Vairāk nekā piecas desmitgades ilgušās profesionālās darbības laikā izpildījis popmūzikas, blūza, ritmblūza, gospeļa, soula, kantri, rokenrola, roka, disko u. c. žanru repertuāru. Lielākās popularitātes laiks bija 20. gs. 60. gados, taču augstu vērtējumu guvušus ierakstus laidis klajā arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs.

Nākamais dziedātājs piedzima un uzauga ogļrača un mājsaimnieces ģimenē. Pusaudža vecumā saslima ar tuberkulozi un bija spiests ilgstoši ārstēties. Šajā laikā aizrāvās ar amerikāņu ritmblūza un rokenrola ierakstiem - viņa mīļākie dziedātāji bija Elviss Preslijs (Elviss Presley), Čaks Berijs (Chuck Berry), Džerijs Lī Lūiss (Jerry Lee Lewis), Litls Ričards (Little Richard), Solomons Bērks (Solmon Burke), kā arī citi ritmblūza un rokenrola mākslinieki, kuru izpildījuma maniere lielā mērā veidojusi arī T. Džonsa izpildītājtalanta identitāti.

17 gadu vecumā apprecējās, kļuva par tēvu un, lai nodrošinātu ģimeni, strādāja dažādus fiziskus darbus, kā arī dziedāja dzimtās apkaimes strādnieku klubos. 1964. gadā uzsāka profesionāla mūziķa karjeru Londonā (Anglija) un pieņēma skatuves vārdu Toms Džonss – šo izvēli ietekmējusi tobrīd ļoti populārā spēlfilma “Toms Džonss” (Tom Jones, režisors Tonijs Ričardsons, Tony Richardson, 1963), kas uzņemta pēc Henrija Fīldinga (Henry Fielding) romāna “Stāsts par Tomu Džonsu atradeni” (The History of Tom Jones, a Foundling, 1749) motīviem.

1964. gadā T. Džonsa menedžeris un dziesmu autors Gordons Mills (Gordon Mills) viņu lūdza iedziedāt savas (līdzautorībā ar Lesu Rīdu, Les Reed) jaunās dziesmas It’s Not Unusual demoierakstu. Dziesma bija paredzēta Sendijas Šovas (Sandie Shaw) repertuāram, taču, noklausoties T. Džonsa veikto demonstrācijas ieskaņojumu, dziedātāja atbildēja, ka nespēs to izpildīt tikpat izteiksmīgi un ieteica It’s Not Unusual izdot viņam pašam. 1965. gada sākumā tā kļuva par T. Džonsa otro singlu, sasniedza 1. vietu britu topā un aizsāka strauju panākumu periodu. 1965. gadā lielu ievērību izpelnījās tādi viņa ieskaņojumi kā režisora Klaiva Donnera (Clive Donner) filmas “Kas jauns, kaķīt?” (What’s New Pussycat?, 1965) tituldziesma (autori Bērts Bekaraks, Burt Bacharach, un Hels Deivids, Hal David) un Thunderball (autori Džons Berijs, John Barry, un Dons Bleks, Don Black) no tāda paša nosaukuma filmas (“Pērkonlode”, režisors Terenss Jangs, Terrence Young, 1965) par slepeno aģentu Džeimsu Bondu.

1966. gadā T. Džonss iedziedāja Kērlija Patmena (Curly Putman) kantridziesmu Green, Green Grass of Home. Kaut arī to jau iepriekš bija ieskaņojuši Porters Veigeners (Porter Wagoner), Dž. Lī Lūiss u. c. pazīstami izpildītāji, T. Džonsa versija guva lielus panākumus (t. sk. nr. 1 Lielbritānijā) un turpmāk Green, Green Grass of Home visbiežāk asociēta tieši ar viņa interpretāciju. 1968. gadā milzīgu ievērību izpelnījās T. Džonsa dziedātā L. Pola un Berija Meisona (Barry Mason) melodramatiskā popbalāde Delilah, kuras galvenais varonis greizsirdības dēļ nogalina iemīļoto. Delilah, kas arī mūsdienās ir starp pašiem no pazīstamākajiem T. Džonsa ieskaņojumiem, sasniedza topa virsotni deviņās valstīs, kļuva ļoti populāra arī Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) un vairākus gadus bija viens no Latvijas Radio visbiežāk atskaņotiem angloamerikāniskās populārās mūzikas skaņdarbiem.

