Latvijā operas pirmsākumi saistāmi ar 17. gs. beigām, kad Jelgavā, Kurzemes hercoga Frīdriha II Kazimira (Friedrich II. Kasimir Kettler) galmā, darbojās itāliešu operas trupa. Dažādas (pārsvarā ārzemju mūziķu) opertrupas darbojās Kurzemes hercogu galmā arī turpmākajos gadu desmitos. Rīgā 18. gs. 70. gados tika izrādītas vācu komponistu Johana Ādama Hillera (Johann Adam Hiller) un Johana Frīdriha Reiharta (Johann Friedrich Reichardt) dziesmuspēles, itāļu komponista Džovanni Batista Pergolezi (Giovanni Battista Pergolesi) opera “Kalpone – kundze” (La serva padrona, 1733) un citas itāļu operas.

Kad Rīgā 1782. gadā nodibināja Rīgas Pilsētas teātri (vēlāk – Rīgas Pilsētas vācu teātris), tajā jau no pirmās sezonas iestudēja un izrādīja arī operas. Teātra darbības pirmajos divos gadu desmitos izrādīja ap 30 franču, vācu, čehu un itāliešu operu (franču komponistu Andrē Ernesta Modesta Gretri, André-Ernest-Modeste Grétry, “Zemīra un Azors”, Zémire et Azor, 1771, un Pjēra Aleksandra Monsiņī, Pierre-Alexandre Monsigny, “Dezertieris”, Le déserteur, 1769; austriešu komponista Volfganga Amadeja Mocarta, Wolfgang Amadeus Mozart, “Burvju flauta”, Die Zauberflöte, 1791, u. c.). Teātra mūzikas direktori un operu izpildītāji parasti bija dažādi Eiropas valstu mūziķi, daļa no kuriem Latvijā darbojās īsu laiku, tādēļ operas trupas sastāvs bieži mainījās. 1837.–1839. gadā Rīgas Pilsētas teātra mūzikas direktors bija vācu komponists Rihards Vāgners (Wilhelm Richard Wagner), kurš šajā laikā iestudēja piecas operas (itāļu komponista Vinčenco Bellīni, Vincenzo Salvatore Carmelo Francesco Bellini, “Kapuleti un Monteki”, I Capuleti e i Montecchi, 1830; “Norma”, Norma, 1830; franču komponista Ādolfa Šarla Adāna, Adolphe-Charles Adam, “Lonžimo pastnieks”, Le Postillon de Lonjumeau, 1836, u. c.), atjaunoja vairākus iepriekšējo gadu operu iestudējumus (kopumā diriģēja ap 20 iestudējumus), kā arī sakomponēja daļu no savas operas “Rienci” (Rienzi, der letzte der Tribunen, 1842). Vēlākajos gados Rīgas Pilsētas vācu teātris iestudēja gandrīz visas R. Vāgnera sacerētās operas (izņemot operu “Parsifāls”, Parsifal, 1882), tostarp 1902. gadā – visu tetraloģiju “Nībelunga gredzens” (Der Ring des Nibelungen, 1848–1874). 19. gs. 1. pusē un gadsimta vidū Rīgā populāras bija arī V. A. Mocarta, V. Bellīni, itāļu komponista Gaetāno Doniceti (Domenico Gaetano Maria Donizetti) un citu komponistu operas.

Līdz 19. gs. vidum operu iestudējumu vērienu un kvalitāti būtiski ierobežoja atbilstošu telpu trūkums. 1860.–1863. gadā Rīgā uzbūvēja jaunu teātra ēku (Rīgas Pilsētas pirmais teātris; kopš 2015. gada Latvijas Nacionālā opera un balets, LNOB), kurā turpmāk darbojās Vācu teātris ar operas trupu. Turpmākajos gados, līdz Pirmajam pasaules karam, teātra repertuārā bija vācu komponistu Džakomo Meierbēra (Giacomo Meyerbeer) un R. Vāgnera, itāļu komponistu Džakomo Pučīni (Giacomo Antonio Domenico Michele Secondo Maria Puccini), Džoakīno Rosīni (Giovacchino Antonio Rossini) un Džuzepes Verdi (Giuseppe Fortunino Francesco Verdi), kā arī citu komponistu operas. Par diriģentiem un mūzikas direktoriem darbojās vācu komponisti Hugo Zeidels (Hugo Seidel) un Oto Loze (Otto Lohse), vācu diriģents un komponists Bruno Valters (Bruno Walter) un citi.

