Maskavas baletskolu beigušais jaunais baleta mākslinieks V. Bļinovs, 1947. gadā saņēma norīkojumu darbam LPSR Valsts operas baleta trupā. Latvija kļuva par viņa otro dzimteni, bet Rīgas Horeogrāfijas vidusskola (RHV; kopš 2020. gada – Rīgas Baleta skola) par īstajām mājām. 53 gadu garumā viņš bija raksturdeju skolotājs, temperamentīgs, ar staltu gaitu, iecirtīgu runu, trāpīgu izteiksmes skarbumu un vienmēr pilns spara un enerģijas. Kā baleta mākslinieks – spilgts raksturdeju izpildītājs. Viņa interpretētās raksturlomas izcēlās ar neparasti spožām plastiskām kustībām un īpašu aktiera meistarību. Viņu nevarēja nepamanīt uz skatuves, it sevišķi duetā ar Aiju Baumani.

V. Bļinovs dzimis zemnieku ģimenē. 1930. gadā kopā ar māti Natāliju Bļinovu (Наталья Андреевна Блинова) no Smoļenskas apgabala pārcēlās uz dzīvi Maskavā. Mācījās Maskavas Lielā teātra baleta skolā (1938–1947), kuru absolvējot saņēma norīkojumu darbam Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātrī par baleta trupas solistu (1947–1966).

V. Bļinovs bija Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātra baleta trupas pedagogs un repetitors (1948–1966), Latvijas PSR Valsts filharmonijas dziesmu un deju ansambļa baletmeistars (1954–1956), Latvijas Filharmonijas baletmeistars (1965–1966), “Sarkankarogotā Baltijas kara apgabala Dziesmu un deju ansambļa” (Ансамбля песни и пляски Краснознаменного прибалтийского военного округа Латвиu) vadītājs un horeogrāfs (1966–1968), iestudējis dejas Tautas deju ansambļos (TDA) “Liesma”, “Gatve”, “Ritenītis”, “Dancis”, bērnu deju kolektīvā “Horoški”. Paralēli darbam Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātrī V. Bļinovs vairāk nekā pusgadsimtu bija klasisko deju un raksturdeju pasniedzējs RHV (1948–2002).

V. Bļinovs daudzveidīgi, pārliecinoši, neatkārtojami un spilgti sevi apliecinājis gan dramatiska žanra lomās, gan humoristiskās dejās. Ikviena loma atklāja viņa dejotāja un aktiera dotības. Spilgtākās V. Bļinova lomas ir Karabosa, Runcis zābakos Pētera Čaikovska (Петр Ильич Чайковский) “Apburtā princese” (Спящая красавица, 1948; 1962), Vaņečka Igora Morozova (Игорь Владимирович Морозов) “Doktors Aikāsāp” (Доктор Айболит, 1948), Krievu matrozis un solists dejā “Jabločko” Reingolda Gliēra (Рейнгольд Морицевич Глиэр) “Sarkanā magone” (Красный мак, 1949), Petja Mihaila Čulaki (Михаил Михайлович Чулаки) “Jaunība” (Юность, 1950), Spiridons, Agafons, Klimentija Korčmarjova (Климентий Аркадьевич Корчмарёв) “Sārtais ziediņš” (Аленький цветочек, 1951), Kvazimodo, Nerrs Čezāres Punji (Cesare Pugni) un Rikardo Drigo (Riccardo Eugenio Drigo) “Esmeralda” (Esmeralda, 1951), solists Neapoliešu, Ungāru un Spāņu dejās P. Čaikovska “Gulbju ezers” (Лебединое озеро, 1951), Šaitans, Farida Jaruļļina (Fərit Zahidulla uğlı Yarullin) “Šuralē” (Шурале, 1952), Tibalds, Kapuleti kalps Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев) “Romeo un Džuljeta” (Ромео и Джульетта, 1953), Nerrs un solists Mazurkā “Pelnrušķīte” (Золушка, 1953), Mikus Juļusa Juzeļūna (Julius Juzeliūnas) “Jūras krastā” (Ant marių kranto, 1954), Ahmeds Ādolfa Šarla Adāna (Adolphe-Charles Adam) “Korsārs” (Le Corsaire, 1956), Precinieks Alfrēda Kalniņa “Staburadze” (1957), Tiroliešu deja Johana Štrausa, dēla (Johann Strauss, Sohn) “Pie zilās Donavas” (An der schönen blauen Donau, 1957), solists Morisa Ravela (Maurice Ravel) “Bolero” (Boléro, 1958), Peļu ķēniņš, Trepaks, Spāņu deja P. Čaikovska “Riekstkodis” (Щелкунчик, 1959), Sems Romualda Grīnblata “Rigonda” (1959), Mirstošais gladiators Arama Hačaturjana (Արամ Խաչատրյան) “Spartaks” (Спартак, 1960), Sančo Pansa Ludviga Minkusa (Ludwig Minkus) “Dons Kihots” (Don Quixote, 1960), Mecenāts Sergeja Rahmaņinova (Сергей Васильевич Рахманинов) “Simfoniskās dejas” (Симфонические танцы, 1961), Pops M. Čulaki “Pasaka par popu un viņa kalpu Baldu” (Сказка о попе и его работнике Балде, 1962), Muzikants Mihaila Skoruļska (Михайло Адамович Скорульский) “Meža dziesma” (Лесная песня, 1963), Kopeliuss Leo Delība (Clément Philibert Léo Delibes) “Kopēlija” (Coppélia, 1966), Dr. Begrifenfelds Edvarda Grīga (Edvard Hagerup Grieg) “Pērs Gints” (Peer Gynt, 1966) u. c.

