kā arī Džona Lenona (John Lennon) grupas Plastic Ono Band sastāvā uzstājās Rokenrola atdzimšanas festivālā Toronto, Kanādā (koncertalbums Live Peace in Toronto 1969, 1969).

1970. gadā Ē. Kleptons ar vairākiem amerikāņu mūziķiem, kuri īsi pirms tam piedalījās viņa pirmā solo albuma Eric Clapton (1970) tapšanā, izveidoja grupu Derek and the Dominos. Tā izdeva tikai vienu studijas darbu Layla and Other Assorted Love Songs (1970) – blūzroka dziesmu dubultalbumu, kas, par spīti salīdzinoši pieticīgiem komercpanākumiem, turpmāk regulāri ierindots visu laiku labāko roka ierakstu reitingos; līdzīgs statuss rokmūzikas vēsturē ir arī albuma titulkompozīcijai Layla, kas veltīta Ē. Kleptona vēlākajai dzīvesbiedrei Petijai Boidai (Pattie Boyd). Neilgi pēc albuma iznākšanas grupas pastāvēšana tika izbeigta dalībnieku, bet jo īpaši Ē. Kleptona alkohola un narkotiku atkarības un citu iemeslu dēļ.

Pēc vairākiem personības krīzes un pašizolācijas gadiem, radošo darbību Ē. Kleptons atsāka ar Maiami, Amerikas Savienotajās Valstīs ierakstīto 461 Ocean Boulevard (1974) – albumu, kas guva plašus panākumus un aizsāka jaunu stilistisku pavērsienu Ē. Kleptona jaunradē, kurā turpmāk dominēja balādiskas, relaksēti skanošas poproka dziesmas ar melanholisku vokālu un ievērojami atturīgāku ģitārspēli nekā mūziķa agrākajos ierakstos.

1977. gadā iznāca viens no Ē. Kleptona populārākajiem albumiem Slowhand, kurā iekļautas dažas no viņa repertuāra pazīstamākajām dziesmām – liriskā balāde Wonderful Tonight (vēl viens veltījums P. Boidai), poproka hits Lay Down Sally un Dž. Dž. Keila (J. J. Cale) dziesmas Cocaine kaverversija.

Karjeras turpinājumā E. Kleptons regulāri nācis klajā ar ierakstiem, kas guvuši atšķirīgu kritikas vērtējumu un popularitātes rādītājus, kā arī sadarbojies ar ievērojamiem mūziķiem (tostarp piedalījās Rodžera Votersa, Roger Waters, albuma The Pros and Cons of Hitch Hiking, 1984, ierakstīšanā un koncertturnejā). 1986. gadā par līdz šim komerciāli veiksmīgāko Ē. Kleptona solo albumu kļuva Fila Kolinsa (Phil Collins) producētais August (1986). 1992. gadā šos panākumus pārspēja mūzikas televīzijas MTV koncertsērijas ietvaros ierakstītais Unplugged, kurā mūziķis, spēlējot akustisko ģitāru, izpilda klasiskus blūza un folkmūzikas skaņdarbus, kā arī savas kompozīcijas, ieskaitot plašu ievērību guvušo Layla akustisko versiju un Tears in Heaven – vienu no turpmāk vispazīstamākajām Ē. Kleptona dziesmām, kas veltīta viņa nelaimes gadījumā mirušā dēla piemiņai. Unplugged sasniedza 1. vietu Billboard topā, 2. vietu Apvienotās Karalistes topā un tika novērtēts ar sešām Grammy balvām, dodot autoram jaunu radošo enerģiju un atkal padarot viņu par vienu no populārākajiem rokmūziķiem pasaulē. Arī darbības turpinājumā Ē. Kleptons saglabājis roka klasiķa un publikas iemīļota, virtuoza un aktīvi koncertējoša mūziķa reputāciju. 2013. gadā uzstājās arī Latvijā.

1968. gadā Ē. Kleptons ieskaņoja ģitāras solo Beatles dziesmā While My Guitar Gently Weeps, kļūstot par vienu no retajiem pieaicinātajiem rokmūziķiem, kuri piedalījušies Beatles ierakstos. Arī turpmāk viņa ģitārspēli savos ieskaņojumos izmantojuši daudzi mūziķi: Beibīfeiss (Babyface); Gerijs Brukers (Gary Brooker); The Crusaders; Bobs Dilans (Bob Dylan); Dr. Džons (Dr. John); Arita Frenklina (Aretha Franklin); Bobs Geldofs (Bob Geldof); Badijs Gajs (Buddy Guy); Džordžs Harisons (George Harrison); Džo Kokers (Joe Cocker); F. Kolinss; Šerila Krova (Sheryl Crow); Dž. Lenons; Eltons Džons (Elton John); F. Kings; Pols Makartnijs (Paul McCartney); Bilijs Prestons (Billy Preston); Robijs Robertsons (Robbie Robertson); The Rolling Stones; Ringo Stārs (Ringo Starr); Stings (Sting); Tīna Tērnere (Tina Turner); The Who; Stīvijs Vonders (Stevie Wonder); Zukero (Zucchero) un citi.