Latviešu operas pirmsākumi saistāmi ar Rīgas Latviešu teātri, kurā 19. gs. 70.–80. gados izrādīja Ādolfa Alunāna dziesmu lugas (piemēram, “Mucenieks un muceniece”, “Piltenieks Rīgā”, kurai mūziku sacerēja Jurjānu Andrejs, u. c.), kā arī vairākas par dziesmu lugām pārstrādātas operas vai operetes (krievu komponista Mihaila Gļinkas, Михаил Иванович Глинка, “Ivans Susaņins”, Жизнь за царя (Иван Сусанин), 1836; franču komponista Robēra Planketa, Robert Planquette, “Korneviļas zvani”, Les Cloches de Corneville, 1877, u. c.). 1897. gadā Rīgas Latviešu teātrī tika iestudēta pirmā pilna mēroga opera – vācu komponista Frīdriha fon Flotova (Friedrich von Flotow) “Marta” (Martha, arī Der Markt zu Richmond). 19. gs. beigās notika arī pirmie latviešu komponistu mēģinājumi sacerēt operu, piemēram, Jēkaba Ozola dziesmuspēle “Spoku stundā” (1893), Ādama Ores opera “Gunda” (1899), taču tā bija vācu valodā un Latvijā netika uzvesta. No 1903. gada vairākas operas un operetes iestudēja arī gadu iepriekš dibinātais Jaunais Rīgas Latviešu teātris (vācu komponista Konradīna Kreicera, Conradin Kreutzer, opera “Nakstsmājas Granādā”, Das Nachtlager in Granada, 1834; franču komponista Šarla Guno, Charles Gounod, “Fausts”, Faust, 1859; Dž. Verdi “Trubadūrs”, Il trovatore, 1853; austriešu komponista Johana Štrausa, dēla, Johann Baptist Strauss, Sohn, “Sikspārnis”, Die Fledermaus, 1874, u. c.). Šo izrāžu kvalitāti ietekmēja gan pastāvīgas operas trupas, gan arī vokāli izglītotu solistu trūkums. Arī šo teātru orķestri ne vienmēr atbilda operas orķestra prasībām. 20. gs. sākumā sevi pieteica latviešu dziedātāji, kuru vokālās spējas atbilda operas līmenim (Malvīne Vīgnere-Grīnberga, Rūdolfs Bērziņš, Pauls Sakss u. c.).

Pirmo pastāvīgo latviešu operas trupu izveidoja Pāvuls Jurjāns 1912. gadā. Pirmā iestudētā opera bija krievu komponista Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайкoвский) opera “Jevgeņijs Oņegins” (Евгений Онегин, 1878. gads; pirmizrāde Rīgā 27.12.1912./09.01.1913.). Šī trupa vēlāk ieguva nosaukumu “Latviešu opera”, un tā pastāvēja līdz 1915. gadam, kad Pirmā pasaules kara dēļ bija spiesta savu darbību pārtraukt un daļa tās mākslinieku devās bēgļu gaitās. Latviešu operā par diriģentu darbojās pats P. Jurjāns, vēlāk arī Jānis Mediņš; dziedātāji: Ada Benefelde-Dzirne, Olga Pļavniece, P. Sakss, Oskars Žubītis un citi. Latviešu operas režisors bija Jēkabs Duburs, dekorators – Pēteris Kundziņš. Savas pastāvēšanas laikā Latviešu opera iestudēja un uzveda 12 operas (franču komponista Žorža Bizē, Alexandre-César-Léopold Bizet, “Karmena”, Carmen, 1875; P. Čaikovska “Pīķa dāma”, Пиковая дама, 1890; Dž. Verdi “Traviata”, La traviata, 1853, u. c.). Lai arī Latviešu opera, kas īslaicīgi atjaunoja darbību 1918. gadā Rīgā, pastāvēja samērā īsu laiku, tā faktiski lika pamatus latviešu opermākslas tālākai attīstībai un daudzi tās mākslinieki vēlāk darbojās Latvijas Nacionālajā operā (LNO).

