Vēstures zinātnes celmlauži Latvijā bija vācbaltieši, piemēram, Jakobs Karls Georgs fon Zīverss (Jakob Karl Georg von Sievers), Augusts Bīlenšteins (August Bielenstein), Ernsts Serafims (Ernst Seraphim), Leonīds Arbuzovs (Leonid Arbusow) un Leonīds Arbuzovs jaunākais (Leonid Arbusow, junior). Viņi pētīja Baltijas provinču politisko un tiesību vēsturi, taču daudz paveica arī latviešu folkloras, arheoloģijas un etnogrāfijas pētniecībā un kultūras mantojuma apzināšanā. Nozīmīgāko ieguldījumu sniedza sabiedriskās organizācijas – Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība (dibināta 1815. gadā) un Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrība (1834).

20. gs. sākumā radās arī pirmie akadēmiski izglītotie latviešu vēsturnieki, piemēram, Jānis Krodznieks (Krīgers), kuru uzmanības centrā bija latviešu tautas vēsture. Pēc Latvijas valsts nodibināšanas izveidojās nozīmīgākās vēstures nozares institūcijas, tā kļuva arī par augstākās izglītības daļu Latvijas Universitātē (LU), kurā vadošie bija latviešu vēsturnieki, lai gan vācbaltieši un citi nelatvieši netika pilnībā izstumti. Pēc valsts apvērsuma 1934. gadā vēsture ieguva būtisku nozīmi nacionālās pašapziņas veidošanā, notika izteikta vēstures politizācija. Nelatviešiem vai nu nācās pieņemt nacionālo vēstures pieeju, vai arī viņi nevarēja darboties LU. 1936. gadā tika izveidots īpašs Latvijas vēstures institūts. 1940. gadā pēc padomju okupācijas vairāki vēstures pētnieki tika represēti (Augusts Tentelis, Ernests Brastiņš u. c.), bet arheologam Francim Balodim izdevās emigrēt.

1944. gadā izceļoja daudzi vēstures pētnieki (Edgars Dunsdorfs, Arveds Švābe, Eduards Šturms u. c.), citi pēc kara tika represēti (Rauls Šnore, Pēteris Stepiņš u. c.). Vairums vēsturnieku trimdā turpināja pētījumus, publicējoties galvenokārt latviešu valodā un balstoties uz nacionālās vēstures koncepciju. Vēlāk veidojās arī latviešu izcelsmes vēsturnieku paaudze, kas izglītību bija ieguvuši jau Rietumos un bija iekļāvušies mītnes zemju akadēmiskajā vidē (Edgars Andersons, Modris Ekšteins, Andrievs Ezergailis, Kārlis Kangeris, Andrejs Plakans, arheologi Zaiga Blumberga un Jēkabs Ozols u. c.). Baltijas vēstures problemātika Rietumos Aukstā kara laikā tika uzskatīta par marginālu, ar to nodarbojās tikai nedaudzās universitātēs un pētnieciskās apvienībās (Baltijas vēsturiskā komisija, Baltische Historische Kommission, BHK, Vācijas Federatīvajā Republikā, VFR; Baltijas pētījumu veicināšanas asociācija, Association for the Advancement of Baltis Studies, AABS, Amerikas Savienotajās Valstīs, ASV; Stokholmas Universitāte, Stockholms universitet).