Veiksmīgi izraudzītais repertuārs – tradicionālā popmūzikas stilistikā ieturētas dziesmas orķestrālos aranžējumos, kam spilgtu individualitāti piešķīra T. Džonsa spēcīgais baritons un enerģiskā, ritmblūza tradīcijā balstītā izpildījuma maniere, – kā arī vīrišķīgais, ar uzsvērtu erotisku valdzinājumu apveltītais skatuves tēls, nodrošināja plašu klausītāju loku sieviešu vidū, ļaujot T. Džonsam kļūt par vienu no iecienītākajiem dziedātājiem pasaulē un veiksmīgi konkurēt ar popularitātes tabulās arvien vairāk dominējošām rokgrupām. 60. gadu 2. pusē T. Džonss, tāpat kā E. Preslijs (abus vienoja tuva draudzība), daudz uzstājās Lasvegasas (Nevadas pavalsts, Amerikas Savienotās Valstis, ASV) viesnīcās un kazino, kur fanes uz skatuves bieži meta apakšveļu – šis dziedātāja seksuālās pievilcības apliecinājums izvērtās tradīcijā, kas viņa koncertos turpinājās vairākas desmitgades.

60. gadu nogalē un 70. gadu sākumā dziedātājs darbojās arī kā televīzijas pārraides “Šis ir Toms Džonss” (This Is Tom Jones) vadītājs – raidījumā viesojās daudz populāru mūziķu un aktieru, un T. Džonss tajā uzstājās duetos ar Ellu Ficdžeraldu (Ella Fitzgerald), Dženisu Džoplinu (Janis Joplin), Stīviju Vonderu (Stevie Wonder) u. c. ievērojamiem izpildītājiem. Viņa sniegums raidījuma vadītāja lomā novērtēts ar Holivudas Ārvalstu preses asociācijas (Hollywood Foreign Press Association) balvu “Zelta globuss” (Golden Globe Award) kategorijā Labākais aktieris televīzijas muzikālajos vai komēdiju seriālos (Best Actor – Television Series Musical or Comedy, 1970).

70. gadu 2. pusē sākās T. Džonsa karjeras lejupslīde. 1974. gadā dziedātājs no Lielbritānijas devās “nodokļu trimdā” uz ASV, kur desmit nākamos gados pārsvarā uzstājās ekskluzīvās Lasvegasas u. c. pilsētu viesnīcās, pārtikušai publikai izpildot savus vecos hitus. Autobiogrāfijā “Pāri virsotnei un atpakaļ” (Over the Top and Back, 2015) T. Džonss šo periodu, kurā viņa priekšnesums bieži robežojies ar pašparodiju, atzinis par savas profesionālās darbības nomācošāko laiku, kad, par spīti joprojām visai plašai auditorijai, nācies grūti saglabāt ticību nākotnes izredzēm mūzikā.

Jaunu augšupeju ievadīja līdzdalība Maika Liendera (Mike Leander) mūziklā “Matadors“ (Matador) – tā pirmuzvedums dažādu iemeslu dēļ par vairākiem gadiem aizkavējās (notika 1991. gadā), taču mūziklam sacerētā dziesma A Boy From Nowhere 1987. gadā sasniedza 2. vietu Lielbritanijā, kļūstot par T. Džonsa pirmo lielo hitu pēc 15 gadu pārtraukuma. Vēl pārsteidzošāku pavērsienu ar tālejošām sekām ievadīja 1988. gada singls Kiss – amerikāņu ritmblūza mūziķa Prinsa (Prince) hits, ko T. Džonss arī iepriekš bija dziedājis savos Lasvegasas šovos. Nu, ieskaņots ar eksperimentālu sintpopa grupu Art of Noise, tas ieguva savdabīgu fanka, elektroniskās deju mūzikas un tradicionālās popmūzikas hibrīdstilistiku, kas nereti tika uztverta kā kuriozs, tomēr izpelnījās plašu ievērību. Kiss videoklips saņēma mūzikas televīzijas MTV Video mūzikas balvu (Video Music Award) kategorijā Izrāviena video (Breakthrough Video, 1989), pievēršot T. Džonsam jaunas klausītāju paaudzes uzmanību, kā arī aizsākot stilistikas transformāciju un jaunu popularitātes vilni, ko īpaši veicināja uzstāšanās Glastonberijas festivālā (Glastonbury Festival) 1992. gadā.