1918. gadā vasarā mecenāts Andrejs Frīdenbergs Petrogradā sapulcināja daļu no bēgļu gaitās izklīdušajiem Latviešu operas māksliniekiem. Augustā viņi no Padomju Krievijas atgriezās Vācijas okupētajā Rīgā un Jāzepa Vītola vadībā nodibināja jaunu latviešu operas trupu – Latvju operu. Tās pirmais koncerts notika 15.09.1918., bet 15.10.1918. Rīgas Pilsētas otrajā teātrī (mūsdienās Latvijas Nacionālā teātra ēka) notika pirmās operas izrāde – R. Vāgnera “Klīstošais holandietis” (Der fliegende Holländer, 1843). Sākumā Latvju opera atjaunoja to izrāžu iestudējumus, kas bija jau P. Jurjāna dibinātajā Latviešu operas repertuārā. 18.11.1918. Latvijas Republikas proklamēšanas aktā piedalījās arī Latvju operas koris Paula Jozuus vadībā. Vēlāk Latvju opera tās mākslinieciskā dzinējspēka diriģenta Teodora Reitera vadībā pēc Latvijas Neatkarības kara, politisko režīmu un nosaukumu maiņām gandrīz nemainītā veidā kļuva par vēlākās LNO kodolu. 1919. gadā Padomju Latvijas valdība piešķīra Latvju operai Rīgas Pilsētas pirmā teātra ēku, kur turpināja darbību no 23.01.1919. Operas trupa tika nacionalizēta 09.02.1919. un 15.02.1919. pārdēvēta par Padomju Latvijas operu.

Pēc padomju valdības izdzīšanas 22.05.1919. tika atjaunots nosaukums “Latvju opera”, bet 09.1919. tika nodibināta Latvijas Nacionālā opera. 02.12.1919. ar atjaunotu R. Vāgnera operas “Tanheizers” (Tannhäuser und der Sängerkrieg auf Wartburg, 1845) izrādi notika LNO atklāšana. Turpmākajos gadu desmitos LNO kļuva par Latvijas opermākslas centru. Līdz 1940. gadam LNO iestudēja desmitiem operu, ik gadu sniedza vairākus simtus izrāžu un tās repertuāru veidoja liela daļa no pasaules opermākslas klasikas (V. A. Mocarta, Dž. Rosīni, Dž. Pučīni, R. Vāgnera, Dž. Verdi, krievu komponista Nikolaja Rimska-Korsakova, Николай Андреевич Римский-Корсаков, u. c. komponistu operas).

30. gadu sākumā saimnieciskās krīzes laikā LNO nereti iestudēja operetes (piemēram, ungāru un vācu komponista Paula (Pāla) Abrahama, ungāru Ábrahám Pál, vācu Paul Abraham, “Havajas puķe”, Die Blume von Hawaii, 1931; austriešu komponista Ralfa Benacka, Ralph Benatzky, “Pie balto āzi”, Im Weißen Rößl, 1830; ungāru komponista Emeriha (Imres) Kālmāna, Emmerich Kálmán, “Silva”, “Cardaša karaliene”, Die Csárdásfürstin, 1915, u. c.). Dažu operešu mākslinieciskais līmenis gan tika kritizēts, taču tās raisīja lielāku publikas interesi, deva būtiskus ieņēmumus, kas ļāva operai pārciest ekonomisko krīzi. LNO ilggadējs diriģents bija T. Reiters (1919–1944), Jānis Mediņš – 1921.–1928. gadā. Operā regulāri uzstājās arī viesdiriģenti. Sevišķu ievērību un panākumus guva krievu izcelsmes amerikāņu diriģents Emīls Kūpers (krievu Эмиль Альбертович Купер, angļu Emil Cooper; Rīgā 1925.–1928. gadā), vācu diriģents un komponists Leo Blehs (Leo Blech; Rīgā 1937.–1941. gadā). 20. gs. 20. un 30. gadu mijā pazīstamākie operdziedātāji bija A. Benefelde, Milda Brehmane-Štengele, Herta Lūse, Jānis Ādolfs Kaktiņš, Jānis Niedra, Arturs Priednieks-Kavara, Mariss Vētra un citi, kas uzstājās arī viesizrādēs ārzemēs. Šajā laikā Latvijā viesojās arī daudzi starptautiski pazīstami ārzemju operdziedātāji (krievu operdziedātāja Marija Maksakova, Мария Петровна Максакова, lietuviešu operdziedātājs Kiprs Petrausks, Kipras Petrauskas; krievu operdziedātājs Fjodors Šaļapins, Фёдор Иванович Шаляпин, u. c.). LNO režisori bijuši Ērihs Lauberts, Pjotrs Meļņikovs (Пётр Иванович Мельников), Jānis Zariņš un citi, bet scenogrāfiju veidojuši ievērojami latviešu mākslinieki (Jānis Kuga, Ludolfs Liberts, Niklāvs Strunke, Pēteris Rožlapa u. c.).

