Ziemassvētkus kristieši svin kā Jēzus Kristus dzimšanas dienu. Rietumos tas ir laikā no 24. līdz 26. decembrim (24. decembrī ir Ziemassvētku svētvakars, tam seko divas Ziemassvētku dienas). Daļa pareizticīgo baznīcu šo datumu aprēķina pēc Jūlija kalendāra, tāpēc šos svētkus svin janvārī (lielākā daļa pareizticīgo – 6., 7. un 8. janvārī).

Latviešu valodā svētku nosaukumā ietverta norāde uz ziemas saulgriežiem.

Ziemassvētku izcelsme meklējama reliģijās, kas Romas Impērijā dominēja pirms kristietības. Romieši 25. decembrī svinēja Neuzvaramās saules dzimšanas dienu (Dies Natalis Solis Invicti), kurā godināja vairākas saules kulta dievības (ieskaitot indoirāņu dievību Mitru, kura kults bija īpaši populārs karavīru vidū). Romā bija vairāki šim kultam veltīti tempļi. Pēdējo (ceturto) iesvētīja imperators Aurēlijs (Aurelianus) 274. gadā. Tieši viņa laikā uzplauka saules kults. Uz paralēlēm starp Natalis Solis Invicti un Ziemassvētkiem norādīts darbā “Lieldienu aprēķināšana” (De paschæ computus, 243), kura autorība kļūdaini piedēvēta Kipriānam (Cyprianus), – “Ak, cik brīnišķīgi darbojas Providence, ka tajā dienā, kad piedzima Saule, bija jāpiedzimst Kristum”. Natalis Solis Invicti hronoloģiski sekoja populārajiem romiešu saturnāliju svētkiem, kuru laikā cilvēki baudīja kopīgus mielastus un apmainījās ar dāvanām. Svētki bija veltīti vienam no senākajiem romiešu dieviem – Saturnam. Sākotnēji tos svinēja 17. decembrī, bet vēlāk pagarināja līdz trijām, tad septiņām dienām.

Ziemassvētki nav starp pirmajiem kristiešu svinētajiem svētkiem. Irenejs (Εἰρηναῖος) un Tertuliāns (Tertullianus) tos savā svētku uzskaitījumā nepiemin. Origens (Ὠριγένης) rakstīja, ka Svētajos Rakstos vienīgi grēcinieki (un nevis svētie) svin dzimšanas dienas. Pirmā norāde uz kristiešu Ziemassvētkiem atrodama Ēģiptē, kur ap 200. gadu Aleksandrijas Klements (Κλήμης ὁ Ἀλεξανδρεύς) rakstīja, ka daži Kristus dzimšanas dienu svin 20. maijā, citi – 19. vai 20. aprīlī. Viņš arī rakstīja, ka Aleksandrijas gnostiķa Basilīda (Βασιλείδης) sekotāji svinēja Epifāniju (un vienlaikus ar to, iespējams, Ziemassvētkus) 6. vai 10. janvārī. Iepriekš minētajā darbā “Lieldienu aprēķināšana” kā Kristus dzimšanas diena minēts 28. marts. Bīskapa Paula (Παῦλος) no Emesas sprediķi rāda, ka Ziemassvētki Ēģiptē viņa laikā jau bija iesakņojušies. 4. gs. kristiešu svētceļnieci Egēriju (Egeria) ļoti iespaidoja krāšņās Jēzus dzimšanas svinības Jeruzalemē. Svētku laikā bīskaps katru vakaru devās uz Betlēmi, atgriežoties Jeruzalemē uz svinībām pa dienu. Taču kā galvenos svētkus Egērija piemin Lieldienas un Epifāniju (6. janvārī). Jāņem vērā, ka Austrumos Jēzus dzimšanu saistīja ar Epifāniju – dienu, kurā galvenokārt piemin Jēzus kristīšanu. 4. gs. Jeruzalemes Kirils (Κύριλλος Α΄ Ἱεροσολύμων) lūdza pāvestu Jūliju I (Julius I) noteikt Ziemassvētku datumu. Jūlijs I par tādu uzskatīja 25. decembri, tomēr viņa laikā svētki Jeruzalemē vēl nebija nostiprinājušies. Iespējams, vēl 6. gs. abi notikumi – Jēzus dzimšana un kristīšana – tika svinēti kopā. Tas, ka šajā reģionā kā svētku datums nebija iegājies 25. decembris, varētu būt saistīts ar to, ka, ka šajā dienā bija jūdu ķēniņa Dāvida un apustuļa Jēkaba ​​piemiņas diena. Jeruzalemē šī diena sakrita ar Hebronas ebreju 25. vai 26. decembrī svinēto Vecajā Derībā minētā jūdu sentēva Jēkaba dienu.

