AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2025. gada 20. februārī
Mārtiņš Mintaurs

kultūras vēsture Latvijā

(angļu cultural history in Latvia, vācu Kulturgeschichte in Lettland, franču histoire culturelle en Lettonie, krievu история культуры в Латвии)
kultūras vēstures pētījumi, kas tematiski saistīti ar mūsdienu Latvijas Republikas teritoriju, to autoriem ir Latvijas izcelsme, viņi dzīvojuši vai dzīvo Latvijā

Saistītie šķirkļi

  • antropoloģija
  • historiogrāfija
  • kultūra
  • kultūras vēsture
  • nacionālā identitāte
  • socioloģija
  • socioloģija Latvijā
  • vēstures zinātne
  • vēstures zinātne Latvijā

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Īsa vēsture
  • 3.
    Nozīmīgākie atklājumi. Pašreizējais attīstības stāvoklis
  • 4.
    Galvenās pētniecības iestādes. Profesionālās organizācijas
  • 5.
    Svarīgākie periodiskie izdevumi
  • 6.
    Nozīmīgākie pētnieki
  • Saistītie šķirkļi
  • Tīmekļa vietnes
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Īsa vēsture
  • 3.
    Nozīmīgākie atklājumi. Pašreizējais attīstības stāvoklis
  • 4.
    Galvenās pētniecības iestādes. Profesionālās organizācijas
  • 5.
    Svarīgākie periodiskie izdevumi
  • 6.
    Nozīmīgākie pētnieki
Kopsavilkums

Kultūras vēstures rakstīšana vienmēr atrodas punktā, kur krustojas dažādu teorētisko koncepciju priekšstati un dažādas metodoloģiskās pieejas pagātnes izzināšanas problēmām. Kultūras vēstures rakstīšanu ietekmē arī vietējie sociālie un politiskie apstākļi, kā arī akadēmiskās vides īpatnības (pētniecības institūciju darbības virzieni, vēstures izpētes tematiskās prioritātes un historiogrāfijas tradīcijas). Kultūras vēsture ietver ļoti plašu tēmu loku, kas ietiecas arī socioloģijas, mākslas vēstures, grāmatniecības vēstures, kā arī etnoloģijas un antropoloģijas sfērā, tāpēc kultūras vēsture ir cieši saistīta ar identitātes veidošanas politiku kā atsevišķās sociālajās grupās, tā arī attiecībā uz nacionālo identitāti kopumā. Kultūras vēsture Latvijā kopš tās pirmsākumiem turpina tematiski paplašināties, tuvojoties kultūras kā noteiktam laikmetam raksturīga dzīves veida attēlojumam, tomēr metodoloģiski paliekot galvenokārt procesu un notikumu apraksta vai personu biogrāfiju izpētes līmenī.

Īsa vēsture

Kultūras vēstures pētījumu historiogrāfija Latvijā iedalāma četros hronoloģiski secīgos virzienos, kam raksturīgas noteiktas konceptuālas pieejas un izpētes tēmu loks. Pirmais virziens aptver laika posmu no 19. gs. otrās puses līdz Pirmajam pasaules karam. Vācbaltiešu historiogrāfijā pirmos pētījumus kultūras vēsturē “Krievijas [Impērijas] Baltijas provinces. Politiskas un kultūrvēsturiskas esejas” (Die baltischen Provinzen Russlands. Politische und culturgeschichtliche Aufsätze, 1869) sarakstīja publicists Jūliuss Ekarts (Julius Eckardt); tie bija veltīti periodam no Livonijas izveidošanas līdz 19. gs. vidum. Latgales kultūras vēstures izpēti aizsāka Gustavs fon Manteifels (Gustav von Manteuffel), vairākās publikācijās vācu un poļu valodā apkopojot datus par novada vēsturi, literatūru un mākslu. Interesi par kultūras vēsturi sabiedrībā veicināja tematiskās izstādes Rīgā (1883) un Jelgavā (1886), to ietekmē žurnālists Aleksandrs Buholcs (Alexander Buchholtz) 1886. gadā ierosināja izveidot Baltijas kultūras vēstures muzeju. 20. gs. sākumā par kultūras vēsturi pozitīvisma garā rakstīja Leonīds Arbuzovs, jaunākais (Leonid Arbusow, junior) un Hermans fon Bruinings (Hermann von Bruiningk), īpaši pievēršoties reformācijas vēsturei Livonijā. Kārlis Landers bija pirmais latviešu autors, kas publicēja apkopojošu darbu “Latvijas vēsture. Kultūrvēsturiski apcerējumi” (1908–1909), izmantojot vācbaltiešu historiogrāfiju. K. Landers, tāpat kā viņa laikabiedri Fricis Roziņš (“Latviešu zemnieks. Kultūrvēsturiska un tautsaimnieciska studija”, 1904) un Janis Jansons (“Latviešu sabiedriski kulturālā attīstība un latviešu literatūra”, Латышское общественно-культурное развитие и латышская литература, 1916) ar kultūras vēsturi saprata galvenokārt literatūras vēstures tēmu integrēšanu sociālās un politiskās vēstures naratīvā atbilstoši marksisma koncepcijai. Šie autori bija politiskā opozīcijā vācbaltiešu historiogrāfijai, un viņu pieeja ietekmēja kultūras vēstures rakstīšanu nākamajā posmā.