Nozīmīgs ieguldījums latviešu opermākslas attīstībā 20. gs. 20.–30. gados bija latviešu komponistu operas. Pirmā no tām bija Alfrēda Kalniņa “Baņuta”, kuras pirmizrāde LNO notika 29.05.1920., to diriģēja pats A. Kalniņš. Turpmākajos gados A. Kalniņš sacerēja operu “Salinieki” (pirmizrāde 10.02.1926.). Vēlāk tā tika pārstrādāta ar nosaukumu “Dzimtenes atmoda” (pirmoreiz izrādīta 09.09.1933.). J. Mediņš sacerēja operu pēc Raiņa drāmas “Uguns un nakts” (viņš bija sācis tās komponēšanu jau pirms Pirmā pasaules kara). Sākumā “Uguns un nakts” bija sacerēta divās daļās (1. daļas pirmizrāde 26.05.1921.; 2. daļas pirmizrāde 08.12.1921.), taču vēlāk J. Mediņš savu operu saīsināja (apvienotā varianta pirmizrāde notika 02.02.1924.). Turpmākajos gados J. Mediņš sacerēja arī operu “Dievi un cilvēki” (pirmizrāde 23.05.1922.), kā arī operas bērniem “Sprīdītis” (22.01.1927.) un “Luteklīte” (21.12.1939.). Jāzeps Mediņš komponējis operu “Vaidelote” (18.11.1927.), trīs operas komponējis Jānis Kalniņš – “Lolitas brīnumputns” (06.12.1934.), “Hamlets” (17.02.1936.), “Ugunī” (20.03.1937.), Mārtiņš Jansons – operu “Tobago” (02.02.1939.).

1922. gadā tika izveidota un darbu sāka Liepājas opera (līdz 1950. gadam), kuras organizēšanā sevišķi nopelni bija mecenātam Ernestam Ekšteinam. Tās atklāšana notika 22.09.1922. ar Š. Guno operas “Fausts” izrādi. Turpmākajos gados Liepājas opera iestudēja desmitiem operu no pasaules opermākslas klasikas (Ž. Bizē “Karmena”, krievu komponista Antona Rubinšteina, Антон Григорьевич Рубинштейн, “Dēmons”, Демон, 1872; Dž. Verdi “Traviata” u. c.). Liepājas operas pirmais diriģents un viens no operas dibinātājiem bija Arvīds Pārups. Vēlāk Liepājas operas diriģenti bija Bernhards Ķuņķis, Oto Karls un citi. Operā darbojās dziedātāji Teodors Brilts, Helēna Cinka-Berzinska, A. Priednieks-Kavara, Natālija Ūlande-Šulca, M. Vētra un citi, kas vēlāk uzstājās un guva panākumus LNO, daži arī ārzemēs. 1934. gadā Liepājas operu pievienoja Liepājas teātrim, un 1934.–1940. gadā tā darbojās Liepājas Pilsētas drāmas un operas ietvaros. 20.–30. gados Latvijā darbojās arī dažas ceļojošas operas trupas (Ceļojošā opera, Komiskā opera). To sastāvā bija profesionāli vai daļēji profesionāli mūziķi.