Latvijā padomju okupācijas apstākļos vēstures zinātnei bija pilnībā jāpārkārtojas, balstoties uz vēsturiskā materiālisma skatījumu. Tas nozīmēja vēstures periodizācijas pieskaņošanu sociāli ekonomiskajām formācijām, sociāli ekonomiskās vēstures, šķiru cīņas, strādnieku šķiras vēstures izvirzīšanu priekšplānā. Latvijas vēsturi centās integrēt Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) vēsturē, pastāvīgi uzsverot Krievijas un krievu tautas pozitīvo nozīmi Latvijas un latviešu tautas likteņos. Latvijā palikušajiem vēsturniekiem nācās pārkārtoties atbilstoši marksistiskajai ideoloģijai. Vēstures zinātnes sovetizācijā būtiska nozīme bija no Maskavas atbraukušajiem profesoriem un administratoriem. Vairums no viņiem bija ļoti dogmatisks skatījums uz vēstures procesu, tomēr starp viņiem bija arī cilvēki ar plašāku skatījumu, piemēram, Jānis Zutis. Vēstures pētniecība tika iekļauta PSRS akadēmisko institūciju sistēmā, kontakti ar Rietumu un trimdas vēsturniekiem bija sporādiski un reti, arī Rietumu historiogrāfijas apzināšana varēja notikt tikai ierobežotā apjomā.

Zinātņu Akadēmijas (ZA) Vēstures institūts bija galvenā vēstures pētniecības institūcija, tomēr vienlaicīgi pētījumi notika arī Latvijas Valsts Universitātē (LVU), muzejos un arhīvos. Ietekmīgs un labi finansēts pētniecības centrs bija Partijas vēstures institūts. Ideoloģisko spiedienu izjuta visas vēstures jomas, tomēr, jo vēsture bija senāka, jo vieglāk pētniekiem bija izvairīties no politizācijas, izņemot periodiskās prasības pastiprināti pievērsties krievu un austrumslāvu ietekmei uz Latvijas vēsturi un latviešiem, kā arī noniecināt Rietumu (vācu, skandināvu) ietekmes. Aizvēstures un viduslaiku vēstures pētniecībā, kā arī arheoloģijā un etnogrāfijā joprojām saglabājās pirmskara koncepciju ietekme. Tomēr 19. gs. un galvenokārt 20. gs. vēstures pētniecībā izvairīties no pētījumu ideoloģizācijas bija gandrīz neiespējami. It sevišķi tas attiecās uz neatkarīgās Latvijas novērtējumu, kā arī uz padomju okupācijas perioda pētniecību. Neskatoties uz to, tika radīti daudzi vērā ņemami un labi izstrādāti darbi par viduslaiku un jauno laiku ekonomiskās, agrārās un kultūras vēstures tematiku (Vasīlijs Dorošenko, Dzidra Liepiņa, Dzidra Ozoliņa, Austra Mieriņa, Vilnis Pāvulāns, Teodors Zeids), tika pētītas latviešu un vācbaltiešu attiecības (Maksims Duhanovs, Pēteris Krupņikovs), latviešu strēlnieku cīņas (Valdis Bērziņš) un citas tēmas. Daži vēsturnieki guva atzinību par pētījumiem vispārējā vēsturē (Aleksandra Rolova un Joels Veinbergs). Lai gan par vadošo nozari tika uzskatīta 20. gs. vēsture, būtiski panākumi tika gūti Latvijas aizvēstures un vēsturisko laiku arheoloģiskā izpētē, t. sk. akmens laikmeta (Ilze Loze, Lūcija Vankina, Francis un Ilga Zagorski), bronzas laikmeta (Jānis Graudonis), dzelzs laikmeta un viduslaiku (Zigrīda Apala, Māris Atgāzis, Ēvalds Mugurēvičs, Ādolfs Stubavs, Elvīra Šnore, Vladislavs Urtāns, Anna Zariņa) pētniecībā, Vecrīgas arheoloģiskajā izpētē (Andris Caune), zemūdens un eksperimentālajā arheoloģijā (Jānis Apals) un bioarheoloģijā (Raisa Deņisova, Rita Grāvere). Etnogrāfiskajos pētījumos prioritāri bija materiālās kultūras pētījumi (Saulvedis Cimermanis, Linda Dumpe, Mirdza Slava).