Otrais virziens attiecas uz latviešu nacionālās historiogrāfijas attīstību Latvijā no 1918. līdz 1940. gadam, kā arī šī virziena turpinājumu pēc Otrā pasaules kara trimdā Rietumu pasaulē no 1945. līdz 1991. gadam. Virziena galvenā īpatnība ir autoru interese par latviešu etniskās kultūras vēsturi, izmantojot folkloras materiālus (pētījumus 1912.–1917. gadā uzsāka Arveds Švābe un Roberts Klaustiņš, starpkaru periodā tos turpināja un paplašināja arī Kārlis Straubergs un Pēteris Šmits), rakstīto un kartogrāfisko avotu ziņas (Arnolds Spekke) un tiesību vēstures avotus (A. Švābe) un arheoloģisko materiālu (Francis Balodis). Pētījumus par Bībeles valodas ietekmi Indriķa Livonijas hronikas (Heinrici cronicon Lyvoniae, 1225–1227) tekstā veica Vilis Biļķins. Starpkaru periodā netika uzrakstīta apkopojoša Latvijas kultūras vēsture, šo mērķi mēģināja sasniegt, paplašinot literatūras vēstures pētījumu tematiku (“Latviešu literatūras vēsture” sešos sējumos Luda Bērziņa virsredakcijā 1935–1937). Latviešu trimdas historiogrāfija kopumā turpināja nacionālās skolas tradīciju, taču tieši kultūras vēsturē parādījās darbi, kas ievērojami paplašināja pētījumu loku, ietverot Eiropas kultūras vēsturē nozīmīgo procesu (kristianizācijas, reformācijas, apgaismības, modernitātes u. c.) ietekmi uz Latvijas un latviešu kultūru. Šāda pieeja parādījās Haralda Biezā un Andreja Johansona publicētajās monogrāfijās un eseju krājumos, kā arī Jāņa Krēsliņa publikācijās. Tās iekļāva ne tikai literatūras vēsturi, bet arī reliģisko prakšu un tradīciju nozīmes izvērtējumu no kultūras vēstures viedokļa. Kopumā nacionālā historiogrāfija turpināja aprakstoši faktoloģisko pieeju kultūras vēstures pētniecībā, papildinot to ar vēsturiski ģeogrāfisko metodi un tiecoties atklāt jaunus vēstures avotus, nevis piedāvāt jaunas interpretācijas avotu sniegtajai informācijai.