Ē. Kleptona nopelni mākslinieciskas transformācijas procesā, kurā 20. gs. 60. gados no t. s. deltas un Čikāgas blūza avotiem radās modernā rokmūzika, ir nepārvērtējami. Vienlīdz ietekmīga bija gan viņa ģitārspēles tehnika, kas noteica jaunus virtuozitātes standartus, gan specifiskais un daudz atdarinātais skanējums (Gibson Les Paul ģitāras un pārslogota Marshall pastiprinātāja kombinācija, ko Ē. Kleptons atklāja, muzicējot ar grupu John Mayall & the Bluesbreakers), kas principiāli ietekmēja turpmāko rokmūzikas estētiku. Līdz 60. gadu vidum populārās mūzikas (atskaitot džezu) lielākās slavenības bija vokālisti, savukārt Ē. Kleptons kļuva par pirmo izpildītāju, kurš masu publiku ieinteresēja arī par instrumentālistu sniegumu, tā ļaujot jaunajam rokmūzikas žanram iemantot lielāku māksliniecisku daudzveidību un veicinot 60. gadu nogalē un 70. gadu 1. pusē valdošā t. s. ģitāristu kulta rašanos.

Tomēr Ē. Kleptona loma populārās mūzikas vēsturē neaprobežojas ar līdzdalību roka žanrisko pamatu izveidē. Viņa pirmais solo singls After Midnight (1970) pievērsa plašāku uzmanību dziesmas autoram – iepriekš mazpazīstamam amerikāņu mūziķim Dž. Dž. Keilam, kuram šī atzinība sniedza jaunu motivāciju turpināt jau gandrīz pārtraukto muzikālo darbību; vēlāk Dž. Dž. Keils kļuva par ievērojamu kantriblūza dziesminieku, bet Ē. Kleptons viņa sacerējumus izpildīja arī karjeras turpinājumā; 2006. gadā klajā nāca abu kopējs albums The Road to Escondido, bet pēc Dž. Dž. Keila nāves Ē. Kleptona vadībā tapa albums The Breeze: An Appreciation of J.J. Cale (2014), kurā viņa dziesmas interpretē dažādi roka, blūza un kantri mūziķi.

1974. gadā Ē. Kleptons ieskaņoja Rietumos vēl mazzināmā Boba Mārlija (Bob Marley) regeja dziesmu I Shot the Sheriff – singls guva lielus panākumus (Nr. 1 Billboard topā), ievērojami veicinot dziesmas autora un regeja popularitāti roka mūziķu un publikas vidū.

Ilgstoša draudzība un radošas attiecības Ē. Kleptonu saistīja ar Dž. Harisonu –  viņš regulāri piedalījās bijušā Beatles mūziķa ierakstos, bet 1991. gadā abi devās kopīgā turnejā pa Japānu (koncertalbums Live in Japan, 1992); 2002. gadā Karaliskajā Alberta zālē (Royal Albert Hall) notika Ē. Kleptona organizēts Dž. Harisona piemiņas koncerts ar daudzu ievērojamu mūziķu līdzdalību (koncertalbums Concert for George, 2003).

Kā daudzi rokmūziķi, kuru mākslinieciskā identitāte veidojusies 20. gs. 60. gados, Ē. Kleptons par savu sakņu mūziku uzskata blūzu, savukārt viņa ģitārspēles maniere veidojusies amerikāņu blūzmeņu R. Džonsona, Bigbila Brūnzija (Big Bill Broonzy), Fredija Kinga (Freddie King), Otisa Raša (Otis Rush), Madija Votersa (Muddy Waters), B. B. Kinga (B. B. King) un citu ietekmē. Būdams, iespējams, pats pazīstamākais britu blūza mūziķis, Ē. Kleptons sniedzis lielu ieguldījumu blūza un ievērojamāko šā žanra mūziķu popularizēšanā. Gan grupās Cream un Derek and the Dominos, gan vēlākās solo darbības laikā mūziķis gan koncertos, gan ierakstos regulāri izpildījis žanra klasiku un pats sacerējis daudz blūzā balstītu kompozīciju, kā arī bieži muzicējis un ierakstījies ar ievērojamiem blūzmeņiem. 1994. gadā lielus panākumus (Nr. 1 ASV un Apvienotajā Karalistē; Grammy balva kategorijā Labākais tradicionālā blūza albums, Best Traditional Blues Album) guva viņa albums From the Cradle ar klasisku blūza kompozīciju interpretācijām; līdzīgu atzinību izpelnījās arī Riding with the King (2000), ko Ē. Kleptons ieskaņojis ar B. B. Kingu. Savukārt albumos Me and Mr. Johnson un Sessions for Robert J (abi 2004) interpretēti t. s. deltas blūza ģitārista un dziedātāja R. Džonsona sacerējumi.