Austrumu kristietībā Ziemassvētku svinēšana īpaši uzplauka pēc ariāņus atbalstošā Bizantijas imperatora Valēna (Ουάλης) nāves 378. gadā. Par ortodoksāliem (pareizo mācību sludinošiem) uzskatītie kristieši šos svētkus uztvēra kā iespēju akcentēt viņu uzskatiem atbilstošu teoloģiju. 379. gadā Ziemassvētkus oficiāli sāka svinēt Konstantinopolē.

Rietumos Ziemassvētku svinēšana pieminēta par Filokāla kalendāru dēvētā dokumentā (saukts arī par 354. gada hronogrāfu), kas sastādīts 4. gs. kāda bagāta Romas kristieša vajadzībām. 4. gs. uz šo svētku svinēšanu norādīja arī Augustīns (Augustinus), Jānis Zeltamute (Ἰωάννης ὁ Χρυσόστομος) un Hieronīms (Hieronymus). Viduslaikos sākotnēji Zvaigznes diena bija nozīmīgāka nekā Ziemassvētki. Tomēr ap Ziemassvētkiem pamazām veidojās svinību cikls. 40 dienas pirms Ziemassvētkiem bija pazīstamas kā svētā Mārtiņa dienas, kas sākās ar šim svētajam, Tūras bīskapam (Martinus Turonensis) veltītu dienu 11. novembrī. Mūsdienās šis laiks pazīstams kā Advente. 567. gadā Tūras koncils noteica, ka mūkiem decembrī līdz Ziemassvētkiem jāgavē. Daudzviet šī prakse tika attiecināta uz visiem. Koncils arī noteica kā svinamas 12 dienas pēc Ziemassvētkiem (līdz 5. janvārim).

Ziemassvētku nozīme pamazām pieauga – Karolingu imperators Kārlis Lielais (Carolus Magnus) kronēts tieši šajā dienā 800. gadā, Anglijas karalis Viljams I (William I) – 1066. gadā. Viduslaiku Ziemassvētku svinību sastāvdaļa bija pārģērbšanās un dzimtes lomu apvēršana. Daudzas šīs tradīcijas bija pārmantotas no laikmeta pirms kristietības. Piemēram, viduslaiku Anglijas ciematos bija populāra ietērpšanās dzīvnieku maskās vai vīriešu pārģērbšanās par sievietēm, kad cilvēki staigāja no mājas uz māju un dziedāja tautasdziesmas, stāstīja jokus.

Pēc reformācijas vairums protestantu turpināja svinēt šos svētkus, lai gan ne visi. Šveices reformators Žans Kalvins (Jean Calvin), lai uzsvērtu idejisko un liturģisko pārrāvumu ar katolicismu, pārcēla tos uz tuvāko svētdienu. Svētku svinīgums gan tika saglabāts, jo šajā svētdienā visās Ženēvas baznīcās dievkalpojumos pasniedza svēto vakarēdienu. Vēlāk vairums reformātu kontinentālajā Eiropā atgriezās pie Ziemassvētku svinēšanas ierastajā dienā.

Līdzīgi procesi notika arī Anglijā, kur puritāņi 17. gs. bija pret šo svētku svinēšanu. Kā likumīga brīvdiena tie tika atjaunoti līdz ar karaļa Čārlza II (Charles II) atgriešanos amatā 1660. gadā, kad puritāņu valdīšanas laikā pieņemtie tiesību akti tika pasludināti par spēkā neesošiem. Skotijā, ņemot vērā reformātu tradīcijas dominanci, pretestība Ziemassvētku svinēšanai bija lielāka. Lai gan Skotijas un Anglijas karalis Džeimss VI (James VI) bija pavēlējis svinēt Ziemassvētkus 1618. gadā, tie nebija populāri. Skotijas parlaments oficiāli atcēla Ziemassvētku svinēšanu 1640. gadā, pasludinot, ka baznīca ir “attīrīta no jebkādu māņticības dienu ievērošanas”. Ja Anglijā, Velsā un Īrijā Ziemassvētki kļuva par vispārpieņemtiem svētkiem, Skotijā tikai 1871. gadā tos oficiāli noteica par tādiem.