1999. gadā T. Džonss ieskaņoja laikmetīgām mūzikas tendencēm atbilstošu duetu albumu Reload (1999), kurā pārsvarā sadarbojās ar ievērojami jaunākiem māksliniekiem, kuri auguši viņa agrīnās slavas laikā: The Cardigans; Stereophonics; Robiju Viljamsu (Robbie Williams); Simply Red; Portishead, Natāliju Imbrugliju (Natalie Imbruglia) un citiem. Reload izvirzījās Liebritānijas topa 1. vietā, kļūstot par dziedātāja komerciāli veiksmīgāko albumu. Savukārt tā lielākais hits, ar vācu dīdžeju un producentu Mousse T. ieskaņotais Sex Bomb bija viens no gadsimtu mijas perioda iecienītākiem skaņdarbiem daudzu valstu deju zālēs.

21. gs. sākumā T. Džonss joprojām baudīja jaunatgūto autoritāti, apliecinot spēju iejusties dažādās stilistikās un sadarbojoties ar reperi un producentu Vaiklefu Žanu (Wyclef Jean), pianistu un BBC2 televīzijas mūzikas pārraides Later... with Jools Holland vadītāju Džūlzu Holandu (Jools Holland), dāņu hausmūzikas producentu Funkstar De Luxe, austrāliešu popmūziķi Džonu Fārnemu (John Farnham), īru dziesminieku Venu Morisonu (Van Morrison), angļu elektroniskās deju mūzikas projektu Chicane u. c. dažādu žanru mūziķiem. Savukārt britu komiķu labdarības fonda Comic Relief akcijas ietvaros kopā ar velsiešu aktieriem Robu Braidonu (Rob Brydon) un Rūtu Džonsu (Ruth Jones) iedziedātā Kenija Rodžersa (Kenny Rogers) un Dollijas Pārtones (Dolly Parton) hita Islands in the Stream kaverversija (piedaloties arī dziesmas autoram, Bee Gees dalībniekam Robinam Gibam, Robin Gibb) 2009. gadā sasniedza britu singlu topa virsotni, 68 gadus veco T. Džonsu padarot par vecāko izpildītāju, kurš jebkad guvis šādu panākumu.

Jaunu māksliniecisku pārtapšanu iezīmēja 2010. gadā klajā laistais abums Praise & Blame. Tajā T. Džonss, kura repertuāram tradicionāli piemitusi izteikti izklaidējoša ievirze, dzied ievērojami nopietnākus gospeļu un blūza skaņdarbus neierasti atturīgā producējumā un rezignētā emocionālā tonalitātē. Praise & Blame izpelnījās plašu kritikas atzinību un salīdzinājumus ar Džonija Keša (Johnny Cash) vēlīnajiem ieskaņojumiem, kā arī masu publikas ievērību (2. vieta Lielbritānijā). Šajā albumā aizsāktā sadarbība ar rokmūzikas producentu Ītanu Džonsu (Ethan Johns) turpinājās līdzīgā stilististikā ieturētajos Spirit in the Room (2012) un Long Lost Suitcase (2015) ar Pola Makartnija (Paul McCartney), Pola Saimona (Paul Simon), Leonarda Koena (Leonard Cohen), Henka Viljamsa (Hank Williams), Villija Nelsona (Willie Nelson), Toma Veitsa (Tom Waits) u. c. autoru dziesmu interpretācijām. 2021. gadā ievērojamus panākumus guva eksperimentāls ārtpopa kaverversiju albums Surrounded by Time, kas sasniedza britu topa 1. vietu.

Par spīti ievērojamam vecumam, T. Džonss arī šajā laikā, joprojām būdams labā vokālā formā, turpināja aktīvu koncertdarbību. Dziedātājs uzstājies arī Latvijā –  2012. gadā festivāla “Jaunais vilnis” atklāšanas koncertā Dzintaros, 2014. gadā – solokoncertā Rīga.