Otrā pasaules kara laikā, okupācijas varām mainoties, LNO un Liepājas operu vairākkārt reorganizēja vai tām mainīja nosaukumu. 1940. gadā, pēc padomju okupācijas, LNO pārdēvēja par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts operas un baleta teātri. Liepājas operu reorganizēja par LPSR Valsts operas un baleta teātra Liepājas nodaļu, bet 03.1941. atkal apvienoja ar Liepājas teātri. Abās operās tika veicināta krievu komponistu operu uzvešana, un operteātros nereti notika dažādi Sarkanās armijas ansambļu koncerti. 1941. gada 2. pusē, pēc nacistiskās Vācijas okupācijas, LPSR Valsts operas un baleta teātri pārdēvēja par Rīgas operu. Līdz 1944./1945. gadam īpaši tika atbalstīta vācu, austriešu un itāļu komponistu (sevišķi R. Vāgnera) operu izrādīšana, bet Rīgas un Liepājas operu izrādes bija pieejamas galvenokārt armijas personālam.

1944.–1945. gadā, bēgot no Sarkanās armijas, Latviju atstāja daudzi ievērojami latviešu operas mākslinieki (Ā. Kaktiņš, Amanda Liberte-Rebāne, H. Lūse, T. Reiters, M. Vētra u. c.). Sevišķu ievērību Vācijā un citās valstīs pēc kara ieguva latviešu operdziedātāja Paula Brīvkalne. 40. gadu 2. pusē divas latviešu operas trupas darbojās Vācijas Rietumdaļā (Oldenburgā, Vircburgā). Vēlākajos gados latvieši piedalījās operas trupu veidošanā citās valstīs, piemēram, M. Vētra – Jaunskotijas operas biedrības dibināšanā un vadīšanā Halifaksā, Kanādā.

1944. gada rudenī Rīgas operu atkal pārdēvēja par LPSR Valsts operas un baleta teātri. Pēckara laikā operas māksliniecisko vadību uzņēmās diriģents Leonīds Vīgners (līdz 1949. gadam), vēlāk ilgus gadus LPSR Valsts operas un baleta teātra diriģenti bija Rihards Glāzups, Edgars Tons un citi. 40.–50. gados ievērību ieguva daudzi jaunie dziedātāji (Elfrīda Pakule, Aleksandrs Daškovs, Pēteris Grāvelis, Anna Ludiņa, Artūrs Frinbergs, Laima Andersone-Silāre u. c.). Teātra repertuārā šajā laikā pārsvarā bija krievu komponistu operas (Aleksandra Borodina, Александр Порфирьевич Бородин, “Kņazs Igors”, Князь Игорь, 1890; N. Rimska-Korsakova “Pasaka par caru Saltanu”, Сказка о царе Салтане, 1902; Cara līgava”, Царская невеста, 1899, u. c.), kā arī t. s. padomju komponistu operas (Dmitrija Kabaļevska, Дмитрий Борисович Кабалевский, “Tarasa dzimta”, Семья Тараса, 1947; Vano Muradeli, Вано Ильич Мурадели, “Lielā draudzība”, Великая дружба, 1947, u. c.), kas bija sacerētas jau Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) pastāvēšanas laikā un kuru libretos dominēja komunistiskās propagandas tēmas (revolūcija, šķiru cīņa, karš, kolhozi u. tml.).

Padomju okupācijas laikā LPSR Valsts operas un baleta teātra repertuārā parādījās arī dažas jauno latviešu komponistu operas, piemēram, Nila Grīnfelda “Rūta” (sacerēta un pirmoreiz iestudēta Krievijā jau kara laikā; pirmizrāde LPSR Valsts operas un baleta teātrī 26.05.1945.), Anatola Liepiņa “Saules lēkts” (22.07.1950.), Marģera Zariņa “Uz jauno krastu” (09.03.1954.). Arī to libreti bija ieturēti komunistiskās propagandas garā. Pārveidota tika pat A. Kalniņa opera “Baņuta”, kas no traģēdijas tika pārstrādāta par izrādi ar laimīgu finālu.