Tāpat kā Anglijā, puritāņi arī koloniālajā Ziemeļamerikā stingri iebilda pret Ziemassvētku svinēšanu. Pēc Amerikas revolūcijas, kad to kādu laiku uzskatīja par angļu paražu, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) Ziemassvētku svinēšana kļuva populāra tikai 19. gs. vidū. Tas gan atkarīgs no reģiona. Pensilvānijā, kur dzīvoja daudzi no Eiropas izceļojuši brāļu draudzes (hernhūtiešu) locekļi, Ziemassvētki tika svinēti arī agrāk. 19. gs. Alabamas, Luiziānas un Ārkanzasas pavalstis, kas bija verdzību atbalstošas ASV teritorijas, kļuva par pirmajām ASV, kas pasludināja Ziemassvētkus par valsts svētkiem. Tieši šajās dienvidu pavalstīs ASV kultūrā nostiprinājās Ziemassvētku tradīcijas: apdāvināšana, dziesmu dziedāšana, māju dekorēšana. Daudzi vergi saņēma gada garāko atvaļinājumu – parasti dažas dienas –, un dažiem tika dota iespēja ceļot, lai satiktu ģimeni vai apprecētos.

Iespējams, atpazīstamākā Ziemassvētku tradīcija ir egles rotāšana. Šīs tradīcijas izcelsme ir neskaidra. To saista ar Rēveles (tagad Tallina) un Rīgas melngalvju brālību svētku tradīcijām – 1441. gada Rēveles melngalvju brālības noteikumos ir minēts “koks” (viduslejasvācu valodā bom), kuru Ziemassvētku un Vastlāvju (pirms gavēņa karnevāla) svinību laikā brālības biedri ceremoniāli iznesa publiskajā telpā. Mūsdienu pētnieki uzskata, ka avotos minētajiem “kokiem” rituālos būtiskāka nozīme bija tieši Vastlāvju svinībās un tie nav saistīti ar vēlāko Ziemassvētku egles tradīciju. Zināms, ka 1539. gadā reformatora Martina Bucera (Martin Bucer) laikā egle tika novietota Strasbūras katedrālē (tās arhīvā minēts, ka jau 1492. gadā iegādātas deviņas egles Jaunā gada svinībām, kas tolaik sākās 25. decembrī). Iespējams, tradīcijas izcelsme saistīta ar 24. decembrī, Ādama un Ievas piemiņas dienā, uzvestajās viduslaiku mistēriju lugās izmantoto “paradīzes koku”. Ar āboliem rotātais koks simbolizēja 1. Mozus grāmatā minēto laba un ļauna atzīšanas koku.

Mūsdienās populārais Ziemassvētku vecītis angļu valodā nosaukts pirmkristiešu svētā – grieķu bīskapa Nikolaja (Νικόλαος) – vārdā. Viduslaikos bieži vien vakarā pirms šī svētā dienas, 6. decembra, bērniem tika pasniegtas dāvanas. 16. gs. reformators Mārtiņš Luters (Martin Luther) kā apdāvināšanās dienu ieteica Ziemassvētkus, lai uzmanību novirzītu no svēto godināšanas uz Kristus personu. 

Kopš 1223. gada Ziemassvētku ainu vizualizācijas popularizēja svētais Francisks no Asīzes (Franciscus Assisiensis), un tās ātri izplatījās visā Eiropā. Arī mūsdienās ir dažādi dekorējuma veidi, kas ir atkarīgi no vietējām tradīcijām, piemēram, tie var būt vienkārši bērnu gultiņas atveidojumi, bet arī sarežģīti ēku, cilvēku un dzīvnieku figūru modeļi. Daudzviet šim mērķim tiek izmantoti īsti dzīvnieki. Kanoniskajos evaņģēliju Kristus dzimšanas stāstos dzīvnieku klātbūtne nav minēta. Pētnieki uzskata, ka, iespējams, tie vēlāk iekļauti, lai saistītu Kristus dzimšanu ar Vecās Derības praviešu vēstīto, piemēram, Jesajas grāmatas 1:3 – “vērsis zina savu saimnieku un ēzelis, kur saimnieka sile”. Dzīvnieki ir minēti vairākos nekanoniskajos evaņģēlijos – Jēkaba protoevaņģēlijā aprakstīts, kā brīnuma gaidās uz brīdi sastingst putni, aitas un kazlēni. Dzīvnieki minēti arī Pseidomateja evaņģēlijā. Vēlāk šie tēli plaši izmantoti mūzikā un mākslā, piemēram, 19. gs. ASV sacerētā populārā Ziemassvētku dziesmā “Ne šūpulī greznā” (Away in a Manger) – “pat lopiņiem pretī viņš smaidīja kluss”.