20. gs. 80./90. gadu mijā, sabrūkot padomju vēstures zinātnei Latvijā, alternatīva tika meklēta pirmskara vēstures zinātnes mantojumā un trimdas vēsturnieku darbos, līdz ar to notika arī atgriešanās pie pirmskara izpratnes par Latvijas vēsturi kā primāri latviešu nācijas vēsturi. Nopietna padomju vēstures mantojuma kritiska izvērtēšana būtībā nenotika. Kā filtrs politizētu pieeju atšķiršanai no reāla pienesuma vēstures pētniecībai bija iecerēta t. s. zinātnisko grādu nostrifikācija (atzīšana) 1992. un 1993. gadā, bet daļa vēsturnieku, apzinoties, ka viņu disertācijas šo pārbaudi neizturēs, nemaz nepieteicās nostrifikācijai.

Ja Latvijas un trimdas historiogrāfijas saplūšana notika viegli, tad daudz sarežģītāka bija iekļaušanās Rietumu un globālajā vēstures pētniecības kontekstā. Padomju vēstures zinātnes sabrukums Latvijā 20. gs. 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā sakrita ar lūzumu Rietumu vēstures zinātnē, kas bija sācies jau 60. gados. Visgrūtāk pārvaramā plaisa bija nacionālās vēstures paradigmas nesakritība ar Rietumos valdošajām koncepcijām un priekšstatiem par vēstures metodoloģiju, metodēm un vietu sabiedrībā. Sociālo zinātņu pieeju un jēdzienu pielietošanu vēstures izskaidrošanā un interpretācijā, postmodernos priekšstatus par vēstures zināšanu nosacītību un atkarību no laikmeta un politiskā konteksta daudzi vēsturnieki uztvēra kā centienus relativizēt Latvijas valsts un latviešu tautas traģisko vēsturi. Neskatoties uz šīm pretrunām, atsevišķi pētījumu virzieni, kas atrodas uz robežas starp vēsturi un sociālajām zinātnēm, ieguvuši stabilu vietu Latvijas akadēmiskajā vidē, piemēram, mutvārdu vēstures izpēte. Vieglāk Eiropas un globālajā pētniecībā bija iekļauties arheologiem, kā arī etnologiem, jo viņu pētījumiem ir izteiktāks teritoriālais un starpdisciplinārais aspekts. 

Sarežģīts ir arī jautājums par vēstures zinātnes un politikas attiecībām. Kā liecināja 1999.–2011. gada diskusijas par to, vai Latvijas vēsture skolās mācāma kā atsevišķs priekšmets vai arī kā daļa no vispārējās (pasaules) vēstures, vairums akadēmisko vēsturnieku atbalstīja uzskatu, ka vēsturnieku pētījumu rezultātiem jābūt politiski pielietojamiem, kas izriet ne tik daudz no konservatīvisma, cik no Latvijas iekšpolitiskās un ārpolitiskās situācijas, kurā vēstures interpretācijas ir viens no politiskās cīņas instrumentiem, kurus izmanto kā valsts neatkarības aizstāvji, tā arī tās pretinieki.

Vēstures pētniecības iestāžu tīkls 90. gadu sākumā tika pārmantots no padomju sistēmas, tomēr tajā ir notikušas izmaiņas. Lielākā daļa akadēmisko vēsturnieku joprojām darbojas LU Vēstures un filozofijas fakultātē un LU Latvijas vēstures institūtā. Mutvārdu vēstures pētījumus veic Daugavpils Universitātes Mutvārdu vēstures centrs, LU Filozofijas un socioloģijas institūts, LU Sociālās atmiņas pētniecības centrs, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija. Vēstures muzeju sistēmas pamatu veido Latvijas Nacionālais vēstures muzejs un Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. Būtiska nozīme vēstures pētniecībā ir tematiskas ievirzes muzejiem (Latvijas Okupācijas muzejs, Latvijas Kara muzejs u. c.), reģionālajiem un lokālajiem muzejiem (Turaidas muzejrezervāts, Daugavas muzejs, Bauskas muzejs u. c.), kā arī Latvijas Nacionālajam arhīvam.

