K. Ulmanis ir viena no vispretrunīgāk vērtētajām personām Latvijas vēsturē, kam ir liela ietekme Latvijas sabiedrības sociālajā atmiņā un publiskajās diskusijās. Ne vien K. Ulmaņa autoritārā režīma gadus, bet arī starpkaru periodu kopumā sarunu valodā ir pieņemts apzīmēt kā “ulmaņlaikus”. Pozitīvo vērtējumu pamatā, pirmkārt, ir K. Ulmaņa loma valsts dibināšanā un Neatkarības kara laikā, tomēr daļā sabiedrības par “zelta laikmetu” tiek uzskatīti arī autoritārā režīma gadi. Šo iemeslu dēļ nav pārsteiguma, ka sabiedriskās domas aptaujās K. Ulmanis regulāri ir vispozitīvāk vērtēto vēsturisko personību saraksta augšgalā, tomēr netrūkst arī asu K. Ulmaņa kritiķu. Negatīvo vērtējumu centrā ir 1934. gada 15. maija apvērsums un diktatūras gadi, bet bieži K. Ulmanim tiek arī pārmesta nespēja novērst Latvijas okupāciju un aktīvas pretestības trūkums. Diskusijas gan laikabiedru, gan vēsturnieku vidū ir raisījis arī jautājums par Latviešu pagaidu nacionālās padomes neiesaistīšanu neatkarības deklarācijas pieņemšanas brīdī, kā arī atsevišķi Pagaidu valdības lēmumi Neatkarības kara laikā. Viedokļu daudzveidība ir izvērsta spektrā no eksaltētiem slavinājumiem līdz iznīcinošai kritikai.
Gan kritiķi, gan apoloģēti ir vienisprātis, ka K. Ulmanis bija ļoti ambiciozs un apveltīts ar lielām darba spējām. Kā redzams studiju laika sekmju izrakstos, K. Ulmanis bija arī spējīgs students, kurš paralēli ar lauksaimniecību saistītajiem jautājumiem aktīvi interesējās par politiku, vēsturi un tautsaimniecību. Daļa laika biedru ir raksturojuši K. Ulmani kā atturīgu, formālu un dažkārt pat neveiklu ikdienišķā saziņā, norādot arī uz tuvu draugu un romantisku interešu trūkumu. Tomēr jāņem vērā, ka šie raksturojumi attiecināmi uz starpkaru periodu, kad atmiņu rakstītāji bija vai nu politiskie konkurenti vai arī pakļauti K. Ulmanim. Līdz ar to starp vērtētājiem un K. Ulmani pastāvēja formāla distance. Brīžos, kad tas bija nepieciešams, K. Ulmanis spēja būt šarmants, komunikabls un pārliecinošs (attiecībā uz K. Ulmani izmantots arī apzīmējums “amerikāniskas dabas”). Šīs prasmes ļāva K. Ulmanim ne vien panākt nepieciešamos kompromisus, iegūt un noturēt svarīgus amatus dažādās organizācijās, bet arī izveidot sev personiski dziļi lojālas līdzstrādnieku grupiņas.
Politisko uzskatu izvērtējumā bieži uz K. Ulmani pieņemts attiecināt apzīmējumus “konservatīvs” un “nacionālists”. Tomēr analizējot K. Ulmaņa politisko attīstību, šo abu raksturojumu piemērošana raisa skepticismu; drīzāk būtu grūti identificēt kādu skaidri definētu ideoloģisku virzienu. Lai gan K. Ulmanis visa mūža garumā izrādīja padziļinātu interesi par politiku un vēsturi, teoretizēšanai par politiku viņš nepievērsās. Liela loma K. Ulmaņa politiskās personas veidošanā bija viņa pavadītajiem gadiem ASV, kas sakrita ar tā dēvēto Progresīvo ēru (Progressive Era, 1896–1916) – straujas ekonomiskās attīstības un sociālo un politisko reformu periodu. Vairāki reformu strāvojumi atbalstīja aktīvu valsts politiku, kas veicinātu jaunāko tehnoloģiju, industriālo ražošanas metožu un zinātnes pielietojumu straujai lauksaimniecības modernizācijai. Būtiski arī, ka ASV Vidējos rietumos, tostarp Nebraskas pavalstī, populāra bija ideja, ka tieši modernizētajai lauksaimniecībai ir jākļūst par ASV ekonomikas pamatu (K. Ulmaņa darba devējs un labvēlis Č. Vorens bija šādu ideju aizstāvis un praktizētājs). Jau kā žurnālists un agronoms K. Ulmanis Latvijā popularizēja no progresīvās reformu kustības aizgūtas idejas lauksaimniecības modernizēšanai. Jāņem gan vērā, ka Pirmā pasaules kara priekšvakarā K. Ulmanis bija viens no vairākiem lauksaimniecības