Anglikānismā un vairākās citās konfesijās pazīstams Ziemassvētku svētvakara dievkalpojums (Nine Lessons and Carols) ar deviņiem Bībeles lasījumiem (par cilvēces grēkā krišanu, Mesijas apsolījumu un Jēzus dzimšanu), kas mijas ar dziesmām. Pirmais šāds dievkalpojums notika 1880. gadā Trūro katedrālē (Anglijā), tā kārtību izveidoja mācītājs Edvards Vaits Bensons (Edward White Benson).

1882. gadā izgatavoja pirmo elektrisko spuldzīšu virteni Ziemassvētku eglei. Tās autors ir Edvards Džonsons (Edward Johnson), Tomasa Edisona (Thomas Edison) biznesa kompanjons. Tās ātri iemantoja popularitāti turīgo amerikāņu vidū. Vidusšķirai virtenes kļuva pieejamas tikai ap 20. gs. 20. gadiem. Līdz elektrisko virteņu ieviešanai un arī vēlāk paralēli tām eglītes rotātas ar vaska svecēm. 

Armēņu pareizticīgie Jeruzalemē Ziemassvētkus svin 19. janvārī, jo seko vecajai Jūlija kalendāra versijai. Dienu pirms svētkiem, 18. janvārī, Jeruzalemes armēņu patriarhs kopā ar garīdzniekiem un citiem ticīgajiem dodas no Jeruzalemes uz Betlēmes Kristus Piedzimšanas baznīcu (Ο Ναός της Γεννήσεως), kur notiek krāšņas ceremonijas.

Mūsdienās sekularizācijas un patēriņa kultūras iespaidā Ziemassvētki ir komercializēti un nereti atdalīti no sākotnējā reliģiskā satura. Daudzās valstīs, kurās kristietība ir vai pagātnē ir bijusi dominējoša, Ziemassvētki ir valsts atzīta brīvdiena. Koloniālisma periodā kā brīvdiena tā ieviesta arī daļā teritoriju, kurās kristietība nav valdošā reliģija (piemēram, Honkongā un Indijā). Totalitārās un autoritārās valstīs, kurās reliģijas nozīme piespiedu kārtā ir tikusi mazināta, Ziemassvētkus ir mēģināts aizstāt ar citiem svētkiem. Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā 24. decembrī tiek svinēta Kimas Jongsukas (김정숙) – valsts komunistu līdera Kima Irsena (김일성) pirmās sievas – dzimšanas diena. Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) pēc neveiksmīga mēģinājuma Ziemassvētkiem piešķirt valdošajai ideoloģijai atbilstošu nozīmi tie no 1929. gada bija parasta darba diena. Staļinisma gados Ziemassvētku eglīte tika “reabilitēta”, to “pārceļot” uz Jaunā gada svinībām. 1935. gadā vadošajā laikrakstā “Pravda” (Правда) publicēta Josifam Staļinam (Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин) pietuvinātā politiķa un publicista Pāvela Postiševa (Павел Петрович Постышев) vēstule ar aicinājumu plaši svinēt Jauno gadu ar eglīti. Vēlāk Ņikita Hruščovs (Никита Сергеевич Хрущёв) memuāros rakstīja, ka pirms tam P. Postiševs pārrunājis šo ideju ar J. Staļinu un saņēmis atļauju.

Pēc reformācijas līdz ar pāreju uz nacionālām valodām protestantu dievkalpojumos izplatījās korāļu dziedāšanas tradīcija. M. Luters rakstīja dziesmas un mudināja tās izmantot dievkalpojumos, starp tām ir arī Ziemassvētku korāļi (piemēram, “No debesīm es atnesu”, Vom Himmel hoch, da komm ich her). Šo tradīciju 18. gs. turpināja viens no metodisma pamatlicējiem Čārlzs Veslijs (Charles Wesley), kas ir tekstu autors vismaz trijām Ziemassvētku dziesmām. Viena no tām mūsdienās pazīstama ar nosaukumu “Klau, kā debeskoris dzied” (Hark! The Herald Angels Sing, sākotnējais nosaukums “Ziemassvētku dienas himna”, Hymn for Christmas-Day).