Padomju un nacistiskās okupācijas pētījumu koordinācijā un veicināšanā kopš 1998. gada nopietnu ieguldījumu devusi Latvijas Vēsturnieku komisija, kas darbojas Valsts prezidenta patronāžā, piesaistot pazīstamus ārzemju, kā arī Latvijas vēsturniekus. Tā rīko ikgadējas konferences un izdod rakstu krājumus. Vēsturnieku komisija bija paraugs vairāku citu valsts finansētu ad hoc komisiju izveidei (Latvijas–Krievijas kopējā vēsturnieku komisija, kopš 2010). Latvijas Republikas Ministru kabinets izveidoja komisiju “PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu noteikšanai, informācijas par represijām un masveida deportācijām apkopošanai un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai” (2005–2009; kopš 2015. gada). 2014. gadā tika izveidota Speciālā starpdisciplinārā komisija Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu izpētei atbilstoši likumam “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”.

Vēsturnieki izveidojuši vairākas profesionālas organizācijas: Vēstures izglītības izpētes biedrība (2011), Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība (2007), Latvijas vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonds (2010). Arheologi apvienojušies Latvijas Arheologu biedrībā (2009). Visu šo organizāciju galvenais mērķis ir vēstures pētniecības veicināšana un popularizēšana. Latvijas vēsturnieku I kongress (2011) izvirzīja gan politiskus (akcentēt vēstures nozīmi nacionālās identitātes veidošanā), gan akadēmiskus (apzināt vēstures pētījumu stāvokli un to attīstības virzienus) mērķus.

Iznāk žurnāli “Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls” (1937‒1940; kopš 1991) – četras reizes gadā, 2018. gadā – trīs reizes, kopš 2019. gada – divas reizes gadā; “Latvijas Universitātes Žurnāls. Vēsture” (izdevējs LU Vēstures un filozofijas fakultāte, kopš 2016; turpinājums žurnālam “Latvijas Vēsture” 1991–2015); “Latvijas Arhīvi” (izdevējs Latvijas Nacionālais arhīvs, kopš 1992); turpinājumizdevumi “Arheoloģija un etnogrāfija” (kopš 1957); “Senā Rīga” (kopš 1998); “Latvijas viduslaiku pilis” (kopš 1999).

Vairāki muzeji izdevuši vai izdod savas gadagrāmatas: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, Latvijas Okupācijas muzejs (2000–2009), Latvijas Kara muzejs (kopš 2000), Ventspils muzeja raksti (kopš 2001), arī Tukuma, Cēsu, Madonas, Ogres muzeja izdevumi. Latvijas Nacionālais arhīvs publicē 13.–20. gs. Latvijas vēstures avotus sērijā “Vēstures avoti” (kopš 1999).

20. gs. 90. gados latviešu vēsturniekiem visai nozīmīgi bija jaunākās paaudzes trimdas vēsturnieku E. Andersona, A. Ezergaiļa, K. Kangera (kopš 2010. gada strādā LU Latvijas vēstures institūtā) darbi, kā arī A. Plakana centieni veidot tiltu starp ASV un Latvijas vēsturniekiem. 90. gados ievērību guva tolaik jaunās un vidējās paaudzes zinātnieki, kuri aktīvi iesaistījās vēstures pārvērtēšanā, un daudziem no viņiem vēlāk bija nopietna ietekme uz nozares attīstību arī kā zinātnes administratoriem. Tomēr visumā paaudžu maiņa ir notikusi samērā pakāpeniski. Būtisku ietekmi uz nozares attīstību kopš neatkarības atjaunošanas atstājuši kā vecākās paaudzes (Jānis Bērziņš, A. Caune, Heinrihs Strods), tā arī vidējās un jaunākās paaudzes zinātnieki.

Aizvēstures pētniecībā nozīmīgi ir Valda Bērziņa, Roberta Spirģa, Andra Šnē, A. Vaska, Gunta Zemīša, Jura Tālivalža Urtāna, Antonijas Vilcānes un Ilgas Zagorskas pētījumi. Visai attīstītas pētniecības jomas ir viduslaiku arheoloģiskā izpēte (Rūdolfs Brūzis, Ieva Ose, Vitolds Muižnieks, Armands Vijups), bioarheoloģija (Guntis Gerhards, Gunita Zariņa) un dendrohronoloģija (Māris Zunda). Turpina attīstīties arī etnogrāfijas un etnoloģijas nozare (Ilze Boldāne-Zeļenkova, Aija Jansone, Anete Karlsone u. c.).