Turpmākajos gados LPSR Valsts operas un baleta teātrī (no 02.1956. LPSR Valsts akadēmiskais operas un baleta teātris) iestudēja un izrādīja gan dažas 20.–30. gadu latviešu komponistu operas, gan arī no jauna sacerētas operas – M. Zariņa “Zaļās dzirnavas” (pirmizrāde 28.06.1958.), “Nabagu opera” (05.12.1965.) un “Svētā Maurīcija brīnumdarbi” (28.12.1974.), Felicitas Tomsones “Pūt, vējiņi” (02.06.1960.), Arvīda Žilinska “Zelta zirgs” (07.02.1965.) un “Pūt, vējiņi” (26.03.1977.), Oļģerta Grāvīša “Audriņi” (16.06.1965.) un “Sniegputeņos” (07.11.1967.), Ādolfa Skultes “Princese Gundega” (30.12.1971.), Paula Dambja “Spārni” (22.05.1976.), Imanta Kalniņa “Spēlēju, dancoju” (30.12.1977.) un “Ifigēnija Aulidā” (30.12.1982.). I. Kalniņš komponējis mūziku arī pirmajai latviešu rokoperai “Ei, jūs tur!”, kas bija viena no pirmajām rokoperām PSRS.

1959.–1961. gadā no Latvijas Valsts konservatorijas studentiem izveidotā operas trupa īslaicīgi darbojās Daugavpils teātrī (diriģents Staņislavs Broks).

1960.–1980. gadā LPSR Valsts akadēmiskā operas un baleta teātra repertuārā joprojām bija daudz krievu komponistu operu (Modesta Musorgska, Модест Петрович Мусоргский, “Boriss Godunovs”, Борис Годунов, 1874; Sergeja Prokofjeva, Сергей Сергеевич Прокофьев, “Karš un miers”, Война и мир, 1944; Dmitrija Šostakoviča, Дмитрий Дмитриевич Шостакович, “Katerina Izmailova”, Леди Макбет Мценского уезда (Катерина Измайлова), u. c.), taču aizvien biežāk tika iestudēti pasaules opermākslas klasiķu darbi (G. Doniceti “Lucia di Lammermoor”, 1835; V. A. Mocarta “Figaro kāzas”, itāļu Le nozze di Figaro, vācu Die Hochzeit des Figaro, 1786; Dž. Verdi “Dons Karloss”, Don Carlos, 1867, u. c.), kā arī vairākas moderno ārzemju komponistu operas (angļu komponista Bendžamina Britena, Edward Benjamin Britten, Baron Britten of Aldeburgh, “Pīters Graimss”, Peter Grimes, 1945, un “Spēlēsim operu. Mazais skursteņslauķis”, Let’s Make an Opera Opus 45. The Little Sweep, 1949; amerikāņu komponista Džordža Gēršvina, George Gershwin, “Porgijs un Besa”, Porgy and Bess, 1935, u. c.). Diriģenti šajā laikā bija Rihards Glāzups, Aleksandrs Viļumanis un citi; režisori – Kārlis Liepa, Jānis Zariņš un citi. Šā laika ievērojamākie Latvijas operdziedātāji bija Žermēna Heine-Vāgnere, Regīna Frinberga-Māliņa, Solveiga Raja, Jānis Zābers, Kārlis Zariņš, Pēteris Grāvelis un citi.

80. un 90. gadu mijā LPSR Valsts akadēmisko operas un baleta teātri pārdēvēja par LNO. Teātra ēkai bija nepieciešams kapitālais remonts, kas turpinājās 1990.–1995. gadā. Šajā laikā opera darbojās citās ēkās (Rīgas Operetes teātrī, Dailes teātrī, Kongresu namā). Ierobežoto telpu dēļ tika iestudētas pārsvarā kamerstila operas (N. Rimska-Korsakova “Mocarts un Saljēri”, Моцарт и Сальери, 1897; itāļu un amerikāņu komponista Džankarlo Menoti, Gian Carlo Menotti, “Medijs”, The Medium, 1947, un “Telefons”, The Telephone, or L’Amour à trois, 1947, u. c.). Pēc remonta LNO ēku atklāja 29.09.1995. Kopš tā laika regulāri tiek iestudētas pasaules opermākslas klasiskās operas (Dž. Verdi “Nabuko”, Nabucco, 1842, “Aīda”, Aida, 1872; V. A. Mocarta “Dons Žuans”, Don Giovanni, 1787; Riharda Štrausa, Richard Georg Strauss, “Salome”, Salome, 1904, u. c.).