Trešais virziens attiecas uz kultūras vēstures pētījumiem Latvijā padomju okupācijas laikā no 1945. līdz 1991. gadam. Padomju historiogrāfijā nebija atsevišķas kultūras vēstures nozares, tās tēmas aplūkoja literatūras un mākslas vēstures, kā arī materiālās kultūras vēstures (arheoloģijas un etnogrāfijas) pētījumu ietvaros. Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā (Latvijas PSR) dažas kultūras vēstures problēmas jauno un jaunāko laiku periodā analizēja agrārās un ekonomikas vēstures pētnieki (Dzidra Liepiņa, Austra Mieriņa, Heinrihs Strods, Melita Svarāne, Meta Taube) un etnogrāfi (Ingrīda Leinasare, Saulvedis Cimermanis, Antoņina Zavarina), arī medievista Teodora Zeida vadītajos Rīgas vēstures pētījumos tika iekļautas pilsētas kultūras vēstures tēmas. Eksakto zinātņu vēsturi Latvijā kā kultūras vēstures daļu pētīja Jānis Stradiņš (“Lielā zinātnes pasaule un mēs”, 1980; “Etīdes par Latvijas zinātņu pagātni”, 1982). Historiogrāfijai obligātās dogmatiskā marksisma pieejas ietekme bija mazāk jūtama grāmatniecības vēstures (Aleksejs Apīnis) un mākslas vēstures nozarē (Romis Bēms, Imants Lancmanis), tāpēc 20. gs. 70. un 80. gados parādījās tematiski un metodoloģiski atšķirīgi monogrāfiski pētījumi. Kultūras vēsturei šajā laikā pievērsās muzikologi Joahims Brauns un Arnolds Klotiņš. Perioda noslēgumā A. Apīnis piedāvāja konceptuālu ietvaru kultūras vēstures izpētei (rakstā “Eiropas kultūras loki un latviešu sabiedrība no 16. gs. līdz 19. gs. vidum”, 1991, atkārtoti publicēts 2000), kas plašāku pielietojumu neguva.

Ceturtais virziens attīstās kopš Latvijas valsts atjaunošanas 1991. gadā. Tā gaitā publicēti darbi, kas tiecas paplašināt kultūras vēstures izpēti, kā arī vairākas mācību grāmatas par Latvijas kultūras vēsturi. Pētījumus grāmatniecības vēsturē turpināja A. Apīnis un Ojārs Zanders, jaunas monogrāfijas 20. gs. 90. gados un 21. gs. sākumā publicēja arī J. Stradiņš, muzikologi A. Klotiņš, Ilona Breģe un Ilze Šarkovska-Liepiņa. Virzienam raksturīga izpētes tēmu daudzveidība, tomēr metodoloģiski turpinās iepriekšējā aprakstošā tradīcija.

Nozīmīgākie atklājumi. Pašreizējais attīstības stāvoklis

Nozīmīgākie atklājumi kultūras vēstures pētījumos Latvijā apkopoti 2021. gadā publicētajā kolektīvajā monogrāfijā “Latvijas kultūras vēsture”. Tie ietver pārskatu par vēsturisko attīstību kopumā un par atsevišķām nozarēm: folkloru un mitoloģiju, muzejiem, valodu, literatūru, grāmatniecību, bibliotēkām, mūziku, teātri, kino, arhitektūru, mākslu un modi. Minēto nozaru izpētes un dažādu Latvijas kultūras vēstures tēmu reprezentācijas līmenis historiogrāfijā ir atšķirīgs. Situāciju raksturo vienota nozares pētījumu centra un izpētes programmas trūkums, līdz ar to pētījumu autori pievēršas dažādiem kultūras vēstures aspektiem, kas saistīti ar viņu zinātniskajām interesēm un profesionālo specializāciju. Pētījumiem Latvijas mākslas vēsturē kopš 20. gs. 80. gadiem raksturīgs plašs kultūrvēsturisks konteksts, kas pārsniedz vienas tematiskās nozares ietvarus. Jaunākajos pētījumos pastiprinās kultūras vēstures saikne ar sociālās vēstures, antropoloģijas un etnoloģijas jautājumiem, attīstās dažādu Latvijas sabiedrības grupu kolektīvās atmiņas prakses izpēte vēsturiskajā retrospekcijā. Tomēr arī 21. gs. pirmajā ceturksnī Latvijā nav tādu pētījumu kultūras vēsturē, kas atspoguļotu kopš 20. gs. otrās puses Rietumu historiogrāfijā notikušās konceptuālās pārmaiņas un ar tām saistīto jauno metodoloģisko pieeju adaptāciju. Izņēmums ir pētījumi par atmiņas kultūru (Deniss Hanovs, Gustavs Strenga, Vita Zelče), seksualitātes vēsturi (Ineta Lipša) un politiskās kultūras vēsturi (Ivars Ījabs), kam raksturīga starpdisciplināra pieeja, ietverot kultūras teorijas, sociālās vēstures un antropoloģijas elementus. Būtiska nozīme joprojām ir pētījumiem literatūras vēsturē, īpaši Baltijas koloniālās pieredzes kontekstā (Pauls Daija, Māra Grudule, Benedikts Kalnačs, Anita Rožkalne u. c.) un grāmatniecības vēsturē (Jana Dreimane, Beata Paškevica, Aija Taimiņa, Viesturs Zanders u. c.).