Lai gan viduslaiku un jauno laiku vēsturi (t. i., līdz 20. gs.) pēta samērā maz vēsturnieku, tieši viņi publicējuši darbus un raisījuši diskusijas par tēmām, kas saistītas ar sabiedrības apziņā nostabilizējušos mītu un vēsturisko koncepciju pārskatīšanu jautājumos, piemēram, par t. s. 700 verdzības gadiem, par hercoga Jēkaba laikmetu, par “labajiem zviedru laikiem”, par latviešu zemnieku stāvokli 18. gs. un 19. gs. sākumā Garlība Merķeļa (Garlieb Helwig Merkel) interpretācijā utt. (Mārīte Jakovļeva, Kaspars Kļaviņš, Andris Levāns, Ilgvars Misāns, Gvido Straube, Gustavs Strenga). 19. gs. un 20. gs. sākuma vēstures problemātikā nozīmīgs ir Jāņa Bērziņa, Anitas Čerpinskas, Līgas Lapas devums. Atjaunojušies pētījumi vēstures palīgzinātnēs – jau okupācijas laikā attīstītajā numismātikas pētniecībā (Tatjana Berga, Kristīne Ducmane), kā arī heraldikā (Imants Lancmanis, Sigita Šnē, A. Vijups).

Pēc neatkarības atjaunošanas galvenā uzmanība tika pievērsta 20. gs. vēsturei. Tās historiogrāfija vispusīgi aplūkota Aleksandra Ivanova publikācijās. Ir trīs tematiskie bloki, kas pārsvarā piesaistījuši vēsturnieku uzmanību: 1) neatkarīgās Latvijas veidošanās (Ēriks Jēkabsons, Jānis Šiliņš), tās iekšpolitika (Ilgvars Butulis, Raimonds Cerūzis, Aivars Stranga, Valters Ščerbinskis), ārpolitika (Inesis Feldmanis, Jānis Ķeruss, Ainārs Lerhis, Aivars Stranga, Jānis Taurēns, Antonijs Zunda); 2) neatkarības zaudēšana, padomju režīma darbība Latvijā, represijas un pretošanās padomju okupācijai (Ainārs Bambals, Daina Bleiere, Dzintars Ērglis, Ritvars Jansons, Ē. Jēkabsons, Ilga Kreituse, Gatis Krūmiņš, Mārtiņš Mintaurs, Indulis Ronis, Irēne Šneidere, H. Strods, Zigmārs Turčinskis u. c.); 3) nacistiskās Vācijas okupācijas problemātika, īpaši holokausts un latviešu iesaiste Vācijas militārajos formējumos (Edvīns Evarts, K. Kangeris, Uldis Neiburgs, Aigars Urtāns, Rudīte Vīksne, Kaspars Zellis). Par galveno pētījumu virzienu kļuva politiskā vēsture, tomēr mūsdienās lielāka uzmanība tiek pievērsta arī ekonomikas, sociālajai, ikdienas un kultūras vēsturei.

Visai attīstīta ir mazākumtautību vēstures pētniecība (Olga Aļeksejeva, Ilga Apine, Renāte Blumberga, R. Cerūzis, Leo Dribins, Ē. Jēkabsons, Vladislavs Volkovs u. c.). Publicēti darbi par zinātnes un medicīnas vēsturi (Jānis Stradiņš, Arnis Vīksna u. c.). Pētījumu loka paplašināšanā būtiska nozīme ir arī sociālās atmiņas un dzimtes pētījumiem (G. Strenga, Ineta Lipša, Irēna Saleniece, Vita Zelče, K. Zellis u. c.).