1971. gadā Ē. Kleptons uzstājās Dž. Harisona un Ravi Šankara (Ravi Shankar) organizētā “Koncertā Bangladešai” (Concert for Bangladesh) – pirmajā lielajā Rietumu rokmūziķu labdarības koncertakcijā. Kopš tā laikā ģitārists piedalījies daudzās labdarības akcijās, kā arī dažādu fondu darbībā. Pats ilgstoši cietis no alkohola un narkotiku atkarības, kopš 20. gs. 90. gadiem Ē. Kleptons ir aktīvs dažādu atkarību ārstniecības centru un fondu atbalstītājs. Kopš 1998. gada Antigvā darbojas viņa izveidots Krustceļu centrs (Crossroads Centre) alkohola un narkotiku atkarību ārstniecībai. Lielu tā finansējuma daļu veido mūziķa rīkotā Krustceļu ģitārfestivāla (Crossraods Guitar Festival) peļņa; festivālā līdzās pašam Ē. Kleptonam muzicējuši pasaules ievērojamākie ģitāristi.

Ē. Kleptons ir viens no visvairāk godalgotajiem māksliniekiem mūzikas industrijas vēsturē. Saņēmis 17 Grammy balvas, kā arī apbalvojumu par mūža ieguldījumu (Grammy Lifetime Achievement Award) grupas Cream sastāvā, četras Aivora Novello balvas (Ivor Novello Awards), Britu balvu (Brit Award) par izcilu ieguldījumu mūzikā un citas godalgas.

Ē. Kleptons ir vienīgais, kurš Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame) uzņemts trīs reizes – ar grupām Yardbirds (1992) un Cream (1993), arī kā solo mākslinieks (2000).

Par viņa dzīvi un radošo darbību stāstīts vairākās grāmatās, arī pats mūziķis izdevis memuārus “Kleptons. Autobiogrāfija” (Clapton. The Autobiography, 2007). Viņam veltīta dokumentāla filma “Ēriks Kleptons: dzīve 12 taktīs” (Eric Clapton: Life in 12 Bars, režisore Lilī Finī Zenuka, Lili Fini Zanuck, Anglija, 2017).

Žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2020) iekļauts Cream albums Disraeli Gears un Derek and the Dominos albums Layla and Other Assorted Love Songs; šā reitinga iepriekšējā redakcijā (2012) bija minēti astoņi ar Ē. Kleptona līdzdalību tapuši darbi, t. sk. divi soloalbumi.

Mūziķim piešķirta Britu Impērijas Ordeņa Virsnieka (Officer of the Order of the British Empire, OBE, 1995) un Komandiera (CBE, 2004) pakāpe, kā arī Francijas valdības Ordenis Mākslā un literatūrā (Ordre des Arts et des Lettres) komandiera (Commandeur) pakāpē.

After Midnight; Bad Love; Cocaine; Forever Man; Give Me Strength; Hello Old Friend; I Shot the Sheriff; I’ve Got a Rock’n’Roll Heart; Lay Down Sally; Layla (akustiskā versija); Let It Grow; Let it Rain; My Father’s Eyes; Old Love; Promises; Sign Language (ar B. Dilanu); Tearing Us Apart (ar T. Tērneri); Tears in Heaven; Willie and the Hand Jive; Wonderful Tonight

* minētas solo karjeras laikā ieskaņotās dziesmas

Eric Clapton (Polydor/ATCO, 1970); Eric Clapton’s Rainbow Concert* (RSO, 1973); 461 Ocean Boulevard (RSO, 1974); E.C. Was Here* (RSO, 1975); There’s One in Every Crowd (RSO, 1975); No Reason to Cry (RSO, 1976); Slowhand (RSO, 1977); Backless (RSO, 1978); Just One Night* (RSO, 1980); Another Ticket (RSO, 1981); Money and Cigarettes (Duck/Reprise, 1983); Behind the Sun (Duck/Reprise, 1985); August (Duck/Reprise, 1986); Journeyman (Duck/Reprise, 1989); 24 Nights* (Duck/Reprise, 1991); Unplugged* (Duck/Reprise, 1992); From the Cradle (Duck/Reprise, 1994); Pilgrim (Duck/Reprise, 1998); Riding with the King (Duck/Reprise, 2000, ar B. B. Kingu); One More Car, One More Rider (Duck/Reprise, 2002); Me and Mr. Johnson (Duck/Reprise, 2004); Sessions for Robert J (Duck/Reprise, 2004); The Road to Escondido (Duck/Reprise, 2006, ar Dž. Dž. Keilu); Live from Madison Square Garden* (Duck/Reprise, 2009, ar S. Vinvudu); Back Home (Duck/Reprise, 2010); Clapton (Duck/Reprise, 2010); Play the Blues: Live from Jazz at Lincoln Center* (Reprise/Rhino, ar Vintonu Marsalisu, Wynton Marsalis); Old Sock (Duck/Reprise, 2013); Slowhand at 70 - Live at the Royal Albert Hall* (Eagle, 2015); Live in San Diego* (Reprise, 2016); I Still Do (Bushbranch/Surfdog, 2016); Happy Xmas (Bushbranch/Surfdog, 2018); The Lady in the Balcony: Lockdown Sessions* (Mercury/Universal), 2021; Nothing But the Blues* (Duck/Reprise, 2022); Meanwhile (Bushbranch/Surfdog, 2024)

* koncertieraksti