Galvenās pētniecības iestādes. Profesionālās organizācijas

Pirmos pētījumus kultūras vēsturē veica zinātnisko biedrību – Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības (1815) un Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrības (1834) – pārstāvji. Mūsdienās kultūras vēstures izpēte Latvijā notiek augstskolās – Latvijas Universitātes (LU) Latvijas vēstures institūtā, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, LU Filozofijas un socioloģijas institūtā, Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Mākslas vēstures institūtā, Daugavpils Universitātē, Rīgas Tehniskās universitātes Liepājas akadēmijā, Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA), kā arī atmiņas institūcijās – arhīvos (Latvijas Nacionālā arhīva struktūrvienībās), bibliotēkās (Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB), Latvijas Universitātes bibliotēkā) un muzejos (Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā (LNVM), Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM), Rakstniecības un mūzikas muzejā, Latvijas Kara muzejā, Latvijas Okupācijas muzejā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Ventspils muzejā, Rundāles pils muzejā u. c.).

Svarīgākie periodiskie izdevumi

Latvijas kultūras vēsturei nozīmīgi pētījumi un vēstures avotu materiāli ir publicēti šādos periodiskajos izdevumos: “Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls” (1937–1940; izdevējs Latvijas vēstures institūts; kopš 1991. gada; izdod LU Latvijas vēstures institūts), žurnālos “Latvijas Vēsture” (1991–2015; izdevējs LU), “Latvijas Universitātes Žurnāls. Vēsture” (kopš 2016. gada; izdod LU), “Latvijas Arhīvi” (kopš 1994. gada; izdod Latvijas Nacionālais arhīvs), “Letonica” (kopš 1998. gada; izdod LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts), “Mākslas Vēsture un Teorija” (kopš 2003. gada; izdod LMA Mākslas vēstures institūts), “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” (kopš 1990. gada; turpinājums žurnālam “Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis”, 1947–1990; izdevējs Latvijas Zinātņu akadēmija), Journal of Baltic Studies (kopš 1972. gada; izdod Baltijas studiju veicināšanas apvienība, Association for Advanced Baltic Studies, AABS); izdevumos “Latvijas Nacionālās bibliotēkas zinātniskie raksti” (kopš 2007. gada; izdod LNB), “Latvijas Nacionālā vēstures muzeja raksti” (kopš 2006. gada; izdod LNVM), “Latvijas Nacionālā mākslas muzeja raksti” (kopš 2009. gada; izdod LNMM), “Ventspils muzeja raksti” (2001–2016; izdevējs Ventspils muzejs), LKA izdevumā “Kultūras krustpunkti” (kopš 2004. gada), Latvijas Nacionālā arhīva izdevumos “Vēstures avoti” (kopš 1999. gada) un “Latvijas Valsts vēstures arhīva zinātniskie lasījumi” (kopš 2015. gada), izdevumā “Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti” (2000–2021; izdevējs LU Latvijas vēstures institūts), almanahos “Daugavas Raksti” (1991–2000; izdevējs Latvijas Kultūras fonds), “Senā Rīga. Pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē” (1998–2020; izdevējs LU Latvijas vēstures institūts) un “Latvijas viduslaiku pilis” (1999–2016; izdevējs LU Latvijas vēstures institūts).