modernizācijas proponētājiem Latvijā un ka viņa aizstāvētās idejas neveidoja kopumu, kas varētu kalpot par pamatu politiskai platformai. Arī parlamentārajā periodā ārpus centieniem risināt tā brīža aktuālās lauksaimnieku problēmas K. Ulmaņa darbībā nebija skaidra ideoloģiska virziena ārpus tēzes “plauks lauksaimniecība – plauks visa valsts” (“Kā pacelt un padarīt ienesīgu mūsu lauksaimniecību”, 1929). Vēlāk K. Ulmaņas varas zenītā diktatūras periodā valdības agrārā politika un ideoloģija veidoja savdabīgu sajaukumu starp plānveida ekonomiku un progresīvās ēras reformismu, kur arī varēja saskatīt spēcīgas paralēles ar ASV prezidenta Frenklina Rūzvelta (Franklin Delano Roosevelt) Jaunā kursa (The New Deal, 1933–1939) politiku (K. Ulmanis regulāri lasīja ASV presi, un viņa personiskais fonds arhīvā satur vairākus avīžu izgriezumus par F. Rūzveltu un “Jauno kursu”). ASV K. Ulmanis pirmo reizi praksē iepazinās arī ar masu politiku un politisko organizāciju. Novēroto K. Ulmanis adaptēja Latvijas apstākļiem, gan uzstājoties priekšvēlēšanu kampaņu laikā parlamentārajā periodā, gan autoritārā režīma rituālos Pļaujas svētku formā, gan arī organizatoriskajā ziņā, piemēram, iniciējot Mazpulku organizācijas (1929) dibināšanu, par paraugu ņemot ASV populāro 4-H lauku jauniešu organizāciju.
ASV pavadītajos gados K. Ulmanis aizrāvās ar pašpalīdzības grāmatām, kuras sarakstīja tā dēvētās Jaunās domas kustības (New Thought movement) pārstāvji Orisons Mārdens (Orison Swett Marden), Ralfs Trains (Ralph Waldo Trine) un citi. Šīs grāmatas sludināja “pozitīvās domāšanas spēku”, kas solīja padarīt tās adeptus par dižām personībām. Jāatzīmē arī, ka ar šo pašpalīdzības grāmatu popularitāti 20. gs. sākumā iezīmējās arī izmaiņas tajā, kā tika uztvertas personības pozitīvās īpašības. Ja agrāk autori uzsvēra rakstura un tikuma izkopšanas nozīmi (pieticība, stoicisms, taupība, atturība utt.), tad jaunā stila personības attīstības literatūra priekšplānā izvirzīja tādus rakstura lielumus kā magnētisms, pievilcība, spēja fascinēt, dzirkstoša, dominējoša utt. Nav nejaušība, ka tieši Ulmaņa iecienītais O. Mārdens bija viens no pirmajiem autoriem, kas grāmatā “Meistarīga personība” (Masterful Personality, 1921) sāka teoretizēt par dižiem indivīdiem, kas ar personības spēku vada cilvēku masas. Nevainīgākā formā 20. gados šīs personības uztveres izmaiņas labi atspoguļojās kinozvaigžņu un izlaidīgu, bagātu, jaunu vīriešu pleiboja tēlu konstruēšanā presē, kuru svarīgākais atribūts bija “interesanta personība”. Bet šajā laikā “interesantu personību” meklējumi neizbēgami pārcēlās arī uz politisko arēnu, kā rezultātā Itālijas fašistu propagandas radītais Benito Musolīni (Benito Mussolini) tēls kļuva par vispasaules preses zvaigzni. K. Ulmanis regulāri lasīja ASV, britu un vācu presi, kurā 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā pastāvēja šāda, bieži vien pozitīva B. Musolīni personības apbrīnošana. Līdz ar to nepārsteidz, ka arī K. Ulmanis pozitīvi vērtēja B. Musolīni, kura pielietotās “interesantās personībās” konstruēšanas metodes autoritārā režīma laikā atdarināja arī propagandisti Latvijā, veidojot vadoņa tēlu. 30. gadu sākumā K. Ulmanis sāka arī interesēties ne vien par personiskajiem aspektiem, bet arī par itāļu fašistu izveidoto politisko sistēmu kopumā. Tobrīd itāļu fašisti bija ārpasaulei samērā veiksmīgi radījuši iespaidu, ka Itālijā ir radīta jauna, moderna valsts forma, kas nolīdzina agrāk pastāvējušās sociālās un politiskās pretrunas sabiedrībā. Pārliecība, ka šāda utopiska jauna valsts forma ir iespējama, bija viens no vadmotīviem K. Ulmaņa autoritārā režīma agrīnajos gados.