 V. Bļinovs labi pārzināja Latīņamerikas tautas dejas. Viņa veidotās miniatūras izcēlās ar spožu fantāziju, uzburot spilgtu raksturu un temperamenta tēlus. Pamazām kaldinot meistarību mazās miniatūrās, radās nepieciešamība un drosme izteikt sevi lielākās formas darbos. Vispirms tapa viencēliena balets “Kubas melodijas” (arī libreta autors, 1963), kuru baletmeistars bija iestudējis kā horeogrāfisko stāstu par Kubas tautas brīvības cīņām. Muzikālajam pavadījumam tika izmantota Kubas tautas mūzika Raimoda Paula un Egila Švarca apdarē. Daudzveidīgi krāšņā Latīņamerikas mūzikas folklora ar tango, bolero, rumbas u. c. deju virknējumu nodrošināja uzvedumam skatītāju atsaucību. Balets, kas bija iestudēts, balstoties tikai uz raksturdejām, iezīmēja jaunu pieeju horeogrāfijas mākslā.

1967. gadā sadarbībā ar komponistu Ādolfu Skulti, V. Bļinovs iestudēja trīs cēlienu baletu “Negaiss pavasarī”. Iestudējuma sižetiskā līnija risinājās uz krāšņa un daudzveidīga sadzīves un žanra deju fona. Tas bija sava veida balets baletā, kurā pirmo reizi latviešu baletā parādījās laikabiedru individualizētie tēli. 60. un 70. gados balets “Negaiss pavasarī” tika uzskatīts par veiksmīgāko mūsdienīga sižeta traktējumu latviešu baletā. Savukārt V. Bļinova horeogrāfija izcēlās ar plašu fantāzijas lidojumu un neizsmeļošu izdomu.

Nikolaja Rimska-Korsakova (Николай Андреевич Римский-Корсаков) “Cara līgava” (Царская невеста, režisors Kārlis Liepa, 1950), “Maija nakts” (Майская ночь, režisore Vilhelmīne Volkova, 1952), S. Prokofjeva “Laulības klosterī” (Обручение в монастыре, režisors Nikolajs Vasiļjevs Николай Иванович Васильев, 1960), Marģera Zariņa “Nabagu opera” (režisors Jānis Zariņš,1965), Jāņa Mediņa “Uguns un nakts” (režisors K. Liepa, 1966), Modesta Musorgska (Модест Петрович Мусоргский) “Soročinas gadatirgus” (Сорочинская ярмарка, režisors K. Liepa, 1976). Veidojis iestudējumus Latvijas PSR Valsts filharmonijas dejotājiem (1965–1966).

Rīgas Operetes teātrī: Robēra Planketa (Robert Planquette) “Kornēlijas zvani” (Les Cloches de Corneville, 1955), Ferenca Lehāra (ungāru Ferenc Lehár, vācu Franz Lehar) “Jautrā atraitne” (Die lustige Witwe, 1959), Jurija Miļutina (Юрий (Георгий) Сергеевич Милютин) “Iedegas cirka ugunis” (Цирк зажигает огни, 1964).