Nozīmīgākie pētnieki

Mūsdienu Latvijas historiogrāfijā kultūras vēstures tēmas pētītas saistībā ar dažādiem Livonijas viduslaiku vēstures aspektiem (Andris Levāns, Ilgvars Misāns), Kurzemes (Mārīte Jakovļeva) un Vidzemes (Muntis Auns, Gvido Straube) iedzīvotāju vēsturi jaunajos laikos, latviešu nacionālās kustības vēsturi 19. gs. (Gints Apals, Kristīne Volfarte, Vita Zelče), rūpniecības strādnieku dzīvi 20. gs. sākumā (Jānis Bērziņš). Padomju režīma īstenoto kultūras politiku Latvijā vairākās publikācijās kopš 2000. gada analizējusi Daina Bleiere, arī literatūrzinātnieces Eva Eglāja-Kristsone un Madara Eversone, cenzūras darbību un tās ietekmi uz kultūru autoritārā režīma un padomju okupācijas laikā pētījuši Ilgvars Butulis un Gints Zelmenis. Pārmaiņas Latvijas iedzīvotāju ikdienas dzīves kultūrā padomju okupācijas laikā pētījušas etnoloģes Ilze Boldāne-Zeļenkova un Lilita Vanaga. Kristīgo konfesiju kultūras prakses Latvijā 19. un 20. gs. pētījuši LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieki Nikandrs Gills, Solveiga Krūmiņa-Koņkova, Agita Misāne, Nadežda Pazuhina. Nozīmīgus pētījumus ideju un intelektuālās vēstures tēmās Latvijas kultūras kontekstā īstenojuši filozofi Ella Buceniece, Pauls Jurevičs, Pēteris Laizāns, Skaidrīte Lasmane, Aija Priedīte-Kleinhofa, Igors Šuvajevs (psiholoģijas vēsture, kultūras vēstures izpētes metodes), Pēteris Zeile (Latgales kultūras vēsture).

Saistītie šķirkļi

  • antropoloģija
  • historiogrāfija
  • kultūra
  • kultūras vēsture
  • nacionālā identitāte
  • socioloģija
  • socioloģija Latvijā
  • vēstures zinātne
  • vēstures zinātne Latvijā

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes

  • Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts
  • Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts
  • Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts

Ieteicamā literatūra

  • Apīnis, A., Grāmata un latviešu sabiedrība līdz 19. gadsimta vidum, Rīga, Liesma, 1991.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Bula, D. (sast. un zin. red.), Latviešu folkloristika starpkaru periodā, Rīga, Zinātne, 2014.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Daija, P., Apgaismība un kultūrpārnese. Latviešu laicīgās literatūras tapšana, Rīga, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2013.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Johansons, A., Latvijas kultūras vēsture 1710–1800, Stokholma, Daugava, 1975.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Mintaurs, M., ‘Perspectives of the Cultural History in Latvia: The 20th century and beyond’, in J. Rogge (ed.), Cultural History in Europe. Intitutions–Themes–Perspectives, Bielefeld, Transcript Verlag, 2011, pp. 91–124.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Rauch, G. von (Hrsg.), Geschichte der deutschbaltischen Geschichtsschreibung, Köln, Wien, Böhlau Verlag, 1986.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Rožkalne, A. (atb. red.), Latvija: kultūru migrācija, Rīga, LU Akadēmiskais apgāds, 2019.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Spārītis, O. (sast.), Latvijas kultūras vēsture, Rīga, Jumava, 2021.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Stradiņš, J. (galv. red.), Latvieši un Latvija. Akadēmiskie raksti, I–IV sējums, Rīga, Latvijas Zinātņu akadēmija, 2013.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Strenga, G., Remembering the Dead. Collective Memory and Commemoration in Late Mediaeval Livonia, Turnhout, Brepols Publishers, 2023.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Zeile, P., Latgales kultūras vēsture no akmens laikmeta līdz mūsdienām, Rēzekne, Latgales Kultūras centra izdevniecība, 2006.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā

Mārtiņš Mintaurs "Kultūras vēsture Latvijā". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/250341-kult%C5%ABras-v%C4%93sture-Latvij%C4%81 (skatīts 26.09.2025)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/250341-kult%C5%ABras-v%C4%93sture-Latvij%C4%81

Šobrīd enciklopēdijā ir 0 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025. © Tilde, izstrāde, 2025. © Orians Anvari, dizains, 2025. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana