Dejas mākslā līdzās pastāv divi fundamentāli virzieni – klasiskā deja un modernā deja, kam piemīt gan savas būtiskas atšķirības, gan kopīgas pazīmes. Dejas žanrus Latvijā raksturo katrā gadsimtā vēsturiski izveidojušies un formējušies noteikti mākslas stili, ar savam laikmetam raksturīgu, vienotu kustību sistēmu, kura atbilst noteiktā laikā esošajiem dejas virzieniem. Klasiskās dejas virziens ietver baroka, klasicisma, romantisma, neoklasicisma, modernisma stilus, kas raksturo tautas dejas, vēsturiskās dejas, baleta, raksturdejas žanrus. Modernās dejas virziens ietver konstruktīvisma, ekspresionisma, postmodernisma, individuālos stilus, kas raksturo estrādes, džeza, modes, laikmetīgās vai mūsdienu dejas žanrus.

Par senāko dejas žanru var uzskatīt tautas deju, kas ir tradicionālās kultūras sadzīves deja. Tautas deju sauc arī par etnogrāfisko, tradicionālo, folkloras, autentisko deju, un ļoti būtiski ir, ka to nav iestudējis horeogrāfs. Latvijā tautas deja attīstījās laukos, īpaši tautas svētku norises laikā, kas notika pilsētu laukumos. Par latviešu tautas dejas pirmsākumiem netieši liecina arheoloģiskie atradumi, rakstītās ziņas, hronikas, ceļojumu apraksti.

Senatnē Latvijas teritorijā dzīvojošām ciltīm deja bija godu un gadskārtu ieražu daļa. Cilvēki dejoja upurvietās, pie svētakmeņiem un svētkokiem. Plašākie un bagātākie folkloras avoti, kas liecina par latviešu dejas senākajiem slāņiem, ir tautasdziesmas. No 19. gs. otrās puses tika apkopoti tautas deju un rotaļu apraksti. 20. gs. pasaulē par deju folkloru ieinteresējās profesionāli horeogrāfi, radās tautas dejas apdares un pēc folkloras avotiem veidotas autorhoreogrāfijas un termins “tautas balets” (darināts pēc vācu Volkballet). Latvijā šim terminam atbilst latviešu skatuviskā deja, kas strauji attīstījās pēc Otrā pasaules kara.

Latvijā tās sauc par apdarēm, tautas deju apdarēm, laukuma dejām un citām. Šādas dejas to vienkāršības dēļ ir piemērotas lielos laukumos izpildāmām dejām, folkloras festivāliem. 1937. gadā Rīgā notika Aizsargu tautas deju un vingrošanas svētki, kuros piedalījās 20 tautas deju kopas ar 720 dejotājiem, bet 1948. gadā deju lieluzvedumu pieņemts uzskatīt par pirmajiem Vislatvijas deju svētkiem. Laukuma deju un deju lieluzvedumu attīstībā nozīmīgu ieguldījumu devusi latviešu horeogrāfe Ingrīda Edīte Saulīte. 1998. gadā XII Deju svētkos tika iestudēts uzvedums “Solis laikā”, 2001. gadā Rīgas 800 gadu jubilejai veltītajos Dziesmu un deju svētkos uzvedums “Četri meti” un 2013. gadā deju lieluzvedums “Tēvu laipas”, kurā 600 visu paaudžu deju kolektīvi ar 15 000 dalībnieku deju rakstos atklāja latviešu tautas vēstures pagriezienus un latviskās dzīvesziņas vērtības. 2018. gadā XVI Deju svētkos deju lieluzvedumā “Māras zeme” piedalījās vairāk nekā 18 000 dejotāju.

Skatuviskā tautas deja savas skatuves gaitas sāka kā divertisments teātra izrādēs, saglabājot tautas daiļrades raksturīgākās iezīmes, pakāpeniski veidojoties par patstāvīgu profesionālās horeogrāfijas un mākslinieciskās pašdarbības priekšnesuma veidu. Skatuviskās tautas dejas horeogrāfijas dažādos laikos veidojuši: Aija Baumane, Agris Daņiļevičs, Jānis Ērglis, Olga Freiberga, Milda Lasmane, Imants Magone, Arta Melnalksne, Jānis Purviņš, Atis Spura, Rita Spalva, Irēna Strode, Harijs Sūna, Uldis Šteins, Helēna Tangijeva-Birzniece, Uldis Žagata un citi. Skatuviskās tautas dejas popularitāti mūsdienās (2017) apliecina lielais deju kolektīvu skaits – 789. Pazīstamākie bērnu deju kolektīvi: “Dzintariņš”, “Zelta sietiņš”, “Teiksmiņa”, “Dzirkstelīte” un citi. Pazīstamākie tautas deju kolektīvi: “Dancis”, “Kalve”, “Vektors”, “Daiļrade”, “Liesma”, “Līgo”, “Teiksma”, “Rotaļa” un citi. Okupētajā Latvijā deju kolektīviem tika piešķirts nosaukums “LPSR Tautas deju ansamblis”, kā arī darbojās profesionāli valsts deju ansambļi: LPSR Valsts dziesmu un deju ansamblis (1946–1953), “Sakta” (1956–1964), “Daile” (1968–1997). Kopš 1997. gada Latvijā darbojas tikai amatieru tautas deju kolektīvi.

Līdzās klasiskajai dejai radās raksturdejas, kuru saknes sniedzas sirmā senatnē, bet par profesionālu žanru Latvijā tās izveidojās 19. gs. beigās. Vispirms tās parādījās dramatiskā teātra izrādēs, bet vēlāk klasiskajos baletos, kur tautas deja tika dēvēta par raksturdeju. Spilgtākie raksturdeju interpreti un horeogrāfi Latvijā bijuši Alberts Kozlovskis, Osvalds Lēmanis, Valentīns Bļinovs, A. Baumane, Marta Alberinga. Lai nodrošinātu mākslinieciski augstvērtīga repertuāra izveidi Latvijas tautas deju kolektīviem, stimulētu horeogrāfus jaunrades darbam un sadarbībai ar komponistiem, tiek rīkoti Deju jaunrades konkursi.

Katrs laikmets un sabiedrība izvirzīja savas prasības arī dejas mākslā. Latvija daudzu gadsimtu gaitā attīstījās kā multikulturāla zeme – vācu, poļu, krievu, zviedru ietekmes uzslāņojās pamattautas kultūrai. 15. gs. radās priekšnesumi – intermēdijas, kas bija speciāli iestudētas dejas, no kā veidojās atšķirīgs izpildījums starp galmā un tautā dejotajām dejām, sadaloties tautas dejā un galma dejā jeb balles dejā. Pirmās intermēdijas ar speciāli iestudētām dejām Rīgā notika 1782. gadā “Muses” teātra namā. Stingrās formās ieturētās baroka stila dejas gavote, alemande un manierīgais menuets tika dejots augstmaņu pilīs un muižās: Rīgā, Rundālē, Jelgavā, Ungurmuižā, bet romantisma laikmetā 18. gs. un 19. gs. tika iepazīts valsis, polka, polonēze, kadriļa, mazurka, galops. Balles dejas vai mūslaiku balles dejas, sinonīmi – salona dejas un viesību dejas –, ir rekreācijas jeb sabiedrisko deju kategorijai piederošas vienkāršas klasiskās pāru dejas ar improvizācijas tipa horeogrāfiju.

20. gs. 20. gados Rīgā populāri bija varietē tipa restorāni, kuru obligāta sastāvdaļa bija arī kabarē priekšnesumi. Iecienītākās bija varietē “Viktorija”, “Cafe de Paris”, “Alhambra”. Popularitāti ieguva arī deju zāles “Trokadero”, “Dancing Palace”, “Šimmidīli”. Savukārt “Piccadilly” jau 1923. gadā piedāvāja varietē-kabarē programmas. Balles dejas ir lēnais valsis (angļu), tango, Vīnes valsis, fokstrots, šimmī un kviksteps. 20. gs. radās jauni dejas stili: “ballīšu, jautrības un mikseru dejas”. Tās ir rekreācijas dejas ar fiksētu horeogrāfiju vai horeogrāfu radītas, veidojušās uz dažādu tautu deju bāzes, piemēram, putniņu deja, letkiss, sirtaki, makarena, lambetvoks, bumsedēze, līnijdejas. Zināmākās līnijdeju grupas Latvijā ir “Jautrie zābaciņi”, “Tik un tā”, “Varavīksne” un citas. Šīs dejas var dejot apļos, līnijās un pāros, mikseru dejas laikā notiek partneru maiņa. 20. gs. 70.–80. gados popularitāti ieguva rēvija – dejas priekšnesumi tādos restorānos un bāros kā “Jūras pērle”, ”Latvija”, “Tūrists”, kuru programmas veidoja profesionāli horeogrāfi (Janīna Pankrate, Raimonds Dzenis, Marks Gurmans, Inese Čača) un kurās piedalījās profesionāli dejotāji.

20. gs. sākumā radās modernās dejas virziens, kurā pieņemtā noteiktu kustību sistēma ir pamats laikmetīgās vai mūsdienu dejas žanram. 21. gs. laikmetīgā deja ir viens no populārākajiem dejas mākslas žanriem Latvijā un pasaulē, un ietver daudzus un dažādus deju stilus (hiphops, house, hip-hop new style, hip-hop la style, popping, breiks u. c.).

Latvijā laikmetīgās dejas žanrā darbojas brīvmākslinieki, profesionālās laikmetīgās dejas grupas un apvienības, kas valstiski netiek finansētas. Laikmetīgās dejas žanrā darbojas horeogrāfi Olga Žitluhina, Lillija Lipora, Edīte Ābeltiņa, Dmitrijs un Elīna Gaitjukeviči, A. Daņiļevičs, Edmunds Veizāns un citi. Populārākās laikmetīgās dejas grupas un apvienības: horeogrāfu apvienība “Ārā”, “Ģertrūdes ielas teātris”, “Dirty Deal Teatro”, “Dejas anatomija”, deju grupa “Ritms”, deju grupa “Dzirnas”, “Līgas Libertes deju teātris”, kā arī A. Daņiļeviča un E. Veizāna deju skolas. Apvienojoties laikmetīgās dejas pārstāvjiem, 2003. gadā tika dibināta Latvijas Profesionālās mūsdienu dejas horeogrāfu asociācija. Tā organizē nozīmīgus starptautiska un Latvijas mēroga projektus, piemēram, ikgadējo starptautisko laikmetīgās dejas festivālu “Laiks dejot”, laikmetīgās dejas mobilitātes un apmaiņas projektus Eiropas Savienības programmas “Kultūra” projekta “E-motional Bodies & Cities” un “E-motional rethinking dance” ietvaros, kā arī interaktīvā formāta pasākumu “Dejas diena” (kopš 2012), piedāvājot bezmaksas meistarklases un radošās darbnīcas.

Profesionālās dejas (baleta un laikmetīgās dejas) procesa analīzei un dokumentēšanai izveidotas un darbojas tīmekļa vietnes “Journal.dance.lv”, “Ballet.dance.lv”.