Valsts Jaunatnes teātrī Pāvela Homska režijā (Павел Осипович Хомский) krievu rakstnieku Sergeja Mihalkova (Сергей Владимирович Михалков) ”Sombrero” (Сомбреро, 1958), Jevgēņija Švarca (Евгений Львович Шварц) “Sniega karaliene” (Снежная королева, 1959) u. c.

Johannesa Brāmsa (Johannes Brahms) “Čardašs” (Chardash, 1955; 1966; 1989), Zāras Feiginas viencēliena balets “Mana gaišā diena” (1962), L. Minkusa “Bolero”, tautas mūzika “Gaučo” (1965; 1994), tautas mūzika “Kubiešu tango” (1966), tautas mūzika “Zābaciņi” (1968; 1989), tautas mūzika “Krievu deja” (1974), tautas mūzika “Venecuēliešu deja” (1975; 1978; 1982; 1994), tautas mūzika “Argentīniešu deja” (1977; 1978), Mikisa Teodorakisa (Μίκης (Μιχαήλ) Θεοδωράκης) “Sirtaki” (συρτάκι, 1985), J. Štrausa, dēla “Žokejs” (Jockey, 1991), Isāka Albenisa (Isaac Manuel Francisco Albéniz y Pascual) “Tango” (Tango, 1992), Isāka Dunajevska (Исаак Осипович Дунаевский) “Holandiešu deja” (Голландский танец, 1998) u. c.

Gatavojoties Literatūras un mākslas dekādei Maskavā (1955), mākslinieks tika uzaicināts par repetitoru jaunizveidotajai Latvijas Valsts filharmonijas Dziesmu un deju ansambļa trupai. Šeit iestudētas vairākas viņa veidotās jaundejas, tostarp ar tautas mūziku “Obereks”, “Kujavjaks” un “Krievu deja”, kuras vēlāk savā repertuārā iekļāvuši citi deju kolektīvi. V. Bļinovs arī turpmāk sadarbojās ar Latvijas PSR Valsts filharmonijas skatuves māksliniekiem, uzņemoties filharmonijas baletmeistara pienākumus (1965–1966). Bija Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku virsvadītājs ar paša horeogrāfēto “Darba jauniešu deju svītu” (Elgas Igenbergas mūzika, 1970) kā veltījumu darba rezervju profesionāli tehnisko skolu audzēkņiem.

Pārzinādams visu jaunāko un vērtīgāko skatuves deju jaunradē V. Bļinovs nekad neliedza savu padomu tautas deju kolektīviem. Kā konsultants īslaicīgi sadarbojās ar deju kolektīviem “Liesma”, “Gatve”, “Ritenītis”, “Dancis”, bērnu deju kolektīvu “Horoški”, kā arī bija Baltijas Kara apgabala deju ansambļa horeogrāfs un vadītājs (1966–1968).

V. Bļinovs bija apdāvināts, spilgts baletdejotājs, kuru daba dāsni bija apdāvinājusi ar milzīgu skatuvisku temperamentu. Viņš vienmēr bijis izcils koncertnummuru dejotājs. Daudzas viņa dejas, kas bija radītas speciāli topošajiem baletdejotājiem, mūsdienās var pieskaitīt RHV koncertnummuru klasikai. V. Bļinovs bija prasīgs skolotājs pret visiem bez izņēmuma – gan pret baleta skolas audzēkņiem, gan pret solistiem vai kordebaleta dejotājiem. Kā skolotājs viņš prata iemācīt daudz ko vairāk nekā tikai kustības, soļus, to secību, stāju, manieri. Viņš prata radīt skolēnos vispārējo attieksmi pret dejas mākslu, ieveda dejā kā mākslas sastāvdaļā, aizdedza interesi par teātru un mūzikas dzīvi, pret deju kā arodu. V. Bļinova klasē mācījās baletdejotāji Uldis Žagata, Alfrēds Spura, Artūrs Ēķis, Māris Liepa, Haralds Ritenbergs, kā arī Mihails Barišņikovs (Михаил Николаевич Барышников), Aleksandrs Godunovs (Александр Борисович Годунов), Vladimirs Gelvāns (Владимир Ильич Гельван), Genādijs Gorbaņovs (Геннадий Николаевич Горбанёв), Aivars Leimanis u. c.

V. Bļinovs bija LPSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks (1963), apbalvots ar ordeni Goda zīme (1956), saņēmis LPSR Kultūras ministrijas medaļas (1958; 1960) un Goda rakstu (1958), Valsts Kultūrkapitāla fonda stipendiāts (1999).