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas iestudētas vairākas latviešu komponistu operas: Romualda Kalsona “Pazudušais dēls” (02.10.1996.), Zigmara Liepiņa “Parīzes Dievmātes katedrāle” (09.04.1997.), “No Rozes un asinīm” (16.03.2000.; vēlāk opera pārstrādāta un uzvesta ar nosaukumu “Turaidas Roze”, 28.09.2017.), Jāņa Lūsēna “Putnu opera” (22.12.2000.) un “Leļļu opera” (18.01.2008.), Ilonas Breģes “Dzīvais ūdens” (koncertuzvedums Lielajā ģildē 09.09.1996.; pirmizrāde operā 07.04.2005.), Ērika Ešenvalda “Augļu koks ir Jāzeps” (06.06.2007.) un “Iemūrētie” (19.05.2016.), Bruno Skultes “Vilkaču mantiniece” (03.06.2011.), Andra Dzenīša ”Dauka” (07.09.2012.), Kristapa Pētersona “Mihails un Mihails spēlē šahu” (12.03.2014.), Artura Maskata “Valentīna” (05.12.2014.). Tiek iestudēti vai atjaunoti iestudējumi pasaules opermākslas klasiķu darbiem (Dž. Verdi “Aīda”, Ž. Bizē “Karmena”, V. A. Mocarta “Tā dara visas”, Cosi fan Tutte, Dž. Pučīni “Toska”, Tosca, u. c.; 2006.–2011. gadā pilnībā bija iestudēta arī R. Vāgnera tetraloģija “Nībelunga gredzens”). Kopš 1998. gada LNO sezonas beigās rīko Rīgas Operas festivālu, kurā parasti izrāda sezonas jauniestudējumus, kā arī koncertus. Šajā festivālā bez Latvijas operdziedātājiem piedalās arī ievērojami ārzemju operas mākslinieki (Asmika Grigorjana, Asmik Grigorian; Vorens Moks, Warren Mok; Korbijs Velšs, Corby Welch, u. c.).

LNO diriģenti kopš 1995. gada – lietuviešu diriģents Ģintars Rinkevičs (Gintaras Rinkevičius), latviešu diriģenti Andris Nelsons, Normunds Vaicis, Mārtiņš Ozoliņš un citi; režisori – Guntis Gailītis, Viesturs Kairišs, Māra Ķimele, Andrejs Žagars un citi; dziedātāji: Sonora Vaice, Inga Šļubovska-Kancēviča, Samsons Izjumovs, Krišjānis Norvelis, Mihails Čuļpajevs un citi.

Mūsdienās daudzi izcili latviešu opermākslinieki (Aleksandrs Antoņenko, Elīna Garanča, Inga Kalna, Maija Kovaļevska, Kristīne Opolais, Marina Rebeka, Egils Siliņš u. c.) ieguvuši starptautisku atzinību un regulāri uzstājas pasaules ievērojamākos operteātros – Milānas La Scala teātrī, Londonas Covent Garden, Ņujorkas Metropolitēna operas (Metropolitan Opera) teātrī un citos.

Kopš 1993. gada Siguldā (2007.–2008. gadā Jūrmalā) ik gadus vasarā notiek festivāls “Opermūzikas svētki” (festivāla idejas autors un galvenais organizators ir Dainis Kalns), kuros piedalās gan Latvijas, gan ārzemju mūziķi. Pakāpeniski Siguldas Opermūzikas svētki ieguvuši starptautisku atzinību, un tajos regulāri uzstājas arī pasaulē atzīti mākslinieki (norvēģu dziedātāja Sisela Kirkebo, Sissel Kyrkjebø; krievu operdziedātāja Anna Netrebko, Анна Юрьевна Нетребко; vācu izcelsmes austrāliešu operdziedātājs Džons Vegners, John Wegner, u. c.). Siguldas Opermūzikas svētku ietvaros notiek vairāki koncerti, bet kopš 1995. gada arī operu iestudējumi (Š. Guno “Fausts”, V. A. Mocarta “Figaro kāzas”; G. Doniceti “Mīlas dzēriens”, L’elisir d’amore, 1832, u. c.).