Vispopulārākā Ziemassvētku dziesma ir “Klusa nakts, svēta nakts” (Stille Nacht, heilige Nacht), ko komponējis skolotājs un ērģelnieks Francs Ksavers Grūbers (Franz Xaver Gruber). 2011. gadā Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija (United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, UNESCO) to pasludināja par nemateriālo kultūras mantojumu. Pirmo reizi tā dziedāta 1818. gada Ziemassvētku vakarā Nikolaja baznīcā (Nikolauskirche) Oberndorfas ciematā netālu no Zalcburgas. Tekstu tai sacerējis katoļu priesteris Jozefs Mors (Joseph Mohr). Viņš esot atnesis tekstu F. K. Grūberam un lūdzis sacerēt melodiju un ģitāras pavadījumu Ziemassvētku nakts misei, jo upes plūdi, iespējams, bija sabojājuši baznīcas ērģeles. Divas ceļojošas tautas dziedātāju ģimenes, Štraseri (Strasser) un Raineri (Rainer), 19. gs. pirmajā pusē to iekļāva savā repertuārā un izpildīja koncertos, kuros piedalījās arī Austrijas imperators Francs I (Franz I ) un Krievijas imperators Aleksandrs I (Александр I). Ziemassvētku tematikai plaši pieskaņotas arī sekulāras dziesmas, piemēram, We Wish You a Merry Christmas, kas kļuva populāra 20. gs.

Plaši Kristus dzimšana atspoguļota mākslā. Ir saglabājušies 4. gs. sarkofāgi, uz kuriem ir aina, kurā Austrumu gudrie nes dāvanas jaundzimušajam Kristum. Priscillas katakombās Romā ir freska ar Mariju un Jēzus bērnu. Vēlāk parādījās arī citi sižeti – 15. gs. Nīderlandē gleznotāji Kristus dzimšanas ainas saistīja ar Palestīnas arhitektūru. Romānikas stila celtnes un to drupas šajos tēlojumos pārstāvēja “svešo” ebreju un/vai pagānu pasaules laikmetu pretstatā gotikas stilam, kas šajā tēlojumos simbolizēja “jauno”, proti, kristietību. Galvenais ar drupām saistītais vēstījums bija, ka senajām ēkām bija jāsagrūst, lai kristietība triumfētu. Tomēr ainas ar Austrumu gudrajiem vēl aizvien bija izplatītas, par ko liecina, piemēram, Benoco Gocoli (Benozzo Gozzoli) gleznojums Mediči pils kapelā (Cappella dei Magi, 1459–1461) Florencē. Renesanses periodā populāra kļuva divu svēto bērnu – Jēzus un Jāņa Kristītāja – satikšanās attēlošana, piemēram, Leonardo da Vinči (Leonardo da Vinci) un Rafaēla (Raffaello Sanzio da Urbino) darbos. Pītera Brēgela Vecākā (Pieter Bruegel) gleznā “Tautas skaitīšana Betlēmē” (The Census at Bethlehem, 1566) iekļauta ideja par pilsētas skaļumu pretstatā romantizētām Ziemassvētku klusuma ainām. Ziemassvētku tematika atainota arī vēlākos gadsimtos, piemēram, Viljama Bleika (William Blake) ilustrācijās dzejnieka Džona Miltona (John Milton) darbam “Kristus piedzimšanas rīts” (On the Morning of Christ’s Nativity, 1803–1815). Pols Gogēns (Paul Gauguin) postimpresionisma manierē veidojis darbu “Ziemassvētku nakts” (Christmas night, 1894). Gleznoti arī darbi ar politisku vēstījumu – poļu gleznotājs Jaceks Malčevskis (Jacek Malczewski) darbā “Ziemassvētku vakars Sibīrijā” (Christmas Eve in Siberia, 1892) atainojis poļus, kuri pēc 1863. gada sacelšanās tika izsūtīti uz Sibīriju. 

19. gs. angloamerikāņu sabiedrībā Ziemassvētkus popularizēja angļu rakstnieka Čārlza Dikensa (Charles Dickens) darbs “Ziemassvētku dziesma” (A Christmas Carol, grāmatas pilnais nosaukums – “Ziemassvētku dziesma prozā jeb Ziemassvētku spoku stāsts”, A Christmas Carol. In Prose. Being a Ghost Story of Christmas, 1843), kas guva lielus panākumus un kritiķu atzinību. Grāmata publicēta Viktorijas laikmetā, kad britu sabiedrībā tika ieviestas jaunas tradīcijas (arī Ziemassvētku egles un apsveikumu kartītes). Šajā periodā Anglijā uzplauka augstbaznīcas kustība. Viens no tās ietekmes aspektiem bija pirmsreformācijas tradīciju atdzimšana. “Ziemassvētku dziesmas” stāsts ir ticis izmantots daudzās filmās, operās un citviet.