T. Džonsa spēja piesaistīt vairāku paaudžu ievērību, iespaidīgais vokālais sniegums, kolorītais, uz kiča un trivialitātes robežas balansējošais skatuves tēls, pašironiskā humora izjūta un t. s. sekssimbola reputācija ļāvusi iemiesot spilgtu un dažādos kontekstos pieminētu populārās kultūras tēlu.

1992. gadā dziedātājam veltīta epizode populārajā satīriskajā animācijas seriālā “Simpsoni” (The Simpsons), 1996. gadā viņš tēloja pats sevi režisora Tima Bērtona (Tim Burton) fantastiskā kinokomēdijā “Uzbrukums no Marsa!” (Mars Attacks!), bet 1998. gadā par hitu kļuva grupas Space un dziedātājas Serisas Metjūzas (Cerys Matthews) izpildītā dziesma The Ballad of Tom Jones. Savukārt 2014. gadā Velsā izraisījās vērienīga diskusija par regbija un futbola fanu tradīciju spēļu laikā stadionā dziedāt T. Džonsa klasisko hitu Delilah – atsevišķi sabiedrības pārstāvji uzstāja, ka dziesma trivializē ģimenes vardarbību un tādēļ nav piemērota izklaidējoša rakstura masu pasākumiem.

2016. gadā Kārdifas (Velsa) Tūkstošgades mākslas centrā (Wales Millennium Centre) tika uzvests dziedātāja biogrāfijā un repertuārā balstīts mūzikls “Toms: Toma Džonsa stāsts” (Tom: A Story of Tom Jones), bet 2021. gadā Birmingemas (Anglija) Repertuāra teātrī (Birmingham Repertory Theatre) – mūzikls What’s New Pussycat?, kurā ar T. Džonsa slavenāko dziesmu starpniecību atklāts H. Fīldinga literārā varoņa Toma Džonsa atradeņa dzīvesstāsts.

T. Džonss saņēmis Grammy balvu kategorijā Labākais jaunais mākslinieks (Best New Artist, 1966). Viņam piešķirta Britu dziesmu autoru, komponistu un autoru akadēmijas Aivora Novello balva (Ivor Novello Award) kā Gada māksliniekam starptautiskajā konkurencē (International Artist of the Year, 1970) un divas britu mūzikas industrijas balvas Brit Award – kā labākajam britu dziedātājam vīriešu konkurencē (Best British Male Singer, 2000) un par izcilu ieguldījumu mūzikā (Outstanding Contribution to Music, 2003).

Anglijas karaliene Elizabete II (Queen Elizabeth II) T. Džonsa nopelnus mūzikā novērtējusi ar Britu Impērijas Virsnieka ordeni (Officer of the Most Excellent Order of the British Empire, OBE, 1999) un bruņinieka titulu (Knight Bachelor, 2006).

Bad as Me; Carrying a Torch*; Delilah; Detroit City; Elvis Presley Blues; Green Green Grass of Home; Help Yourself; I’m Coming Home; It’s Not Unusual; Kiss**; Love Me Tonight; Not Dark Yet; She’s a Lady; One More Cup of Coffee; The Young New Mexican Puppeteer; Thunderball; To Make a Big Man Cry; Tower of Song; What’s New Pussycat?

* ar V. Morisonu

** ar Art of Noise

It’s Not Unusual (Decca, 1965); What’s New Pussycat? (Decca, 1965); A-Tom-Ic Jones (Decca, 1966); From the Heart (Decca, 1966); Green Green Grass of Home (Decca, 1967); Delilah (Decca, 1968); Help Yourself (Decca, 1968); This Is Tom Jones (Decca, 1969); Tom Jones Live in Las Vegas* (Decca, 1969); She’s a Lady (Decca, 1971); Tom Jones Close Up (Decca, 1972); Country (Mercury, 1982); Carrying a Troch (Dover, 1991); The Lead and How to Swing It (Interscope, 1994); Reload (V2, 1999); Tom Jones & Jools Holland (Warner, 2004); 24 Hours (Warner, 2004); Praise & Blame (Island, 2010); Spirit in the Room (Island, 2012); Long Lost Suitcase (EMI, 2015); Surrounded by Time (EMI/S-Curve, 2021)

* koncertieskaņojumi